Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
16. septembris, 2014
Drukāt

Utopiskā pilsēta

Publicitātes (Andreja Strokina) fotoPublicitātes (Andreja Strokina) foto

Jau pierasts, ka septembra kultūras piesātinājumā sesto gadu Rīgā vietu radis starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls “Survival Kit”, kas šogad risinās līdz 27. septembrim.

Radies ekonomiskās krīzes sāpīgākajā laikā, tas arī šogad aicina pārvērtēt ierastās izdzīvošanas stratēģijas, mudinot meklēt un iepazīt jaunas izdzīvošanas taktikas. Ar visplašākajiem izteiksmes līdzekļiem festivālā redzamie un pieredzamie projekti mudina ja ne reaģēt, tad vismaz domāt par pārmaiņām, palūkoties uz lietām un procesiem ārpus ierastā skatpunkta. To skatītājam piedāvā plaša kā latviešu, tā ārzemju mākslinieku plejāde. Katrs autors to dara saviem paņēmieniem – eks­perimentāliem, pētnieciskiem, poētiskiem, dokumentāliem un neiztrūkstoši arī ironiskiem un asprātīgiem.

Par izstāžu norises vietām šogad izvēlētas divas nozīmīgas vietas Rīgā – Vāgnera zāle Vecrīgā un bijusī tekstilfabrika “Boļševička” Sarkandaugavā. Abas ir cēlas, arhitektoniski nozīmīgas celtnes, kuras vieno kādreizēja spozme un šodienas cerība piedzīvot atplaukšanu jaunā kvalitātē nākotnē (Vāgnera zāle jau kādu laiku stāv tukša un neizmantota, gaidot līdzekļus rekonstrukcijai, savukārt bijusī tekstilfabrika palēnām tiek pakāpeniski attīrīta no padomju gados uzkrātajiem atkritumiem tās teritorijā). Tādēļ par papildu privilēģiju līdztekus mākslas pieredzei uzskatāma iespēja festivāla laikā abas citkārt apmeklētājiem slēgtās teritorijas izstaigāt un iepazīt savām acīm.

Festivāla tēma šogad ir “Utopiskā pilsēta”. Tematiskais uzstādījums aicina palūkoties uz pilsētu kā mūžīgi mainīgu fenomenu, kaut ko līdzīgu dzīvam organismam, kas rodas no jauna, aug, mainās, attīstās un arī mirst. Minētās pārmaiņas kā pirms tūkstošiem gadu, tā šodien noris, mainoties cilvēkiem, kas tās apdzīvo un veido atbilstoši savām vajadzībām, vērtībām un ideāliem.

Lielāku un mazāku telpu labirinti Vāgnera zāles trijos stāvos savirknē saturiski un formāli daudzveidīgus projektus. Tie ir gan atgādinājumi par aizgājušo laiku spoz­mi pārdzīvojušām muižām (Evelīnas Deičmanes un Rasas Jansones projekts “Skurstenis”), gan par cilvēka vietu urbānā vidē (Katalinas Nikulesko videodarbs “Viesis”), utopiski asprātīgas iniciatīvas pilsētai (Aleksan­dra Zapoļa un Līvas Rutmanes piedāvājums Rīgas pilsētai dot ielu stūriem savus nosaukumus). Te ir stāsti, versijas, dokumentālas liecības un arī fikcijas par vietām un cilvēkiem, kas šīs vietas apdzīvo. Viena no vizuāli efektīgākajām telpām izstādē noteikti ir mākslinieku grupu “Alte Schweden” un “Poētiskais robotisms” kopprojekts “Iepērcies līdz ģībonim!”, kas piedāvā nokļūt sirreālā, bet vienlaikus ikvienam līdz nepatikai pazīstamā vidē – ideālā patēriņa kulta vietā. Tas ir supermārkets bez robežām, iepirkšanās paradīze, kura kairinās ikviena “pircēja” ierastās maņas, aktualizējot jautājumu – cik ērti mēs jūtamies pavisam publiskajā, “iekāro – pērc” laikmetā, kur šī utopija vairs nav mūsu iztēles produkts, bet gan nogurdinoša realitāte.

Pavisam citādas izjūtas turpat blakus atmodina Jespera Justa darbs “Lano” – par gandrīz pirms gadsimta mirušas pilsētas drupām, kurās līst spēcīgs lietus. Septiņas minūtes garo video daudzi vēro un klausās vairākkārt, zaudējot laika izjūtu un izbaudot gandrīz meditatīvi.

Ja iepretim brūkošām utopijām esat gatavi baudīt ko noturīgāku, dodieties pie Jāņa Taurena un Reiņa Dzudzilo kopdarba “Utopijas sapnis” – runājoša kamīna –, un pacentieties sev padarīt saprotamus no tā dzirdamos Aristoteļa, Platona, Annas Lācis, Valtera Benjamina un citus tekstus – kā sengrieķu, angļu un vācu, tā latviešu valodā. Savukārt Klāvs Upaciers un Inga Ģibiete divās telpās uz vietas radījuši instalāciju “Liekā māk­sla”, kas sastāv no citu māk­slinieku atstātajiem “atkritumiem”. Sarkandaugavā klejojums utopijās un to komentāros turpinās pavisam citos mērogos. Atšķirībā no Vāgnera ielas nama līkločiem un koridoriem bijušās rūpnīcas telpu plašums un gaisma ļauj uzelpot un vienlaikus caur lielajiem logiem būt par aculiecinieku pašas “Boļševičkas” utopiskās varenības sabrukumam – par to atgādina būvgružu krāvumi un iebrukuši piegulošo ēku jumti. Bet turpat telpā Ērika Boža lielformāta fotosērijā “Otrais stāvs” redzama arhitektūras objektu mijiedarbība šodienas Rīgā, ja uz tiem palūkojas no neierasta rakursa. Savukārt Reiņa Hofmaņa fotogrāfiju sērijā “Vieta” cilvēka veidotās ainavas sadzīvo ar dabiskajām.

Rūpnīcas teritorijā atsevišķa ēka atvēlēta festivāla vērienīgākajam projektam: Andra Eglīša un Katrīnas Neiburgas skaņas un videoinstalācijai, kas pēc aplūkošanas atstāj vārdos grūti ietērpjamas izjūtas – ko līdzīgu aizkustinājumam, atklāsmei un pārsteigumam vienlaikus. Gan darba fiziskie mērogi, gan tā spēcīgā iedarbība uz skatītāju vedina to uztvert kā lielu un suverēnu projektu, kas nepakļaujas iepriekš noteiktiem konceptuāliem uzstādījumiem.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+