Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
28. augusts, 2014
Drukāt

Skaistuma vara
. Saruna ar modes dizaineri Keitu

Foto - Jānis DeinatsFoto - Jānis Deinats

Jaunais Rīgas teātris jauno sezonu 3. septembrī atklās ar Ļeva Tolstoja lugas „Tumsas vara” pirmizrādi. Tāpat kā citos režisora Gata Šmita iestudējumos, arī šoreiz izrādes kostīmu māksliniece ir Londonā mītošā modes dizainere Keita. Šī ir viena no retajām reizēm, kad Keita piekrīt sarunai ar presi, atzīstot – līdz šim mazliet spēlējusi paslēpes ar publisko telpu, uzverot – labāk lai runā viņas darbi.

Un darbi Keitas vietā ir runājuši visai iespaidīgi. Viņa ir šobrīd vienīgā latviešu modes dizainere ar Londonas Svētā Martina modes koledžas bakalaura grādu vīriešu un maģistra grādu sieviešu modes dizainā. Keitas radītie tērpi iegādājami ekskluzīvos modes veikalos Parīzē, Londonā, Ņujorkā, Tokijā un Maskavā. Jā, protams, arī dzimtenē, kur Keitas izsmalcinātās apģērbu kolekcijas laiku pa laikam priecē Rīgas modes nedēļas ietvaros, bet pazinēji prot atrast viņas darinājumus Andrejsalas modes veikaliņā. Teātra apmeklētāji Keitas darbu varējuši novērtēt gan Gata Šmita veidotajā mūziklā „Les Miserables”, Nacionālā teātra izrādē „1906. Trakāk vēl kā piektā gadā”, kas māksliniecei nesusi Spēlmaņu nakts skatuves naglu kā “Gada kostīmu” māksliniecei, Dailes teātra izrādē „Mežonīgā pilsēta”, arī šobrīd Jaunajā Rīgas teātra repertuārā ejošajās izrādēs “Dāmas kursi pieaugušajiem”, “Pirmie aplausi” un „Dukši”, tāpat arī spēles filmā „Seržanta Lapiņa atgriešanās” – pērn viņas radītajos uzvalkos un kleitās arī Dziesmu svētku virsdiriģenti. Bet februārī piepildīsies Keitas sapnis strādāt operā – viņa ietērps Ināras Sluckas iestudētās Džokomo Pučīni operas „Manona Lesko” varoņus Latvijas Nacionālajā operā.

Kleitu sašūt līdz galam


Māksliniece teic, līdz šim pati vienmēr vēlējusies palikt ēnā. Varbūt ne tik radikāli kā viņas iedvesmas avotam, slavenajam beļģu dizaineram Mardželam, kurš ilgus gadus spējis no slēpt savu personību no ziņkārīgās pasaules skatieniem, bet tomēr ar sievišķīgu diskrētumu. Viņas vārda nav pat paša radīto apģērbu zīmola nosaukumā – to apzīmē tikai bezkaislīga ciparu kombinācija „030470”. Keita pasmaida – nosaukums dzimis par godu lakoniskajiem japāņiem, vedot kolekciju uz Tokiju. Un esot jau arī „nostrādājis”. Starp citu, arī zīmola interneta vietnē atradīsi tikai bagātīgu Keitas tērpu kolekciju arhīvu, kamēr ziņas par pašu autori – ne kripatas. Pats Keitas vārds nav pasē rakstītais. Keita smaida – tīņa gados jūrmalniece bijusi no protestētājiem, izlēcējiem, vārdu sakot, īsts „ezis”, un arī draudzenes izgudrotais segvārds bijusi viena no tādām protesta formām. „Mamma un tētis bija apvainojušies. Pasē gan to neierakstīju, bija pārāk daudz formalitāšu. Ja kādreiz dusmojos uz tiem, kas gribēja izvilināt manu pases vārdu, tad šobrīd ir mīļi abi vārdi.

Klātiene Keita kā ar rokas mājienu notrauc aizspriedumus par nepieejamiem un klīrīgiem augstās modes dizaineriem. Sirsnīga, aizrautīga un ļoti sievišķīga, uz sarunu „atskrējusi” no teātra vēsai un lietainā dienai ne visai piemērotos šortiņos un vienkāršā jūrnieka svītru kreklā. „Varbūt ar savu anonimitāti esmu sev darījusi pāri,” viņa nosaka. „Mana profesija tomēr ir tāda, ka cilvēkiem vajag zināt un redzēt. Tomēr tā līdz šim bija mana sajūta, šķita, ka par mani jārunā darbiem. Šobrīd tam kompleksam esmu pāri – nebaidos par to, kas esmu, kāda esmu.

Cīņas un karjeras kaldināšanas arēna māksliniecei bija un ir viena no pasaules modes citadelēm – Londona. Savulaik, 90. gadu otrajā pusē, viņa piekrita atbalstīt māsu, kura devās izmēģināt modeles karjeru Londonā, taču plānotais „tikai mēnesis” izvērtās par 17 gadiem. Toreiz Keitai, Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikuma absolventei, ar savu pastāvīgo klientu loku šķita, ka atstāt šeit iesākto ir tīrā avantūra. Tādēļ apzinīgi tika sastādīts iespējamo modes skolu sarakstiņš, sagatavots darbu portfolio, bet dūšu deva pirmā balva – “Zelta adata”. Ar Ingrīdas Drāznieces, Bruno Birmaņa un Unas Meistares ieteikuma vēstulēm kabatā jau pirmajā ceļojuma dienā “uz dullo” pārkāptais pirmās skolas – Londonas Svētā Mārtina Dizaina koledžas – slieksnis izrādījās liktenīgs. Māsas demonstrētais un Keitas darinātais kostīms un tiem laikiem iespaidīgais portfolio iededza zaļo gaismu universā, ko var dēvēt par modes pasauli pasaulē.

„Tagad varu teikt, ka pazīstu modes pasaules drēbi no visām pusēm,” pasmaida Keita, piebilstot – „Tobrīd nesapratu, kur esmu nokļuvusi. Es domāju tieši skolu un izglītības kvalitāti un līmeni. Ja zinātu to, ko zinu tagad, to, ko nozīmē lielā modes industrija, nemūžam nebūtu uzdrošinājusies. Nostrādātu bailes – ko tad es! Strādāju un mācījos, mani atbalstīja daudzi cilvēki, jo viens to izdarīt nevar. Tas bija milzīgs darbs ar sevi. Tā ir pilnīgi cita dzīve. Cita pasaule. Tu iemācies citādi uztvert gan sevi, gan pasauli. Iepazīsti un atrodi kāds esi un kam radīts – tāds meklējumu ceļš. Sākumā domāju, ko tad es varu – tāds ne no kurienes izlīdis? Un tad – labākās dizaineres balva? Likās – te kaut kas nav balansā. Tomēr visi mani skolotāji bija personības, kas spēja iedot ticību sev. Zinu – ja meistarība nāk ar gadiem, to var iemācīties Jebkur. Bet pārliecību par sevi – nevar tik viegli – vai nu tu piedzimsti ar to un tā tev ir asinīs, vai arī tu pats uz to cītīgi strādā un attīsti.”

Keita par sevi saka, viņa ir spītīga un neatlaidīga un no nospraustajiem mērķiem nemēdz atkāpties. “Ja to kleitu esmu iesākusi, tad tā jāsašuj līdz galam!” Londonas mācība – modes industrijā svarīgas ir divas lietas – sajūta un ticība saviem spēkiem. Un, protams, – darbs. „Nekas notiek vienā mirklī. Ja, ir sakritības, arī man tādas bijušas. Tomēr bez spītīgas darbošanās, un ilgu gadu sēdēšanas pie šujmašīnas neviens Parīze mani negaidītu. Tērpus Parīzē šuvu pati savām rokām. Starp citu ar mašīnu šūt augsto modi – tas nekam neder. Tu strādā ar ļoti smalkiem, jā, arī dārgiem audumiem un tādā tehnikā, ka apģērbs kļūst par tavu otro ādu.”

Pamati, lai lidinātos


Jā, lielā mode ir lidojums, tomēr cilvēkam ir vajadzīgs pamats. „Biju ieņēmusi galvā, ka man vajag savu modes namu. Tādā nozīmē, kā to saprot Latvijā, man tāds arī ir. Es radu kolekcijas un man pat ir rokraksts. Pamazām sāku pati to ieraudzīt (smiekli). Priecājos, ka man joprojām ir savs veikaliņš Andrejsalā – brīnišķīga bāzes vieta ar skatu uz Daugavu. Tur debesis var redzēt visās brīnišķīgajās krāsās. Daba dod spēku. Londonā spēku dod cilvēku daudzums, pilnīgi neiespējami stilu kontrasti un salikumi. Tu dabū sajust to kultūras slāni, tu saproti, ka šī pasaule ir tik daudz pilna ar visu ko. Tieši tas man dod impulsu darīt kaut ko pašai savu. Mamma un draugi aicina mājās, bet man māju sajūta ir Londonā. Londona vēl nav mani redzējusi. Latvijā ir citi mērogi, mazs tirgus. Te strādāju sirdij. Tomēr izveidot kaut ko patiešām lielu – tas prasa tevi visu. Ir jau skaisti, piemēram, būt Lāgerfeldam, uzzīmēt kolekciju, un tālāko – ražošanu, mārketingu – citi izdara viņa vietā. Tomēr tas nozīmē dienu dienā būt kopā ar ļoti daudziem cilvēkiem. Tev nav savas dzīves.”

Protams, modes pasaules vilinājums ir milzīgs. Tāpēc jau es tur esmu. Tas ir kā zāles un narkotikas reizē… Lidināšanās ir tas ko māku. Varu aiziet uz veikalu, nopirkt audumu un uztaisīt kleitu, visu ielikt manā modē, nepadomājot, vai mājās ir ēdiens. Tomēr tas jau ir kaut kas falšs – tāda migliņa. Mode nav tas, ko parasti domā, ka tā ir mode, aktuālās kolekcijas. Modes aktualitātes un sezonu uzsvari darbojas industrijas uzturēšanai un lai vieglāk strādāt. Sqvukārt man modē ir tas, kas tev vislabāk izskatās un patīk īstajā laikā un vietā. Protams, ir likumi, kas darbojas vienmēr, pat ja skaisto katrs saprot citādi. Tie jāievēro, lai tu būtu skaisti un pienācīgi apģērbies visur, kur ej. Mani sauc par likumu lauzēju, bet es zinu, kā ir jāģērbas vizītē pie karalienes.”

Keita atzīst, šobrīd cenšoties sakārtot sevi, jeb, ka viņa teic – nolikt savu būtību kārtībā. „Lai man ir skaidra sistēma, kā es darbojos. Pēc nelaimes gadījuma ar vīru gāju pie psihoterapeita, un viņa teica – kāda māksla, kāda mode, ja tev nav mājas drošības, iztikas un mīlestības. Trīs elementāras lietas, kas vajadzīgas jebkuram. Kad tas viss būs kārtībā, būs arī tava māksla. Tik vienkārši. Ne jau ka tā nebūtu, bet kad notiek lielas nelaimes, tad viss tiek satricināts un izkustināts tik ļoti, ka var pats nokrsit… un tad atkal jaceļas augšā…

Šobrīd Keita strādā mājā un audzina četrus gadus veco dēliņu. Viņš jau septembrī apmeklēs sākumskoliņu. Viņš ir mans brīnums un prieks. “Viņš ir tas, kas dod spēku turpināt. Viņa dēļ esmu Londonā. Strādāt neesmu pārtraukusi ne brīdi, to darīju arī slimnīcā. Mans darbs man ir kā elpot. Pēdējā laikā gan neesmu varējusi noturēt savās rokās visu, ko daru. Ja kādreiz visu šuvu savām rokām, tad tagad saprotu, ka to manā vietā spēj izdarīt arī citi. Redzu, ka pamazām visas situācijas sakārtojas tāda virzienā kā vajadzīgs. Sirsniņā aizķērās diriģenta Jāņa Zirņa teiktais, kad, pirms radīt viņa Dziesmu svētku uzvalku, jautāju, kā viņš kļuvis par diriģentu. Viņš atbildēja, ka izdevušies esot tikai tie projekti, kam ļāvies. Tas iekrita sirsniņā. Nevajag sisties sienā, bet ļauties.”

„Sirds” – tādu nosaukumu Rīgas modes nedēļā Keita deva savai jaunajai kolekcijai. Krekliņi ar atbruņojošiem uzrakstiem „Es tevi mīlu”, „Tu man”, „Nerūc” askētiskās līnijās, caurspīdīgā un melnā saspēlē. „Šī kolekcija ir mans pašreizējais stāvoklis. Var jau būt kā šī ideja nav komerciāla. Tomēr sapratu – kad tad, ja ne tagad un kas tad, ja ne es. Ja pasakām latviski – es tevi mīlu, nevis ik uz soļa sastopamo „I love you” – tas liek sarauties. Nobīties. Mēs neuzdrošināmies uzvilkt. Kautrējamies. Bet tas man neliedz radīt un likt par šīm lietām padomāt… Man šķiet, ka ir dienas, kad var mīlu izvilkt, jo nekas šai dzīvē nav svarīgāks par to…”

Tolstojs Suitu sievu kreklos


Keita teic, negaidītais režisora Gata Šmita piedāvājums 2008. gadā veidot tērpus atvēris teātra pasauli, kas vēl skaidrāk apliecinājusi līdz šim pašas sludināto – svarīgākais ir cilvēks, nevis drēbes. „Es gribu apģērbt personību. Ir tēls, loma, aktieris, ar kuru man jārēķinās. Apģērbam ir jāpalīdz, tas nedrīkst dominēt. Tas ir pilnīgā pretstatā tam, kas notiek uz mēles, kur visam pāri ir drēbe, drēbe, drēbe!”

Gatis Šmita iestudējumam „Tumsas vara” – Tolstoja stāstā pēc kāda nozieguma krimināllietas – Keita iedvesmu smeļas 19. gadsimta oriģinālās piegrieztnēs un Tulas tautastērpā. Keita vienu aiz otra ber apģērba gabalu nosaukumus: šuspan, zapon, zipun, portki, kaftan, rubaha… „Es taisu skaistumu, bet Gatis taisa elli. Tolstoja skaistums ir vienkāršība. Viņš pats atteicās no visa, gribēja būt nekas. Bet reizē – valkāja melnu kreklu, un Krievijā taču tajos laikos melna krāsa bija ļoti dārga! Man tagad ir sevi ļoti jābremzē, lai neuzvilktu aktierim autentisko kostīmu visā krāšņumā. Stāsts neļauj. Bet es neuztraucos, ja jāmērc sarafāns tējā, lai tas kļūtu atturīgāks. Lai nepazūd cilvēks.”

Keita saka, teātris ir arī līdzsvara māksla. Lai būtu labi aktierim, režisoram, un arī kostīmu māksliniekam. „ Priecājos, ka Gatis dod lielu brīvību izpausties. Man vajag, lai man uzticas – tad būs skaisti un līdz galam. Man šķiet, ka to skaistumu, ko redzu, ir grēks nenodot tālāk… Tas ir jārada. Teātris un kino ir tās jomas, kurās ir jādomā par nākamajām paaudzēm. Mode ir tagad – šodien un rīt jau cita, bet man patīk, ka varam ilgāk spēlēt… pamatīgāk, par piemēru – mana paaudze zina, kā ir dzīvot Krievijā – Padomju savienībā, bet jaunais cilvēks tagad nezina. Ja mēs viņam to nerādīsim – kā viņš to zinās? Man šobrīd ir sajūta, ka varu šādi dalīties, nodot tālāk savu pieredzi, zināšanas, jo visu laiku jau ir pašam jāmācās un jāstudē, un jāuzklausa… To, kādi, piemēram, ir ar roku izšūti krekli. Izrādē būs ļoti daudz roku darba. Man šķiet, mūsdienās šī roku darba kultūra pamazām izzūd – to nenovērtē – laika un interneta skrējiens to iznīcina. Amatniecība ir meditācija un laiks. Gribēju atbalstīt tos, kuri to dara pareizāk – viņas piekrita palīdzēt man un teātrim. Izrādījās, ka Suitu sievas ir ne tikai brašas dziedātājas, bet arī lieliskas izšuvējas. Un tai mirklī, kad esmu savā nodabā izbūrusies cauri materiālam, nopirkusi audumu sarafānam, zvana Gatis un saka – es atradu tās krievu melnās, lakotās karotes ar ugunsputniem, un man liekas, visam ir jāizskatās tā. Nuja, es saku, tieši tā jau arī būs. Un tai mirklī izskrien skudriņas cauri. Ir. Un paliek tik labi sirsniņā, ka viss ir pareizi un labi…”

Pievienot komentāru

Strīdā par Laikmetīgās mākslas muzeju no KM piedzen 652 335 eiro (1)Augstākās tiesas (AT) Civillietu tiesu palāta par labu SIA "Jaunrīgas attīstības uzņēmums" no Kultūras ministrijas (KM) piedzina 652 335 eiro saistībā ar Laikmetīgās mākslas muzeja projektu.
Draugiem Facebook Twitter Google+