Latvijā
Vēsture

Skrotis atbaida pilskalnu postītājus. Arheologa Urtāna stāsts 16

Latvijā šobrīd zināmi un reģistrēti 474 pilskalni, taču tas nav galīgais skaits, jo laiku pa laikam nāk klāt jaunatklātie. Apmēram puse no pilskalniem atrodas privātās rokās. “Tā jau laikam ir, ka vienīgais profesionālais arheologs – pilskalna īpašnieks esmu es. Neesmu dzirdējis, ka vēl kādam tāds būtu. Zinu, ka kolēģi ir grasījušies pirkt, bet laikam nav to izdarījuši. No sākumā 1996. gadā man tas bija kā joks, bet pamazām, pamazām…” par savu jaunāko grāmatu “Dzīve Dzirkaļu pilskalnā” stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, arheologs Juris Urtāns.

Dzirkaļu pilskalns atrodas netālu no Jēkabpils, precīzāk – Krustpils, Jēkabpils – Rēzeknes šosejas tuvumā. Tas nav ne zinātnieku pētītākais, ne lielākais, ne ievērojamākais Latvijā. Pa laikam Dzirkaļus apmeklē arī kāds tūrists un interesents no tālienes, tomēr visbiežāk pie tā apgrozās vien vietējie ļaudis, mednieki un sēņotāji. Bet arī par šādu objektu iespējams uzrakstīt 143.lpp biezu grāmatu (izdevniecība “NT Klasika”).

Pilskalns bijis ilgstoši apdzīvots aptuveni no 1. gadu tūkstoša p.m.e vismaz līdz 11. gadsimtam, lai arī, krusta kariem 13. gadsimtā sākoties, nezināmu iemeslu dēļ jau bijis pamests. “Ir arheoloģijā tāda metode – ja gribi tikt tuvāk to cilvēku domāšanai un dzīves izjūtām, tad jāmēģina dzīvot viņu vietās, viņu ainavā un apstākļos, sajūtot dabu. Tad sapratīsi, ko domāja viņi. Man ir līdzīgi. Bet ne tādēļ, ka vispirms būtu izlasījis par tādu metodi.

Drīzāk bija otrādi – kādus 20 gadus tā nodzīvoju un tad uzzināju, ka ir arī tāda metode,” spriež profesors Urtāns. Par dzīvi pie pilskalna viņš raksta dienasgrāmatu un pavada laiku pie tā arī ziemā – atpūšoties, vērojot, strādājot, rīkojot talkas un pamazām sakopjot savu īpašumu. Tā arī tapusi “Dzīve Dzirkaļu pilskalnā” – apkopojums gan par Dzirkaļu pilskalna vēsturi, gan folkloras materiāliem, bet visvairāk tomēr par paša novēroto un no vietējiem ļaudīm dzirdēto.

Arheologi neesot īpaši māņticīgi, tomēr grāmatā ir sadaļa “Māņi”, kur aprakstīta arī Urtāna personiskā pieredze: “Kaut kas tur tāds ir…” Īstenībā “māņu stāsti” jau ir būtiska jebkura pilskalna un Dzirkaļu gadījumā arī tuvējā Naudas avota tēla sastāvdaļa.

“Par spīti saliktajiem ceļa rādītājiem, pilskalnu pat vietējiem reizēm grūti atrast. Tur maldās pat tie, kas pazīst mežu. Arī Brastiņa pilskalnu uzmērīšanas ekspedīcija 1924. gadā maldījās un viņiem bija vadātājs piesities,” teic arheologs. Iespējams, “vadātājs piesitas” dēļ vietas reljefa īpatnībām.

Saistītie raksti

Senatnē nespēja atrast pilskalnu un apmetni bija drīzāk pozitīva lieta, jo aizkavēja sirotājus. Mūsdienās, Urtāna vērtējumā, vislielāko postu pilskalniem nodara mežistrāde un mantraču rosīšanās.

Pēdējās dēļ, lai padarītu neiespējamu “detektoristu” darbošanos Dzirkaļu pilskalnā, tā saimnieks apkaimē izkaisījis ap astoņus kilogramus dažāda kalibra skrošu. Līdzeklis esot visai iedarbīgs.

LA.lv