Foto: Wikimedia Commons

Zigmunds Freids: Kokaīns, seksualitāte un zinātne 1

Traumējošā bērnība

Visvairāk Zigmunds Freids (6.05.1856-23.09.1939) pazīstams kā psihoanalīzes pamatlicējs, kurš gigantiskā apjomā ietekmējis 20. gadsimta psiholoģiju, medicīnu, socioloģiju, antropoloģiju, literatūru un mākslu. Freida skatījums uz cilvēka iedabu 19. gadsimta beigās bija absolūti novatorisks, un visas dzīves laikā viņš nepārtraukti turpināja izraisīt pamatīgu rezonansi zinātnieku aprindās, taču interese par Freida zinātniskajām teorijām, tostarp par viņu pašu kā personību nav noplakusi arī mūsdienās.

RR
Ritvars Raits
Ziņas
Leģendārais autosportists devās pie mātes, lai vestu uz slimnīcu, bet līdz Lubānai netika… Kādu sodu saņēma dzērājšoferis, kurš nogalināja Sauku? 57
1 diena
IP
Ilmārs Puriņš
Ziņas
“Kādas ir nākotnes prognozes? Īsumā – būs pavisam slikti. Ir rīkojumi, bet kur pārkārtošanās jaunai dzīve?” iedzīvotājs vēršas pie valdības 62
1 diena
LA
LA.LV
Kokteilis
FOTO. VIDEO. “Balss maskā” uzvarētāja, repera Strūberga divu bērnu māte vēršas policijā par vardarbību, “Pieci.lv” pat pārstāj atskaņot grupas dziesmas radio 36
1 diena
Lasīt citas ziņas

Vikipēdija pauž, ka Zigmunds Freids dzimis 1856. gada 6. maijā nelielā Morāvijas pilsētiņā Fraiburgā, kas tajā laikā bija Austrijas jeb faktiski Austroungārijas impērijas sastāvā, bet mūsdienās ir Pršibora Čehijā. Zodiaka zīme – Vērsis.

Zigmunda tēvs Jakobs Freids (1815–1896) bija divreiz precējies, no pirmās laulības viņam bija divi dēli – Emanuils (1833–1914) un Filips (1834–1911). Otrreiz Jakobs apprecējās 40 gadu vecumā – ar Amāliju Natansoni (1835–1930), kurai tajā laikā bija 20 gadi. Jakobam bija pašam savs neliels audumu tirgošanas uzņēmums. Amālijai un Jakobam saistībā ar savu pirmdzimto bija īpašas cerības: jau grūtniecības laikā Amālija bija saņēmusi pareģojumu, ka viņas dēlam lemts kļūt par diženu cilvēku.

CITI ŠOBRĪD LASA

Fraiburgā Zigmunds nodzīvoja pirmos trīs savas dzīves gadus. 1859. gadā industriālās revolūcijas sekas Centrāleiropā bija nodrošinājušas iznīcinošu triecienu arī Jakoba biznesam, to izputinot. Var teikt, ka praktiski visa Fraiburga bija iznīcināta. Freidu ģimene nolēma pārcelties uz Leipcigu Vācijā, kur, tā arī nespējot sekmīgi iekārtoties, uzturējās tikai nepilnu gadu un tad aizbrauca uz Vīni.

Zigmunds smagi pārdzīvoja aizbraukšanu no dzimtās pilsētiņas (pirms krīzes tajā dzīvoja aptuveni 4 500 iedzīvotāju), īpaši spēcīgi viņu ietekmēja piespiedu šķiršanās no audžubrāļa Filipa, ar kuru viņam bija izveidojušās siltas un draudzīgas attiecības. Freids vēlāk atzinis, ka Filips lielā mērā viņam pat aizstājis tēvu. Joprojām ciešot lielu trūkumu, Freidu ģimene apmetās vienā no trūcīgākajiem Vīnes rajoniem Leopoldštatē, kas tolaik bija savdabīgs Vīnes geto, ko apdzīvoja nabagi, bēgļi, prostitūtas, čigāni, proletārieši un žīdi jeb tātad ebreji. Taču drīz Jakobs spēja sakārtot lietas, un ģimene jau varēja pārcelties uz normālai dzīvošanai krietni vien pieņemamāku vietu. Tajā laikā Zigmunds sāka ļoti nopietni aizrauties ar literatūru, kaislību, ko viņš pārmantoja no tēva, saglabājot to uz visu atlikušo mūžu.

Vilšanās saistībā ar tēva lomu

Ar dēla sākotnējo izglītošanu ģimenē nodarbojās māte Amālija, taču tad to pārņēma Jakobs, kurš ļoti vēlējās, lai Zigmunds gūtu labu izglītību un iestātos privātajā ģimnāzijā. Nesliktā mājas sagatavošana un paša iedzimtās spējas labi apgūt mācību vielu ļāva Zigmundam deviņu gadu vecumā nokārtot iestājeksāmenus un iestāties ģimnāzijā gadu agrāk par noteikto vecumu.

Jau pietiekami agri Zigmunds pārliecinājās par to, ka viņa ģimenē galvenā loma piemīt mātei Amālijai. Proti, formāli atzīstot vīra lomu, viņa tomēr pati pieņēma visus svarīgos lēmumus. Dēla spēcīgā pieķeršanās mātei vērīgam prātam varētu ļoti daudz ko izskaidrot, taču tajā laikā tāds vērīgums vēl nevienam nepiemita. Vēlāk Zigmunds teorētiski izklāstīja mātes ambīciju ietekmi uz viņa paša emocionālo attīstību, paužot, ka cilvēks, kuru bērnībā bezgalīgi mīlējusi māte, visu atlikušo mūžu saglabā sevī uzvarētāja sajūtu, to ticību panākumiem, kas bieži vien patiešām stimulē gūt šos panākumus.

Godkārīgie sapņi par cieņu un slavu kļuva par Zigmunda rosinošo spēku arī viņa –pieauguša cilvēka – dzīvē. Ārkārtēja slavas kāre kaut kādā ziņā bija kompensācija par to triecienu, ko Zigmunds guva 12 gadu vecumā, kad nopietni sašķobījās viņa ticība tēva spēkam un autoritātei. Kāds nepazīstams agresīvs garāmgājējs uz ielas notrieca tēva jauno kažokādas cepuri un iebrēca sejā: “Žīd, vācies nost no trotuāra!” Uz dēla jautājumu, ko tad tēvs darījis, viņš atbildējis: “Es nogāju no trotuāra un pacēlu cepuri…”

Šī biklā padevība un samierināšanās dziļi aizskāra Zigmundu, un to, ko no viņa sagaidīja ģimene, viņam vajadzēja panākt, aiz savas muguras nejūtot tēva spēcīgo figūru. Tāpēc bija vajadzīgas četras desmitgades, kamēr viņš spēja pārvarēt sevī jau bērnībā radušos nepieciešamību šo figūru nomainīt ar kādu citu ideālu. Pilnībā atbrīvoties no šīs pasīvās tieksmes pēc spēcīgas tēva rokas viņam izdevās tikai tad, kad viņš jau vairs absolūti nešaubījās par savu paša intelektuālo pilnību.

Freidu ģimenē bija astoņi bērni. Vēl bez Zigmunda piecas māsas un divi brāļi: Anna (1858–1955), Roza (1860–1942), Marija (Micija) (1861–1942), Adolfīne (Dolfija) (1862–1942), Paula (1864–1942), Jūliuss (1857–1858) un Aleksandrs (1866–1943).

P.S. Iedziļinoties šajos gada skaitļos, ir viegli pamanīt, ka Freidu bērni pa mātes līniju, kura pati nodzīvoja līdz 95 gadu vecumam, mantojuši ilgdzīvotāju gēnus (piemēram, Jūliuss pārsniedza 100 gadu robežu, bet Rozai līdz tam pietrūka tikai trīs gadi). Vienādie nāves gadi četrām māsām pauž par vardarbīgu nāvi nacistiskajās nāves nometnēs, taču viss liecina, ka normālos apstākļos arī viņas iespētu nodzīvot aptuveni tikpat ilgi.

Brāļu un māsu pulciņā Zigmunds izcēlās ar uzcītību un degsmi apgūt visu jauno. Vecāki nešaubīgi atbalstīja viņu, centās mājās radīt atmosfēru, kas sekmētu iespējami labākus apstākļus dēla mācībām. Piemēram, ja pārējie bērni mācījās sveču gaismā, tad Zigmundam piešķīra petrolejas lampu un pat atsevišķu istabu. Lai nekas nenovērstu viņa uzmanību, pārējiem bija aizliegts laikā, kad Zigmunds mācījās, nodarboties ar mūziku vai vispār trokšņot.

Un Zigmunds patiešām čakli mācījās, īpaši aizraujoties ar literatūru un filosofiju. Viņš aizgūtnēm lasīja Šekspīru, Kantu, Hēgeli, Šopenhaueru, Nīči, teicami prata dzimto vācu valodu, agri apguva arī grieķu un latīņu valodu, prata sazināties franču, angļu, spāņu un itāļu valodā. Mācoties ģimnāzijā, Zigmunds uzrādīja spīdošus vispārējos rezultātus un ļoti ātri kļuva par klases labāko skolnieku, bet mācības pabeidza 17 gadu vecumā ar izcilību (summa cum laude).

Dzīves ceļa izvēle

Pēc ģimnāzijas Zigmunds ilgu laiku svārstījās nākamās profesijas izvēlē. Tiesa, viņa izvēle nebija īpaši plaša sava sociālā statusa un tajā laikā valdošo pret ebrejiem vērsto rasistisko noskaņojumu dēļ. Tā aprobežojās ar komerciju, rūpniecību, jurisprudenci un medicīnu. Pirmos divus variantus jaunais Zigmunds uzreiz atmeta, jo uzskatīja, ka ir tiem pārlieku labi izglītots, un tāpat otrajā plānā kopā ar iespējamām ambīcijām politikā (vismaz ministrs) un militārismā (vismaz ģenerālis) atkrita arī jurisprudence. Viņš vienkārši iestājās Vīnes universitātē un tur pārgāja no vienas fakultātes uz citu, kamēr beidzot apstājās pie medicīnas. Impulsu gala lēmumam Zigmunds saņēma no Gētes puses. Reiz kādā lekcijā noklausījies profesora lasītu lielā vācu domātāja eseju “Daba”, Zigmunds acumirklī izlēma pieteikties medicīnas fakultātē.

Zigmunda izvēle krita par labu medicīnai, lai gan patiesībā viņam par to nebija īpašas intereses. Vēlāk viņš nekautrējās par to atzīties arī publiski. Viņš rakstīja, ka nav izjutis nekādu noslieci nodarboties ar medicīnu un izvēlēties ārsta profesiju, un arī vēlāk, jau atrodoties medicīnas vidē, nekad tur neesot juties komfortabli un nekad nav sevi uzskatījis par ārstu šā vārda patiesajā nozīmē. Tiesa, kopš tā mirkļa viņš no Zigmunda Freida pamazām pārtapa par visā pasaulē pazīstamo – vienkārši Freidu.

Jau savas karjeras pašā sākumā Freids secināja, ka psihisko slimību ārstēšanai nepieciešams izprast to iedabu, bet, lai gūtu skaidrību par atsevišķu fenomenu, nepieciešams to sistemātiski novērot un izpētīt. Tas noveda pie svarīgā psihoanalīzes principa kā iedarbīgas pētniecības metodes atklāšanas. Rezultātā Freidam izdevās pirmo reizi psiholoģiskos jēdzienos un kategorijās izskaidrot cilvēka uzvedību un demonstrēt, ka šo uzvedību noteiktos apstākļos var mainīt. Viņš it kā satuvināja ārstēšanas un pētniecības jēdzienus. Freida secinājumi un principi radīja pirmo visaptverošo personības teoriju, kas balstīta novērojumos, nevis prāta pieņēmumos.

Freida galvenā īpašība vienmēr bijusi neatlaidība cilvēka iedabas izzināšanā, un viņš par “savas dzīves triumfu” uzskatīja to, ka galarezultātā viņam izdevās atrast tieši to ceļu, uz kuru viņš instinktīvi bija tiecies. Freids uzskatīja, ka viņa intelektuālo attīstību visvairāk ietekmējis Ernests Brīke, viens no 19. gadsimta otrās puses atzītākajiem fiziologiem. Brīke pauda, ka dzīvu organismu pētīšanā izmantojami fizikas un ķīmijas principi, kā arī noliedza to, ka bioloģijā darbojas citi spēki, piemēram, nezin kāda noslēpumainā dzīvā substance. Freids ņēma savā bruņojumā šo strikto zinātnisko pieeju un neatkāpās no tās līdz mūža galam.

Tie seši gadi, kurus Freids pavadīja Brīkes laboratorijā, bija viņa mācekļa laiks. Viņš pilnībā apguva histoloģijas metodes, publicēja vairākus rakstus par zuša reproduktīvajām šūnām un dažu zemāko dzīvnieku nervu sistēmu, kā arī izstrādāja virkni ideju vispār par nervu šūnām un to mijiedarbību. Freidam patika darbs laboratorijā, taču viņš allaž atgriezās pie savām filosofiskajām pārdomām, regulāri apmeklēja Vīnes universitātes katedras vadītāja Franča Bretano lekcijas, kā arī tajā laikā iztulkoja dažas Džona Stjuarta Milla grāmatas.

1881. gadā Freids saņēma medicīnas izglītības diplomu un tad vēl neilgu laiku turpināja darbību laboratorijās Brīkes institūtā, gatavojot sevi akadēmiskajai karjerai. Taču jau drīz viņš saprata, ka šī iecere lāgā nesabalsojas ar nepieciešamību nopelnīt sev iztiku, tāpēc, sekojot Brīkes ieteikumam, nolēma atvērt neiropatologa privātpraksi, lai gan patiesībā nejuta nekādu aicinājumu ārstēt slimniekus.

Neilgu laiku nostrādājis par tajā laikā slavenā terapeita profesora Germānika Notnāgela asistentu, Freids saņēma norīkojumu tādā pašā amatā Meinerta psihiatrijas institūtā, kur guva pirmo pieredzi klīniskās psihiatrijas jomā. 1885. gadā Freids uzrakstīja iesniegumu par pieņemšanu darbā neiropatoloģijas privātdocenta amatā un ar Brīkes, Meinerta un Notnāgela rekomendācijām to arī saņēma. Kopš tā mirkļa Freidam bija atvērts ceļš uz sekmīgu medicīnisko karjeru.

Freida mīlas un ģimenes padarīšanas

16 gadu vecumā Freids pirmo reizi dzīvē pa īstam iemīlējās. Viņa iemīļotā Gizela Flīse noraidīja viņa kvēlās jūtas. Lai meitenei iespējami smagāk atriebtos, jaunais Freids… iemīlējās viņas mātē, bet arī šīs jūtas saņēma noraidījumu. Iespējams, tam bija traumatiskas sekas, jo līdz 26 gadu vecumam viņš vairs neizrādīja itin nekādu interesi par sievietēm.

Līdz brīdim, kad Freids sasniedza 30 gadu vecumu, valdīja uzskats, ka viņš vienkārši baidās no sievietēm. Protams, tas viņu mulsināja. 23 gadu vecumā solīduma nolūkā viņš ataudzēja bārdiņu, lai gan vienlaikus pamazām veidojās pārliecība, ka savā dzīvē viņš lieliski iztiks bez sievietēm. Taču 1883. gada 7. maijā viņš bija spiests mainīt šos uzskatus.

Tas bija tā. Freids ar kārtējo rakstu azotē steidzās uz tipogrāfiju, kad pēkšņi viņu notašķīja ar dubļiem garām braucoša kariete. Viņš mēģināja izvairīties, taču nesekmīgi. Turklāt manuskripts iekrita tieši peļķē. Kariete apstājās, un no tās paspraucās laukā piemīlīga sievietes galva. Freids uz vietas pamira: būtnes sejā atspoguļojās tik neviltota līdzjūtība, ka viņš momentā aizmirsa par jau nobriedušo vēlmi sarīkot pamatīgu skandālu. Vēl vairāk – viņš pēkšņi juta nevaldāmu satraukumu. Freids nespēja tam rast zinātnisku skaidrojumu, jo iepriekš nekad ne ar ko tādu nebija saskāries. Vēl pēc mirkļa viņš tomēr bija noformulējis diagnozi: tā ir mīlestība! Taču kariete jau bija aizbraukusi.

Tomēr jau nākamajā dienā viņam no daiļās svešinieces atnesa vēstuli, ko rotāja paraksts – Marta Beirnaisa. Viņa lūdza Freidam piedošanu un ielūdza viņu uz balli, uz kuru viņš, daudz nedomādams, arī aizgāja. Bet tur Freidu sagaidīja nākamais satricinājums: pie viņa pienāca divas absolūti vienādas meitenes, un viņš nespēja noteikt, kura no viņām bijusi tajā karietē. Meitenes, redzot viņa pārsteigumu, sirsnīgi smējās. Tās bija māsas – Marta un Minna…

Drīz nosvinēja Freida un Martas saderināšanos, taču līgavainis atlika laulības līdz mirklim, kad “būs kļuvis bagāts”. Nākamo četru gadu laikā viņi apmainījās ar simtiem vēstuļu, taču satikās ļoti reti, lai arī Freids dzīvoja pavisam netālu no Martas. Kopumā var teikt, ka Freids bija ļoti kaismīgs un tostarp arī prasmīgs rakstītājs.

Kad beidzot Freids jutās izpildījis savu solījumu un uzskatīja, ka ir uzkrājis pietiekami daudz personisko līdzekļu, viņš 1886. gadā 30 gadu vecumā rīkoja kāzas ar Martu un tajā mirklī vēl joprojām bija nevainīgs. Pēc vairākām pārbraukšanām no vienas dzīves vietas uz citu, viņi beidzot apmetās mājā Vīnē, kurā nodzīvoja līdz pat 1938. gadam.

Viņu laulības pirmo deviņu gadu laikā Marta laida pasaulē sešus bērnus. Neskatoties uz dažādām nepierādītām versijām par Freida aizraušanos ar sievas jaunāko māsu Minnu, Freids līdz pat mūža galam bija uzticīgs Martai, lai gan salīdzinoši agri sāka no viņas emocionāli attālināties. Pēc sestā bērna piedzimšanas viņš līdz ausīm ierakās darbā, bet ar visiem mājas darbiem noņēmās Marta, un viņa allaž prata nodrošināt vīram vislabākos apstākļus darbam un arī atpūtai. Tiesa, Freids tomēr neaizmirsa arī par Martas māsu Minnu, ar kuru viņu patiešām vienoja, iespējams, kaut kas vairāk par parastu draudzību. Reiz pēc kārtējā sievas greizsirdības lēkmes izraisītā skandāla tobrīd 40 gadus vecais Freids svēti nosolījās vairs nekad netikties ar Minnu. Bet vēstulē draugam viņš rakstīja, ka vispār atsakās no dzimumdzīves!

Freids atzinis, ka saskarsmē ar Martu nekad nav juties viegli un nepiespiesti. Faktiski var teikt – kā vispār ar sievietēm, ja tas bija saistīts ar jebkādām attiecībām ārpus viņa zinātniskās darbības. Bet savukārt tās ietvaros viņš spēja atraisīt viņas tā kā, šķiet, neviens cits vīrietis visā cilvēces pastāvēšanas vēsturē.

Freida bērnu pulciņā ievērojami izcēlās visjaunākā meita Anna, kura agri sāka izrādīt neviltotu interesi par psiholoģiju. Aizbraukusi mācīties uz Angliju, viņa satikās ar jauno psihoanalītiķi Ernestu Džonsu, vienu no vēlākajiem Freida biogrāfiem, kurš jau drīz bildināja Annu. Taču Freids bija pret šīm laulībām un, kā vēlāk izrādīsies, vispār pret jebkurām un jebkādām savas meitas laulībām. Tā rezultātā Anna tā arī nekad neapprecējās. Toties viņa iekaroja vadošu stāvokli psihoanalītiskajā novirzienā, ko dēvē par bērnu psiholoģiju, kā arī nodibināja Londonā psihoterapeitisko bērnu centru, kas darbojas arī mūsdienās.

Pateicoties vispārējām zināšanām medicīnā, Freids reiz izglāba savas vecākās meitas Matildes dzīvību, kad viņa, vēl mazs bērns būdama, smagi saslima ar difteriju. Tēvs iedeva bērnam apēst zemeņogu, meitene sāka klepot un ātri vien izspļāva difterijas krēpas, kas pretējā gadījumā būtu meiteni nosmacējušas.

Postoši: Kaislība uz kokaīnu
Īpaša epizode Freida biogrāfijā ir viņa attiecības ar kokaīnu. Aptuveni pirms 130 gadiem šī narkotiskā viela kļuva par savdabīgu brīnumdāvanu. Balto pulverīti reklamēja kā zāles no itin visa – depresijas, dispepsijas, sifilisa un pat no morfija atkarības. To pievienoja tonizējošiem dzērieniem, dažādiem pulverīšiem, vīnam. Un viens no viskaismīgākajiem kokaīna pielūdzējiem, aizstāvjiem un pat popularizētājiem bija Freids. Viņš sāka pētīt kokaīna iedarbību uz cilvēku, turklāt, kā apliecinājuši laikabiedri, bijis pats sev arī vismīļākais pacients. Turklāt Freids kokaīna izpētei un slavēšanai pieķērās galvenokārt tāpēc, ka bija pārliecināts – tieši tas viņam beidzot atnesīs tik ļoti kāroto slavu un ievērību.

Pirmā šīs vielas pieminēšana Freida daiļradē datēta ar 1884. gada 21. aprīli. Kādā vēstulē viņš raksta, ka sadabūjis mazliet kokaīna un drīz izmēģinās tā ietekmi, lietojot sirds slimību un nervu pārslodzes gadījumos, un jo sevišķi tad, ja būs konstatēts īpaši smags atradināšanās stāvoklis no morfija. Katrā ziņā kokaīna iedarbība Freidam izraisīja ļoti spēcīgu iespaidu, un viņš preparātu raksturoja kā absolūti efektīvu analgētiķi, kas dod iespēju veikt sarežģītas ķirurģiskās operācijas. Tajā pašā 1884. gadā viņš publicēja sajūsmas pilnu rakstu par šo vielu “Par koku”.

Ilgu laiku Freids kokaīnu izmantoja kā pretsāpju līdzekli, lietojot to pats un izrakstot arī tajā laikā vēl viņa līgavas statusā esošajai Martai. Sākotnēji Freids grasījās kokaīnu izmantot tikai kā “pretindi” morfija atkarībai. Viens no viņa labākajiem draugiem, izcilais fiziologs Ernests Fleišels fon Marksovs reiz līķa uzšķēršanā nejauši savainoja pirkstu, kas izraisīja bēdīgas sekas ar mokošām sāpēm, kuras remdēt spēja tikai prāvas morfija devas. 19. gadsimta beigās vienas narkotiskās vielas nomaiņa ar citu narkotisko vielu vispār bija itin izplatīta metode atkarību ārstēšanai no psihoaktīvajām vielām. Arī Freida receptes noveda pie tā, ka fon Marksovs, kurš, lai arī bija morfīnists, tomēr palika visnotaļ aktīvs cilvēks, ātri vien pārvērtās no kokaīna absolūti atkarīgā narkomānā un pēc dažiem gadiem – 45 gadu vecumā – nomira.

Tieši tajā laikā no visas Eiropas sāka pienākt ziņas par saindēšanos ar kokaīnu, neglābjamu pierašanu pie tā un citām bēdīgām tā lietošanas sekām. 1885. gada pavasarī Freids nolasīja lekciju, kas veltīta kokaīnam, un tajā atzina arī dažas iespējamās šīs vielas lietošanas sekas, lai gan uzsvēra, ka viņš pats personiski nav novērojis nekādus atkarības rašanās gadījumus (tas bija vēl pirms fon Marksova stāvokļa pasliktināšanās). Lekciju Freids beidza ar šādiem vārdiem: “Ne mirkli nesvārstoties, iesaku lietot kokaīnu zemādas injekcijās devās pa 0,3–0,5 gramiem un nebaidos, ka tas varētu uzkrāties organismā.”

Nebija ilgi jāgaida līdz pirmajai skaļajai kritikai. Jau 1885. gada jūnijā parādījās pirmie nopietnie darbi, kuru autori nosodīja Freida pozīciju, cenšoties pierādīt tās aplamību. Vērienīga zinātniskā polemika par kokaīna lietošanas lietderību turpinājās līdz 1887. gadam, un šajā laikā Freids par kokaīnu publicēja vēl vairākus darbus: “Jautājumā par kokaīna iedarbības izpēti” (1885), “Par vispārējo kokaīna iedarbību” (1885), “Kokaīnmānija un kokaīnfobija” (1887).

Pētnieki uzskata, ka līdz 1887. gadam zinātne faktiski jau bija pilnībā izkliedējusi visus mītus par kokaīnu – tas, līdztekus opijam un alkoholam, bija publiski nosodīts kā viena no cilvēces nelaimēm. Savukārt Freids tajā laikā jau pats bija atkarīgs no kokaīna un līdz pat 1900. gadam regulāri cieta no neizturamām galvassāpēm, sirdsdarbības traucējumiem un biežas deguna asiņošanas. Biogrāfs Ernests Džonss savos darbos izmisīgi slēpa šos faktus, taču vēlāk tas, ka arī viņam bijusi zināma Freida atkarība no kokaīna, guva apstiprinājumu viņa atrastajās privātajās vēstulēs. Vienā no tām Džonss raksta: “Līdz mirklim, kad kokaīna kā narkotiskas vielas bīstamība bija precīzi konstatēta, Freids jau bija sociāli bīstams, jo viņš uz kokaīna lietošanu centās pamudināt pilnībā visus, kurus pazina.”

Būtu gluži loģiski iedomāties, ka pēc šā gadījuma Freids būs vīlies kokaīnā kā medikamentā. Taču – nē. Kopumā vismaz 12 gadus Freids dziedāja slavas dziesmas kokaīnam, vienlaikus pats to regulāri iešņaucot un tādējādi remdējot jebkuras sāpes vai trauksmes sajūtu. Tomēr visvairāk Freidam patika tas, ka, pateicoties kokaīnam, viņš var bezgalīgi runāt par savām atmiņām un pieredzi, kas, kā viņš uzskatīja, iepriekš bija bloķēta viņa smadzenēs, un tādēļ viņš ar to iepriekš nekad nevienu nav iepazīstinājis.

Tāpat kā citi no kokaīna atkarīgie, arī Freids sirga ar vispostošāko atkarības simptomu, proti – narkomāna prāts pats ar sevi stājas sazvērestībā, kuras mērķis ir pārliecināt cilvēku par to, ka nekas briesmīgs nenotiek, viņa aizraušanās ir nekaitīga, un vispār – esmu taču dzīvs, par ko gan šeit uztraukties. Gadījumam ar fon Markslovu un vēl dažiem līdzīgiem vajadzēja Freidam pierādīt, ka kokaīna lietošana terapeitiskos nolūkos ir ļoti bīstama, un savā ziņā viņš patiešām mainīja savu attieksmi pret balto pulverīti. Proti, 1896. gada rudenī, nākamajā dienā pēc tēva bērēm, Freids publiski paziņoja, ka pārtraucis lietot kokaīnu.

Jāpiebilst, ka mūža nogalē Freids patiešām sakaunējās par savu aizraušanos ar kokaīnu un tā slavēšanu. Viņš centās izvairīties no jebkādiem to laiku notikumu pieminējumiem un nenorādīja savos bibliogrāfiskajos sarakstos tos darbus, kuri bija veltīti kokaīna lietošanai. Pētnieku rīcībā gan nav pārliecinošu datu ne par to, ka viņš patiešām būtu uz visiem laikiem pārtraucis kokaīna lietošanu, ne arī par to, ka pat pārtraukšanas gadījumā viņam vēlāk nesanāca retāk vai biežāk “norauties”, tomēr ir skaidri zināms – līdz pat mūža galam Freids dzīvoja pārliecībā, ka psihoaktīvo vielu lietošana dziļākajā būtībā nav nekas nosodāms vai kaitīgs.

Tieši saistībā ar rakstiem par kokaīnu Freidu apsūdzēja, ka viņš ir daļēji atbildīgs par masveida aizraušanās ar kokaīna lietošanu epidēmiju laikā, kas drīz vēlās pāri Eiropai un ASV un turpinājās līdz par 20. gadsimta 20. gadiem. Freidu kaismīgi apsūdzēja par to, ka tieši viņš izlaidis šo džinu no pudeles, radot jauna veida mēri.

Brīvās asociācijas, nervu sabrukums un seksualitātes teorija

Pēc neilgas nesekmīgas eksperimentēšanas ar dažādu paņēmienu izmantošanu 1895. gadā Freids atklāja brīvās asociācijas metodi. Jaunā tehnika izpaudās tādējādi, ka Freids piedāvāja saviem pacientiem atmest apziņas kontroli pār savām domām un runāt pirmo, kas vien ienāk prātā. Freids noskaidroja, ka brīvā asociācija pēc pietiekami ilga laika noveda pacientu līdz pilnībā aizmirstiem notikumiem, kurus viņš ne tikai atcerējās, bet emocionāli pārdzīvoja atkal no jauna.

Emocionālā reaģēšana brīvās asociācijas apstākļos būtībā ir līdzīga stāvoklim, kādu pacients izjūt hipnozes laikā, taču tā nav tik pēkšņa un krasi izteikta, un, tā kā reaģēšana īstenojas atsevišķās devās, esot pie pilnas apziņas, apzinīgais “Es” spēj tikt galā ar emocijām, pakāpeniski “izcērtot ceļu cauri zemapziņas konfliktiem”. Tieši šo procesu Freids tad arī nodēvēja par “psihoanalīzi”, pirmo reizi šo terminu lietojot 1896. gadā.

Freids iemācījās lasīt starp rindiņām un pakāpeniski saprata, ko nozīmē tie simboli, ar kuru starpniecību pacienti pauda dziļi apslēpto. Viņš šīs zemapziņas procesu valodas tulkošanu ikdienišķajā valodā nodēvēja par “skaidrošanas mākslu”. Tomēr pilnībā to visu apjēdza un izprata tikai pēc tam, kad bija atklājis sapņu nozīmi.

Freids īpaši par sapņiem ieinteresējās pēc tam, kad bija ievērojis, ka daudzi no viņa pacientiem brīvās asociācijas procesā pēkšņi stāstīja tieši par saviem sapņiem. Tad viņš sāka iztaujāt, kādas domas pacientiem nāk prātā saistībā ar kādu konkrētu sapņa elementu. Un viņš ievēroja, ka bieži vien šīs asociācijas atklāja sapņu slepeno jēgu. Tad, izmantojot šo asociāciju iekšējo saturu, Freids centās rekonstruēt sapņu slepeno jēgu – tās latento saturu – un tādā ceļā atklāja īpašu zemapziņas prāta procesu valodu. Savus atklājumus Freids 1900. gadā publicēja darbā “Sapņu skaidrošana”. Šo grāmatu ar pilnām tiesībām var uzskatīt par viņa visbūtiskāko ieguldījumu zinātnē.

19. gadsimta 90. gadu pašās beigās Freids pārcieta ļoti smagu nervu sabrukumu, ko izraisīja viņa tēva ilgā agonija un nāve, un arī tas, ka pēc sava pēdējā bērna piedzimšanas viņš patiešām bija pilnīgi zaudējis interesi par seksu. Iespējams, tas viss kopā pamudināja viņu aktīvi ķerties pie sapņu skaidrošanas un psihoanalīzes.

Nākamos aptuveni 40 gadus viņa dzīve ritēja stabilos un rāmos ģimeniskajos un vienam pēc otra sekojošu izcilu zinātnisko atklājumu apstākļos. Viņš arī spēja ap sevi pulcināt daudzus talantīgus skolniekus, kuri vēlāk kļuva par ievērojamiem zinātniekiem – Karls Jungs, Alfreds Adlers, Šandors Ferenci un Ernests Džonss.

Pēc kārtējiem pacientu novērojumiem 1905. gadā Freids publicēja jaunu darbu “Trīs apraksti seksualitātes teorijā”. Viņa teorētiskie secinājumi saistībā ar cilvēka seksuālo iedabu kļuva pazīstami ar nosaukumu “libido teorija”, un šī teorija kopā ar bērnu seksualitātes atklāšanu kļuva par galveno iemeslu tam, ka Freidu atgrūda viņa amatbrāļi un sākumā arī plašāka publika.

Šajā naidīgajā konfrontācijā nav nekā jauna. Freidu sāka vajāt jau kopš mirkļa, kad viņš pasludināja un attīstīja savu psihoanalīzes teoriju. Viņa apgalvojumu par to, ka cilvēku neirotiskās slimības ir seksuālas iedabas traucējumi, respektabli zinātnieki uzņēma ne vairāk kā parastu nepieklājību. Viņa pārsteidzošā tēze par Edipa kompleksa universālumu – kad mazs zēns mīl māti un neieredz tēvu – šķita drīzāk literārs izdomājums nekā zinātniska problēma, kas būtu zinātnieka – psihologa – cienīga.

Drīz pēc pārciestā nervu sabrukuma Freids iepazinās un sadraudzējās ar ievērojamo Berlīnes ausu, rīkles un deguna slimību speciālistu Vilhelmu Flīsu. Viņi viens otram ļoti pieķērās, bieži rakstīja vēstules un satikās, lai “noturētu kongresus”, kā viņi paši dēvēja šīs tikšanās.

Turklāt Flīss ļoti rūpējās par savu jauno draugu. Piemēram, viņš centās atradināt Freidu no paraduma izkūpināt vismaz 20 cigārus dienā. Starp citu, pats Freids daudzkārt apgalvojis, ka smēķēšana, narkotiku lietošana un azartspēles esot tikai gluži veltīgs mēģinājums apslēpt “pirmatnējo ieradumu”, proti – masturbāciju. Kādā viņu savstarpēji organizētajā “kongresā” Freids reiz zaudējis samaņu. Vēlāk viņš tā aprakstījis šo incidentu: “Tam visam pamatā ir kaut kāda nekontrolējama homoseksuāla sajūta.”

Freida un Flīsa draudzīgās attiecības izira 1903. gadā, galvenokārt pateicoties Freida reakcijai uz Flīsa izvirzīto vispārējās biseksualitātes teoriju. Sākotnēji Freids noraidīja šo teoriju, bet tad sāka apgalvot, ka vispār jau pirmais viņš pats to esot izvirzījis, tāpēc nolēma par šo tēmu uzrakstīt prāvu zinātnisko darbu. Freids uzskatīja, ka katra personība ir biseksuāla, un pat paziņoja, ka jebkurā seksuālajā aktā piedalās faktiski četras patstāvīgas personības. Kopumā var apgalvot, ka Freids aizstāvēja homoseksuālismu, nesaskatot šajā parādībā nekā nosodāma.

Marta vai Minna: Freida personiskais morāles kodekss

Sekoja baumas par to, ka Freids un viņa sievas Martas jaunākā māsa Minna ir mīļākie. Minna patiešām bija ārēji daiļāka un turklāt ievērojami gudrāka par māsu. Freidam ļoti patika ar viņu sarunāties un klāstīt savas teorijas. Viņš rakstījis, ka Minna esot ļoti līdzīga viņam pašam, proti, viņi abi esot “nevadāmi, kaislīgi un ne pārāk labi cilvēki”, savukārt Marta, atšķirībā no viņa un Minnas, esot “ļoti labs cilvēks”.

Freids ļoti labprāt ceļoja, Minna viņu bieži pavadīja, bet Marta parasti palika mājās ar bērniem. Zināms, ka galvenais avots baumām par to, ka Freids un Minna bijuši mīļākie, bijis Freida skolnieks Karls Jungs. Tieši viņš esot kādam savam draugam atklājis, ka viņam to teikusi gan pati Minna, gan vēlāk arī Marta. Bet kādam amerikāņu profesoram Jungs pavēstījis, ka reiz, kad 1907. gadā viesojies Freida mājā Vīnē, Minna viņam atklājusi, ka Freids viņu neprātīgi mīlot un viņiem esot ļoti tuvas attiecības. Jungs par to esot bijis ārkārtīgi sarūgtināts, tāpēc lūdzis paskaidrojumu no paša Freida, kā arī aicinājis, lai Freids vēršas pie viņa kā pie psihoanalītiķa un kļūst par viņa pacientu. Freids ļoti vēsi atteicies no šā piedāvājuma.

Patiesībā Freidam bijusi visnotaļ normāla, zināmā mērā pat nepiesātināma seksuālā apetīte, lai gan kopš laika viņam sekss bija galvenokārt tikai intelektuāla izklaide. Freidam bija tikai nedaudz vairāk nekā 40 gadu, kad viņš rakstīja Flīsam: “Seksuālais uzbudinājums man vairs neeksistē.” Viņš dzīvoja saskaņā ar stingru morāles kodeksu, ko bija pats sev uzrakstījis. Neskatoties uz to, ka visas viņa izvirzītās teorijas pauda, ka praktiski jebkuras cilvēka rīcības pamatā ir tieši seksuālie impulsi, Freids allaž centās nepieļaut, lai šie impulsi jebkādā veidā iespaidotu viņa paša uzvedību.

Visbeidzot, viņš tomēr bija solīds precēts vīrietis un allaž apgalvoja, ka ģimene nevar būt noturīga tikmēr, kamēr sieva nav kļuvusi par māti. Seši bērni, kuri nāca pasaulē praktiski cits pēc cita, daļēji dzēsa visas viņa vēlmes, liekot domāt arī par pretapaugļošanās līdzekļiem. Tiesa, 1908. gadā viņš rakstīja, ka ģimenes dzīve pārstāj kļūt par baudījumu, ko tā solījusi dot sākotnēji, savukārt visi pretapaugļošanās līdzekļi sadedzina juteklisko baudījumu, dod triecienus partneriem pa visvārīgākajām vietām un pat var izraisīt nopietnas slimības.

1909. gadā, kad Freids kopā ar Jungu un vēl dažiem kolēģiem bija ieradies ASV, lai uzstātos ar lekcijām, kādā rītā viņš atzinies Jungam, ka viņam rādoties erotiski sapņi par amerikānietēm. Jungs apjautājies, sak, un kāpēc gan Freids nevarētu kaut ko uzsākt, lai atrisinātu šo problēmu, uz ko Freids patiesās šausmās atbildējis, ka viņš taču esot precēts vīrs…

Freida teorijas pauž, ka tieši seksuālie spēki veido personības uzvedību. Savukārt kultūra apklusinot un apspiežot instinktīvo seksuālo enerģiju un novadot to uz konkrētās personības sabiedriskās uzvedības stereotipu veidošanu. Paša Freida dzīve daļēji ir teicams apstiprinājums kādam konkrētam viņa izteikumam, ko viņš pats uzskatīja par traģisku, bet katrā ziņā pareizu. Proti: “Civilizēta cilvēka seksuālā dzīve ir ļoti nopietni izkropļota.”

Freids un Karls Jungs

Liela loma Freida ideju popularizēšanā ir tieši viņa skolniekam, arī izcilam zinātniekam – Karlam Jungam. Līdz 1912. gadam viņi gāja kopā, taču tad viņu ceļi šķīrās – no draugiem viņi pārvērtās sāncenšos.

Freidu un Jungu vienoja visaptveroša izziņas kāre. Viņu savstarpējā sarakste liecina, ka viņi bija ļoti satuvinājušies un viens otru nekavējoties iepazīstināja ar katru jaunu savu ideju un domu. Pateicoties tieši Freidam, Jungs sāka izmantot metodi, kad pacientam jāstāsta pilnībā viss, kas vien attiecīgajā mirklī ienāk prātā, arī neskatoties uz to, ka pirmajā acumirklī tas varētu likties kaut kas nepieklājīgs. Tiesa, liela daļa citu Freida ideju Jungam raisīja strīdīgas izjūtas, un viņš bez kautrēšanās to atklāja Freidam. Psihoanalīzes tēvs bija allaž nesatricināmi pārliecināts par savu taisnību, tāpēc šī Junga kritiskā attieksme drīz vien sāka viņus attālināt vienu no otra, un viņi pārstāja apmainīties ar idejām. Tostarp zināms, ka attiecību vēsumu un sekojošo vispārēju pārtraukšanu abi pārdzīvoja ļoti smagi. Turklāt īpaši neafišēts ir fakts, ka konkrēti par Freida un Junga attiecību pārtraukšanas iemeslu kļuva incests jeb, precīzāk izsakoties, strīds par to, kā tas traktējams sapņu skaidrošanā…

1921. gadā Londonas universitāte izsludināja lekciju ciklu par pieciem izciliem zinātniekiem: fiziķi Einšteinu, kabalistu Ben–Baimondu, filosofu Spinozu, mistiķi Filo, un piektais šajā sarakstā bija Freids. Viņu izvirzīja arī Nobela prēmijai – par atklājumiem psihiatrijas jomā, taču balvu saņēma kolēģis Vāgners–Jauregu – par paralīzes ārstēšanas metodes ar strauju ķermeņa temperatūras paaugstināšanu atklāšanu. Freids paziņoja, ka Londonas universitāte izrādījusi viņam lielu godu, noliekot līdzās Einšteinam, savukārt prēmija gan viņu nenieka neuztraucot.

Vairāk nekā 30 gadus Freids atturējās no visaptverošas personības teorijas izstrādāšanas, lai gan darbā ar saviem pacientiem šajā laikā veica ļoti daudz svarīgu un rūpīgu novērojumu. Visbeidzot, 1920. gadā viņš publicēja pirmo darbu no sistematizēto teorētisko darbu sērijas “Otrpus labsajūtas principam”, kam sekoja virkne lielisku brošūru, kas 1933. gadā izdotas ar kopējo nosaukumu “Turpinājums lekcijām par ievadu psihoanalīzē”.

Šajā darbā Freids centās pārskatīt savu iepriekšējo skatījumu uz instinktu – mīlestības un naida, vainas un nožēlas, sāpju un skaudības – ārējo izpausmi. Vēl pirms bija sācis domāt par šo bāzes parādību dziļo iedabu, viņš tās noteica no jūtu loģikas pozīcijas. Tādējādi psihoanalīzes vēsture izgāja to pašu ceļu, ko gājusi arī fizika: parādības iedabu izprata vēlāk, nekā konstatēja tās likumības.

Freida idejas par grupu psiholoģiju nopietni ietekmēja preventīvās un sociālās psihiatrijas attīstību, īpaši to tās daļu, kas saistīta ar kultūras faktora lomu neirožu veidošanās procesā. Viņa pirmais ievērojamais ieguldījums sabiedrības teorijā veikts darbā “Totēms un tabu” (1913), kur Freids iepazīstina ar saviem psiholoģisko teoriju secinājumiem attiecībā pret sabiedrību kopumā. Šim darbam sekoja divi nākamie – “Grupu psiholoģija un “Es” analīze” (1920) un “Civilizācija un tās neapmierinātība” (1927). Likteņa ironija parūpējusies par to, ka šajos Freida darbos iekļauta liela daļa to pamata socioloģisko ideju, kuras tā dēvētie neofreidisti izmantoja savās teorijās un kuras viņi vienlaikus arī paši noliedza kā klasiski freidiskas.

Nacisti un vajāšana

1930. gada vasarā Freids saņēma Gētes prēmiju par izcilu ieguldījumu zinātnē un literatūrā, kas viņam ne tikai sniedza gandarījumu, bet arī ievērojami sekmēja psihoanalīzes izplatību Vācijā. Tomēr šo notikumu apēnoja arī kārtējais zaudējums – tieši tajā gadā 95 gadu vecumā ar gangrēnu nomira viņa māte Amālija. Un var teikt, ka tikai tad sākās Freida nopietnākie un šaušalīgākie dzīves pārbaudījumi.

1933. gadā par Vācijas kancleru oficiālā ceļā kļuva nacionālsociālistu līderis Ādolfs Hitlers. Jaunā vara izsludināja virkni diskriminējošu likumu, tostarp arī vērstus pret ebrejiem, savukārt grāmatas, kas bija pretrunā ar nacistisko ideoloģiju, sadedzināja. Līdztekus Heines, Marksa, Manna, Kafkas un Einšteina darbiem aizliegto sarakstā nokļuva arī Freida darbi. Valdība izformēja Psihoanalītisko biedrību, daudzus tās biedrus pakļāva represijām, bet tās fondus vienkārši konfiscēja. Lielākā daļa Freida līdzgaitnieku ieteica viņam pamest Austriju, taču viņš atteicās to darīt. Vispirms jau tīras ietiepības dēļ, arī pēc tam, kad viņam skaidri un gaiši atgādināja viņa semītisko izcelsmi, bet drīz jau viņam šo iespēju vienkārši liedza. Freidam pilnīgi droši draudēja nokļūšana Osvencimā.

Situācija īpaši pasliktinājās 1938. gadā, kad Austriju pievienoja Vācijai. Tikai pēc tam, kad nacisti arestēja un nopratināja Freida meitu Annu, viņš beidzot pieņēma lēmumu aizbraukt no Austrijas un apmesties Anglijā. Taču tagad tas vairs nebija tik vienkārši īstenojams. Par viņu iestājās vārda vistiešākajā nozīmē visa pasaule. Īpaši satraucās Spānijas karalis un Dānijas karaliene, kurus Freids savulaik bija sekmīgi ārstējis. Freida deportēšanu no Austrijas, izmantojot diplomātiskos kanālus, mēģināja nokārtot pat ASV prezidents Franklins Rūzvelts. Bet visu izšķīra Benito Musolīni tālruņa zvans tieši pašam Ādolfam Hitleram.

Freids bija izārstējis arī kādu tuvu Musolīni draugu, tāpēc duče personiski lūdza, lai Ādolfs atļauj Freidam vienkārši aizbraukt no valsts. Bet pretojās Heinrihs Himlers, piedāvājot variantu ar izpirkšanas maksu. Acumirklī uzradās arī maksātāji. Viena no tādiem bija bijusī Freida paciente, Napoleona mazmeita Marija Bonaparte, grieķu prinča Georga sieva. Viņa paziņoja Austrijas gauleiteram, ka par savu skolotāju samaksāšot jebkuru pieprasīto summu. Nacistu ģenerālis arī nosauca summu – divas lieliskas viņas pilis, kas faktiski arī bija viss, kas viņai piederēja. Parakstot attiecīgos dokumentus, kņaziene nicinājuma pilnā balsī izgrūdusi: “Paldies dievam, ka vismaz vectēva uzvārdu jūs man nevarēsiet atņemt.”

Parīzē, uz kurieni no Austrijas nogādāja Freidu, viņu sagaidīja princis Georgs un Marija Bonaparte. No vilciena vagona līdz karaliskā pāra rolsroisam zem Freida kājām izklāja sarkanu paklāju, uz kura savulaik kāpis arī Marijas traģiskais vectētiņš, kad atgriezās Parīzē pēc uzvaras pie Austerlicas. Aculiecinieki vēsta, ka Freids esot no sirds apraudājies.

1938. gada jūnijā Freids pārcēlās uz Londonu. Taču viņš tā arī lāgā nespēja izbaudīt atgūto brīvību. Strauji saasinājās slimība, un viņš vienu pēc otras pārcieta divas sarežģītas onkoloģiskās operācijas. Cenšoties pārvarēt neciešamās sāpes, Freids mēģināja atjaunot saites ar saviem skolniekiem un piekritējiem, mudinot viņus sarīkot 15. Starptautiskās psihoanalītiskās asociācijas kongresu Parīzē, kas kļuva par pēdējo šāda veida saietu viņa mūžā. Freids arī satikās ar daudziem ievērojamiem kultūras un mākslas darbiniekiem – B. Šovu, B. Maļinovski, S. Cveigu un S. Dalī, kurš cita starpā sarunas laikā uzzīmēja Freida portreta uzmetumu, kura rezultātā vēlāk tapa viņa vairāku portretu sērija.

Neskatoties uz to, ka savā dzīvē viņš pārcieta kopumā 33 operācijas, kurām vajadzēja apturēt rīkles un žokļa ļaundabīgo audzēju, Freids tomēr vēl līdz pat mūža pēdējām dienām turpināja izsmēķēt līdz 20 cigāriem dienā. Un nepārtrauca intensīvi strādāt arī tad, kad bija smagi slims. Bet 1939. gadā pēkšņi strauji progresēja Freida slimība un viņš saprata, ka tā vairs nav novēršama. Freids sirga un cieta ilgi, smagi un mokoši. Viņš vērsās pie viņu apkalpojošā ārstā Maksa Šura, atgādinot viņam savulaik doto solījumu “palīdzēt Freidam nomirt”. To uzzinājusi, viņa meita Anna sākotnēji izmisīgi pretojās, taču vēlāk visu labi apsvēra un piekrita. 1939. gada 23. septembra vakarā ārsts Šurs ievadīja Freidam noteiktu devu morfija, kas bija pietiekama, lai pārtrauktu novārdzinātā večuka dzīvību. Pulksten trijos no rīta Zigmunds Freids nomira.

Pēdējā gaitā viņu pavadīja tikai dēli: Martins, kurš tā nodēvēts par godu klīnicistam Šarko, Ernests, kurš iemantojis Freida pirmā skolotāja vārdu, un Osvalds, kurš tā nodēvēts par godu Freida sievas Martas tēvam.

Mirstīgās atliekas kremēja, bet pelnus sākotnēji ievietoja senā etrusku vāzē, ko Freidam bija uzdāvinājusi Marija Bonaparte. Šī vāze joprojām atrodas Ernesta Džordža mauzolejā Holdersgrīnā Anglijā. Vissvaigākais atgadījums ar Freidu notika vēl gluži nesen, 2014. gada 1. janvāra naktī, kad kāds nezināms ļaundaris bija iekļuvis zālē, kurā atradās vāze ar Martas un Zigmunda Freidu pīšļiem, un sasita to. Ļaunprātības motīvi nav lāgā noskaidroti, un, visdrīzāk, tos arī nekad nenoskaidros. Ja nu vienīgi, ziniet, pašam Freidam šajā saistībā varētu būt kādas svaigas idejas par neapzinīgu ļaunprāšu zemapziņas diktētiem motīviem, lai šādi rīkotos pilnas apziņas stāvoklī…

Freids ir aktuāls arī šodien

Freids pēc sevis atstāja vismaz 2300 ģimenes sarakstes un aptuveni 1500 Minnai adresētas vēstules. Zinātāji mēļoja, ka tās esot vairāk nekā sensacionālas, taču atbilstoši Freida testamentam tās drīkstēja publiskot tikai pēc 2000. gada. Izrādījās, nekā īpaša…

Tostarp 75 gados, kas pagājuši kopš sava dibinātāja nāves, psihoanalīzes teorija spērusi ļoti platu soli uz priekšu, un Freida idejas joprojām ļoti spēcīgi ietekmē gan zinātni, gan mākslu, gan vispār visu mūsu dzīvi. Viņa darbi pilnībā mainījuši priekšstatu par cilvēka uzvedību. Psihoanalīzes pamatlicējs bija pirmais, kurš centās atklāt apslēptas atsperes, kas darbina visneuzticamāko no visiem lieciniekiem – cilvēka apziņu, un tādējādi iemīdīja taku, pa kuru ejot var radīt vissarežģītākos literāros personāžus ar vispārsteidzošākajiem motīviem.

Jau pirmajos Freida darbos pastāvīgi iezīmējas atsauksmes uz klasisko literatūru. Lai iespējami labāk ilustrētu savu izpratni par zemapziņas motīviem, sarežģītām metaforām un pārbīdēm sapņos, viņš smēlies piemērus no Sofokla, Gētes un Šekspīra, bet iracionālās uzvedības aprakstīšanai izmantojis dzejnieku un romānistu valodu. Tie bija pirmie centieni pastāstīt par jēdzieniem, kurus mūsdienās ikviens jau uztver kā kaut ko pašu par sevi saprotamu.

Lai novērtētu Freida ietekmi uz mūsdienu literatūru, ir vērts vilkt paralēles starp viņa paša un viņa literāro laikabiedru darbiem. Arturam Šnicleram, kura seksuāli atklātie darbi, ieskaitot 1897. gadā uzrakstīto lugu “Riņķadancis”, pagājušajā gadsimtā Austrijā bija aizliegti vismaz 25 gadus, Freids rakstījis: “Iedziļinoties jūsu lieliskajos sacerējumos, aiz šā poētiskā apvalka nepārtraukti atklāju priekšnosacījumus, jautājumus un atbildes, kas pazīstami kā manējie.” Tāpat kā Freids, arī Šniclers Vīnē ieguva neiropatologa izglītību un bija iepazinies ar “Sapņu skaidrošanu”. Viņa sacerējumos sastopami sapņi, freidiskie simboli un brīvās asociācijas apziņas plūsma, ko Freids apraksta savā darbā “Histērijas pētījumi” (1895).

Freidam bija arī sarakste ar austriešu rakstnieku Stefanu Cveigu, kurš 1931. gadā biogrāfiskajā aprakstā par psihoanalītiku paudis, ka pirms 20 gadiem Freida idejas allaž uztvēra kā ķecerību un zaimošanu, bet “mūsdienās tās jau brīvi izmanto teju vai ikviens, vienkārši lietojot savā ikdienas runā”.

Jau neskaitāmas desmitgades Freida psihoanalītiskās teorijas un viņa akcents tieši uz zemapziņu kalpojis rakstniekiem un dramaturgiem vispretrunīgāko personāžu veidošanai. Viņa teorija par Edipa kompleksu ir daudzu populāru literatūras sacerējumu pamatā, sākot jau ar Lourensa romānu “Dēli un mīļākie” (1913), kurā aprakstītas incestuālas attiecības starp Polu Morelu un viņa māti. Šodien jau var runāt par Freida teorijas totālu ietekmi uz mākslu visā pasaulē.

Arī literatūras kritiķi jau vismaz gadsimtu pamatīgi iedvesmojas no Freida idejām. Pagājušā gadsimta 40. gados kritiķis Laionels Trilings uzsvēra Freida principu īpašo poētismu, kas esot pielīdzināms “klasiskajam traģiskajam reālismam”, un šis skatījums nevis vienkāršo vai sašaurina cilvēka pasauli, bet gan, gluži otrādi, paver to plašāku un vienlaikus arī sarežģī to. Postmodernisms, strukturālisms un poststrukturālisms visā pilnībā balstījās tieši Freida idejās.

Neskatoties uz to, ka Freida ideju un personības ietekme uz psiholoģiju nav apšaubāma, ir arī virkne pētnieku, kuri viņa darbus uzskata par šarlatānismu. Praktiski ikviens Freida teoriju fundamentālais postulāts ir bijis pakļauts dažāda kalibra atzītu zinātnieku kritikai: Frederiks Krīss un Ādolfs Grīnbaums Freida teoriju empīrisko bāzi dēvēja par “neadekvātu”, Pīters Medavars psihoanalīzi sauca par “krāpšanu”, bet Karls Popers visas Freida teorijas uzskatīja vienkārši par pseidozinātniskām.

Arī 21. gadsimtā nav mazinājusies Freida ietekme. Tiesa, tagad viņam jau ir lielākas izredzes pašam uzstāties kā personāžam, nevis kā teorētiskas domas katalizatoram. Piemēram, 2013. gadā publicētā Karena Maka un Dženiferas Kaufmanes romāna “Freida mīļākā” sižets balstīts stāstā par iespējamo Freida un Minnas mīlas sakaru. Bet populārā britu seriāla “Dauntonas abatija” producenti sākuši veidot jaunu televīzijas izklaides programmu “Freids. Slepenā dienasgrāmata”, kur darbība risinās 19. gadsimta Vīnē, bet Freids veido noziedznieku psiholoģiskos portretus, uzstājoties kā pirmais psihologs kriminālists, turklāt fonā nemitīgi uzsvērta kaut kāda viņa “sevišķi samudžinātā privātā dzīve”.

Freids savulaik pētīja psihes noslēpumus, bet tagad ļaudis galvenokārt cenšas saprast pašu Freidu un it kā esošos daudzos viņa noslēpumus. Freids kā personāžs bieži minēts dažādos mākslas darbos, galvenokārt literatūrā: Ērvinga Stouna “Prāta kaislības” (1971), Edgara Doktorova “Regtaims” (1975), D. M. Tomasa “Baltā viesnīca” (1981), Ērvinga Jaloma “Kad Nīče raudāja” (1992), Džeda Rubenfelda “Slepkavība atbilstoši Freidam” (2006), Seldena Edvardsa “Mazā grāmata” (2008), Brendas Vebsteres “Vīnes trījstūris” (2009) un citos.

SAISTĪTIE RAKSTI

Freids kļuvis arī par daudzu dramatisku darbu, kinofilmu un teleseriālu varoni. Kopumā ir vairāk nekā 70 tādu darbu. Pagaidām!

Un katrā ziņā jāuzsver arī Freida unikālie gēni, kas vēl joprojām dzīvo viņa atvasēs, tostarp mazbērnos – lai arī tas izpaužas citās jomās, taču arī ar saviem pārsteidzošajiem stāstiem. Piemēram, sers Klements Freids guva panākumus politikā, kļūstot par pirmo ebreju Anglijas parlamentā, bet Lisjēns Freids kļuva par slavenu britu klasiskā stila mākslinieku, kura gleznas izceļas ar rupju, hiperreālistiski atkailinātu natūru.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
RR
Ritvars Raits
Ziņas
Leģendārais autosportists devās pie mātes, lai vestu uz slimnīcu, bet līdz Lubānai netika… Kādu sodu saņēma dzērājšoferis, kurš nogalināja Sauku? 57
1 diena
IP
Ilmārs Puriņš
Ziņas
“Kādas ir nākotnes prognozes? Īsumā – būs pavisam slikti. Ir rīkojumi, bet kur pārkārtošanās jaunai dzīve?” iedzīvotājs vēršas pie valdības 62
1 diena
LA
LA.LV
Kokteilis
FOTO. VIDEO. “Balss maskā” uzvarētāja, repera Strūberga divu bērnu māte vēršas policijā par vardarbību, “Pieci.lv” pat pārstāj atskaņot grupas dziesmas radio 36
1 diena
ML
Māra Libeka
Ziņas
Māra Libeka: Pa vidu visai šai politiskajai “šļurai” jaucas veselības ministrs Daniels Pav­ļuts 26
5 stundas
VK
Vita Krauja
Stāsti
“Naudas kaudzi sarausis neesmu.” Saruna ar “Lido” īpašnieku Gunāru Ķirsonu 30
21 stundas
Lasīt citas ziņas
ZD
Zigfrīds Dzedulis
Ziņas
“Kūdras nozari sagaida tāds pats liktenis kā cukurfabrikas!” Uzņēmējus satrauc nodoms pārtraukt kūdras ieguvi Latvijā 26
3 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Esmu klasisks okupantu pēctecis.” Dombrovskis par savu ģimeni, 9. maija pasākumiem un kas krievvalodīgajos var radīt lielu naidu 2
59 minūtes
ML
Māra Libeka
Ziņas
Māra Libeka: Pa vidu visai šai politiskajai “šļurai” jaucas veselības ministrs Daniels Pav­ļuts 26
5 stundas
LE
LETA
Ziņas
Vairojas bažas par “visaptveroša kara” sākšanos starp izraēliešiem un palestīniešiem
20 minūtes
LE
LETA
Ziņas
Vairojas bažas par “visaptveroša kara” sākšanos starp izraēliešiem un palestīniešiem
14:15
LA
LA.LV
Veselam
Ko darīt, ja ar Covid-19 saslimst starp pirmo un otro poti? Skaidro infektoloģe
14:12
ML
Māra Lapsa
Praktiski
Laiks salātiem! 5 salātu receptes un špikeris mērcītēm
14:09
AK
Aija Kaukule
Ziņas
Teātris “aiz slēgtām durvīm”! Kāpēc lielākā daļa teātru nav gatavi tuvākajā laikā nodot izrādes kritiķu vērtējumam?
45 minūtes
MB
Madara Briede
Praktiski
Žogs un koki tieši “uz robežas” ar kaimiņu – vai drīkst?
35 minūtes
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. Aizvadīts Samantas Tīnas pirmais mēģinājums dziesmu konkursam “Eirovīzija”. Kādas bija atsauksmes? 1
1 stunda
LA
LA.LV
Ziņas
“Cilvēki ir jāmotivē!” Mūziķis uzskata, ka brīvprātīgi piespiedu kārtā ar laiku vakcinēsies visi 23
2 stundas
OZ
Olafs Zvejnieks
Ziņas
“Jāpārstāj būt par mūžīgo naudas atmazgāšanas centru un jāsāk skatīties nākotnē.” Saruna ar Ģirtu Rungaini 28
7 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Megana Mārkla sadusmo skatītājus: nofilmējas labdarības projektā, runājot par bezdarbu un nabadzību, greznojusies rotaslietās 30 000 dolāru vērtībā 19
4 stundas
Inita Šteinberga
Praktiski
8 izcilākās gurķu šķirnes: siltumnīcai un dārzam
1 stunda
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Kā šobrīd klājas un kā dzīvo Ilona un mūziķis Ūdrītis pēc traģiskā negadījuma 3
3 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Šarmantā aktrise Baiba Indriksone atzīstas: jaunībā bijusi kaislīga koķete, ka varējusi pat koķetēt ar “galda kāju”, ja istabā nebija neviena cita 3
1 stunda
LE
LETA
Ziņas
Ārlietu ministrija stingri iesaka ceļotājiem nedoties uz Jeruzalemi 4
1 stunda
LA
LA.LV
Veselam
Kāpēc pēc vakcinēšanās ir tik maz antivielu? Infektoloģe skaidro, vai antivielu skaits ir noteicošais 10
3 stundas
ML
Māra Lapsa
Praktiski
Laiks salātiem! 5 salātu receptes un špikeris mērcītēm
26 minūtes
PR
Praktiski.lv
Praktiski
Kā iemācīt sunim nelēkt virsū cilvēkiem?
36 minūtes
LA
LA.LV
Ziņas
“Tā ir avārija!” Borovkovs uzskata, ka “pilnīga katastrofa” esot katru vakaru redzēt ekrānā Pavļutu 16
3 stundas
VK
Vita Krauja
Stāsti
“Naudas kaudzi sarausis neesmu.” Saruna ar “Lido” īpašnieku Gunāru Ķirsonu 30
21 stundas
DK
Daina Krūmiņa
Ziņas
Pēkšņs trieciens un sajūta, it kā automašīna pārbrauktu pāri “gulošam policistam”…Nelaime veikala stāvlaukumā 33
19 stundas
RR
Ritvars Raits
Ziņas
Leģendārais autosportists devās pie mātes, lai vestu uz slimnīcu, bet līdz Lubānai netika… Kādu sodu saņēma dzērājšoferis, kurš nogalināja Sauku? 57
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Kā vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieki – Valija, Ināra, Ina un Inārs 1
4 stundas
LA
LA.LV
Kokteilis
FOTO. VIDEO. “Balss maskā” uzvarētāja, repera Strūberga divu bērnu māte vēršas policijā par vardarbību, “Pieci.lv” pat pārstāj atskaņot grupas dziesmas radio 36
1 diena
EK
Elīna Kondrāte
Veselam
Īsts dakteris uz palodzes! Kādas ir brīnumpuķes alvejas ārstnieciskās īpašības? 3
1 diena
IP
Ilmārs Puriņš
Ziņas
“Kādas ir nākotnes prognozes? Īsumā – būs pavisam slikti. Ir rīkojumi, bet kur pārkārtošanās jaunai dzīve?” iedzīvotājs vēršas pie valdības 62
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
“Tas, ko mēs tagad uzstādīsim, ir 20 gadus novecojis mēsls!” Didzis Šmits par depozīta sistēmu 44
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
“Latvijā atgriezīsies gaisa masa, kas mums lika salt maija sākumā!” Bricis par laiku šonedēļ 14
2 dienas
ĀR
Ārija Rudlapa
Praktiski
Kas darāms dārzā no 10. līdz 17.maijam: stāda puķes un sēj graudaugus, ravē un pļauj zālienu
2 dienas