Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
25. jūnijs, 2013
Drukāt

Tautas svētnīcā uzbūvējamais dziesmu kalns 


Projekta vizualizācija no biroja "Mailītis A.I.M." arhīvaProjekta vizualizācija no biroja "Mailītis A.I.M." arhīva

Gūt svētīgo emocionālo pieredzi, izjūtot dvēseli augšupceļošo spēku un kopībā tūkstoškārt pavairoto tautas enerģiju – to vēlamies mēs visi, tāpēc tiecamies būt Mežaparkā Dziesmu svētku Noslēguma lielkoncertā. Taču nu jau pirms katriem svētkiem tiek secināts – skatītājiem vietu par maz, vajag lielāku estrādi. 


Lai pēc pieciem gadiem, kad svinēsim Latvijas simtgadi, neatkārtotos tā pati situācija ar vietu trūkumu, jau tūliņ pēc šiem svētkiem amatpersonām ir jāsāk domāt par nākamajiem un arī enerģiski rīkoties.

 

Bija konkurss, ir projekts

Mežaparks pieder Rīgas pilsētai. “Mežaparka estrādi vajag atjaunot līdz 2018. gadam,” intervijā “Latvijas Avīzei” nesen sacīja Rīgas mērs Nils Ušakovs. Rīgas domes nu jau bijušais Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājs Vadims Jerošenko šopavasar apliecināja, ka Mežaparka Lielās estrādes pārbūve ir pašvaldības darba kārtībā un ka līdz 2018. gadam šis darbs noteikti tikšot paveikts.

Rīgas domes rīcībā ir jau 2008. gadā rīkotajā starptautiskajā konkursā par labāko atzītais SIA “Mailītis A.I.I.M.” un SIA “Arhitekta J. Pogas birojs” sadarbībā tapušais Mežaparka Lielās estrādes rekonstrukciju projekts, par kuru, kā sacīja tā līdzautors Juris Poga, no RD jau iztērēti 700 000 latu.

Koncepcijas autoru arhitekta J. Pogas un Austra, 
Ivara un Matīsa Mailīšu projekta vadmotīvs ir “Sidraba birzs dziesmu kalnā” ar akcentējumu, ka Dziesmu svētku estrāde ir tautas svētnīca. Tautas nacionālās kopības izjūta ir balstīta dabā un latviešu mitoloģijā, tāpēc autoru mākslinieciskās un arhitektoniskās koncepcijas pamatā ir simboli – kalns, koks, birzs un lapotne. Estrādes koptēls un telpiskā uzbūve asociatīvi saistās ar tautasdziesmās apdziedāto latvisko ainavu un dzīves gudrību. Dziedātāju tribīne ir kā kalns; jumta pamatelements – kā koks, kura simboliskie zari liec zarus pāri dziedātāju galvām. Birzs ir jumta konstrukcija; lapotne – maināmā estrādes daļa, kur atrasties skaņas un gaismas ierīcēm un scenogrāfijas elementiem. Bet skatuves un skatītāju daļa kopā pēc formas atgādina šūpuli, jo dziesmu šūpulis ir tautas gara spēka avots.

Vai nebūtu skaisti, ja nākamgad, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, tiktu iesākti estrādes pārbūves darbi?

Bet RD amatpersonas V. Jerošenko paustais, ka “skiču projekts, kas estrādes pārbūvei tika izstrādāts iepriekš, jāizvērtē – gan no funkcionalitātes viedokļa, gan izmaksām”, liek domāt – kas notiks, ja izvērtējot nospriedīs, ka vajadzīgs atkal jauns konkurss? Šķiet, tad cerības uz estrādes pārbūves pabeigšanu līdz 2018. gadam sarūk.

“Pieredze rāda, ka rezultatīvu konkursu sarīkot nav viegli – 2006. gada pavasarī estrādes pārbūves projektā tika iesniegts tikai viens darbs, atkārtotā konkursā decembrī – divi.

Tikai nākamajā gadā starptautiskā konkursā tika iesniegti tuvu pie 20 labiem projektiem,” atceras arhitekts, kultūras ministres ārštata padomnieks arhitektūras politikas izstrādes jautājumos Jānis Dripe. Viņš saka: “Laikā, kad taisījām konkursa nolikumu, ko tikai visu nedzirdējām no mūsu cienījamiem diriģentiem! Viens teica – vajag platāku estrādi, otrs iebilda – tie sāni neskanēs, trešais teica – vajag pārsegt skatuvi. Vēl cits uzskatīja, ka ies mazumā to dziedātāju pulks, kas spēj apgūt Dziesmu svētku repertuāru. Bet bija arī pretējs viedoklis, proti, pienāks brīdis, kad mums uz skatuves būs piecpadsmit tūkstoši Dziesmu svētku dalībnieku.”

2008. gadā par SIA “Mailītis A.I.I.M.” un SIA “Arhitekta J.Pogas birojs” sadarbībā sagatavoto sākuma ziņojumu atzinumus deva pieaicinātie eksperti ar Rīgas domes un Kultūras ministrijas deleģējumu Dziesmu svētku organizācijas, scenogrāfijas un skatuves tehnoloģijas jautājumos, kā arī Mežaparka apsaimniekošanā.

Konkurss noslēdzās tieši pirms krīzes sākuma. Bet Rīgas dome toreiz sākto turpināja, stāsta J. Dripe, un arhitektu Pogas un Mailīša komanda izstrādāja diezgan detalizētu skiču projektu. To saskaņoja dažādās institūcijās, pavisam tika sniegti 17 saskaņojumi un četri atzinumi, tajā skaitā galīgais saskaņojums Rīgas pilsētas būvvaldē 2009. gada jūlijā.

Arhitekts Jānis Dripe uzskata, ka šo jau izstrādāto projektu nepilna gada laikā varētu novest līdz tehniskā projekta stadijai un tad sākt estrādi pārbūvēt.

 

Varbūt kordziedāšanas centrs?

Arhitekts Juris Poga piekrīt, ka nebūtu slikti, ja pasūtītājs atkārtoti izvērtētu izstrādāto skiču projektu, lai tiktu precizēta vēlamā pro-gramma. Jo pārbūvē taptu liels komplekss, kurā Dziesmu svētku rīkošanas funkcija būtu tikai viena no vairākām lietām. Tur paredzētas telpas, kuras vajadzīgas grandioziem pasākumiem, bet – ko pārējā laikā? Varētu būt arī Dziesmu svētku muzejs, taču cik būs cilvēku, kas to vēlēsies apskatīt, piemēram, ziemā? Viena no interesantākajām domām ekspertu “prāta vētrā” bijusi, ka Mežaparkā varētu izveidot Kordziedāšanas centru, kur notiktu koru mēģinājumi, mācības. Tad tā būtu kā izglītojoša iestāde kora māk-slas attīstībai, ar konferenču rīkošanas iespējām, ar nelielu apmēram trīssimt skatītājiem paredzētu zāli koncertiem u. c.

“Plānojums ir pietiekami atklāts, to visu tur var ielikt iekšā!” uzsver J. Poga.

Pēc tam, kad konkursa žūrija par uzvarētāju bija pasludinājusi “Sudraba birzs Dziesmu kalnā”, internetā parādījās atsauksmes ar pārspriedumiem par akustisko risinājumu atbilstību.

“Tāds komplekss kā Dziesmu svētku estrāde pasaulē ir samērā rets, un nav daudz akustiķu, kas ar to nodarbotos. Mūsu komandā darbojās divas akustiķu brigādes – gan vāciešu, gan pašmāju, skiču projektā tās problēmas tika risinātas, un par akustiku bažu nav,” skaidro J. Poga.

Pirmajos divos skatītāju sektoros skaņa ir daudz spēcīgāk dzirdama nekā beidzamajos divos, jo, attālumam pieaugot, tā ievērojami zaudē spēku. Iepriekšējos svētkos veiktie mērījumi rāda, ka skaņas jauda krītas ļoti iespaidīgi. Koncertā, kas publikai šķitis mazāk interesants, divos vistālākajos sektoros savstarpējo sarunu troksnis bijis tikpat spēcīgs kā no skatuves plūstošā skaņa. Tāpēc noteikti ir vajadzīga papildu apskaņošana, piemēram, veidojot skaņu atstarošanas vairogus. It īpaši tāpēc, ka projektā paredzēts ievērojami palielināt skatītāju vietu skaitu.

 

Mūsu identitātes 
pamatakmens
estrsadeveca2_4

Mežaparka Lielā estrāde ir mūsu tautas vēsturē nozīmīga vieta arī tāpēc, ka tieši tur 1988. gada 7. oktobrī notika simt divdesmittūkstoš iedzīvotāju pulcēšanās manifestācijai “Par tiesisku valsti Latvijā”. Māra Zālīte 
toreiz par Latviju teica: “Šodien mēs vairāk nekā jebkad esam izjutuši, ka mūsu Māte ir dzīva (..) Mums jābūt pieaugušiem, lai mēs spētu savu Māti sev atprasīt un paturēt.” 1990. gadā Lielā estrāde vienoja dziesmā latviešus no visas pasaules.

Dziesmu tradīcija latviešu nācijai ir viena no pamatlietām, kam bija ļoti svarīga loma nācijas, tautas veidošanās procesā, atgādina Austris Mailītis. Un arī šodien Dziesmu svētki ir viens no būtiskākajiem rituāliem, kas palīdz apzināties mūsu kopību, spēku, identitāti, un tas latviešiem ir ļoti svarīgi. Arhitekts turpina: “Latvieši ir apliecinājuši, ka viņi vēlas Dziesmu svētkus, vēlas turpināt šo tradīciju, jo tā apliecina tautas dzīvotspēju. Un tāpēc jārūpējas arī par tādām lietām, kā, piemēram, estrāde, un tas nozīmē, ka mums pie estrādes ir jāstrādā, jāpārvērš tā atbilstoši jaunajam laikmetam. Kā Rainis teica – pastāvēs, kas pārvērtīsies! Ar šo jauno estrādi mēs vēlētos ienest šo latvisko sajūtu.”

Uz skatuves jaunās estrādes projektā paredzētas vietas 12 tūkstošiem dziedātāju. Bet cik skatītāju kopumā varētu uzņemt Mežaparks? 70 tūkstošus un vairāk, un tad var būt arī stāvvietas, stāsta Juris Poga. Šā paplašinājuma dēļ gan nāktos izcirst kokus. Taču, ja ir sabiedrības pasūtījums šādai estrādes pārbūvei, tad jārod kompromiss starp meža aizstāvju prasībām un būvi.

Projekta piedāvājumā ir bagātīgs skatuves tehnoloģiju risinājumu klāsts – gaismas, pacēlājmehānismi, skaņas, mobilais podijs – platforma, televīzijas un radio aprīkojums, mobilie skatītāju soli u. c. Tāpat ir veiktas aplēses virknei ekoloģisku risinājumu – par estrādes ēkas autonomās apkures un dzesēšanas sistēmas ar siltuma sūkņiem izbūvi un telpu dabisko vēdināšanu, par lietus ūdens savākšanu un tā izmantošanu estrādes teritorijas laistīšanai un ugunsdzēsības sistēmu nodrošināšanai. Ir paredzētas jaunas autostāvvietas, komercplatību iekārtojums, jaunas tualetes u. c.

 

Nestiept garumā 
un sadarboties

Arhitekts Gunārs Birkerts Gaismas pils sakarā paudis, ka ir pārsteigts, redzot, kā latvieši māk stiept garumā visas lietas. Bet kas būtu darāms, lai šī garumā stiepšana neatkārtotos arī estrādes pārbūvē? It īpaši, zinot, ka vispirms vajadzīga politiskā griba to darīt, un, tā kā Mežaparks pieder pilsētai, bet tajā notiek valsts mēroga sarīkojumi, būtu jāsadarbojas dažādu partiju politiķiem no pozīcijas un opozīcijas partijām, kuru ietekme dažādās vietās ir krasi atšķirīga un nākamgad gaidāmās Saeimas vēlēšanas savstarpējo konkurenci vēl vairos. “Ņemot vērā Dziesmu svētku nozīmi Latvijas kultūrā, gribas cerēt, ka arī valsts iesaistīsies šā projekta finansēšanā,” saka V. Jerošenko.

“Vajadzētu būt tā, ka abas puses uzņemas atbildību un pragmatiski pārkāpj politiskās barjeras, meklējot nāciju vienojošos momentus. Lielas būves ir arī lielas idejas, un labas sadarbības piemērs pašlaik ir Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukcija,” teic Jānis Dripe. Tāpēc kultūras cilvēkiem “jābiksta” politiķi, lai pārliecinātu, ka Mežaparka estrāde ir jāpārbūvē.

2008. gadā lēstā summa šim projektam bija 16,5 miljoni latu. Tagad, ņemot vērā pakalpojumu sadārdzināšanos, pārbūvei būtu vajadzīgi apmēram 20 miljoni latu, saka Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Dace Melbārde. Viņa sola, ka tieši centrs kā svētku rīkotājs jau tūliņ pēc šo svētku beigām vērsīsies pie politiķiem, ka ir jāliek malā domstarpības un jāsēžas pie sarunu galda, lai risinātu Mežaparka estrādes pārbūves problēmu. Tieši tāpat līdz Latvijas simtgadei jāīsteno Daugavas stadiona pārbūve.

 

Vēsturiskās Dziesmu svētku norises vietas

estradejauna_leta_Lita_Krone_5Līdz ar Dziesmu svētkiem Latvijas arhitektūras vēsturē ienāca jauns būves tips – tikšanās vieta kuplam dziedātāju un klausītāju pulkam. Svētku norise vienmēr bijusi saistīta ar estrādēm, galvenokārt atklātām, un plašiem brīvdabas laukumiem. Atbilstoši sarīkojuma mērogiem tika celtas īslaicīgas, tikai attiecīgajiem svētkiem domātas estrādes.

Pēc pirmā profesionālā latviešu arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa projektiem Rīgā uzbūvētas estrādes pirmajiem trim Vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem: 1873. gadā – Viestura dārzā, 1880. gadā – vecpilsētā un 1888. gadā – Esplanādē.

1895. gadā IV Dziesmu svētki notika Jelgavā, kur Latviešu biedrība bija sarūpējusi zemes gabalu, uz kura uzcelta Konstantīna Pēkšēna projektēta ēka.

1910. gadā Rīgas izstāžu laukumā (tagadējā E. Melngaiļa un Hanzas ielas rajonā) Rīgas pilsēta atvēlēja zemi V Dziesmu svētkiem. No pieciem konkursa projektiem par labāko atzīts Ernesta Poles priekšlikums.

Pēc arhitekta Paula Kundziņa projekta Esplanādē 1926. gadā tika izveidota atklāta tipa estrāde VI latvju Vispārējiem dziesmu svētkiem.

Ar VII Dziesmu svētkiem sākās arhitekta Aleksandra Birznieka laiks – viņš projektējis trīs estrādes pirms Latvijas okupācijas – 1931. gadā un 1933. gadā Esplanādē, 1938. gadā Pārdaugavā (Uzvaras laukuma teritorijā); un vēl pirmajiem padomju Latvijas Dziesmu svētkiem, kas notika 1948. gadā.

No 1955. gada svētki notiek Mežaparkā Dziesmu svētku estrādē, kas tapusi pēc Maskavā dzimušā arhitekta Vladimira Šņitņikova projekta. Bija paredzēts, ka to varēs izmantot 7000 dziedātāju, 100 dejotāju pāri, un sēdvietas un stāvvietas bija paredzētas kopumā 35 000 skatītāju. 70. gados estrādi kapitāli remontēja; 1990. gadā kapitāli rekonstruēja.

Informācija no pašvaldības aģentūras “Rīgas pilsētas arhitekta birojs” 
izdevuma “Dziesmu svētku estrāde Rīgā, Mežaparkā. Projekti.”

 

 

Viedokļi

Kādai ir jābūt Dziesmu svētku estrādei 
2018. gadā?

Sigvards Kļava, virsdiriģents: “Visiem skaidrs, ka estrāde ir savu mūžu nodzīvojusi. Vajag gribēšanu, atvēzēšanos un darīšanu, lai tās pārtapšana būtu laikmetīgs solis. Jau svētku gaidīšanas laikā svētku ideju ar tās magnetizējošo spēku ļoti aktīvi izmanto vide, mārketings, sabiedriskās attiecības. Ikkatri Dziesmu svētki ir kultūras laikmeta nogrieznis. Jauna estrāde, jauna infrastruktūra ir vajadzīga, palīdzot savienot konservatīvās tradīcijas ar laikmetīgo.”

Romāns Vanags, virsdiriģents: “Kopkora skanējumam nepieciešama akustiski labāka vieta nekā pašlaik, jo 1955. gadā tapusī celtne ir jau novecojusi. Esmu bijis estrādes pārbūves projektu izvērtēšanas konkursa žūrijā. Krīzes dēļ 2008. gadā viss palika pusceļā, bet konkursā tika iegūtas brīnišķīgas idejas, kuru attīstība tagad jāturpina. Iestājos par šā projekta realizēšanu. Ivara Mailīša ideju par Sidraba birzi izmantojām jau šajos svētkos. To uzlūkojot, es jūtos ļoti latviski. Pārbūves projektā paredzētas daudzas tehniskas lietas skatuvei. Ilgtermiņā tās noteikti atmaksāsies, jo tagad ik svētkos jātērē daudz naudas, īrējot no firmām dažādas iekārtas. Mums jāizturas atbildīgi pret tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri ļoti vēlas būt klāt šajos koncertos, tāpēc jāgādā, lai uz tiem varētu nopirkt biļetes arī koncertu dalībnieku radinieki, tātad vajag daudz vairāk skatītāju vietu!”

Edgars Račevskis, Goda virsdiriģents: “Svarīgi, lai apkopotu dziedātāju tūkstošu radīto skaņu decibelu daudzumu un virzītu to uz visiem klausītājiem. Dziesmu svētku koncertam jābūt tā gada mākslinieciski augstvērtīgāko notikumu skaitā. Tas nozīmē, ka jānodrošina mākslinieciski augstvērtīgs skaņdarbu pilnvērtīgs apskaņojums. Iepriecina, ka projektā pieaicināti vācu akustiķi. Tas liek cerēt uz labu rezultātu.”

Jānis Erenštreits, virsdiriģents: “Dziesmu svētki ir fenomens, kad mēs, latvieši, vienas nedēļas laikā pārvēršamies, un atdzimst mūsu kopības sajūta. Estrādei ir jābūt, pirmkārt, labskanīgai un, otrkārt, ērtai, lai dziedātāji var izturēt mēģinājumus un jūtas ērti koncertos. Ideāli būtu, ja estrādē visi tiktu pasargāti no tādām laika apstākļu kataklizmām kā spēcīgām lietusgāzēm. Ja rasina sīks lietutiņš, tas nekas, bet, ja gāž kā ar spaiņiem…”

 

Ārzemēs

Piecas piektdaļas 
jānopelna pašiem

Kā šopavasar intervijā Latvijas Radio stāstīja Tallinas Dziesmu svētku estrādes direktors Riho Rēmuss, šajā estrādē var sanākt ap 80 tūkstošiem skatītāju. Pašā Dziesmu svētku kulminācijas brīdī estrādes teritorijā varot satilpt apmēram 30 tūkstoši dziedātāju un 100 tūkstoši skatītāju – sēdvietu ir salīdzinoši maz, un tas ļauj koncertu apmeklēt lielākam skaitam cilvēku. “Līdz šai dienai vēl neesam sasnieguši maksimālo cilvēku skaitu. Bet 2009. gada Dziesmu svētkos jau bija tuvu tam,” viņš stāstīja. 2009. gadā kapitāli izremontēta 1959. gadā celtās estrādes iekšpuse, iekārtojot modernas aizskatuves telpas māksliniekiem, kuras tagad bieži izīrē korporatīviem pasākumiem un koncertiem. Tallinas estrādes gada budžets ir apmēram 800 tūkstoši eiro, pašvaldība dod piektdaļu, pārējais jānopelna pašiem. Lielākā nauda ienākot vasarā, kad estrādē notiek lielie festivāli un koncerti. Vēl vienu daļu ienesot mēbeļu un aprīkojuma izīrēšana citām pasākumu vietām.

Sarunas ierakstu var atrast vietnē www.lsm.lv/kultura

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+