Kultūra
Teātris un kino

Sērdienības tumsa1


Ģirts Ķesteris (no kreisās) Pjēra lomā radījis reti ietilpīgu, turklāt ļoti atpazīstamu mūsdienu vīrieša tēlu. Kopā ar Rūdolfu Sprukuli Nikolā lomā.
Ģirts Ķesteris (no kreisās) Pjēra lomā radījis reti ietilpīgu, turklāt ļoti atpazīstamu mūsdienu vīrieša tēlu. Kopā ar Rūdolfu Sprukuli Nikolā lomā.
Publicitātes (Mārča Baltskara) foto

Izcila izrāde. Lūk, tieši šādi uzreiz gribas raksturot Dailes teātra uzvedumu “Dēls”. Izcila tāpēc, ka visi izrādes komponenti saplūst vienotā straumē, attīstot tēmu “bārenis”. Principiāli, ka konkrētais stāsts par zēnu Nikolā sasniedz to vispārinājuma līmeni, kāds raksturīgs vērienīgam mākslas tvērienam: kā Floriana Zellera lugā, tā arī režisora Intara Rešetina izrādē izvērpjas cilvēka dzīves sērdienības vadmotīvs.

Franču dramaturgs F. Zellers teātra pasaulē ir labi pazīstams. Viņa lugas tiek intensīvi tulkotas, bet dzimtenē viņa daiļdarbi ne reizi vien ir godalgoti ar prestižo “Moljēra balvu”. Acīmredzami šīs dramaturģijas smalkums saista arī mūsu režisoru Intaru Rešetinu. “Dēls” ir jau ceturtā viņa iestudētā Zellera luga, pavisam nesen, starp citu, viņš M. Čehova Krievu teātrī veiksmīgi ir uzvedis arī šī rakstnieka komēdiju “Patiesība”. Bet savā – Dailes – teātrī Rešetins 2015. gadā ir iestudējis Zellera lugu “Ja tevis vairs nebūtu”. Tagad, lūk, tapis “Dēls”, kas ir triloģijas “Māte”, “Tēvs” (šo lugu 2016. gadā Rešetins uzveda Nacionālajā teātrī) pēdējā daļa. Savu ieinteresētību Zellera dramaturģijā pats Rešetins skaidro ļoti konkrēti. Citēju no izrādes “Dēls” programmiņas: “Zellers raksta savam vecumam neraksturīgi viedi un nebaidās iet dziļumā. (..) Bet galvenais – autors ieved režisoru, aktierus un skatītājus vairākās dimensijās vienlaicīgi, atstājot rēbusa risināšanu katra paša ziņā.”

Rēbuss, ko es pamanīju, tiek parādīts ar mūsdienām neraksturīgu izklāsta vienkāršību. Šī vienkāršība pārliecina jau scenogrāfijā (scenogrāfs Kristaps Skulte). Pāri Kamerzāles skatuvei kā sēru lente stiepjas melna siena, kurā nomanāmas vairākas durvis. Siena kā galvenā varoņa bezprieka dzīves fons. Pusaudža Nikolā tēvs ir izšķīries ar viņa māti un nodibinājis jaunu ģimeni. Šķietams standarta gadījums, bet dramaturgs un režisors ir ieskatījušies tā dziļumā, atklājot, kāds tur sabiezējis melnums. Būtiski, ka Rešetins nav veidojis pauzes, lai saliktu īpašus režijas akcentus, bet neatlaidīgi vada darbību, un tajā viņam palīdz arī scenogrāfija: dur-vju atvēršanās un aizvēršanās, varoņiem ienākot un izejot, ir kā epizožu nomaiņa. Šis bezpaužu grodums ļauj sajust “naža asumu”, ar kādu tiek caurdurta zēna un pārējo varoņu iekšējā dzīve.

Bezpaužu grodums, manuprāt, stimulē arī aktieru spēli. Varbūt arī tādēļ tik košs ir viņu darbs. Nikolā atveido divi aktieri – Toms Veličko vai Rūdolfs Sprukulis, kas šai lomai izvēlēts publiskās atlases ceļā. Diemžēl T. Veličko veikumu neesmu redzējusi, taču, spriežot pēc kolēģu atsauksmēm, saprotu, ka tas ir lielisks. Bet R. Sprukuļa spēle mani pārsteidza. Mirkļiem pārņēma pat bažas, ka loma var viņu traumēt psihiski. Puisis, kas tik apbrīnojami dabiski grimst sāpēs, ciešot ilgās pēc aizgājušā tēva, ciešot no tā, cik dziļi saprot mātes bezcerīgo vientulību, kā arī no biklās smeldzes, ka pats ir pamests un nevienam nevajadzīgs, un tādēļ nemitīgi ir nomākts, tirdot sevi ar cilvēcei mūžseno tik bīstamo jautājumu: kādēļ dzīvot? Teju naturāls tēlojums. Kad pēc Nikolā lūguma tēvs pieņem viņu savā ģimenē, brīžiem zēna dvēsele uzšķiļ gandrīz vai priecīgu cerību dzirksti, tomēr nejauša situācija pasaka priekšā, cik ļoti viņa klātbūtne nogurdina tēva jauno sievu, un atkal – ieslīgšana tumsībā.

Nikolā nozūd savā istabā, bet citas durvis atveras, un tur mēs redzam viņa māti (Vita Vārpiņa). Anna, nokaitināta un nogurusi, iznāk avanscēnā, un tūdaļ viņu gaida tikšanās ar bijušo vīru. Nikolā, kā izrādās, atkal neapmeklē skolu, vīrietim tiek pārmests, vai tad viņš kā tēvs neko nevarot darīt, lai iepriecinātu un nomierinātu dēlu. Vita Vārpiņa savas varones pārdzīvojumos atklāj ļoti dažādas sāpju nianses: tā ir gan pašas vientulība, gan joprojām dzīvā mīlestība pret vīru, gan greizsirdība pret dēlu, kas – skaties tik! – uzdrošinājies viņu pamest, lai dzīvotu pie tēva. Ir vēl kāda smalkum smalka stīga – pašas aktrises sapratne par savas varones dvēseles aklumu, sapratne, ka Anna pat nenojauš un tādēļ arī nespēj uziet patieso gaismas avotu. Vērojot V. Vārpiņas spēli, neviļus sāc domāt, ka sieviete, kuras dvēsele stingst vientulībā, tik tiešām var nemācēt palīdzēt savam dēlam tikt galā ar ciešanām. Viņa alkst palīdzēt, bet nespēj, līdz beigu beigās pati iestieg naidpilna aizkaitinājuma biežņā. Tā mēdz notikt, kad nav mīlestības patiesās gaismas.

Aizkaitinājuma bezizeja laiku pa laikam kaitina arī tēvu. Ģirts Ķesteris spēlē Pjēru un spēlē lieliski. No jauna atkal redzam aktieri, tā sakot, ar lielo burtu. Radīts reti ietilpīgs, turklāt ļoti atpazīstams mūsdienu vīrieša tēls, kurš no sirds grib, lai visiem itin visā būtu labi, tostarp, protams, arī pašam, tādēļ ir tik svarīgi, ka visi ar sapratni pieņem viņa tā vai citādi diktēto esības kārtību. Nu, kālab ne, ja reiz dēlam gribas padzīvot viņa jaunajā ģimenē, un Pjērs māk pierunāt savu jauno sievu Sofiju, ka tas būšot labi, tas ir, viņai ir jāsaprot, ka vīram taisnība. Tētis no visas sirds cenšas, lai Nikolā būtu apmierināts, bet to, ka dēls pārsvarā jūt centību, nevis mīlestību, Pjērs neaptver, un līdz ar to dēla neatsaucība viņu tracina. Brīžiem savstarpējās nesapratnes konflikts nokaist tik spēcīgi, ka tēvs kliedz. Kliedz ar tādu sašutuma sparu, ar tik varenu blīkšķi, paguris būt allaž tik labiņš un vajadzīgs, ar tik vaļ-sirdīgu izmisuma bļāvienu, ka neviļus Ķestera spēle šajā brīdī izraisa situācijai pilnīgi neatbilstīgu reakciju – profesionālu sajūsmu.

Šīs noskaņojuma kaskādes, protams, drupina Pjēra jaunās ģimenes pamatus. Lūk, sieva Sofija ātri pazūd aiz durvīm, lai, cik noprotam, samīļotu savu mazulīti. Pārliecinoši un izteiksmīgi Inita Sondore atklāj, kā viņas varone cenšas kliedēt sakaitēto atmosfēru savā mājā, kā cīnās ar iekšējo neapmierinātību, pretestību. Mēģina sadraudzēties arī ar Nikolā, un reizēm tas viņai sanāk pat ļoti sirsnīgi, bet pēc tam atkal norāvums, un abi – gan Sofija, gan Nikolā – pazūd katrs aiz savām durvīm.

Izrādes beigās vairs nav melnās sienas, mēs redzam gaišu telpu. Stāv Pjērs un itin kā jau pieaugušais Nikolā, abi sarunājas. Beidzas viņu dialogs, un Nikolā lēnītēm atkāpjas kulišu tumsā. Pretstatā lugai I. Rešetins ir izvēlējies savu finālu. Viņš nedod tiešu atbildi, kāds ir bijis Nikolā liktenis. Šajā kontekstā man radās pašai negaidīts jautājums: varbūt arī tā izpaužas cilvēka neprasme mīlēt, ja viņš, apgalvojot, ka mīl, tomēr spēj sevi nogalināt, lai, tā sakot, netraucētu, bet būtībā iespītētu citiem? Par to nevilšus turpināju domāt arī izrādes epilogā, kad uz lielā videofona redzams zēns šūpolēs. Pēc tam daudz zēnu daudzās šūpolēs. Šūpojas likteņi, katram savs. Viss paliek katra paša ziņā.

 

Florians Zellers, “Dēls”, iestudējums Dailes teātra Kamerzālē

Režisors: Intars Rešetins, scenogrāfs Kristaps Skulte, kostīmu māksliniece Agnese Kaupere, no franču valodas tulkojusi Agnese Kasparova, animators Dāvis Andersons, gaismu māksliniece Māra Vaļikova.

Lomās: Ģirts Ķesteris, Vita Vārpiņa, Inita Sondore, Toms Veličko vai Rūdolfs Sprukulis, Juris Bartkevičs, Uldis Siliņš.

Iestudējums izvirzīts “Spēlmaņu nakts 2018/2019” balvai piecās nominācijās: “Gada mazās formas izrāde”, “Gada režisors”, “Gada aktieris” (Ģirts Kesteris), “Gada aktrise otrā plāna lomā” (Vita Vārpiņa), “Gada debija” (Toms Veličko).

 

Vārds skatītājiem

Līga Lutuma: “Izrāde, par kuru domāju vēl tagad, acīs sariešas asaras, jo tik dziļa un izjusta… Tik tuva man, jo kaut kur saredzu līdzību ar savu dzīvi… Paldies par Toma Veličko un Ģirta Ķestera izcilo tandēmu, arī Vitas Vārpiņas mātes tēlojums ir lielisks.”

Evija Unama: “Reti kad iesaku sēdēt tumšās, ļaužu pilnās telpās, bet teikšu – aizej uz Dailes teātri. Iemesls – Intars Rešetins ir radījis “Dēlu”. Vārda tiešā nozīmē. Izrādē, kurai vērts pievērsties, galvenās – dēla – lomas atveidotājs ir izcils! Iesaku.”

dailesteatris.lv

LA.lv
LA
LA.LV
Kultūra
Būt sabiedrības modinātājai. Tapusi televīzijas filma par Māru Zālīti
20 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
“Lielā Kristapa” pasniegšanas ceremoniju translēs LTV
20 stundas
AB
Anita Bormane
Kultūra
Latvietības etalons un viedokļu autoritāte. Latviešu mākslas Lielo Dāmu Džemmu Skulmi pavadot
21 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LA
LA.LV
Latvijā
FOTO, VIDEO: Lāčplēša diena krastmalā
10 stundas
LL
LETA, LA.lv
Dabā
Otrdienas rītā vietām Latvijā izveidojusies migla un gaidāms vējains laiks
9 minūtes
SK
Skaties.lv
Latvijā
Valkas pusē noslīkst divi laivotāji: sīkākas ziņas par traģēdiju
10 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Atvadīšanās no Džemmas Skulmes notiks Doma baznīcā. Tuviniekiem aicinājums visiem
13 stundas
SK
Skaties.lv
Pasaulē
Publicē video ar Sanktpēterburgas profesoru, kas nogalināja savu draudzeni
11 stundas