Vija Beinerte. Foto – Valts Kleins

Hops, prom uz prieka salu Krētu! Īsa rokasgrāmata “pēdējā brīža” ceļotājam 9

Eiropas senākās civilizācijas šūpulis, savulaik dažādu varu un ietekmju krustceles, tagad (vismaz atpūtniekiem) – bezrūpības sala pretrunu plosītas pasaules problēmu okeānā, īsāk sakot, Krēta. Kā aizceļot turp viegli, ērti un turklāt arī lēti? Par to šis stāsts.

“Judina kungs, vai Jūs pēc izglītības esat docents?” Deputāte Liepiņa izgāžas Saeimas sēdē 3
FOTO. Nevar ne pazīt! Mūziķis un komponists Guntars Račs pārvērties līdz nepazīšanai
“Ukrainā krituši 100 000 karavīru.” Slaidiņš komentē fon der Leienas “diezgan stulbo” paziņojumu 53
Lasīt citas ziņas

Gudri cilvēki ceļojumus pērk ziemā “Balttour” izstādē, kad visiem galamērķiem tiek piedāvātas labākās cenas. Es diemžēl neesmu no tiem, kas spēj izplānot savu dzīvi mēnešiem uz priekšu. Tāpēc nākas meklēt citus saprātīgus risinājumus.

Jūnijā, kad abi ar vīru saprotam, ka nu gan ir pienācis laiks izrauties ārpus ierastā ritma, sāku pētīt iespējas un variantus. Līdz šim visus ceļojumus esam plānojuši paši vai arī ļāvušies kādas ārzemju kompānijas, visbiežāk skandināvu “Fritids Resor”, gādībai, izmantojot lielisko “Sista minuten” jeb pēdējā brīža piedāvājumu klāstu. Taču “Fritids Resor” braucieni sākas Stokholmā, Kopenhāgenā vai Oslo, tāpēc šoreiz nolemjam ko līdzīgu meklēt Latvijā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Bet kā lai zinu, kuru no pašmāju tūroperatoriem izvēlēties? Ievadu šo jautājumu meklētājā. Izlasījusi par iespējamiem krāpšanas variantiem, saprotu, ka uzticēties var tikai tām firmām, kas iekļāvušās Latvijas Tūrisma aģentu un operatoru asociācijā. Taču arī tādu izrādās gana daudz. Un tad visu izšķir sen pārbaudīta patiesība: pasaki, kas ir tavs draugs… Izvēlos “TezTour”, jo viņu čartera reisus veic “airBaltic” komanda.

Nākamais solis – iedama cauri Berga bazāram, iegriežos “TezTour” birojā, kur piesakos uz pēdējā brīža piedāvājumiem: nav svarīgi, kurp, galvenais – lai būtu saule, jūra, vēlams, kalni un gluži noteikti bezrūpība. Pieteikties varētu arī pa telefonu, taču man reizēm patīk dibināt personiskus kontaktus.

Pēc dažām dienām elektroniski saņemu piedāvājumu paketi, kur ir Barselona, Rimini, Bulgārijas Zelta smiltis, Antalja un Krēta. Ilgi nedomājot, izvēlamies Krētu. Tagad atliek izzīlēt, kurš no pieciem Krētas piedāvājumā iekļautiem hoteļiem būtu īstais, jo reklāmas fotogrāfijās tie visi izskatās vilinoši. Un te nu lieti noder tikko nodibinātais kontakts – piezvanu menedžerei. Zinot mūsu prioritātes, viņa iesaka nelielu dizaina stila četru zvaigžņu viesnīcu jūras krastā pilsētiņā, kas slavena ar savām pasakainajām pludmalēm.

Stundas laikā mūsu ceļojuma dokumenti ir nokārtoti, atliek vēl nopirkt apdrošināšanas polisi un samest somās līdzi ņemamās mantas, jo jālido jau pēc trim dienām.

Esmu radusi ceļot viegli: šorti, daži kokvilnas krekliņi, divas plānas kleitiņas, divi peldkostīmi, tiem pieskaņots lakats, ko vajadzības gadījumā var izmantot arī kā kleitu, smaržas, kosmētika un apgāda “Lonely Planet” grāmata par Krētu – tas viss viegli satilpst manā rokas bagāžas somā. Kā pēdējo ieliku vēl arī jaciņu, ko vilkt lidmašīnā, autobusā un jebkurā citā vietā, kur varētu būt dzesināts gaiss. Kārlim – kā jau vīrietim – koferis nedaudz lielāks, taču arī tas sver tik vien kā astoņus kilogramus, kamēr mums par abiem atvēlētais bagāžas svara limits ir četrdesmit kilogrami.

Lidmašīnā beidzot varam atvilkt elpu un apkopot domas un izjūtas. Pārlidojums, kurā tiek piedāvātas vieglas uzkodas, transfērs un septiņas dienas četru zvaigžņu viesnīcā ar pilnu pansiju par tik vien kā 444 eiro no personas – izklausās nudien lieliski. Un kaut arī tas ir mazliet tāds kā aklais randiņš, jau iepriekš nolemjam visu ņemt par labu – galu galā par aviobiļetes cenu mums tiek piedāvāts vesels ceļojums.

Iraklijas lidosta mūs sagaida ar spožu sauli dzidrās debesīs un karsta gaisa vilni. “TezTour” darbinieki veikli sadala atbraucējus pa autobusiem. Autobusā mums tiek izsniegtas krāsainas brošūras, kurās atrodamas ziņas par salu, informācija, kur zvanīt nelaimes gadījumā, kā izsaukt taksometru vai noīrēt auto, un iespaidīgs ekskursiju klāsts, kādās varam doties par papildu samaksu.

Grieķijā – gan tās kontinentālajā daļā, gan uz salām – esam bijuši vairākkārt, redzēta ir gan Akropole un Trojas izrakumi, gan Olimpija un Delfi, līdz ar to arheoloģisko sadaļu un muzeju apskati šoreiz nolemjam izlaist. Vienojamies neko īpaši neplānot, elpot brīvi un ļauties sajūtām. Esam šurp braukuši atpūsties un ķert adrenalīnu un prieku, nevis ievilkt ķeksīšus obligāti veicamu pasākumu plānā.

Kamēr autobuss manevrē pa šaurajiem piekrastes ceļiem, ik pa laikam pieturot pie kādas viesnīcas un izlaižot kārtējo atpūtnieku grupiņu, gids mundrā balsī stāsta par Krētu, kas ir lielākā sala Grieķijas arhipelāgā un piektā lielākā sala Vidusjūrā aiz Sicīlijas, Sardīnijas, Kipras un Korsikas. Ik akmens te glabā kādu mītu, teiksmu vai leģendu. Krētā esot piedzimis grieķu panteona galvenais dievs Zevs, kas, pārvērties par vērsi, nolaupījis daiļo feniķiešu princesi Eiropu un pārvedis viņu uz dzimto salu, kur ticis ieņemts un piedzimis viņu dēls Mīnojs. Pēc viņa pavēles vēlāk ticis uzcelts labirints, ko sargājis briesmonis Mīnotaurs. To uzveica Tēsejs, kas izkļuvis no labirinta, turoties pie Ariadnas pavediena. Taču par Krētas (Mīnoja) civilizāciju liecina ne vien mīti, bet arī arheoloģiski izrakumi. Tajos atrasto būvju paliekas atklāj, ka pilīs bijis ūdensvads, kanalizācija un apbrīnojama dabiskā apgaismojuma sistēma. Telpu sienas rotājuši gleznojumi ar ziedu motīviem, graciozām sievietēm un atlētiskiem vīriešiem. Civilizācija te sāka veidoties ap 3000. g. pr. Kr. un savu augstāko pakāpi sasniedza ap 2. gs. pr. Kr., kad Krētā agrāko hieroglifu vietā ieviesa lineāra veida rakstus, ko līdz šim vēl nav izdevies atšifrēt. Šī civilizācija gājusi bojā kādā līdz šim neatklātā katastrofā, un te nu gids piemin gan teiksmaino Atlantīdu, gan to, ka uz Knosas pili, Zeva alu un vulkāniskas izcelsmes salu Santorīni visiem noteikti jādodas ekskursijā.

Pa tam autobuss ir pieturējis pie mūsu viesnīcas, un stāsts par to, kā vēstures gaitā savas pēdas te atstājuši bizantieši, arābi, turki, italieši un grieķi, mums šoreiz aiziet secen. Gluži tāpat kā stāsts par Krētas civilizācijas galvenā pētnieka angļu arheologa Artura Evansa veikumu. Vēl tikai jāpiebilst, ka Krēta par Grieķijas daļu ir kļuvusi tikai 1913. gadā.

Aklais randiņš izrādās veiksmīgs. Viesnīca “Manos Maria” ir jauka ne tikai reklāmas fotogrāfijās. Līdz pusdienām vēl divas stundas, tāpēc, žigli izpakojuši mantas un iegaumējuši viesnīcas nosaukumu, dodamies izpētīt apkārtni.

Pludmale patiešām ir divu minūšu gājienā, taču uzreiz mesties tirkīza ūdeņos vai likties zvilnēt saulē prāts nenesas. Nolemjam apstaigāt pilsētiņu pa perimetru, jo pigmentus ķert varēs, arī ejot pa promenādi, kas stiepjas gar liedagu. Mazas kafejnīciņas un tavernas te mijas ar košiem piparbodīšu stendiem, smaidīgi šokolādes krāsas puiši ik pa brīdim piedāvā iedzert kafiju, noīrēt “saules gultas” vai vienkārši novēl mums jauku dienu. Priecājoties par neticami dzidro ūdeni, jahtu piestātnes galā apsveicināmies ar vīriem, kas te makšķerē vai ķidā zivis. Vēl nesen Hersonisa bijusi mazs zvejnieku ciematiņš, tūrisms te ienācis strauji, taču viņi nesūdzas. Tiem, kas joprojām ik rītu ar laivu iet jūrā, noiets ir nodrošināts – daudzos vietējos krodziņos ēdienkartē ir īpaša sadaļa “catch of the day” jeb dienas loms.

Ostas galā vēju aprauts kapteinis aicina ekskursijā uz Santorīni, smaidīgs jauneklis sazvērnieciski iespiež man rokās bukletiņu, kas sola mūža satraucošāko piedzīvojumu uz reaktīva kutera, bet enerģiska dāma jūrnieku kreklā mudina doties izbraukumā ar jahtu: sauļošanās uz klāja, peldēšana un niršana ar akvalangu (ekipējums tiek izsniegts), bagātīgas pusdienas, visi pasažieri apdrošināti. Es smaidu un dzidrā grieķu valodā saku: “Sigà sigà, àvrio!” Šo teicienu man iemācīja draudzene Linda, grieķu kultūras speciāliste. Latviski tas skanētu apmēram tā: lēnām, lēnām, mums nekur nav jāsteidzas, par to visu es domāšu rīt!

Pusdienojot noskaidrojam, ko īsti nozīmē “all inclusive” jeb pilna pansija. Brokastis no 8 līdz 10, pusdienas no 13 līdz 15, vakariņas no 19 līdz 21. Katrā ēdienreizē zviedru galds, saldējums – pēc pieprasījuma. Pa starpām bārā, kas darbojas no 10 līdz 22, iespējams dabūt kafiju, tēju, ūdeni ar citronu, kēksiņus, kā arī limonādi, grieķu vīnu, alu un rakiju. Ja grib ieturēties agrāk vai vēlāk par noteikto laiku, iepriekš jāpiesakās. Ēdiens svaigs un gards. Tiesa, 35 grādu karstumā vienīgais, ko patiešām vēlos, ir grieķu salāti. Kārlis gan nolemj pagaršot pa kriksim no visa, un visa te patiešām ir daudz.

Esam cēlušies četros, līdz ar to siesta jeb saules pauze vai diendusa šķiet īsti laikā.

Pirms vakariņām gribam nopeldēties, taču ne jau baseinā, bet jūrā. Esam noskaidrojuši, ka īpaši skaistas pludmales ir savas pusstundas gājienā ārpus pilsētas.

Ceļš vijas pa klinšu krauju gar jūru. Visapkārt zied rododendri, bugenvilejas, hibiski un citi brīnumi, kam nezinu vārda. Gaiss san un reibina. Ar to vien ir gana, lai sajustu ko svētlaimei līdzīgu.

Ik pa laikam skatienam paveras kāda pludmale, kur starp akmeņu krāvumiem vīd baltu smilšu sēres. Pludmales te patiešām viena par otru skaistākas. Taču mums tika piekodināts būt pacietīgiem – visskaistākā būšot pašā ceļa galā aiz vecas kalnā uzvilktās zvejnieku laivas, kur asfalts beidzas un tad vēl kādi piecdesmit metri jāpaietas pa granti.

Un te nu mums pēkšņi aizraujas elpa: gājiens tik tiešām bija tā vērts! Baltu smilšu pludmale stāvu klinšu ielokā, ūdens dzidri zils… Tiesa, līdz tam vēl jānokļūst. Taču kraujā ir izcirsti pakāpieni un fiziskas aktivitātes atpūtniekiem nāk tikai par labu.

Pirmais iespaids, ļaujoties dzidro ūdeņu apskāvienam, ietverams vienā vārdā: pārsteigums. Mājās esmu radusi mesties pelēkos kā svins viļņos arī tad, ja gaisa temperatūra +18, bet ūdens temperatūra +15. Tur katra mana ķermeņa šūna gavilē priekā, bet adrenalīns burtiski dedzina. Šeit viss ir citādi. Ja gaisa temperatūra ir +38, kamēr ūdens tik vien kā +25, temperatūras starpība pirmajā brīdī izraisa neizpratni. Vismaz man. Pēc mirkļa, protams, tu jau saproti, ka beidzot gūsti sen gaidīto veldzi, taču pirmais brīdis mani nudien pārsteidza nesagatavotu. Kārlim to nesaprast, jo viņš peldas cauru gadu, turklāt arī skaidrā prātā.

Atceļā dalāmies iespaidos. Man patīk gan iespēja izstaigāties, gan pludmale. Kārlis atzīst, ka pludmale patiešām ir lieliska, tomēr vēlreiz mērot šo gaisa gabalu kājām viņš nav ar mieru. Esmu gatava kompromisam: varbūt noīrēsim kādu braucamo? Īres kantori te ir ik uz soļa. Vienīgi jāpārliecinās, vai līgumā ir ietverta pilna apdrošināšana. Kārlis svārstās starp kabrioletu un skuteri, man pēdējais šķiet ne vien mobilāks, bet arī stilīgāks.

Pēc vakariņām apstaigājam tuvējos īres kantorus, aprunājamies ar īpašniekiem un paliekam pie Manosa, harismātiska kunga labākajos gados ar smieklu pilnām acīm un lielisku skuteru un kvadriciklu izvēli. Kad Manoss uzzina, ka esam no Latvijas, viņa smaids kļūst vēl platāks, bet acis – pat tādas kā sapņainas. Izrādās, viņam reiz ir bijusi latviešu draudzene, skaista, gudra meitene, kas strādājusi Iekšlietu ministrijā. Manoss mums iesaka koši dzeltenu kvadriciklu, garantē pilnu apdrošināšanu un piekodina, ka ķiveres jāvelk noteikti – tas nekas, ka vietējie braukā bez, viņus policija neaiztiek, bet ārzemniekiem sods – 50 eiro.

Nu esam mobili. Tiesa, pirmajā vakarā tik vien spējam, kā izmest dažus līkumus, pirms dodamies pie miera. Diena ir bijusi gara un miegs nāk pat naktsputnam Kārlim.

Nākamā rītā jau astoņos esam uz terases pie brokastu galda. Re, ko nozīmē laikus aiziet gulēt! Grieķu jogurts ar svaigiem un žāvētiem augļiem – kas var būt labāks par šo! Kārlis gan nespēj izprast manu sajūsmu un izvēlas kontinentālas brokastis.

Pusdeviņos mums jau ķiveres galvā un varam doties izbaudīt motorizētu atpūtnieku priekšrocības. Savā sapņu pludmalē esam pirmie viesi.

Pedro, tā sauc vīru, kas iekasē naudiņu par “saules gultām” un gādā par kārtību viņam uzticētajā teritorijā, pēc brīža atnes mums ķiveres, ko bijām atstājuši kalnā uz kvadricikla stūres. Krētieši ir godīgi ļaudis, viņš saka, nomaļos ciematos svētdienās, kad visi dodas uz baznīcu, durvis joprojām neviens neaizslēdz un logus atstāj vaļā, lai māja vēdinās. Taču te, kur grozās tik daudz tūristu, visādi varot gadīties.

Vēlāk Pedro mums izstāsta, ka tūrisms nav vienīgais salinieku ienākumu avots. Te gandrīz katram pieder kaut neliela olīvu audze vai kazu ganāmpulks. Saskaņā ar tradīciju tēvs dēlam ik gadu dzimumdienā dāvina kādu no saviem olīvu kokiem, lai puikam, sasniedzot pilngadību, piederētu kaut neliels īpašums. Krētā tiek ražota pasaulē labākā olīveļļa, jo te olīvām ir īpaši piemērots klimats un augsne.

Pedro būtu priecīgs stāstīt vēl, taču pludmalē sāk parādīties citi atpūtnieki un viņam jādodas iekasēt naudiņu un piedāvāt atspirdzinošus dzērienus.

Pulksten divpadsmitos mūs sagaida izrāde uz ūdens. Līcītī iebrāžas reaktīvais kuteris, uzsitot gaisā mirdzošu ūdens šalti, apmetas par 180 grādiem un – prom ir. Taču tas vēl nav viss. Pēc dažām minūtēm mūsu ūdeņos līgani iestūrē jahta un noenkurojas. Atvestajiem tūristiem ir ļauts nopeldēties – krastā neizkāpjot.

Līdzīgs skats atkārtosies ik dienu, kalpojot mums par zīmi, ka laiks posties pusdienās.

Vakarā nolemjam doties izbraukumā uz kalnu ciematiņiem Kutulufarisu un Piskopiano, ko apskatīt mums ieteicis Pedro. Izlīkumojam cauri pilsētiņai, līdz tiekam uz stāva kalnu ceļa, kas vijas virzienā prom no jūras. Un te nu mums atklājas gluži cita pasaule. Garām slīd citronkoku un olīvu audzes, garšaugu smaržas mijas ar savvaļas puķu aromātiem, tālumā ieskanas kaziņu blēšana un suņa rejas, bet tepat līdzās – cikāžu sisināšana. Un tāds pirmatnējs miers, ka gribas piestāt un vienkārši izbaudīt mirkli…

Ciematiņi izrādās burvīgi. Brīžiem šķiet – tās ir dekorācijas. Tiesa, tūrisma industrija arī te ir ienākusi, taču to var saprast.

Īsti neatceros, vai tas ir trešās vai ceturtās dienas rītas, kad dodamies izbraukumā uz Maliju – vēl vienu skaisto pludmaļu vietu. Austrumos no tās atrodas Mīnoja laikā celtas pils paliekas, kur atrasto bites attēlu joprojām izmanto par paraugu daudziem juvelierizstrādājumiem, bet pati bite tiek uzskatīta par Krētas salas talismanu.

Izbraukājušies pa šoseju un pārliecinājušies, ka mūsu izraudzītā pludmale tik un tā ir pati skaistākā, uz pusdienām esam mājās.

Tā ir maldīga iedoma, ka brīvmāksliniekam dzīve ir vienkāršāka nekā biroja strādniekam. Varbūt tādēļ reizi pa reizei man patīk ļauties strikti noteiktai rutīnai: brokastis, pludmale, jahtas ierašanās kā zīme, ka jādodas pusdienās, saules pauze, pastaiga pa pilsētu, grieķu kafijas malkošana kādā no piekrastes krodziņiem, vakariņas, kam seko izbraukums vai pastaiga, vakara pelde un – arlabunakti. Cik vienkārši!

Un tad vienā brīdī mēs pēkšņi atskāršam, ka pēc divām dienām jau jādodas mājup. Labā ziņa: esam izkrituši no laika. Otra ziņa: draugi pirms prombraukšanas piekodināja nopirkt olīveļļu un garšvielas, bet mēs vēl neesam iegriezušies nevienā veikalā. Viesnīcas administratore, blondā poliete Agata, kas savulaik atbraukusi uz Krētu praksē, satikusi te savu mūža mīlu un nu jau desmit gadus ir laimīgi precējusies divu valstu pilsone, garšvielas iesaka pirkt tikai tirgū. Tiesa, tuvākais tirgus ir Iraklijā. Savukārt eļļu gan varot droši pirkt arī lielveikalā, galvenais, lai tā būtu ne vien “Extra Virgin” jeb pirmā spieduma, bet arī ar atzīmi 02, jo tā, kas ar atzīmi 03, būšot sīvāka.

Eļļu nopērkam labu labo – nevis plastmasas pudelē, bet skārdenē, jo par bagāžas svaru mums nav jāraizējas. Bet ko darīt ar garšvielām? Tādēļ vien dzīties pa svelmi uz trīsdesmit kilometrus attālo galvaspilsētu nudien negribas. Vai tiešām Hersonisā nav nopērkamas īstas garšvielas? Uzdodu šo jautājumu oficiantei Marijai, kas pasniedz mums tasi kūpošas kafijas. Viņa iesaka aprunāties ar zāles pārzini Nikosu. Nikoss, kas sekmīgi varētu startēt Džordža Klūnija dubultnieku konkursā, vēlreiz apstiprina Agatas teikto: garšvielas pirkt vajag tikai tirgū. Sieva reiz nopirkusi lielveikalā, un viņš nav varējis saprast, vai tā bijusi raudene, timiāns vai baziliks. Vislabākā tirgus diena esot svētdiena. Nopūšos, ka jau piektdien agri no rīta mums jādodas mājup. Un tad Nikosam pēkšņi rodas ideja: arī ceturtdien, tas ir, rīt, tirgus ir vaļā, viņš dzīvo galvaspilsētā, bet darbā viņam jābūt tikai piecos vakarā, un, tā kā arī viņam pašam vajagot raudeni – īstu, nevis no lielveikala – viņš no rīta varētu doties uz tirgu un pie viena nopirkt gan sev, gan mums.

Esmu dzirdējusi nostāstus par grieķu izpalīdzību un draudzīgumu, taču šis piedāvājums pārspēj cerēto.

Nākamā dienā, kā runāts, piecos esam klāt. Bet kas tad nu? Nikosa vaigs pelēks kā Rīgas līcis novembrī. Viņš ir bijis tirgū, visu sapircis, nolicis mūsu paciņu redzamā vietā, taču pēdējā brīdī kāds viņam piezvanījis un… paciņa palikusi mājās. Neko darīt, saku, aizmirsīsim, tā gadās. Tomēr Nikos neliekas mierā – kamēr mēs dzersim kafiju, viņš kaut ko izdomāšot.

Pēc mirkļa Nikosa vaigs mirdz kā Vidusjūras ūdeņi jūnija saulē: viņš ir sazvanījies ar sievu, viņa gan pati nevarot atbraukt uz Hersonisu, taču iedošot mūsu paciņu kādam Nikosa draugam, kas vakarā varētu to atvest šurp. Vai mēs būtu ar mieru atnākt vēlreiz tā ap deviņiem? Mēs esam ar mieru.

Šoreiz nolemjam izlaist vakariņas viesnīcā. Ja jau “Coast Caffe” esam atzinuši par piekrastē elegantāko restorānu ar gardāko kafiju, laiks novērtēt arī viņu šefpavāra sniegumu. Beidzot man noder līdzpaņemtā vakarkleitiņa, bet Kārlis pirmo reizi ir uzvilcis garās bikses un kreklu ar piedurknēm.

Izpētījuši ēdienkarti, izvēlamies “catch of the day”. Nikoss atnes mums atrādīt tikko nozvejotu doradu jeb zeltaino jūras karūsu. To ceps uz grila un servēs ar salātiem un basmati rīsiem. Kad dorada gatava, Nikoss veiklām kustībām mūsu acu priekšā atbrīvo zivi no asakām un liek baltos gabaliņus uz mūsu šķīvjiem. Ēdiens tik tiešām ir izcili gards. Arī operācija “Raudene” ir sekmīgi īstenota – paciņa ar mūsu garšvielām un tikai Krētas kalnos sastopamu dziedīgo zālīšu tēju ir klāt. Nudien lielisks beigu akords mūsu septiņu bezrūpības dienu improvizācijā.

Uzziņa

Krēta (grieķu: Κρήτη) – Grieķijas lielākā sala, ko apskalo četras jūras: ziemeļos Krētas, dienvidos Lībijas, austrumos Karpatas un rietumos Mirtejas jūra. Tā ir ap 260 km gara, platākajā vietā salai ir 60, bet šaurākajā – tikai 12 kilometru.

 

Lai gan krētiešiem ir savs dialekts, viņi runā grieķu literārajā valodā un priecājas par katru tanī pateiktu vārdu. Tāpēc vērts iegaumēt:

Labrīt καλημέρα [kalimèra], “l” skan gandrīz kā “ļ”.

Vārda “labdien” grieķu valodā nav, tā vietā saka γειά σου [ja su] jeb “veselību tev”.

Paldies ευχαριστώ [efharistό].

Lūdzu παρακαλώ [parakalό].

Labi καλά [kalà].

Lai tev labi klājas! Νά’σαι καλά! [nàse kalà]

Jā ναί [ne].

SAISTĪTIE RAKSTI

Nē όχι [όhi].

Svarīga ir arī žestu valoda. Ja grieķis saka “jā” (kas skan kā “ne”), zods tiek nolaists uz leju, acis pieveras. Ja grieķis saka “nē” (kas skan kā “ohi”), zods tiek pacelts uz augšu, acis pieveras, uzacis paceļas. Reizēm procesā iesaistītas tiek arī lūpas un mēle, veidojot tādu kā gaisa buču. Īsts koordinācijas vingrinājums.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
VIDEO. Igo Ziemassvētku laikā nāk klajā ar patīkamiem jaunumiem
FOTO. Kapsulu garderobe, depozīts, vietējo zemnieku gardumi! Latvijas slavenības atklāj, kā ikdienā “dzīvo zaļi”
FOTO. Kaspars Roga pametis Latviju; “Prāta vētra” skaidro, kurš spēlēs koncertus viņa vietā
FOTO. “To prot tikai viņa!”: Keitas Midltones auskaru izvēle neatstāj vienaldzīgu nevienu. Ar ko tie ir tik īpaši?
“Judina kungs, vai Jūs pēc izglītības esat docents?” Deputāte Liepiņa izgāžas Saeimas sēdē 3
FOTO. Nevar ne pazīt! Mūziķis un komponists Guntars Račs pārvērties līdz nepazīšanai
“Ukrainā krituši 100 000 karavīru.” Slaidiņš komentē fon der Leienas “diezgan stulbo” paziņojumu 53
Kam jāatmaksā dēla ņemtais kredīts, ja pats to vairs nevar izdarīt? Vai vecākiem?
Vāc ziedojumus Haralda Sīmaņa izvadīšanai: “Lai godam varam atvadīties no leģendārā dziesminieka” 7
Lasīt citas ziņas
VIDEO. Maestro Raimonds Pauls: “Mēs esam tajās pēdējās vietās, un kas tad pie tā ir vainīgs?”
VIDEO. “Tas ir mans kovida projekts”: šefpavārs Elmārs Tannis izrāda savu glauno privātmāju 4
FOTO. Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga radījusi īpašu rotu kolekciju
Meta un Sniedze – šīs dienas gaviļnieces. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Necenties šodien darīt kaut ko, kas tev “slīd ārā no rokām”! Horoskopi 3.decembrim
FOTO. Nevar ne pazīt! Mūziķis un komponists Guntars Račs pārvērties līdz nepazīšanai
Deputāti vērtēs iniciatīvu par pāreju uz četru dienu darba nedēļu. Tu tādu vēlētos? 1
veidojas Dziesmu un Deju svētku izmaksas? Skaidro pasākuma režisors
“Aizsardzības dienests būs prestiža lieta!” Saruna ar Pabriku
Ar ko Covid-9 ir tik īpašs? Kāds skatītājs ir neizpratnē par balstvakcīnām
FOTO. Kaspars Roga pametis Latviju; “Prāta vētra” skaidro, kurš spēlēs koncertus viņa vietā
APTAUJA. Vai, jūsuprāt, Eiropas valstis, Latviju ieskaitot, nesalūzīs grūtās ziemas laikā un nesāks mazināt atbalstu Ukrainai? 20
Septiņas vērtīgas un spēcinošas tējas pret saaukstēšanos un klepu
FOTO. Kapsulu garderobe, depozīts, vietējo zemnieku gardumi! Latvijas slavenības atklāj, kā ikdienā “dzīvo zaļi”
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs
VIDEO. Igo Ziemassvētku laikā nāk klajā ar patīkamiem jaunumiem
10:55
FOTO. Kapsulu garderobe, depozīts, vietējo zemnieku gardumi! Latvijas slavenības atklāj, kā ikdienā “dzīvo zaļi”
10:47
Deputāti vērtēs iniciatīvu par pāreju uz četru dienu darba nedēļu. Tu tādu vēlētos? 1
10:21