Skandināvu hokeja spožums 0
Šā gada pasaules čempionāts hokejā ar ripu notiek īpaši tuvu Latvijai. Tiesa, ar būtisku atšķirību no iepriekšējiem līdzīgajiem čempionātiem, jo risināsies vienlaikus divās valstīs – Somijā un Zviedrijā. Arī somiem hokejā patiešām ir ar ko lepoties, taču Latvijas valstsvienība čempionātu sāks Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā, tāpēc šajā materiālā galvenokārt palūkosimies tieši uz zviedru hokeja vēsturi un labākajiem paraugiem.
Zviedrijā radies arī florbols
Ievadā ne gluži bez nolūka uzsvērts, ka runa ir par hokeju, ko izpilda ar ripu. Jo tas ir tikai viens no šā sporta veida virzieniem. Vēl ir gan lauka hokejs, ko spēlē vasarā uz zālieniem klātiem laukumiem, gan arī hokejs ar bumbiņu jeb bendijs, gan arī viens no demokrātiskākajiem un plašām tautas masām pieejamākajiem hokeja veidiem – florbols jeb hokejs sporta zālē, kur par vārtos iedabūjamo priekšmetu arī kalpo plastmasas bumbiņa, un vēl citi, kopumā aptuveni 20 hokeja veidi.
Florbols ir izteikts Zviedrijas “bērns”. Par bendiju, kas zināms jau kopš viduslaikiem (tostarp pētnieki ar nūju un dzenājamo objektu attēlotus atveidus saskatījuši arī senās Ēģiptes vēstures pieminekļos) un konkrēta sporta veida statusu iemantojis 19. gadsimta otrās puses vidū, zināms vairāk. Savukārt florbols ir salīdzinoši jauna masveida nodarbe ar jau pilnībā sakārtotu sistēmu.
Zviedri ir izturējuši mūžīgo pretenziju karu un apliecinājuši, ka pirmie sākuši par florbolu dēvēto spēli, ko paši sākotnēji dēvēja par inebendiju. Zviedrijā florbols ir populārs kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, bet regulārus čempionātus tur rīko kopš 1982. gada. Patlaban florbolu spēlē vismaz 30 valstīs visā pasaulē. Būtiski, ka Zviedrijā ar šo sporta veidu aizrāvušies teju visu sabiedrības slāņu pārstāvji. Ir izveidotas uzņēmēju, skolotāju, skolēnu, ugunsdzēsēju, policistu komandas un tamlīdzīgi.
Īsais vēstures kurss
Zviedrijā hokeju absolūti neatdala no kopējā nacionālās kultūras konteksta un vēl jo mazāk atļaujas tam piešķirt daudzviet sastopamo krietni vien nievājošo attieksmi, sak, tas “tikai veču” intereses objekts. Zviedrija, protams, tāpat kā Somija, ir viena no pasaules hokeja lielvalstīm (turpmāk šeit hokejs kā hokejs ar ripu). Ripas dzenāšanas vēsture Zviedrijā aizsākusies 20. gadsimta 20. gadu sākumā līdzīgi kā daudzās Eiropas ziemeļvalstīs, tostarp arī Latvijā. Savu pirmo oficiālo spēli valstsvienības statusā Zviedrijas hokejisti aizvadīja 1920. gada 23. aprīlī, sacenšoties ar Beļģijas izlasi un izcīnot graujošu uzvaru ar rezultātu 8:0.
Zviedrijas hokeja izlasei ir arī otrs ļoti populārs nosaukums – “Tre Cronor” jeb “trīs kroņi”, kas ir Zviedrijas nacionālais simbols.
Atšķirībā no somiem zviedri jau kopš paša sākuma ļoti veiksmīgi startējuši dažādos starptautiskos turnīros, ieņemot godalgotas vietas gan pasaules čempionātos, gan olimpiskajās spēlēs. Tiesa, tobrīd pagaidām galvenokārt tas ir sudrabs un bronza. Zeltu tajā laikā allaž pārliecinoši “savāca” hokeja dzimtenes pārstāvji kanādieši. Toties Eiropā zviedriem nebija viņus uzvarēt spējīgu pretinieku.
Pirmo uzvaru pasaules čempionātā Zviedrija izcīnīja 1953. gadā Šveicē. Turpmākajos gados zviedri izcīna vēl divas zelta medaļas (1957. un 1962. gadā), bet tad uz ilgāku laiku nokļūst tolaik patiešām varenās PSRS jeb “sarkanās” hokeja mašīnas ēnā. Jāpaiet vēl 25 gadiem, lai zviedri atkal triumfētu pasaules čempionātā, kas notiek 1987. gadā Austrijā. Kopš tā laika iesākas īstena zviedru hokeja ēra.
1991. un 1992. gadā viņi atkal uzvar pasaules čempionātos, 1993. gadā finālmačā piekāpjas krieviem, bet 1994. gadā ziemas olimpiskajās spēlēs Lillehammerē Norvēģijā “Tre Cronor” pirmo reizi vēsturē izcīna olimpisko zeltu, finālspēlē soda metienu sērijā uzvarot kanādiešus.
Sevišķi veiksmīgs Zviedrijas valstsvienībai ir 2006. gads, kad viņi atkal izcīna olimpisko zeltu Turīnā Itālijā, bet dažus mēnešus vēlāk triumfē arī pasaules čempionātā, kas pirmo reizi notiek Latvijas galvaspilsētā Rīgā. To var uzskatīt par pagaidām spožāko zviedru hokeja triumfu. Taču viņu hokejs joprojām ir viens no visspēcīgākajiem pasaulē, valstsvienība allaž izcīna godalgotas vietas dažādos starptautiskajos turnīros un ir jebkura čempionāta favorīte. Zviedru hokejisti deviņas reizes kļuvuši par Eiropas, astoņas reizes par pasaules un divas reizes par olimpiskajiem čempioniem.
Zviedru hokejisti un NHL
Runājot par zviedru hokeju, īpaša pozīcija ir zviedru hokejistu attiecības ar vienu no pasaules hokeja visspēcīgākajām klubu sistēmām NHL jeb Ziemeļ-amerikas Nacionālo hokeja līgu. Tur ir tā nauda, un ikviens hokejists vēlas tur nokļūt. Arī zviedri. Un viņiem šajā ziņā ir itin plašs nopelnu un sasniegumu klāsts.
Pietiekami ilgu laiku NHL pilnībā iztika bez citu, tostarp arī Eiropas valstu, hokejistu līdzdalības. Viss kanādiešu hokeja zieds bija sapulcināts sešos leģendāros ziemeļamerikāņu klubos, un svešzemniekiem nemaz nebija reāli tur nokļūt. Bet par pirmo eiropieti, kurš aizvadījis vairākas oficiālas spēles NHL, kļuva tieši zviedrs – leģendārais Ulfs Sterners, zviedru hokeja 60. gadu super-zvaigzne un publikas mīlulis. Viņam, protams, neklājās viegli, jo pietrūka šajā līgā nepieciešamā krietni vien primitīvā un brutālā hokeja iemaņu, tāpēc viņš tomēr neizturēja konkurenci cīņā par nostiprināšanos komandā. Ulfs aizvadīja četras spēles Ņujorkas “Rangers” un kopumā dažus desmitus spēļu šā kluba tā dēvētajā fārmklubā.
Kad iesākās NHL ekspansija un klubu skaita paplašināšana, arī zviedru hokeja talanti guva lielākas iespējas sevi tur apliecināt. Turklāt tagad viņiem bija krietni vien labāks priekšstats par to, uz kurieni dodas. Proti, viņu mērķis bija ne sevišķi simpātiskām leģendām apvītā 70. gadu NHL. Piemēram, Filadelfijas “Flyers” jau bija apliecinājusi sistēmas ziņā skarbā hokeja, kas dažkārt jau pārtapa izteiktā nežēlībā, potenciālās iespējas. Bija iesācies īstens “bruņošanās drudzis”, un no eiropieša, lai viņš spētu tādā sabiedrībā noturēties, patiešām prasīja izteiktu vīrišķību šā vārda vistiešākajā izpratnē. Tieši tāpēc īpaši cienījami tie hokeja vīri, kuri tādos apstākļos ne tikai spēja nostiprināties NHL hokeja klubos, bet kļūt tur arī par īstām sporta zvaigznēm. Runājot par zviedru hokejistiem, tāds neapšaubāmi bija leģendārais Berje Salmings.
Diženais cālēns
Šķiet, ikviens zviedru hokejists, kurš “lielo naudu” pelna skarbajās NHL cīņās, par pusi no tās var būt pateicīgs tieši Berjem Salmingam. Tieši viņš 1973. gadā saviem tautiešiem un arī citiem eiropiešiem pavēra ceļu uz hokeju, ko dēvē par profesionālo.
Tajā laikā ziemeļamerikāņi jau ar cieņu izturējās pret PSRS hokeja skolu, īpaši pēc pirmās spēļu sērijas aizvadīšanas valstsvienību līmenī. Savukārt skandināvu valsts hokeja pārstāvjus NHL aizvien dēvēja tikai par “zviedru cālēniem”, tādējādi ironizējot par Zviedrijas nacionālā karoga krāsām. Berje Salmings atklāja eiropiešiem hokeja Ameriku klubu līmenī, turklāt pats izpelnījās iesauku Karalis, kā Berji iedēvēja viņa pārstāvētā Toronto kluba līdzjutēji.
Interesanti, ka Kanādā Salmings nokļuva gluži nejauši. Toronto klubs “Maple Leafs” 1973. gadā patiesībā vēlējās savā ierindā redzēt citu zviedru – malējo uzbrucēju Inge Hamarstrēmu. Taču kluba skauts Gerijs Maknamara, kurš speciāli uzturējās Zviedrijā, tajā laikā ziņoja, ka pamanījis Salmingu, kurš radījis tik spilgtu iespaidu, ka skautam acumirklī radušās citas domas.
Pats Salmings to atceras šādi: “Tajā laikā hokejs man drīzāk bija vaļasprieks, katrā ziņā ne darbs. Dodoties uz Kanādu, es spriedu tā – sak, pamēģināšu, un, ja nekas nesanāks ar “Maple Leafs”, vismaz dažas sezonas uzspēlēšu viņu zemākajās līgās un braukšu atpakaļ uz mājām. Bet sanāca tā, ka NHL nospēlēju 17 sezonas. Un, ja tu tik ilgi spēlē vienā no pasaules spēcīgākajām līgām, gluži neviļus nākas gūt arī kaut kādus panākumus.”
Komentētāji gan uzskata, ka Berje ir nevietā kautrīgs. Raugi, jau savā debijas spēlē, kurā Toronto klubs ar 7:4 uzvarēja komandu no Bufalo, viņu atzina par spēles labāko spēlētāju, savukārt kopumā savā pirmajā NHL sezonā iepriekš pusprofesionālais zviedrs nopelnīja 30 rezultativitātes punktus, kas aizsardzības spēlētājam ir vairāk nekā lielisks rādītājs.
Taču adaptēšanās ziemeļamerikāņu hokeja sabiedrībā nebija gluži nesāpīga. Atceras Salmings: “Manas pirmās NHL spēles dienas rītā man piezvanīja toreizējais Zviedrijas valstsvienības treneris Tomijs Bergmans. Mēs tērgājām par NHL šaušalīgajiem tikumiem, par to, ka te hokejisti laukumā galvenokārt tikai kaujas, cik tas ir šausmīgi un tamlīdzīgi. Katrā ziņā Zviedrijā tajos gados, ja spēlētāji nometa cimdus, lai savas attiecības nokārtotu dūru cīņā, viņus bez vārda runas aizdzina no laukuma un vēl papildus piesprieda diskvalifikāciju uz vairākām spēlēm. Tiesa, debijas spēlē man nebija jākaujas, taču jau nākamajā saķēros ar “Flayers” kapteini Deivu Šulcu. Savu pirmo NHL dueli aizvadīju neslikti. Galvenais – neļāvu sevi nogāzt uz ledus, ieķeroties Šulcā tik stipri, it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Vēlāk komandas biedri ģērbtuvē teica, ka esmu pelnījis uzslavas, jo man pretim bija patrāpījies tobrīd visdraudošākais NHL vīrs. Es tikai nopūtos un iekšēji nodomāju – žēliņ, kur gan esmu nokļuvis…”
Bijušais Vankūveras kluba “Canucks” galvenais treneris Gerijs Nils atzinies, ka speciāli kūdījis savus spēlētājus, lai viņi provocē Berji Salmingu uz dūru cīņām. Viņš atzīst, ka šodien tas izklausās krietni muļķīgi, taču tajā laikā apritē bijis uzskats, ka neviens eiropietis nav spējīgs izturēt tādu spiedienu. Berje ne tikai ne par ko nežēlojās, bet arī speciāli neizvairījās no cīkstiņiem, jo jutās spējīgs sevi pasargāt, tāpēc drīz viņu lika mierā. Vismaz speciāli vairs neprovocēja.
Pēc šīs izturības pārbaudes Karalis varēja sakoncentrēties tieši hokeja spēlēšanai. Sešpadsmit Toronto klubā pavadītajās sezonās Salmings raidījis 620 rezultatīvas piespēles, kas ir kluba rekords, kā arī pats guvis 148 vārtus, tādējādi nopelnot 768 rezultativitātes punktus. Vienreiz viņš izvēlēts arī tā dēvētajā “All stars” komandā, bet piecas reizes tās rezerves sastāvā. Vairāk tas nav izdevies nevienam citam Toronto kluba hokejistam. Turklāt 1980. gadā viņam pietrūka burtiski tikai dažu balsu, lai kļūtu par sezonas labāko aizsargu jeb balvas “Morris Trophy” ieguvēju. Vēl vienu sezonu Karalis nospēlēja Detroitas klubā “Red Wings” un tad 39 gadu vecumā atgriezās dzimtajā Zviedrijā, divas sezonas spēlējot leģendārajā zviedru hokeja klubā AIK.
Sevišķā izturība
Hokejs nav joka lieta, bet fakts, ka kāds spēj tajā būt ne tikai aktīvs, bet arī līderis, arī sasniedzot 40 gadu vecumu, ir absolūti unikāls. Tāpēc komentētāji uzsver īpašo, acīmredzot iedzimto Berjes Salminga izturību, par ko pat radusies gūzma leģendu.
Viena no tām vēsta, ka Berje piedzimis un uzaudzis nelielā ogļraču pilsētiņā Kirunā, kas atrodas aptuveni Polārā loka rajonā. Viņš dzīvojis vectētiņa ģimenē, kurā goda lieta bijusi ziemeļbriežu audzēšana. Reiz vēl gluži jaunais Berje devies slēpot, bet drīz tundrā apmaldījies. Viņš labi sapratis, ka ne uz mirkli nedrīkst pārtraukt kustēšanos, citādi var ātri nosalt. Kad pēc vairākām stundām glābēju ekspedīcija viņu atradusi, visvairāk pārsteigts bijis tajā iekļautais ārsts. Raugi, normāls cilvēks tādos apstākļos jau sen būtu zaudējis spēkus un gājis bojā nosalstot. Bet Berje – nē, dzīvs un gana možs!
Vēl 38 gadu vecumā, kad viņš beidza savu NHL karjeru Toronto klubā, Berje katrā spēlē uz ledus pavadīja 20 – 30 minūtes, kas šodien būtu fantastisks rādītājs. 1986. gadā spēlē pret Detroitas klubu Salmings tomēr pamanījās gūt visnopietnāko traumu visā NHL vēsturē, proti – ar pretinieka slidas asmeni viņam briesmīgā veidā pārgrieza visu seju. To dienu fotogrāfijās Berje izskatās gluži kā vistrulāko šausmu filmu galvenais varonis – rēta stiepjas pāri visai sejai, gluži kā pēc pamatīga zobena cirtiena. Bet, kad tā bija sašūta, jau pēc trīs dienām viņš atkal bija laukumā!
Ir arī dažas ar Berjes Salminga vārdu saistītas tradicionālās lielā sporta ēnas puses. 1986. gadā kādā intervijā žurnālistiem viņš atzinās, ka lietojis kokaīnu. Berje itin nemaz nebija narkomāns, tikai atzinās, ka dažas reizes to ir darījis, taču sekoja acumirklīga represīvā reakcija: līga viņu diskvalificēja uz astoņām spēlēm.
Bet Toronto līdzjutēji tā dēļ vien nenovērsās no sava Karaļa, gluži otrādi – sāka viņu cienīt vēl vairāk. Par drosmi atklāti runāt arī par savām vājībām ārpus hokeja laukuma.
Kad pēc diskvalifikācijas termiņa beigām Berje atgriezās laukumā, arēnā neskanēja apsūdzoša svilpšana, viņu sagaidīja ar atbalstošām ovācijām. Salmings atceras: “Tas patiešām bija kritisks manas karjeras mirklis, tāpēc esmu priecīgs par to, ka līdzjutēji pret mani izturējās tik labvēlīgi… Savukārt, ja jāatceras absolūtā triumfa mirkļi, tad katrā ziņā jāmin spēle ar PSRS izlases hokejistiem 1976. gada Kanādas kausa izcīņā. Es bažījos, ka mani varētu izsvilpt, jo spēlēju valsts izlases formas tērpā, taču tā vietā līdzjutēji man atkal sarīkoja ovācijas!”
Ko Berje Salmings vispār nozīmē zviedru hokejam – gan agrāk, gan mūsdienās? To labi izskaidro viena no mūsdienu zviedru hokeja superzvaigznēm Mats Sundins, kurš, starp citu, savas hokejista gaitas sācis tieši Salminga dibinātā hokeja skolā: “Zviedrijai viņš ir pats dievs, gluži kā tenisists Bjerns Borgs. Ikviens zviedrs dziļi ciena Berji par to, ko viņš savā dzīvē paveicis. Bet mums, zviedru hokejistiem, viņš ir lāpnesis, kurš parādīja vispareizāko ceļu. Viņš faktiski ir jaunatklājējs!”
Kad pēc karjeras no-slēguma bija pagājuši seši gadi, Karaļa jeb Berjes Salminga vārdu iemūžināja hokeja Slavas zālē. Viņš saņēma piemiņas gredzenu, un viņa fotogrāfija kopš tā laika atrodas vienā no stendiem zāles pastāvīgajā ekspozīcijā. Jāpiebilst, Berje Salmings kļuva par pirmo zviedru, kurš izpelnījies tik augstu novērtējumu.
Patlaban Berje Salmings pilnībā aizgājis no hokeja vides, iesaistījies uzņēmējdarbībā, kas arī viņam itin veiksmīgi padodas. Berjem pieder uzņēmumi, kas ražo alu un vīriešu apakšveļu…
Patlaban aizokeāna hokeja līgā teju vai visās komandās spēlē talantīgi zviedru hokejisti, kuru kopskaits allaž mērāms desmitos. Ne velti komentētāji mēdz uzsvērt, ka, veidojot Zviedrijas nacionālo izlasi, tās treneri patiesībā varētu izveidot vismaz divus (ja pat ne trīs un četrus) spēka ziņā gandrīz vienlīdzīgus sastāvus. Acīmredzot tieši tāpēc zviedri arī šajā pasaules čempionātā dedzīgi cīnīsies par visaugstākā kaluma godalgām.
2012. gada pasaules čempionāta norise. Latvijas valstsvienības spēles • Šā gada pasaules čempionāts hokejā notiks gan Zviedrijā, gan Somijā – Stokholmā un Helsinkos, un abām valstīm tā nebūs pirmā reize, uzņemot pasaules labākās hokeja komandas. Čempionāts risināsies no 4. līdz 20. maijam. Tajā piedalīsies 16 komandas – 13 no Eiropas, divas no Ziemeļamerikas un viena no Āzijas. Jaunpienācējas pēc uzvaras pagājušā gada pirmās divīzijas čempionātā būs Itālija un Kazahstāna. • Atgādināsim, ka Latvijas valstsvienība pasaules labāko hokeja komandu sabiedrībā nepārtraukti uzturas kopš 1997. gada un patlaban ierindojas 12. vietā Starptautiskās hokeja federācijas vīriešu hokeja izlašu rangā. • Šogad pirmo reizi čempionāts notiks atbilstoši jaunai apakšgrupu izspēles sistēmai. Iepriekš ilgu laiku 16 komandas bija sadalītas četrās apakšgrupās pa četrām komandām katrā grupā. Tagad tās sadalītas divās grupās pa astoņām komandām katrā, un katra komanda sākumā izspēlēs septiņas spēles ar saviem apakšgrupas pretiniekiem. Pirmo četru apakšgrupā izcīnīto vietu ieguvēji iegūs tiesības sākt izslēgšanas spēles ceturtdaļfinālā, pēdējās vietas ieņēmēja katrā apakšgrupā izkritīs uz pirmo divīziju, dodot vietu tās divām uzvarētājām, bet pārējām komandām dalība šajā čempionātā būs beigusies. • Kaut gan skaidrs, ka zviedri arī savās mājās ir un paliek galvenie favorīti un zelta medaļu pretendenti, mums galvenā intriga, protams, ir šī – kā klāsies Latvijas valstsvienībai? Šogad pretiniekos visnotaļ nopietna kompānija. Latvijas valstsvienības spēles šā gada pasaules čempionāta priekšsacīkšu posmā: 5. maijs plkst. 16.15 – ar Krieviju; 6. maijs plkst. 20.15 – ar Vāciju; 8. maijs plkst. 16.15 – ar Itāliju; 10. maijs plkst. 20.15 – ar Čehiju; 14. maijs plkst. 16.15 – ar Dāniju; 15. maijs plkst. 20.15 – ar Zviedriju. Lai kvalificētos nākamās kārtas spēlēm, jāierindojas vismaz 4. vietā. Vēl protams, jāraugās, kāds īsti būs mūsu komandas sastāvs, proti, vai piedalīsies visi patlaban labākie hokejisti, bet, šķiet, gluži nereāla izkļūšana no apakšgrupas mūsu valstsvienībai nav… |
