Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
16. jūlijs, 2013
Drukāt

Singapūras ceļš – vai Latvijai tāds der?

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Labēja ekonomiskā politika, preses ierobežošana, politisko oponentu pazemošana un citas metodes palīdzējušas nelielajai Āzijas valstij gūt satriecošus panākumus.

 

Mazās Āzijas valstiņas Singapūras kā pozitīva, atkārtošanas vērta piemēra pieminēšana Latvijā nav retums. 90. gados bieži tika stāstīts par Baltijas valstīm kā Eiropas “tīģeriem”, kas varētu atkārtot to pašu stāstu, ko par Āzijas “tīģeriem” iesauktās Singapūra, Honkonga un Taivāna. Vēlāk, sākoties krīzei, šie salīdzinājumi izpelnījās ironiju, ka daudzinātie tīģeri tuvplānā izrādījušies vien pārbaroti kaķēni, kuriem nu nāksies dzīvot stingras diētas apstākļos. Tomēr sapnis par Singapūru nezuda, un nesen to ar diezgan uzmācīgām reklāmām atgādināja biedrības “Latvijas attīstībai” un topošās partijas līderis Einars Repše. “Singapūras modeli” kā paraugu Latvijai nesen intervijā avīzei “Diena” minēja arī Ainārs Šlesers.

Singapūras attīstības stāsts ir patiešām interesants, un plašāku iespaidu par to var gūt no bijušā valsts premjera Lī Guanjao (pašlaik valsts vadītājs ir viņa dēls Lī Sjaņluns) memuāriem “No trešās valsts par pirmo”, kas nesen izdoti arī latviešu valodā (sakritība?). Jautājums – vai Latvija un tās politiķi ir gatavi līdzīgiem eksperimentiem? Singapūras vadītāji par to saņēma ne mazums kritikas no cilvēktiesību un demokrātijas aizstāvjiem, tika gan izsmieti, gan rāti, tomēr palika nepiekāpīgi. Attīstībai un modernizācijai daļēji tika ziedotas arī nacionālās vērtības. Dominējošo lomu Singapūrā ieguva angļu valoda, neskatoties uz to, ka tā ir bijušo kolonistu valoda.

 

Rekordalgas

Daudziem E. Repše palicis atmiņā ar savdabīgu gājienu – iesaistīsies politikā un veidos partiju “Jaunais laiks” ar priekšnoteikumu, ka viņam vēlētāji izmaksās īpašu “avansu”, gan nenosaucot summu. “Finansējumam ne tikai jāapmaksā mans turpmākais darbs, bet arī jānodrošina pilnīga materiāla, radoša un politiska neatkarība no jaunveidojamās partijas sponsoriem,” savu vēlmi pamatoja E. Repše. Ja viņš būtu nolēmis kļūt par Singapūras valdības vadītāju, šādu prasību izvirzīt nevajadzētu.

Āzijas valsts izceļas ar pasaulē lielāko valsts vadītāja algu – 2,2 miljoni Singapūras dolāru (tas ir 952 000 latu) gadā. Singapūras valdības vadītāja atalgojums ir četras reizes lielāks nekā ASV prezidentam, septiņas reizes lielāks nekā Vācijas kancleram, bet, ja salīdzina ar Latvijas Ministru prezidentu, Singapūras premjera atalgojums ir 30 reizes (!!!) lielāks.

Lī Guanjao savā grāmatā pamato, kāpēc valsts vadītājiem ir jāmaksā lielas algas: “Singapūra paliks tīra un godīga tikai tad, ja godīgi un kompetenti cilvēki cīnīsies vēlēšanās un stāsies amatā. Viņiem jāsaņem alga, kas atbilst tai, ko cilvēki ar viņu spējām un godīgumu pelna, vadot lielu korporāciju vai veiksmīgu jurista, vai citu profesionālu praksi. (..) Nepietiekami atalgoti ministri un valsts ierēdņi ir izpostījuši daudzas valdības Āzijā. Adekvāts atalgojums ir ļoti svarīgs, lai saglabātu augstu politisko līderu un amatpersonu godīgumu.” Viņš arī norāda, ka lielā alga ir vienīgais, ko premjers saņem no valsts, netiek piešķirti nekādi citi labumi – ne māja, ne automašīna, ne citas īpašas privilēģijas kā daudzās kaimiņvalstīs: “Mans paradums bija visus labumus izteikt noteiktā naudas summā un ļaut premjerministram un ministriem pašiem izlemt, kā to iztērēt.” Bijušais Singapūras līderis lepojas, ka viņam izdevies atbrīvot valsti no korupcijas, un tieši atalgojuma sistēma bija viens no apstākļiem, kas to veicinājis, bet ne vienīgais.

 

Kritiķu un preses “savaldīšana”

Lī Guanjao uzskata – valsts varai korupcija ne tikai bargi jāapkaro, bet jānovērš pat mazākās aizdomas par tās esamību. Lai demonstrētu savus nodomus, neatkarību ieguvušās Singapūras valdības locekļi 1959. gadā deva svinīgo zvērestu, tērpušies baltās drēbēs, kas simbolizēja viņu godīgumu un atklātību. Sekoja stingri pretkorupcijas likumi un ilgstošs darbs ar sabiedrības noskaņojumu.

Korupcijā pieķertās amatpersonas bieži vien izvēlējās labāk izdarīt pašnāvību, nekā dzīvot ar apkaunojošu slavu. Valdības pārstāvjiem liegts atstāt bez ievērības apvainojumus presē, visi pārmetumi par iespējamām negodīgām darbībām bija jāatspēko un ar tiesas palīdzību jāpanāk atsaukums.

Jātiesājas arī ar politiskajiem oponentiem, kuri publiski izteikuši pārmetumus. Pats Lī Guanjao lepojas, ka šādi vairākkārt satriecis savus politiskos pretiniekus un tie vēlāk baidījušies izteikt kritiku.

“Preses savaldīšana” – tā sauc vienu no bijušā premjera grāmatas nodaļām, un tā stāsta par to, kā valdība cīnījusies ar “nepaklausīgiem” plašsaziņas līdzekļiem. “Mūsu žurnālisti ir pakļauti skeptisko un pret varu ciniski noskaņoto Amerikas plašsaziņas līdzekļu stilam un politiskajai attieksmei,” spriež Lī Guanjao. Un turpina: “Man nav pieņemams, ka avīžu īpašniekiem ir tiesības drukāt visu, ko vien viņi vēlas. Pretēji Singapūras ministriem viņi un avīzēs strādājošie žurnālisti nav tautas vēlēti. (..) Preses brīvība, plašsaziņas līdzekļu brīvība jāpakļauj Singapūras primārajām vajadzībām un vēlētas valdības mērķiem.” Vispirms tika aizliegti komunistiskie laikraksti, bet 1986. gadā tika pieņemts likums, kas ierobežoja “Singapūras iekšējā politikā iesaistījušos ārzemju preses izdevumu tirdzniecību un izplatīšanu”.

Ja kāda Rietumos izdota avīze vai žurnāls publicēja, pēc Singapūras valdības domām, nepamatotas ziņas un viedokļus, tās pārdodamo eksemplāru skaits valstī tika pamatīgi ierobežots. “Tas samazināja laikraksta reklāmas ieņēmumus, bet ziņas joprojām bija pieejamas sabiedrībai un redakcijas nevarēja mūs apsūdzēt par bailēm, ka cilvēki varētu šīs reportāžas izlasīt,”

raksta Lī Guanjao un norāda, ka šāda politika devusi rezultātu – reklāmas ienākumi medijiem tomēr izrādījušies nozīmīgi, lai pieklusinātu kritiku. Par šo politiku tika saņemti pārmetumi no ASV. Lī Guanjao atbilde bija daiļrunīga: viņš netaisās pieļaut, ka Singapūrā medijiem ir tāda pati loma kā Amerikā – valdības “novērotāja, pretinieka un inkvizitora loma”. Viņaprāt, preses brīvība nav zāles cīņā pret politiskajiem netikumiem: “Rietumu liberāļi iebilst, ka pilnīga preses brīvība atklās korupciju un padarīs valdību tīru un godīgu. Tomēr pilnīgi brīva un demokrātiska prese un televīzija Indijā, Filipīnās, Taizemē, Taivānā, Dienvidkorejā un Japānā nav apturējusi izplatīto un dziļi iesakņojušos korupciju šajās valstīs. Spilgts piemērs – Berluskoni.”

 

Singapūra kā oāze
Singapura_AFP_ROSLAN_RAHMAN_7

Nav patiess Repšes reklāmā stāstītais, ka “Singapūra pirms 50 gadiem bija mazs zvejnieku ciematiņš”. Šāds raksturojums atbilst 18. gadsimta beigām, bet jau 19. gadsimtā šī teritorija nonāca britu pārraudzībā un viņi to padarīja par stratēģiski svarīgu punktu. Pirms 50 gadiem Singapūra ieguva neatkarību, vienlaikus zaudējot iepriekšējo nozīmi. Britu ietekmes mazināšanās vietējo politisko līderu vidū nebūt netika uztverta ar lielām gavilēm, bet ar bažām. Lī Guanjao situācijas raksturošanai izmanto ķīniešu sakāmvārdu: “Lielās zivis apēd mazās zivis, mazās zivis apēd garneles. Singapūra bija garnele.” Viņaprāt, Singapūrai draudēja nonākšana vai nu Āzijas komunistisko spēku, vai ASV varā. Viņa vērtējumā Amerika tobrīd bija “plaukstoša vara ar lieliem muskuļiem, ko tai patika izvicināt”. Lai nostiprinātu neatkarību, pirmais uzdevums bija radikāli mainīt ekonomiku, bet, lai to izdarītu, vajadzēja mainīt iepriekš impērijā dzīvojošo iedzīvotāju domāšanu. “Ja mēs būtu gaidījuši, kamēr mūsu tirgotāji iemācās kļūt par uzņēmējiem, mēs būtu nomiruši badā,” uzskata Lī Guanjao, tāpēc liels uzsvars tika likts uz ārvalstu investoru piesaistīšanu, aicinot izmantot šo teritoriju ne tikai kā tirdzniecības ostu, bet arī kā ražošanas un darījumu centru. Bet, lai ārvalstu uzņēmējiem rastos interese, Singapūrai bija jākļūst īpaši pievilcīgai un sakārtotai, lai izceltos uz apkārtējā fona. Runājot valsts vadītāja vārdiem, trešās pasaules reģionā radīt pirmās pasaules oāzi: “Uzņēmumu vadītāji, kas ieradās vizītē Singapūrā, parasti tikās ar mani, pirms pieņēma lēmumu investēt. Manuprāt, labākais vieds, kā viņus pārliecināt, bija nodrošināt, lai ceļi no lidostas uz viņu viesnīcām un manu biroju būtu tīri un kārtīgi, apstādīti kokiem un krūmiem. Iebraucot Istanā, viņi tieši pilsētas centrā redzētu zaļu oāzi, 90 akru nevainojamu zālienu un mežu un starp tiem iekārtotu deviņu bedrīšu golfa laukumu. Nesakot ne vārda, viņi saprastu, ka singapūrieši ir kompetenti, disciplinēti un uzticami cilvēki, kuri ātri apguvuši nepieciešamās prasmes.”

Vietējo iedzīvotāju ieradumu izskaušanu varētu pielīdzināt mazu bērnu pāraudzināšanai, ne velti ārzemju prese Singapūru ironiski dēvēja par “valsti – auklīti”. Piemēram, tika liegts pilsētas centrā ganīt lopus, izvērsta “pretspļaudīšanās kampaņa”, aizliedzot šim reģionam tradicionālos spļaujamtraukus.

Pamatīgi ierobežoja smēķēšanu, aizliedza petardes un pat košļājamās gumijas. “Mūs izsmēja. Bet biju drošs, ka mēs smiesimies pēdējie. Ja mēs nebūtu pielikuši pūles, lai pārliecinātu iedzīvotājus mainīt izturēšanos, Singapūras ļaudis būtu rupjāki un primitīvāki,” uzskata Lī Guanjao. Tika noteikti miesassodi (sitieni ar nūju) par sabiedriskā īpašuma bojāšanu, nesaudzējot arī dzērumā nogrēkojušos ārzemniekus, pat ja tas draudēja izvērsties par starptautisku skandālu.

 

Sociālie pabalsti kā ļaunums attīstībai

Singapūras varu varētu dēvēt par autoritāru. Valsts priekšgalā daudzus gadus atradies viens politiskais spēks – Tautas darbības partija, taču tas noticis demokrātisku vēlēšanu ceļā. Tiesa, valdošajai partijai tiek pārmesta opozīcijas ierobežošana, disidentu turēšana cietumā un tas, ka vairākiem citādi domājošajiem politiķiem nācies pamest valsti un prasīt politisko patvērumu ārzemēs. Bijušais valsts vadītājs šīs apsūdzības noraida. Viņaprāt, viss ir bijis tiesiski pamatoti, bet pamest valsti izvēlējušies tie politiķi, kas zaudējuši Singapūras sabiedrības uzticību.

Valdošās partijas realizētā politika ir izteikti labēja, un Lī Guanjao savā grāmatā neslēpj nepatiku pret dažādām kreisām idejām, sociālajiem pabalstiem un arodbiedrību aktivitātēm. Viņaprāt, tāda labklājība, ko nodrošina valsts, mazina pašpaļāvību. Pabalsti kļūst par dzīvesveidu, motivācija samazinās, cilvēki zaudē dzinuli kaut ko sasniegt, zinot, ka tāpat liela daļa aizies nodokļos. “Mēs uzskatījām, ka vislabākais būtu pastiprināt Konfūcija tradīciju, ka vīrietis ir atbildīgs par savu ģimeni – vecākiem, sievu un bērniem. (..)

Vēlēšanu laikā bija grūti stāties pretī opozīcijas izteikto labklājības solījumu vilinājumam. 60. – 70. gados Eiropas labklājības valstu neveiksme vēl nebija acīmredzama. Bija nepieciešamas divas paaudzes, lai ļaunums kļūtu redzams zemākā sniegumā, gausā izaugsmē un pieaugošā budžeta deficītā.”

Valsts vadītājs ir pārliecināts, ka bez tautas sapratnes un atbalsta visām viņa idejām Singapūrai nebūtu izdevies gūt panākumus: “Ja mēs būtu vāja tauta, mēs jau būtu iznīkuši. Vāja tauta balso par tiem, kas sola vieglāko izeju, pat ja tādas izejas nemaz nav.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+