Tomēr tas ir kaimiņš, atkal atnācis pēc sāls 0
Aktuāls jautājums: Vai kaimiņi palīdz viens otram?
Ginta Ķeruka, pensionāre: “Dzīvoju privātmāju rajonā un varu tik tiešām apgalvot, ka kaimiņi ir ļoti atsaucīgi un pretimnākoši. Ja kaut kas jāpiepalīdz, atliek vien kādam palūgt, lai lietas notiktu. Kad mums pašiem nebija mašīnas, bija jālūdz kaimiņiem, un viņi nekad neatteica.
Palīdzīgu roku var sagaidīt arī dārza darbos un citās lietās. Pati nodarbojos ar dažādu krāšņu un retu puķu audzēšanu. Pasūtu tās katalogos un, ja puķu sēklu vai sīpolu iepakojumā ir vairāk, vienmēr padalos ar kaimiņiem. Veidojas abpusēji labas un patīkamas attiecības. Domāju, laukos vispār ir labi un izpalīdzīgi ļaudis.”
Jeļena, konditore: “Jau trīsdesmit gadu dzīvoju daudzstāvu mājā, tāpēc daudzus kaimiņus pazīstu jau gadiem. Nekāda īpaša izpalīdzēšana mūsu starpā nav. Ja nu vienīgi aizdodam viens otram kādu trūkstošo produktu. Attiecības kopumā ir ļoti labas, bet tuva draudzība izveidojusies nav.”
Jānis Dibrants, pensionārs: “Man fiziski palīdzēt neļauj vecums, taču nekad neatsaku savu padomu. Arī tad, ja man kas vajadzīgs, kaimiņi vienmēr izpalīdz. Mašīna bija noplīsusi, bet steidzami bija jābrauc pie acu ārsta. Atlika tikai ieminēties kaimiņam, un viņš nekavējoties aizveda. Pat atcēla kādas savas darīšanas, bet aizveda. Citureiz sievai mašīna bija saplīsusi un viņa palikusi šosejas malā, paziņa tepat no ciema tūlīt devās palīgā. Tas jau vien liecina par savstarpēju cilvēcību un cieņu. Kad vajag, viens otram palīdz dārza darbos. Kam ir tehnika – atved arī citiem melnzemi, mēslus. Nupat kaimiņš atbrauca ar traktoru izlīdzināt zemīti. Citādi tas būtu bijis jādara ar rokām.”
Artūrs Locs, bezdarbnieks: “Es savus kaimiņus principā nepazīstu. Personiskāka saziņa bijusi tikai ar vienu, kurš vairākkārt nācis sūdzēties par manis skaļi atskaņoto mūziku. Jau divus gadus dzīvoju dzīvoklī, bet sveicinos tikai ar pāris kaimiņiem. Taču arī tikai tamdēļ, ka vairākkārt sastopamies. Pārējos cilvēkus vispār, šķiet, neuzlūkoju personiski, jo reti satieku un nezinu, kas viņi ir. Manā mājā dzīvo daudz vecu cilvēku, tāpēc man ar viņiem diez vai varētu izveidoties draudzīgākas attiecības.”
Aleksandra Jančenkova, farmaceite: “Praktiski kontakta kaimiņu starpā nav. Īrējam dzīvokli daudzdzīvokļu namā un vairākumu savu kaimiņu gluži vienkārši nepazīstam, tāpēc attiecības ir visai bezpersoniskas. Agrāk, kad dzīvoju pie mammas privātmājā, bija citādi. Tur kaimiņi viens otru labi pazina un vajadzības gadījumā varēja kaut ko palūgt. Atceros, kad biju maza meitene, vecāki kaimiņiem savas prombūtnes laikā lūdza mani pieskatīt. Kaimiņi nekad neatteica. Tagad ar kaimiņiem sazinās, šķiet, tikai tad, ja kāds kādam traucē – iet lamāties. Bieži pat paiet garām un nepasveicina, kaut zina, ka teju katru dienu uz ielas sastopamies.”
Niks, automehāniķis: “Kaimiņu būšana ir viena nopietna lieta. Visi mūsu kaimiņi ir, tā sacīt, savējie. Ja ko vajag, bez kautrēšanās varam palūgt un otrādi – cenšamies neatteikt palīdzību arī paši. Mūsu starpā noteikti pastāv solidaritāte. Esam gājuši gan pēc sāls, gan iestādījuši kaimiņiem zem loga puķi, gan citādi viens otru iepriecinājuši.”
Olita, ārste: “Es pazīstu visus savus kaimiņus un, ja viņi man lūgtu kādu palīdzību, noteikti neatteiktu. Taču līdz šim tādu situāciju nav bijis, arī pašiem nav nācies ko lūgt. Vienīgi parasti ir tradīcija pirms ilgākas došanās prom no mājām informēt kaimiņus par to ar domu, ka viņi pieskata mūsu mājokļa ārdurvis. Ja nu kas atgadās, lai padod mums ziņu. Kopumā attiecības mūsu starpā ir ļoti labas, grēks sūdzēties.”
Fakti * Katra Eiropas pilsēta saskaras ar sociālās vienaldzības pieaugumu un solidaritātes trūkumu starp tās iedzīvotājiem, tāpēc kopš 2000. gada ik pavasari 31. maijā daudzu Eiropas valstu pilsētās un ciemos tiek rīkoti Kaimiņu dienas pasākumi ar mērķi ienest svētku noskaņojumu, solidaritāti un draudzību kaimiņattiecībās. |
