Kultūra
Mūzika

Raimonds Ozols: Esmu apmierināts, ka strādāju Latvijā 0

Foto-Timurs Subhankulovs

Daudzpusīgākais Latvijas vijolnieks un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pirmā vijole Raimonds Ozols sadarbībā ar komponistu Jāni Lūsēnu un leģendāro grupu “Zodiac” izveidojuši unikālu koncertprogrammu “Nākamais solis”, kuras pirmizrāde notiks 13. jūlijā Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē, bet rudenī skanēs citās Latvijas koncertvietās. Vēl nedzirdētas klasiskās mūzikas apdares, roka un džeza skaņdarbu versijas un elektroniskais Zodiaks akustiskas vijoles skaņās.

– Nav noslēpums, ka jūs esat viens no tiem mūziķiem, kuri neieslēdz sevi tikai akadēmiskās mūzikas robežās. kino mūziku, ziemassvētku dziesmas, klasiskās mūzikas apdares – esat izdevis solo albumus, piedalāties kā viesis dažādos projektos, kameransambļos. Pirms dažiem gadiem svinējāt 30. darba gadskārtu, 25 no tiem – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vijolnieka, vairāk nekā 20 gadus pirmo vijoļu grupas koncertmeistara amatā. Vienmēr gribējies pajautāt – kas tik pieprasītam solo mūziķim licis turēties pie orķestra – nav noslēpums, ka darba slodze ir pamatīga, bet mūziķu atalgojuma samēra jautājums atgriežas dienaskārtībā ik sezonu.
Raimonds Ozols: – Jā, it kā varētu iet izdienas pensijā, kamēr tās vēl nav atņemtas, bet jūtos labi, pirksti vēl kustas – tas ir jāizmanto. Protams, orķestris tā ir pastāvīga darbavieta, kas sniedz stabilitātes sajūtu. Turklāt es to uzskatu par prestižu darbu, tāpat kā manu statusu, kādā tur esmu. Protams ir arī otra puse – šis ir valsts darbs, ne vienmēr visas programmas ir man tuvas, ne vienmēr ir labākie diriģenti, solisti. Tomēr tu tur strādā kā profesionālis – tev noliek priekšā notis, un ir jāspēlē. Tāpēc ir mani projekti ārpus simfoniskā orķestra, kur pats izvēlos repertuāru, mūziķus, un tur man ir privilēģija spēlēt to, kas vislabāk patīk. Prieks, ka ir auditorija, kas to novērtē un klausās. Kāpēc cilvēki nāk uz taviem koncertiem, novērtē un priecājas par to, ko tu dari, tas ir jādara. Tas ir vienīgais, ko māku.

Varētu mazliet sarkastiski teikt – orķestra galvenie diriģenti nāk un iet, bet Raimonds Ozols paliek. Esat piedzīvojis un pārdzīvojis ne vienu vien peripetiju, pat orķestrantu dumpi pret diriģentiem, valdību, cīņu par atalgojumu. Jums vislabāk jūtams, kāda gaisotne valda orķestrī šobrīd, kad tā vadību pārņēmis Andris Poga.
– Protams, tas, ka mūziķi Latvijā nav apmierināti ar atalgojumu, ir normāli. Uzskatu, ka valdībai un kultūras ministrijai ir vairāk jānāk pretī un jāsaprot, ka atalgojums ir tiešām neadekvāts. Daudzi mūziķi joprojām gan strādā pedagoģisko darbu, gan spēlē citos orķestros. Ja tu kā mūziķis “skraidi riņķī”, “kasi” kapeikas izdzīvošanai un esi noslogots līdz vēlam vakaram, tas nav īsti pareizi. Domāju, arī orķestra snieguma kvalitāte būtu augstāka, ja mūziķi laiku varētu veltīt tikai simfoniskajam orķestrim, cilvēki būtu atpūtušies, smaidīgi, priecīgi, ar dzīvi apmierināti.

Konkurētnespējīgā mūziķu atalgojuma dēļ viena daļa mūziķu, sevišķi jauno, izvēlas meklēt iespējams ārpus Latvijas. Mūzika ir universāla valoda, tai nav robežu – pats neesat kādreiz raudzījies uz kāda prestiža ārzemju sastāva pusi?
– Tas nav tik vienkārši. Man bija iespēja – pirms vairākiem gadiem saņēmu piedāvājumu strādāt Skandināvijā, tomēr atteicos. Tā ir cita vide, ir jādomā par sadzīves apstākļiem, tur nav draugu, nepazīstami kolēģi. Šobrīd pasaulē arvien mazāk ir tādu orķestru, kuros būtu augsts atalgojums. Esmu apmierināts, ka varu strādāt Latvijā – šeit ir manas mājas, draugi, ikdiena. Iespējams, ja es būtu 25 gadus jaunāks, padomātu. Tagad jauniešiem ir daudz lielākas iespējas nekā manā jaunībā – tu vari studēt, startēt jebkurā ja ne pasaules tad Eiropas orķestrī, ir daudz konkursu. Ar uzcītību, talantu var dabūt vietu prestižā orķestrī. Tomēr, kā jau teicu, esmu apmierināts ar to, ko šobrīd daru Latvijā – LNSO, savos blakus projektos, kuros nopelnu pietiekami. Turklāt pasaule man ir atvērta arī šādi – gan kopā orķestri, gan solo koncertos esmu daudz muzicējis ārpus Latvijas. Patīkamāk ir aizbraukt, nospēlēt, un atgriezties mājās.

Jaunie mūziķi – izjūtat stipru konkurences elpu pakausī?
– Diemžēl kopējais līmenis nav pārāk augsts, un, teikšu atklāti, situācija ir diezgan bēdīga. Tas saistīts ar mūziķu sociālajiem apstākļiem, algām. Vecākiem īsti nav motivācijas sūtīt savus bērnus skoloties. Gatavot sevi kā profesionālu mūziķi – tas nozīmē atteikties no daudz kā. Papildus ir vajadzīga arī laba skola, bet pēc tās tu nezini, vai vispār jebkad dabūsi vietu kā profesionāls mūziķis. Protams, arī mēs orķestrī domājam par paaudzes maiņu. Dažādos projektos vai aizvietojot mūziķus, piesaistām perspektīvākos jaunos spēkus. Tomēr nav noslēpums, ka jaunie spēki saka – pabeigšu mūzikas akadēmiju, bet mani simfoniskais orķestris neinteresē. Noslogotības un zemā atalgojuma dēļ piespiest nevienu nevar. Ja nekas mūsu valstī nemainīsies, kultūra netiks novērtēta stipri augstāk, līmenis varētu slīdēt uz leju. Prognozes šobrīd nav iepriecinošas.

Jūs pašu bērnībā noturēties pie vijoļspēles esot līdzējusi vecāku – mūziķu stingrība.
– Bargākais motivētājs bija mans pasniedzējs Ojārs Kalniņš. Lai arī visa mana ģimene ir mūziķi, tomēr vecākiem nebija mērķa mani izaudzināt par mūziķi. Jā, biju liels sliņķis, bērnībā mani interesēja jebkas cits, izņemot vijoli. Paldies Dievam, vecākiem un pasniedzējiem, ka tagad esmu tur, kur šobrīd esmu.

Nav noslēpums, ka, krītot dzelzs priekškaram, rietumnieciskas vēsmas ienāk arī vijoļspēles apmācības metodēs – tās kļuvušas pielaidīgākas. Kā jūs to vērtējat?
– Jā, ir jūtamas atšķirības. Tomēr labākā stīdzinieku skola vienmēr bijusi Krievijas – Maskavas, Pēterburgas skola. Daudzu no šiem pasniedzējiem vairs nav, arī mans pasniedzējs Voldemārs Šeļegovs un Voldemārs Stūresteps, kuri man pasniedza Mūzikas akadēmijā, arī Uldis Sprūdžs, pie kura mācījos pēdējo gadu, ir beidzis Pēterburgas mūzikas akadēmiju. Ne velti daudzās pasaules augstskolās pasniedz tieši Krievijas bijušie pārstāvji – profesori, solisti, orķestranti. Šobrīd spilgtu personību, kas varētu izveidoties par spilgtiem solistiem un orķestra mūziķiem, ir maz.

Pats esat domājis par pedagoģisko darbu?
– Man ir bijuši privāti skolnieki, bet tas nav mans aicinājums. Ar pedagoģisko darbu nodarbojas mana sieva (LNSO otro vijoļu grupas vijolniece Daina Birzniece, aut.). Šobrīd man ir diezgan daudz radošu piedāvājumu, turklāt nevēlos skriet no rīta līdz vakaram, veltot visu laiku tikai vijolei.

Radošiem meklējumiem ārpus orķestra mudināja “tumšie” 90. gadi, kad daudzi pārprofilējas, lai izdzīvotu, vai priekšplānā tomēr bija mākslinieciski meklējumi?

– Gan viens, gan otrs. Pirms tam daudzus gadus darbojos grupā “Marana” kopā ar Valtu Pūci – gan dziedāju, gan spēlēju vijoli. Iepriekš darbojos arī grupā “Drīz”, tajā pašos pirmsākumos soliste bija Nora Bumbiere. Paralēli tam 90. gados spēlēju Vācijā uz ielām, krodziņos – vajadzēja kaut ko nopelnīt. Interese par dažādiem žanriem man bijusi vienmēr – laikam esmu izspēlējies visādos stilos. Pienāca brīdis, kad mani sāka interesēt klasiskās mūzikas apdares. Izveidojās sava auditorija, bija daudz jākoncertē, īpaši pēc tam, kad 2001. gadā izlaidu savu pirmo albumu “Starp debesīm un zemi”. Tā iznācis, ka esmu muzicējis kopā ar akadēmiskās mūzikas pārstāvjiem, rokmūziķiem un popmūziķiem, un esam tikai abpusēji kļuvuši bagātāki.

Šobrīd ar nepacietību gaidām jūsu otro radošo sastapšanos ar komponistu Jāni Lūsēnu – pie klausītājiem koncertā Dzintaru koncertzālē atgriezīsies viņa radītā un 80. gados visā Padomju Savienībā populārā grupas “Zodiac” mūzika – šoreiz kopā ar jūsu vijoles skaņām. Jūs pirmā tikšanās bija koncertprogrammā “Kā man tevi sasildīt” pagājušajā gadā.
– Patiesībā šī mums ir jau trešā sadarbība. Pirms pieciem gadiem Jānis bija sarakstījis skaņdarbu ērģelēm un kameransamblim, un to izpildīt Garīgās mūzikas festivālā Liepājas Trīsvienības baznīcā Jānis uzaicināja arī mani. “Kā man tevi sasildīt” jau bija lielāks mūziķu sastāvs – šī programma ir aktuāla joprojām, tā izskan vienā vai otrā vietā. Pēc tās kādu dienu Jānis pajautāja – vai tu nevēlētos spēlēt Zodiakā?

Skaidrībai – runa ir par instrumentāli elektronisko “Zodiac”, kura plate uzstādīja tā laika latviešu mūzikas pārdošanas rekordus Padomju Savienībā, nevis vēlāk izveidoto ansambli “Zodiaks”, kurā dziedāja Maija Lūsēna un Zigfrīds Muktupāvels?
– Jā, šī būs “Zodiac” instrumentālā versija ar “c” galotnē. Par to savulaik pats biju dedzīgi “fanojis” – leģendārā vinila plate (“Disco Alliance”), ko pārdeva vairākos miljonos eksemplāru, bija viena no tām, kas 80. gadu vidū uz mana plašu atskaņotāja tika burtiski “drillēta”, līdz sāka skrapstēt. Tāpēc bija ārkārtīgs gods saņemt šo uzaicinājumu iesaistīties “Zodiac” projektā. Piekritu, ne mirkli neminstinājies. Muzikāli tas ir kaut kas jauns – man un arī grupai, ne velti arī nosaukumā likts “Nākamais solis”. Vispirms ir mainījies mūziķu sastāvs, izņemot pašu senioru Jāni Lūsēnu, kas šobrīd ir lieliski mūziķi (Raimonds Macats, Jānis Lūsēns juniors, Mārcis Auziņš un Mārtiņš Linde). Koncerta pirmajā daļā būs klasiskās mūzikas apdares, Jāņa Lūsēna un Raimonda Macata instrumentāli oriģināldarbi, bet otrā daļa – tīrs “Zodiac”. Man ir tuva Jāņa Lūsēna mūzika, un ir redzams, ka tā uzrunā klausītāju.

Ko jums nozīmē Zodiaks?
-Tas ir kaut kas no zvaigznāju kosmiskās mūzikas. Labs jautājums – būs jāpajautā Jānim, ko viņš toreiz domāja, liekot šādu nosaukumu.

Sapratu, ka skanēs ne tikai jau zināmais “Zodiac” materiāls, bet tapis arī kāds jauns, īpaši jums rakstīts skaņdarbs?
Protams, materiāls ir mazliet pārveidots, tomēr atpazīsim gan “Pacific”, gan “Mystery Galaxy”, “Zilo kalnu” un “Balto dziesmu” – tikai jaunās skaņās. Pavisam jaunu skaņdarbu – “Jaunais Zodiaks” Jānis sarakstījis man. Neesmu vēl viņam paguvis pajautāt, kas īsti ir šis jaunais Zodiaks. Man jau patiktu domāt, ka varbūt es. Joks. Jāatzīst, ka tehniski materiāls nav vienkāršs, dažos skaņdarbos ir mazliet pirksti jāpalauza. Protams, kāds varbūt teiks – vecmodīga mūzika, tomēr manas paaudzes un vecāki klausītāji noteikti atceras “Zodiac” un tā mūziku. Esmu pārliecināts, ka šī mūzika noteikti ir klausāma jebkurai paaudzei – skaņdarbi ir ļoti melodiski, aranžējumi ir interesanti, un tas ir pats svarīgākais. Laba mūzika nenoveco.

Jādomā, ka elektroniskas mūzikas programmā jūsu darba rīks būs elektriskā vijole.
– Par spīti tam, ka mūzika it kā ir elektroniskā žanrā, tomēr pārsvarā tā būs akustiskā vijole. Pamatā ir instrumenta dabīgā skaņa, mazliet izmantosim kādus efektus, tomēr vienmēr esmu bijis uzticīgs savai akustiskajai vijolei. Mans instruments patiesībā pieder manai sievai – viņa tikmēr spēlē manējo. Sieva šo vijoli mantojusi no tēva, simfoniskā orķestra kādreizējā vijoļu grupas koncertmeistara Haralda Birznieka. Lai arī instruments ir bez oficiālajiem ciltsrakstiem, tomēr vijoļmeistari to atzinuši par tiroliešu vai holandiešu vecmeistara darbu, vismaz 200 gadu vecu. Skanīga, tembrāli ļoti patīkama.

Saistītie raksti

Interesanti, vai šobrīd top jauni latviešu komponistu darbi vijolei – izaugusi taču jauna, spēcīga komponistu paaudze.
– Laiku pa laikam kaut kas tiek uzrakstīts, tomēr maz. Pēdējais mans zināmais opuss ir Zigmara Liepiņa vijoļkoncerts, kura pamatā ir muzikālās drāmas “Vadonis” otrās daļas skaņdarbs. Tomēr pamatā jauna mūzika nāk no pasaules, meklēju internetā, stāv atlikta vesela kaudze interesanta nošu materiāla. Tomēr šobrīd pāris piedāvājumi no pašmāju komponistiem ir un gaida savu kārtu.

Šobrīd izziņots tikai viens jūsu un “Zodiac” programmas koncerts. Vai ir vēl kādi kopīgas uzstāšanās plāni – zinu, ka “Zodiac” joprojām ir populārs bijušās Padomju Savienības teritorijā un laiku pa laikam koncertē ārpus Latvijas, īpaši Krievijā.
– Pirms dažiem mēnešiem bija paredzēts koncerts Kaļiņingradā, tomēr man nezināmu apstākļu dēļ tas nenotika. Domāju, ka koncerti ārpus Latvijas būs. Tikmēr gatavojamies trim koncertiem rudenī – programma skanēs gan Vidzemes koncertzālē koncertzālē, gan Jelgavas kultūras namā, bet 11. novembrī, Lāčplēša dienā – Lielajā ģildē, Rīgā.

Pēc “Nākamā soļa” “Zodiac” galaktikā – kurp tālāk ved jūsu radošās gaitas?
– Tāpat kā katru vasaru, arī šovasar Nacionālais simfoniskais orķestris piedāvā mūziķiem iesaistīties dažādos koncertos – šogad tas ir gan Eiropas koru olimpiādes kopdziedāšanas koncerts Doma baznīcā (21.07.), arī festivāls “Summertime – aicina Inese Galante”, tam seko Garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncerts augustā. Vasarā nevēlos iziet no aprites, arī maizītei jāpelna – nevar noliegt, ka vasaras koncerti ir “ekstra” atalgojuma piedāvājums orķestra mūziķiem. Visos koncertos gan nepiedalos, jo ir pašam savi projekti – 19. augustā Rīgas svētkos Vērmaņdārzā spēlēšu savu solo programmu, kurā esmu iekļāvis klasiskās mūzikas apdares, bet dienu pēc tam kaut kas no pavisam “citas operas” – Imantā spēlēsim sporta un moderno deju mūziku kopā ar dejotājiem. Jāatvēl laiks arī manam lielākajam hobijam – katru gadu braucam makšķerēt kopā ar draugiem vai nu uz Somiju, vai Norvēģiju. Šogad tā būs Norvēģija.

LA.lv