Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
27. marts, 2015
Drukāt

Kam dzīvojam un dzīvosim? Saruna ar Roaldu Dobrovenski (turpinājums) (12)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze
Roalds Dobrovenskis

Krievu rakstnieks, tulkotājs, publicists,

Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis.

Dzimis 1936. gada 2. septembrī Ļipeckas apgabalā Jeļecā, Krievijā.

1954. gadā absolvējis Maskavas Valsts kora skolu, 1975. gadā – Augstākos literatūras kursus.

No 1954. līdz 1955. gadam studējis Maskavas konservatorijā.

No 1958. līdz 1973. gadam strādājis par žurnālistu Habarovskā un Sahalīnā.

Kopš 1975. gadā dzīvo Latvijā, kur no 1977. līdz 1979. gadam un no 1989. līdz 1991. gadam bijis žurnāla "Daugava" nodaļas redaktors, bet no 1991. līdz 1995. gadam – galvenais redaktors. No 1983. līdz 1988. gadam bijis redaktors apgādā "Liesma".

Kopš 1973. gada Krievijas PFSR Rakstnieku savienības biedrs, kopš 1976. gada Latvijas Rakstnieku savienības biedrs.

Viens no trim pirmajiem, kam 1995. gadā piešķirta Latvijas pilsonība par īpašiem nopelniem.

Saņēmis Latvijas Ministru kabineta prēmiju par romānu "Rainis un viņa brāļi" (1999), Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu (2005).

Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris (2013).

Precējies ar dzejnieci Veltu Kaltiņu.

Dzejnieks vienmēr ir sargājams, un tie, kas radījuši viņa priekštečus, nodevuši tālāk visu, bez kā viņš nevarēs pastāvēt, ir stipri un sargājami, jo katrai zemei un dzimtai tas reiz nolemts: tikt vaļā no mēmuma. Pavēstīt par sevi pasaulei. Par zvaigznēm. Par Dievu. Par to, kam viņi ir dzīvojuši un dzīvo. Un dzīvos. Un, ja atbilde būs: nekam, – arī tad tā ir jādod. Tā saka ROALDS DOBROVENSKIS. Krievu rakstnieks Latvijā. Ar valodu, sirdi un saknēm te ieaudzis, kā viņa Ikšķiles mājas dārzā no Rīgas pārvestais paeglītis. Turpinām mūsu sarunu par zvaigznēm, Dievu un to, kam mēs, visi tie, kas te Latvijā esam – latvieši, krievi, leiši, poļi, ebreji, ukraiņi, – kam mēs dzīvojam un dzīvosim?

Atbraucis šurp, pēkšņi sajutos vainīgs Krievijas priekšā. Katrai tautai ir nepieciešams skats no ārpuses. Sevi nav iespējams ieraudzīt pat spogulī. Bez spoguļa nu pavisam ne. Krievu vēsturē ir periodi, par ko liecības saglabājušās tikai no ārzemniekiem. Objektīvas, neobjektīvas, labas vai sliktas, bet citu nav. Par Dostojevski Krievijā ļoti ilgi teica – nežēlīgs talants, bet, kolīdz viņu izlasīja Eiropā, pēkšņi atklājās – viņš ir ģēnijs.

Esmu un palikšu krievu rakstnieks, tā ir mana būtība. Kaut arī mana saikne ar Latviju tagad ir ciešāka nekā ar Krieviju. Taču es nekad neesmu atteicies no savas dzimtenes, no saknēm un valodas. Un tieši tas ir nepieciešams, lai ieraudzītu kopainu, veselumu. Tāpēc es uzrakstīju romānus par krievu komponistiem Borodinu un Musorgski – pirms rakstīt par Latviju, es paskatījos pats uz savu dzimteni. No iekšpuses, jo dzimtene manī ir iekšā, un no ārpuses, jo rakstot sajutu, ka nepieciešami ir abi. Izrādījās, ka tagad es uz Krieviju varu paskatīties ar šo dubulto skatu.

Man vienmēr ir paticis meklēt pēdas un liecības, mēģināt atšķetināt, rast atminējumu, sajust, kā elpo liktenis. Tā es – gluži kā savulaik mana māmiņa – kļuvu par izmeklētāju. Centos noskaidrot patiesību. Liecinieki melo. Katrs notikums ir jāpārbauda. No vairākiem avotiem. Arī pats cilvēks bieži vien melo. Vai nu atmiņa viļ, vai arī atceras tikai to, ko grib atcerēties. Taču patiesība vienmēr ir interesantāka par izdomājumu.

Grāmata par Borodinu – tas drīzāk bija mēģinājums apjaust gan žanra, gan sevis paša iespējas. Tomēr, tulkotu arī latviešu un leišu valodā, to laida klajā milzu tirāžā – kopumā simt septiņdesmit piecos tūkstošos eksemplāru, un arī tagad tā turpina dzīvot, internetā pat ir atrodama tās audio versija. Bet grāmata par Musorgski jau ir viscaur mana. Savulaik to gribēja pārtulkot Klāvs Elsbergs, patlaban to ir jau sācis darīt viņa brālis Jānis Elsbergs. Nesen viņš atveda man parādīt “Nabaga bruņinieka” eksemplāru, kur viņa māmiņa Vizma Belševica lasot bija salikusi desmitiem, ja ne simtiem papīra strēmelīšu. Izrādās, izcilā dzejniece, proziste un tulkotāja bija arī nopietna lasītāja.

1989. gadā Valerijs Gergijevs, pasaules mēroga mūziķis, par kura tagadējo sabiedrisko pozīciju, manuprāt, var un vajag strīdēties, viesizrāžu laikā Sofijā antikvariātā bija nopircis šo manu grāmatu, izlasījis vienā elpas vilcienā un nolēmis sarīkot Pēterburgā Marijas teātrī Musorgska festivālu, kur tiktu atskaņoti visi viņa skaņdarbi.

Uz festivālu uzaicināja arī mani un diriģentu Aleksandru Viļumani. Svētku nobeigumā, kad lūgtie viesi, mūzikas grandi un prominences bija zālē, Gergijevs izstāstīja, ka par impulsu šim vērienīgajam pasākumam bijusi mana grāmata.

Vēlāk arī Maskavas Lielajā teātrī, kur es savulaik dziedāju pašam biedram Staļinam un – hm, hm – arī zagu grimu, tika sarīkotas Musorgska dienas. Mūs ar Veltu nosēdināja virs cara ložas. Ja Staļins būtu dzīvs, viņš sēdētu zem mums.

Pievienot komentāru

Komentāri (12)

  1. Neo-liberālā ideologija? Kas par niekiem. Tīrā maskaļu demogogija! Tiem .. viss ir tikai fašisti.
    Paši ir ir naciku un pērtiķu krustojums, bez smadzenēm. Muld un vaino citus. Aplenktā Krievulija? Muļķības. Kam pasaulē vajadzīgas tundras, purgas, sniegs un ledus? Atskaitot Eiropas daļu, viss Sibirijas plašums krieviem ir tuksnesis, ko viņi neprot izmantot. Kauna lieta, ka tur mīt bezsmadzeņu maskaļi. Vienmēr citi vainīgi. Bet paši slinki un melīgi.Viss ko māk – … Līdz iekritīs vēstures mēslaine. Mēslu čupa tā Krievulija.

  2. “mana saikne ar Latviju tagad ir ciešāka nekā ar Krieviju. Taču es nekad neesmu atteicies no savas dzimtenes”
    – – – – – – – – –
    Cilvēks izklausās mazliet šizofrēns.

  3. sodien Pupolu svetdiena,izlasiju Dobrovenski…. briniskigi.Paldies

  4. “Vairāk nekā 50 000 Latvijas jauniešu vecumā no 15 līdz 29 gadiem nestrādā, nemācās un neapgūst arodu, šādu informāciju apkopojuši iniciatīvas «Jauniešu garantija» aktīvisti.”
    ================================================================
    Kā dzīvojam, Dobrovenska kung’? Kas ta cits neo-liberālās ideoloģijas ieviesējiem atliek, kā “perestroikas” 30. un 4.maija 25. gadadienā atkal un atkal lamāt padomju varu, Molotovu un Ribentropu -, kā arī Staļinu par prēmijas piešķiršanu E.Smiļģim un L.Bērziņai par izcili iestudēto Raiņa “Uguns un nakts”.

  5. Paldies augstas raudzes sava aroda Meistaram !Lasot apcerējumu par daudzko ,itkā saņēmu svaiga gaisa malku.
    Nenoliekot nevienu mēdiju pie mums šeit, Latvijā. Tikai pēdējā laikā ir interesantāk sekot, ko raksta un runā tv Dodžd un citi tādu uzsaktu izdevumi ,sajūtu drosmi ,ticību,ka gaismai jāuzvar. Gan varu iedomāties kā jūtas mani draugi Maskavā ,kas tomēr nedrīks atklāt savas domas.

    • “Ieva Struka: Raiņa darba iekļaušana teātra repertuārā ir bezmaz direktora pašnāvība.”(Kdiena,2015. gada 31. janvāris)
      ================================================================
      Gaisma uzvarēs?! Nu, nevarēja demokrātiju ar tirgu apvienot jau Raiņa dzīves pēdējā posmā “brīvajā un neatkarīgajā” Latvijā – nevarēs to izdarīt arī atjaunotajā 4.maija repubļikā. Tukšs numurs, lai cik te Putinu un Krieviju lamātu. Un cik tādu Meistaru redzot ideālu īstenošanu dzīvē smagi nepūš:”Šāvām komunismam, trāpījām…..”

      • Tāpēc jau tā Gaisma dažbrīd iesprūst,ka cilvēki netic nekam ,par Dievu pat nerunājot .Negācijas ,skaudība un bailes ,no tā ,kas nu būs, jau pārņēmis prātus. Nevajag publiski daudzināt .Miers vajadzīgs ,nemiers posta.

  6. Mēs-dumpīgie latvieši reiz likām lielas cerības uz tādiem krieviem,kā L.Azarovu, R.Dobrovenski, M.Kostaņecu, V.Tolpežņikovu un vēl dažiem “Doma laukuma” žurnālistiem(ēm), arī kādu rakstnieku un kādu bogdānovu, kas teiks patiesību par notiekošo psrsā, par latviešu tautu un tās tiesībām…
    Viņi starp miljons psrs krieviem LV bija tie labākie zināmie, daži mazāk, daži vairāk kaut ko darīja Atmodas laikā Taisnības labā, daži nobijās, daži ieslēdza atpakaļgaitu…

    Bet tā īsti pateikties un noliekt galvu piemiņai varu šodien tikai V.Tolpežnikovam dziļā cieņā
    Arī kādam krievu cilvēku ģimenes pārim pienākas pateicība, barikāžu laikā, fiziski plecu pie pleca un arī garīgi cilvēciski tuvi tie bija, diemžel tik atceros , ka sievieti sauca Ļuba, nav vairs citas info…

    • Daudzi jau cerēja, ka “tirgus”, “demokrātija” un “neatkarība” automātiski nodrošinās labklājības iestāšanos – nebūs “jāvergo” par kapeikām, kā pēckara gados, kas sagrautā Latvija bija jāatjauno. Ne te bija – , ka saka,
      “par ko cīnījās, uz tā arī uzrāvās”. Prātiņ, nāc pie auseklīšiem:
      “”Tobrīd, 1990.gada 4.maijā, deviņi no desmit latviešiem cerēja, ka neatkarība pati par sevi atrisinās visas problēmas.” Aivars Kļavis, rakstnieks:”4.maija brīvības un neatkarības sajūsma. Kur tā pazaudēta?”

  7. labs un saturīgs.Te runā kultūras cilvēks

    • “Neviena mīkla nav atminēta, / Neviena plaisa nav aizbērta, / Neviena vaina nav dziedēta, / Viss vecais smagums velk ar visām šausmām, ” tā Rainis rakstīja 1922.g. (Sudrabota gaisma).
      Nevarēja tirgu ar demokrātiju savienot – to Rainis jau pirms 90 gadiem saprata:
      “Mēs tikai pastāvam nedaudzus gadus, un šajos 6 – 7 gados mūsu tautā ir paspējis attīstīties zināms pesimisms. Jau pēc šiem nedaudziem gadiem mēs lasām avīzēs gandrīz katrā numurā, ka aiz dzīves apnikuma aizgājis nāvē cilvēks. Jauna valsts prasa vislielāko darbību, prasa daudz darba, bet jau parādās tādi, kuriem ir dzīves apnikums. Jaunām valstīm dzīves apnikums ir ļauna parādība, un tomēr viņa ir tik plaša, ka mēs gandrīz ikkatrā avīzes numurā par to lasām. Ir daudzi, kas aiziet aiz trūkuma. Liela daļa aiz dzīves apnikuma, tad — aiz romantiskiem iemesliem. Vai tie neizsaka to pašu dzīves apnikumu? Aiziet aiz romantiskiem iemesliem, aiziet jauna dzīvība pilnā spēkā — viņiem ir bijuši nepatīkami piedzīvojumi un nav nekā sabiedriskā garīgā dzīvē, kas varētu viņiem dot apmierinājumu darbā. Tā jaunā dzīvība nevar atrast apmierinājumu darbā, viņa labāk sevi iznīcina. Tā ir dziļi nenormāla parādība un jo nenormālāka, ja tā ir demokrātiskā valstī, un vēl jo nenormālāka, ja tā ir jaunā valstī. ”
      Raiņa Saeimas runa par kultūru, valsti un veikalnieciskumu, 1925.

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiroKopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+