Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
19. septembris, 2016
Drukāt

Sēlija: īpaša, svēta, skaista. Ceļojuma piezīmes (1)

1. Vēsture un daba

1no5
Vīgantes parks, Staburaga piemiņas vieta. Ceļojums pa Sēliju. Foto - Valdis SemjonovsVīgantes parks, Staburaga piemiņas vieta. Ceļojums pa Sēliju. Foto - Valdis Semjonovs

Ir potenciāls! – tā varētu teikt pēc vienas dienas ekskursijas Sēlijas pusē. Gribējās redzēt vēl vairāk, bet sarunas ar vietējiem bija tik interesantas, ka laiks paskrēja nemanot.

1646. gadā hercogiene Elizabete Magdalēna šai vietai piešķīra pilsētas tiesības, ģerboni un nosauca mirušā vīra Fridriha vārdā par Fridrih­štati. Bet kur latvietim tādu vārdu atcerēties un izrunāt, gandrīz vai… pidriķis sanāk. Pati hercogiene dzīvoja Jelgavā, tāpēc tautā šo vietu sāka saukt par mazo Jelgavu, Jelgaviņu, Jaunjelgavu.

– Mēs dzīvojam itin kā uz salas: vienā pusē ūdeņi zili, otrā – zaļie Zemgales sili, – tā ekskursiju pa Jaunjelgavu sāk vietējā gide, latviešu valodas un literatūras skolotāja Ilga Bruņeniece, kad izejam Daugavas krastā, kur apmēram divu kilometru garumā ir lieliska promenāde. Tagad aiz dambja pilsēta ir drošībā, bet kādreiz plūdu laikā ielas varējuši izbraukt tikai ar laivām.

Pašā Jaunjelgavas centrā slejas viena no lielākajām jūgendstila ēkām Latvijas mazpilsētu vidū. Tā uzbūvēta 1912. gadā, un tagad tajā saimnieko novada dome. Rozes parkā apkārt tai tik skaisti zied ne jau tikai Eiropas finansēto projektu dēļ, bet svarīga ir kopēju mīlestība. Centrālajā laukumā vieta atrasta gan zelta lauvai, kam jāliek roka mutē, lai vēlēšanās piepildās, gan improvizētam Staburagam strūklakas veidā, kas vakaros tiek izgaismots, gan hercoga krēslam, kam priekšā viengabalaina koka ķēde. To darinājis mežizstrādes sacensību dalībnieks Seļivanovs.

Jaunjelgavai, upes ostas pilsētai, bija raibs nacionālais un reliģiskais sastāvs. Nevarēja paļauties vienīgi uz saviem spēkiem, bet vajadzēja arī paļāvību Augstākajam. Tāpēc uzbūvētas četras baznīcas, bet reiz bijušas vismaz piecas sinagogas (līdz Otrajam pasaules karam 71% jaunjelgaviešu bija ebreji). Taču visinteresantākais stāsts ir par vienīgo padomju laikā celto baznīcu. Lielā un skaistā luterāņu baznīca kara laikā nodega. Padomju gados pilsētas centrā bija vieta Staļinam un Ļeņinam, bet baznīcu, kā par brīnumu, 1957. gadā tomēr cēla, gan nomalē – pie pašiem kapiem. Mācītājam Mārtiņam Kārtiņam bija deviņdesmit gadu, kad to Lieldienās vēra vaļā. Tagad Baltajā baznīcā notiek arī brīnišķīgi koncerti. Te redzama kādreiz nopostītās baznīcas zvana mēle. Tas 1936. gadā izgatavots Liepājas drāšu fabrikā un bija viens no lielākajiem Latvijā ražotajiem čuguna zvaniem (diametrs – 1,2 m). Zvans joprojām skan baznīcas tornī, tikai mēle tam cita.

Mēdz teikt: lai novērtētu kādu pilsētu, jāapmeklē tirgus, tualete un kapi. Jā, varbūt arī lielveikals. Tirgus un lielveikalu Jaunjelgavā nav, bet ar labierīcībām pie autoostas viss kārtībā.

Piestājam pie ebreju kapiem. 2002. gadā bijušā domnieka un rakstnieka Uriasa Šatca pēcteči sadarbībā ar domi veica pilnīgu šīs vietas inventarizāciju, rekonstrukciju un izveidoja piemiņas vietu. Senākie apbedījumi ir no 1876. gada, pēdējie – 1941. gadā Sērenes priedēs nošauto masu kaps.

  1. Vēsture un daba
  2. Koka dvēseles pazinējs
  3. Senču istaba
  4. Pie bitēm atprātoties
  5. Staburags – īpaša un svēta vieta

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Tikai liliju selekcionārs Vasarietis nekad nav bijis Pēteris! Ha-ha

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+