Mobilā versija
+2.0°C
Anda, Andīna
Pirmdiena, 20. novembris, 2017
26. oktobris, 2017
Drukāt

Nu jau deviņus gadus strādā Krievijā. Saruna ar Hariju Vītoliņu

Foto - Sanktpēterburgas "SKA"Foto - Sanktpēterburgas "SKA"

Harijs Vītoliņš teicas vēl neizjūtam olimpisko lampu drudzi.

“Komandu uzskata par labu, ja sasniedz augstu līmeni un arī notur,” atzīst Kontinentālās hokeja līgas (KHL) čempionu un līdervienības Sanktpēterburgas “SKA” treneris Harijs Vītoliņš. Viņš ir galvenā trenera Oļega Znaroka asistents gan klubā, gan Krievijas izlasē, un februārī abiem lielais eksāmens – ziemas olimpiskās spēles Phjončhanā, kur no krieviem gaidīs tikai zeltu.

Ar Hariju sazvanos pēc “SKA” uzvaras pirmdien pret Maskavas “CSKA” (5:2) un vaicāju, vai šī komanda viņiem ir galvenā sāncense. “Pirms tam spēlējām Helsinkos pret “Jokerit” un gribējām apturēt viņu 15 uzvaru sēriju. Arī tas mums ir būtiski – pilsēta ģeogrāfiski tuvu Sanktpēterburgai, klubiem ir sadarbība,” stāsta Vītoliņš. “Bet pret “CSKA” nekad nevajag papildu motivāciju, puse no katras komandas ir Krievijas izlases kodols. Bija laba spēle, kaut nu tādu būtu vairāk – saspringta, dinamiska, ātra.”

Kā jums izdodas noturēt motivāciju, jo tabulā redzams, ka ejat kā ātrvilciens?

Ne katrā spēlē tas izdodas, dažas uzvarētas ar skaistu hokeju. Labi, ka pa vidu nāk arī spēcīgi pretinieki, bet mēs uzsveram komandai – šī ir reize, kad pierādās, kurš ir labāks un kurš sliktāks. Uzķerto vilni viegli pazaudēt, bet atgūt grūti. Kamēr spēle iet, jātur. Esam līmeni pacēluši konkrētā augstumā, un nedrīkst nolaisties neatkarīgi no tā, kas nāk pretī. Tad var uzskatīt, ka komanda ir laba. Mēģinām meklēt īstos vārdus, lietot pareizos taktiskos variantus, un pagaidām daudzmaz izdodas.

Sezonu iesākāt ar 20 uzvarām pēc kārtas, labojot KHL rekordu. Vai pašiem bija pārsteigums vai arī, ņemot vērā komandas sastāvu, bija gaidāms dominējošs hokejs?

Sākumā par rekordu nedomājām, bet, kad tas nāca tuvāk un visi par to runāja, radās azarts – varēsim vai nevarēsim. Jā, sastāvs labs, bet neviens nejautā, cik darba ieguldīts, lai hokejisti tā spēlētu. Bijušas sezonas, kad izpildītāji ir, bet komanda spēlē viduvēji. Mēs ļoti daudz esam piestrādājuši fiziskajai sagatavotībai, to jau no malas neredz. Visiem šķiet, ka esam savākuši meistarus un tagad spēlējam, bet trenējamies gandrīz katru dienu. Zinu, ka citas komandas pēc divām spēlēm dod brīvdienas vai ir vieglāks režīms, bet mēs piespiežam strādāt, strādāt un strādāt.

Tikai ar meistarību vien nevar uzvarēt?

Ar tādu taktiku kā mums – aktīvu hokeju – fiziskajai sagatavotībai ir ļoti liela nozīme. Ir dažas komandas, ko var apspēlēt tikai uz meistarības rēķina, bet pret “CSKA” vai “Jo­kerit” tas neiet cauri. Svarīga pašaizliedzība un citi faktori.

Iepriekšējos deviņos gados komanda, kas uzvarēja KHL turnīrā, neieguva Gagarina kausu. Vai neesat māņticīgi?

Necik tālu tabulā neesam atrāvušies – rēķinot zaudētos punktus, “Jokerit” atpaliek tikai par četriem, viņiem ir piecas spēles mazāk. Bet mēs pieņemam šo izaicinājumu – lauzt tradīciju un uzvarēt gan turnīrā, gan Gagarina kausa izcīņā.

Nākamnedēļ pie jums dosies Rīgas “Dinamo”. Ņemot vērā, ka tabulā atrodaties pretējos polos, laikam var teikt, ka rīdzinieki ir vieni no tiem, kurus var uzvarēt uz meistarības rēķina.

Bet zini – spēle Rīgā bija visai smaga (septembrī “SKA” uzvarēja ar 3:1. – I. S.), paši hokejisti teica, ka viena no grūtākajām. Rīdzinieki fiziski bija stipri, visu maču mēģināja aktīvi spēlēt. Tieši tur nostrādāja mūsu meistarība. Pirms nākamā mača atgādināsim – lai gan “Dinamo” ir pēdējā vietā, atcerieties, cik grūti gāja Rīgā. Pret komandām, kurām nav ko zaudēt, jābūt gataviem no pirmās minūtes spēlēt pašaizliedzīgi, aktīvi, fiziski.

Klau, no malas taču labāk redzams, kāpēc Rīgas komanda jau ceturto sezonu tik švaka?

Negribas kritizēt. Man ir savas domas, kā to varētu pacelt, bet lai tās paliek pie manis. No tām spēlēm, ko esmu redzējis, komanda nevienā nav muļķojusies, spēlējusi aktīvi un līdz beigām. Jā, ir brīži, kad zaudē vieglus vārtus, bet attieksme ir nopietna. Dažus taktiskos risinājumus vajadzētu mainīt, bet tas ir normāli – katrs treneris spēli redz mazliet citādi.

Vai kāds latviešu hokejists varētu izturēt konkurenci un būt “SKA” sastāvā?

Sanktpēterburgā komanda ir izveidota, leģionāru kvota aizpildīta, turklāt puse komandas ir Krievijas izlases kandidāti. Tādēļ akcentu liekam uz savējiem.

Šoreiz NHL hokejistu nebūs olimpiskajās spēlēs. Piekrīti, ka tā ir Krievijas lielā iespēja?

Iespēja ir, bet ar NHL arī mums izvēle būtu plašāka, daudzi krievi NHL ir augstākajā līmenī. Tagad nav nemaz tik gludi – pietrūkst spēcīga centra, uzbrūkoša aizsarga. Laiks rādīs, vai tas ir labi vai slikti, ka nebūs NHL spēlētāju.

Vai cerat, ka kāds tomēr atbrauks? Aleksandrs Ovečkins izteicies, ka jebkurā gadījumā dosies uz Phjončhanu.

Neceram gan. Protams, kāds izsakās, bet reāli spriežam, ka no NHL nebūs, un attiecīgi gatavojamies.

Nu jau gandrīz četrus gadus esi ar Krievijas izlasi. Kāds tev kā trenerim bijis šis laiks?

Dažāds. Pirmais gads bija tāds – uzreiz zelts! Pēc tam vairāk uzticējāmies NHL hokejistiem, kas ieradās ne gluži nemotivēti, tomēr radās iespaids, ka varējām vairāk iespēju dot vietējiem. Radošs laiks, katrā čempionātā var redzēt, kā hokejs mainās un ko var sev paņemt. Arī Pasaules kausa spēles deva daudz informācijas. Nākotnē šī pieredze ļoti noderēs.

Vai pie “Mercedes” vēl neesi ticis? Kad 2014. gadā kļuvāt par pasaules čempioniem, visa komanda no valdības dabūja pa glaunai mašīnai.

Nē, tās iedeva tikai spēlētājiem.

Ar ko ikdienā pārvietojies?

Slēdzot līgumu ar “SKA”, palūdzu, lai klubs piešķir mašīnu un šoferi. Pats pa pilsētu nebraukāju, jo ir sastrēgumi un grūti tikt cauri.

Nu jau deviņus gadus strādā Krievijā – vispirms Maskavā, tagad Sanktpēterburgā. Varbūt esi iegādājies kādu īpašumu?

Nē (smejas). Te ir tikai darbs.

Ar kādām sajūtām gaidi olimpiskās spēles?

Šobrīd vairāk prātā kluba lietas, lai gan, protams, arī skatos spēlētājus, kuri visvairāk atbilst izlasei. Taču vēl nav sajūtas, ka tūlīt, tūlīt būs. Skaidrs, ka Phjon­čhanā satraukums būs lielāks nekā tad, kad pats gāju uz ledus olimpiskajās spēlēs. Trenerus vienmēr vaino pirmos, vienmēr sēdi kā uz čemodāniem – jebkurā mirklī var atlaist. To visu saprotam. Hokejistam vieglāk – izdari, ko liek treneris, un pēc tam, ko gribi. Treneris psiholoģiski hokejā ir 24 stundas.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+