Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
14. februāris, 2013
Drukāt

Pūčulēns ģimenes paspārnē


Foto - Baiba BucenieceFoto - Baiba Buceniece

Medmāsas Maritas un ārsta neirologa Leonīda Viškeru ģimenē, kas šobrīd ar jaunākajiem bērniem Kristiānu un Norbertu mājo Cekulē, par jautrības trūkumu nevar sūdzēties. Par to gādā viņu mīluļi – fretkas Miks un Nana, šinšillas Robītis un Veikurs, pelīte Kanibāls un pūcīte, kura tā arī mīļi tiek dēvēta par Pūcīti. 


 

Kad atbraucam ciemos pie Viškeriem, abas fretkas skraida pa māju, ar savu uzvedību ik pa brīdim radot jautrību, šinšillas un pelīte darbojas savos būrīšos, bet Pūcīte izlaista pavingrināt spārnus. Diena gan pūcēm ir guļamais laiks, tāpēc viņa ir mazliet samiegojusies. Sēž te uz stāvlampas malas, te uz dīvāna un groza savas lielās, skaistās dzintardzeltenās acis. Patiesībā nav zināms, vai Pūcīte ir viņš vai viņa. Šiem putniem to varot noteikt tikai pēc viena gada vecuma.

Pie Viškeriem Pūcīte nonāca pagājušā gada oktobrī. Kaimiņš dažus mēnešus veco putnēnu atrada mežā pamestu. Kāds meža zvērs tam bija jau paspējis izplūkāt galvas rotu, arī spārni bija nedaudz cietuši.

Ģimene pūčulēnu paņēma savā pajumtē. Rudens pusē tas dzīvoja būrī ārā, kad iestājās aukstums, pārcēlās uz siltām telpām. Marita sazinājās ar veterinārārstu un noskaidroja, kā putnu ēdināt un kopt. Dzīvnieku dakteris pastāstīja, ka tam pašam vajadzētu gādāt sev barību, ķerot peles un citas sīkās radībiņas, bet Pūcīte to neprot. Tāpēc tiek ēdināta ar kaķu konserviem. Barību saņem vienu reizi dienā, bet vienu dienu nedēļā, kā ieteicis ārsts, gavē. No ūdens Pūcīte atsakās. Laikam tai pietiek ar mitrumu, ko uzņem no barības. Būris Pūcītei gatavots, ievērojot Rīgas zooloģiskā dārza ieteikumus. Tajā, imitējot koka dobumu, kādā labprāt uzturas dabā dzīvojošās pūces, ielikts putnu būris, piepildīts ar sienu. Bet Viškeru Pūcīte nezin kāpēc to neizmanto. Naktis pavada, tupot uz būrī iestiprināta koka zara. 
puce9

Raksturā Pūcīte ir mierīga, draudzīga. Ātri pieradusi pie cilvēku rokām. Labprāt sēž uz pastieptas plaukstas. Kad ar kaut ko ir neapmierināta, šņāc. Ja nepatīk, ka glauda vēderiņu vai citādi pieskaras, roku pabīda nost ar knābi, bet stipri nekad neknābj. Arī ar pārējiem mājdzīvniekiem pūčulēns satiek labi. Fretkas ir plēsēji, bet, tā kā Viškeri tās ar jēlu gaļu nebaro, mājas seski par pūci neizrāda nekādu interesi.

Naktī Pūcīte dzīvojas pa būri, bet, kad saimnieki mājās, durtiņas tiek atvērtas un putns var brīvi lidināties pa māju. Kad radībiņa paaugsies un pilnībā atveseļosies, Viškeri to labprāt laistu atpakaļ mežā, bet putns par sevi neprot parūpēties, tāpēc tas nav iespējams. Pavasarī Pūcītei pagalmā izveidos voljēru, lai tā var kārtīgi izvēcināt spārnus, baudīt zaļu zāli un tuvējā meža svaigo aromātu.

 

 

Meža pūce (Strix aluco):

ligzdo no Skandināvijas dienvidiem līdz Vidusjūras piekrastei

tālredzīga – nespēj neko saskatīt sava knābja galā

dzirde ļoti laba

medī galvenokārt naktī, retāk – dienā

veido monogāmus pārus un parasti paliek kopā visu mūžu

dzīvo 30 – 40 gadus

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+