Kultūra
Māksla

Tekstilmāksla – tradīcija, kas izslīd caur pirkstiem? 0


LMA Tekstilmākslas nodaļas studentu darbi.
LMA Tekstilmākslas nodaļas studentu darbi.
Publicitātes foto

Šonedēļ Rīgā sākas trīs vērienīgi tekstilmākslas notikumi – jau rīt Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā durvis vērs izstāde “Gobelēnu krāsas. Mūsdienu gobelēni no “Mobilier National” kolekcijas Francijā”, 7. jūnijā tiks atklāta 6. Rīgas Starptautiskās tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle “Tradicionālais un laikmetīgais”, bet no piektdienas, 8. jūnija, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē būs apskatāma tekstilmākslinieka Egila Rozenberga jubilejas izstāde “Transfigurācija”.

Visi šie notikumi ir savstarpēji saistīti ne tikai tematiski, bet arī tādēļ, ka divi Egila Rozenberga gobelēnu meti izpelnījušies godu tikt darināti Francijas austuvē “Mobilier National”, viņš pats ir viens no tekstilmākslas triennāles žūrijas dalībniekiem, savukārt triennāles goda viešņa, Francijā dzīvojošā ASV māksliniece Šīla Hiksa, pirms vairākiem gadiem pamanīja un novērtēja Egila Rozenberga mākslu, iesakot viņu “Mobilier National” vadībai kā perspektīvu kandidātu, bet bez šīs sadarbības daudz grūtāk būtu bijis uz Rīgu atvest Francijas slavenākās manufaktūras izstādi… Rīgas tekstilmākslas triennāle kļuvusi arī par stabilu vērtību pasaules tekstilmākslas notikumu kalendāros.

Domājot par šīs nozares nākotni Latvijā, tomēr bažas raisa apstāklis, ka muzeju krājumos mūsdienās tapusī tekstilmāksla joprojām pārstāvēta nevienmērīgi. Turklāt topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājumam ne keramikas, ne šķiedras mākslas darbi netiek iepirkti nemaz.

“Kultūrzīmes” noskaidroja, kādā virzienā šobrīd attīstās Latvijas tekstilmāk­sla un cik spēcīga ir paaudžu pārmantojamība šajā nozarē.

Svarīgi – neiekapsulēties

Tekstilmākslas triennāle ir iespēja Latvijas iedzīvotājiem parādīt tendences un virzienus, kādos attīstās pasaules šķiedras māksla. “Vai tā turpinās mākslas radīšanas vai arī rokdarbu izpildīšanas virzienā? Šobrīd attīstībai būtu ļoti pateicīgs laiks, jo mūsdienu materiālu daudzveidība un tehniskās iespējas ir gandrīz neaptveramas un neierobežotas,” secina Egils Rozenbergs.

Triennāles tēma šogad ir “Identitāte”, un tā tiek risināta visdaudzveidīgākajos materiālos un tematiskajos virzienos. Konkursa daļā iekļauti 88 mākslas darbi, kuru 90 autori pārstāv 26 valstis, stāsta izstādes kuratore Velta Raudzepa. Kopumā saņemti 220 pieteikumi no 39 valstīm, no Latvijas – 60, pieņemti 15 darbi, viens – studentes diplomdarbs. “Šoreiz žūrija pieļāva izņēmumu, ņemot vērā, ka darbs ir ļoti labs un izcili papildina to triennāles darbu daļu, kas pēc noslēguma pārtaps ceļojošajā izstādē,” saka Raud­zepa. Runa ir par tiem 38 Baltijas mākslinieku darbiem, kas triennālē arī izstādīti atsevišķā zālē.

Egila Rozenberga sacītais atgādina, ka gan keramika, gan tekstilmāksla vēl jo­projām pamatā tiek uztverta kā “lietojamā” jeb dekoratīvi lietišķā māksla, absurdā kārtā aizmirstot, ka arī skulptūra un glezna “dekorē” telpas, kurās tās izvietotas. Arī topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājumam ne keramikas, ne šķiedras mākslas darbi netiek iepirkti, kaut gan reti kurā mākslas nozarē tik izteikti mainījušies materiāli un tehnoloģijas kā tieši tekstilmākslā. Lai pieminam kaut vai Egilu Rozenbergu – viņš strādā ar magnetofona lentēm un metāla stieplēm. Pēteris Sidars otrreiz izmanto plastmasas traukus un dažādus citus materiālus, veidojot darbus, kuri balansē starp gleznu un instalāciju. Rolanda Krutova darbos tekstilmāksla neatšķetināmi savijusies ar fotogrāfiju. Ieva Krūmiņa, Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nozares tekstilmākslas apakšnozares programmas vadītāja, veido mākslas darbus no iepirkumu maisiņiem (viņas izstāde “Gravitācijas pārvarēšana” šobrīd apskatāma galerijā “Apsīda”).

Galerijas nosaukums

Jautāta, kā vērtē Latvijā izplatīto tendenci nodalīt “dekoratīvi lietišķo” tekstilmākslu no citiem mākslas žanriem, Ieva Krūmiņa atbild: “Man šķiet, ka pasaules tendences jau diezgan sen uzrāda neiekapsulēšanos tikai skaidri definētās un savstarpēji norobežotās māk­slas nozarēs – lielajās izstādēs “Art Basel”, “Art Hong Kong”, Venēcijas biennālē, “Documenta” un citās varam redzēt darbus, kuros tekstilmateriāli un tehnikas izmantotas kā idejas nesēji un iemiesotāji. Tā klasiskā gobelēna tehnikā izpildītas Anselma Kīfera, Viljama Kentridža, Henrija Mūra, Treisijas Eminas u. c. pasaules slavu ieguvušu mākslinieku skices. Gobelēnus, protams, nav auduši šie meistari paši, tāpēc ir gobelēnu darbnīcas, tādas kā “Mobilier National” Parīzē, “Australian Tapestry workshop”, “Dovecot studio” Edinburgā.”

To, ka ar tradicionālā gobelēna starpniecību iespējams paust ļoti mūsdienīgas domas un radīt neticami niansētu vizuālo tēlu, apliecina jau pieminētā “Mobilier National” izstāde DMDM. Manufaktūra nodibināta Saules karaļa Luija XIV laikā un joprojām kopj tradicionālās aušanas prasmes.

LMA studente Santa Grigus, kurai šogad tur bija iespēja četrus mēnešus papildināt prasmes, stāsta – tā bijusi unikāla pieredze. Turklāt nevarot apgalvot, ka “Mobilier National” strādātu tikai ar vilnu, zīdu un linu – arī šīs vēsturiskās manufaktūras ikdienā ienāk mūsdienu materiāli. “Mūsdienās viņi arī eksperimentē, jaunā izstādē Parīzē redzama šī attīstība, arī sintētiskās šķiedras. Taču aušanas paņēmieni stingri saglabāti – viņiem strādājot gobelēna kreisā puse ir uz augšu, labā – uz apakšu, mēs Latvijā tā nedarām. Pie tā bija diezgan grūti pierast, taču tagad, mājās atbraukusi, saprotu – tā tiešām strādāt ir vieglāk, ērtāk nostiprināt diegus, un pie tā, ka jāauž “spogulī”, pierod.”

Mākslinieku par daudz?

“Mobilier National” esot arī izcili apgādāta ar materiāliem. Santa Grigus stāsta – manufaktūrā ir visi iespējamie toņi, un noaust iespējams pilnīgi jebko – no Miro gleznas līdz – jā, līdz Egila Rozenberga gobelēnu skicēm, kurās reljefs veiksmīgi tiek atveidots, izmantojot toņu daudzveidību.

Savukārt Ieva Krūmiņa norāda, ka Latvijas topošajiem tekstilmāksliniekiem ir diezgan labas iespējas apgūt visdažādākās tehnikas, un viņi tās labprāt izmanto: “Studentus interesē viss – no klasiskajām tehnikām kā, piemēram, gobelēns līdz jaunām tehnoloģijām un konceptuālajai mākslai.”

Tīri tehnoloģiski studenti klasisko gobelēnu apgūst pirmajā kursā. “Vēlāk ir iespējas mācīties strādāt uz digitālajām žakarda stellēm TC-1, kurās var noaust gan tehniski, gan kompozicionāli daudz sarežģītākus audumus. Labā ziņa, ka nākamajā mācību gadā mūsu studenti varēs strādāt uz divas reizes platākām un labāk aprīkotām jaunām TC-2 Norvēģijā ražotām stellēm, kas ļaus radīt daudz vērienīgāka izmēra digitālos gobelēnus,” stāsta Ieva Krūmiņa.

Katru gadu LMA Tekstilmākslas apakšnozari absolvē seši studenti; sešas vietas tradicionāli ir arī maģistra studiju programmā, taču no beidzējiem ar tīro mākslu varot nodarboties vien nedaudzi. Pamatā ir seši virzieni, kuros absolventi strādā, daļa pievēršas pedagoģijai (vai kā Santa Grigus – nonāk tekstilmākslā no pedagoģijas) – strādā skolās, mākslas studijās, vada kursus, meistardarbnīcas. Citi izvēlas individuālo uzņēmējdarbību, arī pazīstamo zīmolu ZIB nodibināja LMA absolvente Inga Līsmane, kura tajā strādā kopā ar kursabiedrenēm. Sadarbojas ar interjera dizaineriem, strādā kā izstāžu iekārtotāji, darbojas digitālajā grafikā, grāmatu dizainā, tekstildizainā, veido zīmējumus audumu apdrukām Latvijā un pārdod citās valstīs. Daļa bijušo studentu pamatdarbu izvēlas muzejos, kļūstot par kolekciju glabātājiem, restauratoriem, pētniekiem. Citi izpilda dažādus individuālus pasūtījumus – veido audumus tērpu kolekcijām, interjera tekstilijām un tamlīdzīgi. Ieva Krūmiņa zina stāstīt, ka pārsvarā absolventi paliek Latvijā, kas, protams, neizslēdz iespējas doties radoši strādāt ārzemju rezidencēs, studiju braucienos, sadarboties ar ārzemju galerijām un tamlīdzīgi. Arī šobrīd maģistrantūras pirmā kursa studente Lauma Kokareviča studē Honkongas politehnikas institūtā, vairāku studentu darbi pieņemti starptautiskās izstādēs ASV, Francijā un Slovēnijā.

“Pēc augstskolas lieti noder prasme zīmēt, gleznot, veidot apjomīgus objektus, tostarp pilsētvidē, jo visvērtīgākā vienmēr ir spoža ideja un prasme to pārliecinoši attēlot,” uzskata profesore. Savukārt Santa Grigus, salīdzinot Latvijas un Francijas pieredzi, uzsver – vietējiem tekstilmāksliniekiem ir daudz attīstītākas spējas pašiem sagatavot vajadzīgos materiālus, tostarp krāsot dzijas. Piemēram, LMA pagājušā gada diplomande Rita Ļegčiļina-Broka savus tekstila darbus krāso tikai ar Ikšķilē atrodamajām dabas krāsām – augiem, minerāliem, smiltīm, dubļiem. Viņas izstāde, arī diplomdarbs “Lokālā krāsa”, šobrīd apskatāma Gētes institūtā.

Sarežģītā balansēšana

Kad ir tik daudz spožu mākslinieku, kā izvēlēties, ko saglabāt nākamībai? Kā ierasts, DMDM krājumā nonākšot daļa triennāles darbu, stāsta muzeja vadītāja Inese Baranovska: “Mēs nefinansējam darbu sūtīšanu, tas abos virzienos jādara pašiem māksliniekiem. Tas ir diezgan dārgi, tādēļ daļa nolemj, ka izdevīgāk ir darināt jaunu darbu un triennāles ekspozīcijā iekļauto uzdāvināt muzejam. Pēc iepriekšējās triennāles pat izveidojām ceļojošo izstādi. Taču šie dāvinājumi mums rada dilemmu. Parasti jau saka – dāvinātam zirgam zobos neskatās, bet mēs skatāmies gan, jo ir muzeja krājuma komisija, kas ļoti rūpīgi izvērtē, vai darbs ir pietiekami kvalitatīvs, lai mēs to iekļautu krājumā.”

Kopumā muzeja krājums nepapildinās tik čakli, kā darbinieki vēlētos. Inese Baranovska atgādina, ka tekstilmāksla ir tikai viens no Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja darbības virzieniem, tādēļ katru gadu Kultūras ministrijas iedibinātajā Nacionālo muzeju atbalsta programmā var izvēlēties vien dažus darbus, ar kuriem krājumu papildināt. Programmā pieejamie līdzekļi, protams, ir ierobežoti, turklāt iegūstami konkursa kārtībā.

“Mūsdienu mākslinieku darbi krājumā pārstāvēti ļoti nevienmērīgi. Tas ir diezgan absurdi – ja māk­sliniekam konkursa kārtībā notiek plānota izstāde nacionālā mākslas muzejā, tam būtu jāspēj pēc tās beigām iegādāties darbus,” teic Inese Baranovska. Viņa stāsta, ka vienmēr nākas balansēt starp vēsturisku vērtību – Madernieka, Cīruļa, Sutas – un aktīvi strādājošo māk­slinieku darbu iegādi. “Labi, ka vismaz vēsturiskos materiālus mums palīdz iegādāties Rietumu bankas fonds, arī “Mobilier National” izstādes rīkošanai saņēmām viņu atbalstu,” stāsta Inese Baranovska, piebilstot: muzejam ir “vēlmju sarakstiņš”, kurā ieraksti “vairāk nāk klāt nekā birst nost”. Patlaban sarakstā esot aptuveni desmit pozīcijas; šogad iegādātas divas Augusta Jūles jūgendstila vāzes, tādējādi tekstilam nekas daudz neatliks, jo pēc porcelāna darbiem vienmēr ir pieprasījums arī izsolēs.

Zināmā mērā jaunu darbu iegādi kavējot arī muzeja krājuma telpu ierobežotais izmērs – tas glabājas tepat Vecrīgā –, un arī tas, ka jaunajos materiālos veidotus mākslas darbus saglabāt ir sarežģītāk nekā tradicionālo gobelēnu. “Nepieciešami restauratori, speciālisti, kuri prot atrisināt glabāšanas jautājumus, – darbs var izskatīties kaut vai pēc būvgružu kaudzes, bet, ja tā ir māksla, mums jāspēj to saglabāt,” norāda muzeja vadītāja.

Galerijas nosaukums

Tekstilmākslas vasara

* Parīzes manufaktūras “Mobilier National” izstāde “Gobelēnu krāsas” būs apskatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no 6. jūnija līdz 30. septembrim.

* 6. Starptautiskā tekstilmākslas triennāle “Identitāte” norisināsies izstāžu zālē “Arsenāls” no 7. jūnija līdz 16. septembrim.

* 7. un 8. jūnijā Mākslas muzejā “Rīgas birža” notiks starptautiska zinātniska konference “Identitāte”.

Saistītie raksti

* Egila Rozenberga personālizstāde “Transfigurācija” būs apskatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē no 8. jūnija līdz 26. augustam.

* Latvijas tekstilmākslinieku darbu izstāde “Gadsimta griezumā” – Sv. Pētera baznīcā no 21. jūnija līdz 25. jūlijam.

LA.lv