Sāksim ar to, kas bija pirms četrdesmitā 0
Nesen grāmatnīcās parādījās Veras Kacenas romāns “Kājāmgājējs karā”. Kā ievadrakstā un paskaidrojumos pauž tās redaktori un apgādātāji, tā nav gluži parasta grāmata – un jau tāpēc vien, ka grāmata sagatavota un izdota valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte” projekta “Latvijas sociālā atmiņa un identitāte” ietvaros.
Droši vien tāpēc publikāciju ir rediģējuši vēsturnieki V. Zelče un K. Zellis. Šķiet, ka Otrā pasaules kara padomju frontinieces, žurnālistes padomju inteliģences aprindās pazīstamās Veras Kacenas gara darbs jāvērtē vairāk kā personiska laikmeta liecība un tāpēc tas palika nepublicēts autores ilgajā mūžā.
Šī rakstiņa autora īpašo uzmanību (un vēlos vērst arī “Latvijas Avīzes” lasītāju uzmanību) piesaistīja fakts, ka atmiņu publikācija ir īstenota valsts pētījumu programmas ietvaros un turklāt projekta “Latvijas sociālā atmiņa un identitāte” ietvaros. Nav nekas iebilstams pret Otrā pasaules kara laiku atmiņu stāstu vākšanu un publicēšanu, bet rodas jautājums – vai vērtīgā atmiņu kopošana nebūtu jāsāk jau no Latvijas valsts dibināšanas notikumu pirmajām dienām? Tādas atmiņas jau parādījās Latvijas brīvās valsts laikā, un tie, kurus dzimtenes vēsture interesē, tā laika grāmatas un publikācijas presē var meklēt antikvariātos. Un droši vien kaut ko arī atrod, kā pats esmu pārliecinājies.
Jautājums ir par tiem autoriem un viņu sarakstītajām grāmatām, kas tapušas ārpus Latvijas tās okupācijas gados. Reti kam tās pieejamas. Saprotami un loģiski, ka Otrā pasaules kara gadiem valsts atvērusi atmiņu vākšanas programmas ar vajadzīgiem naudas līdzekļiem, un nu vāc sarkanarmiešu un bijušo leģionāru atmiņu materiālus.
Diemžēl nevar teikt, ka par pirmsokupācijas Latvijas valsts un sabiedrisku darbinieku grāmatām tāda valstiska interese būtu. Tautai šie memuāru satura izdevumi netiek piedāvāti, iespējams, atrunājoties – “kas tos pirks”. Taču uzskatu, ka gan lasāmas, gan pārdodamas būtu Ā. Klīves, F. Cielēna, A. Spekkes un citu autoru atmiņu grāmatas.
Tiem, kas mūsdienās lasa par K. Ulmani sarakstīto, varētu būt interesanti izlasīt vismaz kādu no četrām trimdā K. Ulmanim tuvā sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa sarakstītajām grāmatām, kaut vai šo – “Labie gadi. Pirms un pēc 15. maija” (1963) vai “Tāls ir ceļš atpakaļ uz dzimteni” (1971). Par neatkarīgo Latviju un okupāciju nevar spriest vienīgi no pēdējo 20 gadu laikā sarakstītām, bieži neslēpti tendenciozām publikācijām, kuras tiek atražotas.
Vēl nezaudēju cerību, ka t. s. elite jeb valdošās aprindas papildināsies ar cilvēkiem, kas apjēgs prioritātes arī vēsturisko vērtību kopšanā.
