Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
2. jūlijs, 2012
Drukāt

Prasmes laikmetu griežos neizzūd

Foto no Ausekļu dzirnavu mājaslapasFoto no Ausekļu dzirnavu mājaslapas

”Latviešu tradicionālā lauksaimniecība ir iznīcināta, pastāv tikai atsevišķas nīkuļojošas pensionāru ziņā esošas lauku mājas, kuras jaunatne pametusi un pilsētās veido bezdarbnieku armiju,” tik bēdīgi situāciju laukos vēstulē raksturoja Alfons Gremze.

 

Viņš rosināja, ka jauniešu, kā arī tūristu ieinteresēšanai ”varētu veidot dzīvu muzeju, kurā viss redzams darbībā ar tiem ražošanas līdzekļiem, kādi bija pieejami pagājušā gadsimta sākumā”.

Jāteic, ka šāda ideja ir izlolota jau daudzviet Latvijā. Teju katrs muzejs aicina līdzdarboties, taču vēl atraktīvāki ir latviešu tradicionālo amatu meistari, kas savās darbnīcās vai mājās par niecīgu samaksu aicinās pievienoties pie podnieku virpas vai koka karotes grebšanas.

Tā, piemēram, Ludzas novadā pinējs Saļimons Ķipļuks tūristiem iemācīs pīt peternes jeb auklu vīzes, ko nēsāja mūsu senči. ”Visu mūžu, laukos dzīvojot, esmu izgatavojis nepieciešamos darbarīkus. Pīt vīzes iemācījos no tēva, arī taisīt stabules, izkapšu kātus un grābekļus. Toreiz tā bija nepieciešamība, jo nebija nekā cita, ko aut kājās, taču tagad tas ir sirds darbs. Prieks un gandarījums rādīt paveikto gan latviešu, gan ārzemju tūristiem,” stāsta S. Ķipļuks.

Verēmu pagastā amatnieks Viktors Pankovs parādīs, kā virpot podus, bet Ozolaines pagastā Staņislavs Viļums iemācīs, kā var iegūt traukus, izmantojot bedres tipa cepli. Iemācīties veidot keramikas izstrādājumus un aust var arī Latgales mākslas un amatniecības centrā. Bet Ludzas amatnieku centrā bez šīm prasmēm vēl apgūstama māka attīt linu un darināt apģērbu. Līdzīgs centrs ir arī Ventspilī un citviet.

Ievērības cienīgs ir arī Aglonas maizes muzejs, kur var darboties ar sētuvēm un pies-tām, turēt rokās smaržīgu paštaisītu klaipiņu. Savukārt Pastariņa muzejā Tukumā var izcept savu kukulīti lielā maizes krāsnī pēc 19. gadsimta beigu tradīcijām. Turklāt tūristi paši var malt miltus ar māli – senām rokas dzirnavām. Tikmēr Engures novadā Rideļu dzirnavās saimnieks labprāt nodemonstrēs, kā, lietojot 20. gadsimta 30. gadu vidū uzstādīto tvaika dzinēju un kvalitatīvās bīdeļmašīnas, no graudiem rodas dažādi malumi.

 

Pašmāju ražotava, kas noteikti jāapmeklē, – Pāces vilnas fabrika Dundagas novadā. Ekskursanti var sekot līdzi, kā no Latvijā audzēto aitu vilnas rodas dzija. Darbībā aizvien ir redzama 1928. gadā ražotā vilnas mazgājamā mašīna.

 

Tikpat interesanta ir ērģeļu būve Ugālē, ko aizsācis Jānis Kalniņš. Tā ir vienīgā šāda darbnīca Latvijā. Visas detaļas un stabules ir pašu izgatavotas, to radīšanā lietotas tradicionālas amatniecības metodes.

Lai neaizmirstu, kā slaucama gotiņa, ir jādodas uz Piena muzeju Skrundas novada Sieksātes pilī. Tur ne tikai varēs izslaukt Govs kundzi, bet arī mašinēt pienu un kult sviestu.

Savukārt Ausekļu dzirnavās Vecumnieku novadā var izmēģināt kuļmašīnu, kā arī zemes aršanu ar vecajiem traktoriem. Pļaujas un sējas svētkos vēl var plēst lubiņus, vīt striķus, tecināt kandžu, cirpt aitas utt. ”Esmu īsts Latvijas patriots un vēlos popularizēt latviešu tautas dzīvesveidu, saglabāt kultūras mantojumu un vēsturiskās tradīcijas, lai tās neaiziet zudumā,” stāsta Ausekļu dzirnavu saimnieks Mārtiņš Mediņš.

Arī zvejniecībā aizvien ir cilvēki, kas māk dažādus “meistarstiķus”, kādus ikdienā nelieto. Rojas Jūras zvejniecības muzejā var iemācīties lāpīt zvejas tīklu, siet jūrnieku mezglus. Savukārt Pitragā Andris Antmanis piedāvā pašiem kūpināt zivis.

Šis ir tikai neliels ieskats, ko piedāvā tūristiem. Ja ir vēlme kādu no šādām vietām apmeklēt, jāatceras, ka gandrīz visur ir jāsazinās iepriekš, lai pieteiktu vizīti. Ja nevarat izdomāt, kurp doties, plašāku informāciju var meklēt Latvijas tūrisma mājaslapā vai zvanot tūrisma informācijas centriem.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+