Kultūra
Māksla

Šagāls un Bella: nebeidzamais lidojums 0


Bella un Marks Šagāli.
Bella un Marks Šagāli.
Foto: Wikimedia Commons

Es un ciems
Reiz Žans Kokto parādīja savam draugam, tobrīd jaunajam aktierim Žanam Marē, Marka Šagāla gleznas. Marē pajautāja: kas ir tā sieviete, kuru tik bieži glezno izslavētais mākslinieks – sieva vai mīļākā? “Tas ir viņa gaiss!” sacīja Kokto.

Marks Šagāls (dzimis Moiše Segals) (1887–1985)
Nodarbošanās: gleznotājs, grafiķis, scenogrāfs, dzejnieks.
Mākslas virzieni: ekspresionisms, sirreālisms, kubisms, mūsdienu māksla, fovisms.
Slavenākās gleznas: “Es un ciems” (1911), “Parīzes skats no loga” (1913), “Dzimšanas diena” (1915), “Virs pilsētas” (1917), “Zilā mājiņa” (1917), “Kāzu ugunis” (1945), “Tilti pār Sēnu” (1954), “Karš” (1964–1966).

Bella (Berta) Rozenfelde (1895–1944)
Laulībā ar Marku Šagālu: no 1915. līdz 1944. gadam.

Ebreju zēns Marks, īstajā vārdā Moiše, piedzima Liozno, Vitebskas tuvumā. Tovakar pilsētu bija pārņēmis ugunsgrēks. “Bet galvenais, ka es piedzimu miris… Lai tikai psihologi no tā neveic kādus muļķīgus slēdzienus, ” savā autobiogrāfijā rakstījis mākslinieks. Bet viņš savā bērnībā bija iemīlējies. Tiesa, viņš gan labprātāk būtu rotaļājies pagalmā, nevis apmeklējis hederu. Viņa mīļākā nedēļas diena bija sestdiena, jo tai piemita kāds īpašs svinīgums, kas iedvesmoja un viesa ticību nākotnei. Viņa vecāki vēlējās, lai zēns apgūtu kādu amatu un, ja paveiktos, kļūtu par grāmatvedi vai pārdevēju. Taču viņš sevi iztēlojās kā vijolnieku vai dejotāju. Reiz, pastaigājoties pa Vitebsku, viņa uzmanību piesaistīja izkārtne – “Mākslinieka Pena skola”.

Pārradies mājās, zēns saviļņots paziņoja mātei, kura tobrīd cepa maizi, ka vēlas kļūt par mākslinieku. Mātei pārsteigumā izkrita no rokām garā lize, un vispirms viņa sašutumā sacīja dēlam, ka viņš laikam ir jucis. Tomēr mīlošās mātes sirds piekāpās. Nākamajā dienā viņa aizveda dēlu uz vienīgo mākslas skolu Vitebskā – to pašu Pena mākslas skolu. Paraudzījusies apkārt un aizdomīgi nopētījusi daudzās statujas un gleznas, viņa sacīja dēlam: “Pats redzi, ka tev tā nekad neizdosies. Ejam vien mājās.”

Taču Marks uzstāja, ka vismaz jāpagaida, kamēr ieradīsies pats Jehuda Pens. Vitebskas metrs pret jauno skolnieku izturējās vēsi. Atklāti vienaldzīgi uzmetis acis Marka darbiem, viņš tomēr piebilda, ka zināma nosliece gan esot manāma. Marka vecāki neuztvēra dēla centienus kļūt par mākslinieku nopietni. Praktiskā māte viņa zīmējumus bieži izmantoja kā galda salvetes.

Jaunais skolnieks ļoti atšķīrās no pārējiem. Viņa darbos allaž dominēja zilie un violetie toņi, vispār spilgtas krāsas. Tieši šā iemesla dēļ skolotājs viņu joprojām neuztvēra nopietni. Drīzumā Pens pārcēla jauno mācekli uz bezmaksas apmācību, lai neuzņemtos atbildību par viņa jaunradi. Vēlāk Marks, atminoties savu pirmo gleznošanas skolotāju, sacīja: “Pens man mīļš. Manā atmiņā viņš dzīvo līdzās tēvam.” Savukārt pats Marks nevienu no saviem skolotājiem nekad nav vērtējis kā autoritāti. Viņaprāt, tikai Rembrants būtu cienīgs saukties par viņa skolotāju.

Tad sekoja mācības pie kāda Vitebskas fotogrāfa. Šis skolotājs, atšķirībā no iepriekšējā, paredzēja savam skolniekam itin veiksmīgu nākotni. Tiesa, kā vietējam fotogrāfam, un piebilstot, ka glezniecība nekur no viņa nepazudīs, lai gan Vitebskā tā diezin vai kādam vajadzīga. Marks neieredzēja šo darbu, kas, viņaprāt, bija viena no muļķīgākajām nodarbēm.

1907. gadā Marks devās uz Pēterburgu. Viņam kabatā bija tikai 25 rubļi. Lai ebrejs iegūtu tiesības dzīvot galvaspilsētā, viņam vajadzēja iegūt pierakstu, kas nekādi nebija iespējams jauneklim no Vitebskas. Taču ļoti vilināja cita dzīve, un viņam izdevās noīrēt lētu pagrabstāva istabiņu. Vispirms Marks mēģināja iestāties tehniskās zīmēšanas skolā, taču neizdevās. Tad viņš iestājās Mākslinieku atbalstīšanas biedrības skolas trešajā kursā. Viņš strādāja līdz pagurumam un drīz sāka saņemt stipendiju. Jaunā mākslinieka dzīve Pēterburgā nebija viegla.

Reiz viņu Pēterburgā par nepieciešamo dokumentu neesamību arestēja. “Nekur neesmu juties tik brīvi kā kamerā,” ar sev piemītošo humoru viņš reiz sacīja, atminoties šo laiku. “Man patika “puķainais” zagļu un prostitūtu žargons. Viņi mani neaiztika un neapvainoja! Gluži otrādi, izturējās ar cieņu.” Lai arī tur viņš nevarēja ne lasīt, ne zīmēt, taču pirmo reizi, būdams Pēterburgā, vismaz izgulējies pēc sirds patikas atsevišķā gultā.

Palaists brīvībā, Marks sāka prātot, kā atrast amatu, kas dotu tiesības dzīvot galvaspilsētā. Viņš iestājās par mācekli darbnīcā, kur izgatavoja izkārtnes. Drīz Pēterburgas tirgos parādījās viņa “darbi”. Bet Marks saprata, ka tā nav viņa lieta, tāpēc iestājās par mācekli mākslinieces Zvancevas skolā, kur tolaik pasniedza M. Dobužinskis un L. Baksts. Aplūkojis Marka zīmējumus, Baksts sacīja: “Sabojāts, bet ne galīgi.”

Coup de foudre

Jaunībā dedzīgajam Markam katra jauna mīlas dēka likās kā pirmā un pēdējā. 22 gadu vecumā viņš uzsāka romānu ar Vitebskas ārsta meitu Teju Brahmani. Meitene dumpojās pret tradicionālajām ģimenes vērtībām un pārbaudīja vecāku pacietības mēru, atvedot uz buržuāziskajām mājām noplukušo Marku. Viņa viņu baroja, pirka krāsas un pozēja kaila, jo profesionālas modeles pakalpojumus Marks tobrīd nevarēja atļauties. Taču reiz Brahmanu greznajā viesistabā viņš ieraudzīja to vienīgo un liktenīgo, kura kļuva ne vien par viņa patieso mūzu un modeli, bet arī par sievu.

Tobrīd viņa vēl nebija Bella, bet Berta Rozenfelda. Meitene bija tikko pārradusies no ceļojuma uz Berlīni un viesojās pie savas draudzenes Tejas, lai nodemonstrētu moderno cepuri ar spalvu un uzzinātu jaunākās baumas. Teja uzņēma Bellu ne sevišķi lielā sajūsmā, klausījās izklaidīgi un visu laiku raudzījās uz tēva kabineta durvju pusi, no kurienes drīz parādījās dīvains cilvēks ar nevainīgām zilām acīm, pinkainiem matiem un sliktām manierēm, kuras Bella pat raksturoja kā “mežonīgas”. “Katra acs, itin kā divas izbraukušas laivas, skatās katra uz savu pusi. Tādas es biju redzējusi tikai ilustrācijā grāmatiņā par plēsoņām. Mute pavērta – vai nu vēlas ierunāties, vai iekost ar saviem asajiem baltajiem zobiem. Un viss viņā atgādina zvēru, kas sastindzis kā saspiesta atspere, gatava jebkurā mirklī lēkt gaisā.”

Taču piepeši atspere iztaisnojās. Satiekot Bellu, Marks ieguva pārliecību par sevi un iedvesmu visai dzīvei. Viņš it kā piedzima no jauna. Atšķirībā no viņa, meitene bija devusies uz Pēterburgu pirmās klases vilcienā un skaidri zināja, ko vēlas. Bertas sapnis bija skatuve, taču traumas dēļ viņa bija spiesta atgriezties dzimtajā Vitebskā.

Teja vienā mirklī kļuva sveša un vienaldzīga. “Es iegāju jaunā mājā, un tā kļuva par manējo uz visiem laikiem,” viņš rakstīja. Tas bija tieši tas, ko franči dēvē par coup de foudre – “zibens spērienu”, mīlestību no pirmā acu skatiena. Šī negaidītā mīlestība abiem kļuva par brīnumu, no kura ne vienam, ne otram atteikties nebija ne vēlmes, ne spēka, arī neskatoties uz labākās draudzenes aizvainojumu un vecāku sašutumu.

Bella, lai arī bija izglītota meitene, sevi neuzskatīja par progresīvu un brīvu no sabiedrības aizspriedumiem. Draugi viņu bija iedēvējuši par Klusējošo carieni un pat apcēla par viņas pieticīgumu, kas, viņuprāt, bija gluži nevietā ne viņas aprindās, ne “divdesmitā gadsimta sievietei” vispār. Reliģiozais tēvs un praktiski lietišķā, nepagurstoši par ģimenes labklājību gādājošā māte uzņēma Bellas mīlestību kā īstu katastrofu. Bella uzlūkoja Marku kā mākoņos planējošu ģeniālu bērnu, taču viņas vecākiem viņš šķita vien neizglītots aprēķinātājs, sabiedriskā stāvokļa un bagātas līgavas mednieks. Par precībām nevarēja būt ne runas.

Tilti pār Sēnu

1911. gadā Marks devās uz Parīzi. Viņš labi apzinājās, ka iespēju Parīzē viņam tikpat kā nav, tādēļ nevarēja būt ne runas par Bellas došanos viņam līdzi. Viņam nebija noslēpums, ka tūkstoši tādu pašu slavas tīkotāju plukatu no visas pasaules jau apmetušies pasaules mākslas citadelē. Bet viņš zināja arī ko citu: tādus zaudējumus un apvainojumus, kādus viņš bija iepazinis Pēterburgā tāpēc vien, ka piedzimis kā ebrejs, Parīzē viņš nesagaidīs.

Nostājoties uz Parīzes stacijas perona, Marks visvairāk sapņoja par kādu brīnumu, kas varētu viņu atgriezt atpakaļ Vitebskā. Bet atlika viņam dažas dienas pastaigāt pa Luvras zālēm, un skumjās domas pagaisa. Tagad viņam Krievija likās “kā mazs groziņš, kas grīļojas zem gaisa balona”.

Parīzē Markam sākās jauna dzīve. Viņš bija kļuvis cits cilvēks. Viņš vairs nebija nepārliecinātais Moiša, bet Marks Šagāls, mākslinieks, kas apzinās savu ģenialitāti. Taču tajā pašā laikā viņš bija pietiekami reāls un itin visu – un vispirms jau mākslu – sāka mācīties no jauna. Un, to darot, Marks izdarīja virkni atklājumu, taču galvenais – vienkārši jutās lieliski! Viņš apmetās mākslinieku galvenajā kvartālā Monparnasā, kur iepazinās ar P. Pikaso, F. Ležē, A. Modiljāni, Ž. Braksu. Par šo laiku viņš rakstīja: “Parīze! Pats tās skanējums man izklausās pēc mūzikas. Visvieglāk man bija elpot Luvrā. Mani tur ietvēra sen aizgājuši draugi. Viņu lūgšanas saplūda ar manējām. Viņu gleznas izgaismoja manu zīdaiņa fizionomiju.” Šeit viņš sastapa arī daudzus Pēterburgas paziņas, tostarp L. Bakstu. Ieraudzījis Marka jaunos darbus, Baksts sacīja: “Tagad jūsu krāsas dzied!”

Eiropā, kā izteicies pats Marks, viņš kļuva par cilvēku. “Es ļoti mīlu Krieviju… Bet vai tad man jāsēž Krievijā? Tur no mazotnes es pastāvīgi jutu – man to pastāvīgi atgādināja! – ka esmu ebrejs.”
Taču nevar apgalvot, ka Parīzē viņa dzīve būtu pavisam bezbēdīga. Lai nopelnītu iztiku, viņš strādāja dažādus darbus, kas bija tālu no glezniecības. Paralēli viņš apmeklēja skolu Monparnasā, gleznoja kārtējiem saloniem, taču izstādēs viņš sajuta savu citādību no tradicionālās tā laika franču glezniecības. Sev pašam par pārsteigumu, viņš secināja, ka viņam ir svešs impresionisms, kubisms un daudzi citi moderni virzieni. “Manuprāt, māksla – tas vispirms ir dvēseles stāvoklis… Dvēsele ir brīva, tai ir savs saprāts, sava loģika.” Marks daudz laika pavadīja Luksemburgas dārzā, un reiz, raugoties uz Parīzi no augšas, viņš iesaucās: “Zem manis ir Parīze! Mana otrā Vitebska!”

Bet tad sākās Pirmais pasaules karš. Markam atkal radās jautājums: ko iesākt tālāk? Viņa sirds bija palikusi Vitebskā: “Vitebska – tā ir īpaša vieta. Nabadzīga, nomaļa pilsētiņa… Tā ir tikai mana pilsēta, kur es atkal atgriežos. Un ar kādu uztraukumu!” Lai arī viņš iemīlēja Parīzi, tomēr sirdī allaž bija divas mīlestības: dzimtā Vitebska un mīlošā Bella. Viņas tēls aptuveni 2000 veidolos vērojams mākslinieka gleznās, no kurām vien trijās viņa bija pozējusi kā modele. Nevienu gleznu, nevienu gravīru viņš nebeidza bez Bellas sprieduma: “jā” vai “nē”. Neskatoties uz Marka slavu, Bella nekad nebija tikai sava vīra ēna. Viņa allaž palika personība: rakstīja grāmatas, pievērsās sabiedriskām aktivitātēm, uzņēmās kārtot ģimenes sarežģītās finanšu lietas. Taču galvenais viņas aicinājums tomēr bija Marks.

Zilā mājiņa

Kamēr Marks uzturējās Parīzē, Bella viņu uzticīgi gaidīja Vitebskā, katru dienu rakstīja viņam vēstules. Pret mīlestību Bella izturējās kā pret tikko dzimušu putniņu plaukstā. To nedrīkstēja turēt pārāk vāji, citādi tas aizlaidīsies, un tāpat to nedrīkstēja saspiest pārāk cieši, citādi nosmaks. Viņa ļoti labi juta un saprata Marku, un tobrīd labākais, ko viņa varēja viņam dāvāt, bija brīvība.

Vitebskā Marks atgriezās 1914. gadā. Viņi apprecējās pašā pasaules kara karstumā – 1915. gadā, un tā nu sanāca, ka viņu vislaimīgākais laiks – pirmie laulības gadi un meitiņas Idas piedzimšana – sakrita ar valsts sabrukšanu, revolūciju, pilsoņu karu. Katastrofas mērogus Marks un Bella izjuta ne gluži uzreiz. Pirmajos padomju varas gados viņiem pat likās, ka viss notiek tik labi, cik vien var būt. Tiesa, Rozenfeldu ģimene bija zaudējusi visu, kas viņiem piederēja, taču viņu izputēšana nolīdzināja sociālo plaisu, kas šķīra Marku un Bellu.

Kādu laiku Markam likās, ka viņš beidzot ieguvis brīvību radīt tā, kā viņam to liek talants, nevis augstprātīgie mākslas akadēmijas sirmgalvji. Marks ar Bellu nonāca Ļubavičos, kur tobrīd dzīvoja izcilais Rebē Šolom-Bers Šnejersons. Marks vērsās pie viņa pēc padoma, ko iesākt tālāk. Viņš pats vēlējās palikt Vitebskā, bet viņa tālredzīgā sieva uzstāja par pārcelšanos uz Petrogradu. Tā arī viņi izdarīja. Galvaspilsētā viņš strādāja kara kantorī, kur daudz ko iemācījās un pat varēja “uzcept kādu ziņojumu”. Un jutās laimīgs, ja vakaros izdevās kaut nedaudz pazīmēt. Reti gan izdevās pārdot kādu gleznu. Laiki bija grūti, valdīja bads, visapkārt šausmas un lozungi, kas nemitīgi nomainīja cits citu. Mākslai tur vairs nebija vietas. Un Marks, atkal sekojot sievas padomam, atgriezās Vitebskā. 1918. gadā atbilstoši tautas komisāra Lunačarska lēmumam Marku norīkoja par Vitebskas mākslas lietu komisāru. Viņš izveidoja savu mākslas skolu un kļuva par tās direktoru.

Bella to uztvēra kā kārtējo Marka neprātu. Viņa pirmā sajuta, ka padomju vara, uz kuru liktas tik lielas cerības, pārvēršas par āmuru, kas tagad var iznīcināt gan Marku, gan viņa talantu. Pēc dažu gadu mokošiem mēģinājumiem pielāgoties jaunajai dzīvei 1922. gadā Šagāli pameta Krieviju. Marks, šķiet, patiešām izmēģināja visu: padomju Krievijā viņš bija mākslas lietu komisārs, teātra mākslinieks, pasniedzējs bezpajumtnieku kolonijā. Taču…

Bella būtu varējusi piespiest Marku ierakstīties jaunajā realitātē un pat izveidot ierēdņa karjeru, tomēr daudz svarīgāka viņai bija gaisma, ko izstaroja viņas vīra – mākslinieka – audekli. Un viņa nevarēja neredzēt, kā gaisma nepielūdzami dzisa. Bella izdarīja visu, lai to saglabātu: maigi, bet vienlaikus uzstājīgi vedinot Marku doties prom no Krievijas – vispirms uz Berlīni, tad uz Parīzi. Marks neticēja, ka pamet Krieviju uz visiem laikiem, un Bella uzturēja viņā pārliecību, ka reiz viņi atgriezīsies. Un tagad viņi bija kopā Parīzē, pilsētā, kuru tik ļoti mīlēja Marks. Iespējams, tas arī bija īstais laiks. Parīze viņus uzņēma kā savējos.

Virs pilsētas

1941. gadā Šagāliem atkal nācās bēgt – šoreiz uz Ameriku. Marks nevēlējās braukt prom. Bella ar pūlēm viņu pārliecināja, ka ebreju ģimene vācu okupētajā Parīzē ir vienkārši nolemta nāvei. Visu Amerikā pavadīto laiku Marks un Bella sapņoja par atgriešanos, taču jau ne vairs uz Krieviju, dzimto Vitebsku, kā sapņoja Marks – pat viņš saprata, ka tas ir neiespējami –, bet kaut vai atpakaļ uz mīļoto Parīzi, kur abi bija bijuši tik laimīgi. Kad Parīzi atbrīvoja, tas atkal kļuva iespējams. 1944. gada augusts Markam un Bellai bija cerību un labu priekšnojautu pilns. Ida, viņu meita, vēlāk atminējās, ka vecāki it kā no jauna uzlidoja debesīs. Bet burtiski pēc dažām nedēļām viņi… izšķīrās. Uz visiem laikiem. Bella pameta viņu un šo pasauli.

Viņa saslima ar gripu un nomira no sepses. Amerikāņu hospitālī ebreju mākslinieka sievu nesteidzās ārstēt. Viņa nomira pēkšņi un ātri. Markam tas bija pasaules gals. Gandrīz gads bez Bellas viņam bija kā maldīšanās tumšā labirintā, no kura nav izejas. Tuvinieki bija pārliecināti, ka tas ir viss. Beigas. Viņš negleznoja, lika meitai Idai izmest visas viņa otas, gandrīz nemaz nerunāja. Katra jauna diena viņam beidzās ar vārdiem: “Viņa neatgriezīsies.” Viņš atkal jutās kā piedzimis jau miris. Taču pēc deviņiem mēnešiem – tieši tik daudz laika nepieciešams bērna piedzimšanai – viņa atgriezās. Kā mūza. Marks atkal sāka gleznot Bellu. Viņš zīmēja ilustrācijas Bellas dzejai, viņa atdzīvojās Marka darbos un nekad vairs nenomira. Vismaz Markam pašam ne, kurš līdz pat pēdējai savas dzīves dienai atteicās runāt par Bellu pagātnes formā.

Pēc Bellas nāves Marks apprecējās vēl divas reizes. Abos gadījumos uz to burtiski uzstāja viņa meita Ida, kura baidījās, ka vientulībā tēvs nomirs no skumjām vai sajuks prātā. Ida Markam bija vairāk nekā meita – viņa bija Marka sargeņģelis, kuru Bella it kā bija atstājusi savā vietā. Tomēr gan britu konsula meita Virdžīnija Maknīla-Hagarda, gan cukura rūpnieka mantiniece Valentīna Brodska, ar kuru Marks nodzīvoja līdz mūža beigām, viņam bija drīzāk kā līdzeklis pret vientulību, nevis mīļotās sievietes. Neviena no viņām nespēja aizstāt Bellu.

Saistītie raksti

1973. gadā Marks apmeklēja Padomju Savienību. Viņam bija 86 gadi, un viņš jau bija iekļuvis enciklopēdijās kā “izcilais”. Maskava viņu pārāk neinteresēja. Viņš gribēja braukt uz Vitebsku, atkal ieraudzīt pilsētu, kur bija saticis un iemīlējis Bellu. Taču neaizbrauca. Iespējams tādēļ, ka bez Bellas vairs nevēlējās pacelties virs pilsētas jumtiem.

Marks nomira gandrīz lidojumā – braucot liftā savā mājā Francijā. Ar Bellu viņš nodzīvoja nedaudz vairāk kā 30 gadus. Atmiņās par viņu – 41 gadu. Marka otrā sieva Virdžīnija viņu pameta tāpēc, ka atzina – ir grūti dzīvot kopā ar dzīvu pieminekli.

LA.lv