Mobilā versija
-2.8°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
22. aprīlis, 2012
Drukāt

Uz Indiju – dziedināties ajūrvēdiski

indiasamtenes

Ar kaitēm nav nekādi joki. Īpaši ar tām, kuru priekšā kapitulē gan pašmāju oficiālā, gan arī netradicionālā medicīna. Mani pamatīgi nomocījis sejas trīszaru nerva iekaisums vai bojājums, vai kā nu to draņķi īsti sauc. Pagaidām nekas nav līdzējis, taču teju vai neizturamo sāpju periodi kļūst aizvien biežāki un grūtāk izturami. Tāpēc nolēmu meklēt palīdzību “kaut kur pasaulē”.

 

Zinoši ļaudis, galvenokārt tie, kam pašiem tas līdzējis, ieteica mest skatienus Austrumu virzienā, konkrēti uz Indiju, kur spēcīgi attīstīta ajūrvēdiskā dziedināšana. Stāsta, ka pēc tās normālā dzīvē atgriezušies arī jau gandrīz par norakstītiem atzīti cilvēki. Indijā biju trīs nedēļas…

 

Gādīgās rūpes jau Latvijā

Viss iesākās Latvijā, uzmeklējot pazīšanos ar Dinu no Kuldīgas. Viņa vēlas pati izveidot ajūrvēdiskās dziedināšanas centru un jau sasniegusi ievērojami daudz. Proti, spējusi tiktāl ieinteresēt vienu no Indijas atzītajām autoritātēm – profesoru Partapu Čauhanu, ka viņš apmeklējis Kuldīgu un atzinis ielikto pamatu par labu esam.

Bet pagaidām, kamēr vēl Kuldīgā dziedināšanas centrs nav atvērts, Dina cilvēkiem vismaz palīdz nokļūt Indijas dziednīcās. Kā īsts administrators, protams, ņemot talkā arī savu personīgo pazīšanos, viņa nokārto pilnībā visu – ceļojuma loģistiku, vīzas, sagaidīšanu Deli lidostā, nogādāšanu līdz galamērķim, kā arī iepriekš izstrādātu dziedināšanas programmu katram cilvēkam atbilstoši viņa slimības vēsturei. Par to viņai paldies un godprātīgi nopelnītie procenti no darījuma kopējās summas, kas, saskaitot visu kopā, veidoja aptuveni 1500 latus.

Vispirms lidojām līdz Maskavai, tad trīs stundas gaidījām pārsēšanos un vēl pēc sešām jau bijām Deli lidostā.

Oktobris. Pie mūsu klimata pieradušiem cilvēkiem puslīdz paciešami. Dienā temperatūra var sasniegt 30 grādus, bet gaiss ir sauss un tas nav nomācoši. Nav tāda mitruma kā aptuveni tajos pašos platuma grādos Taizemē vai Singapūrā.
India8550

Vienā grupā pašas Dinas gādīgajā uzraudzībā braucam vairāki cilvēki no Latvijas. Turklāt sagadījies tā, ka šajā reizē viņai jāapmeklē draugi Indijā, lai piedalītos kāzu svinībās. Iepriekš gan viņa parūpējas, lai nokļūstam galamērķī, kur mūs uztic indiešu speciālistu gādībai. Tas ir tikai nieka stundas brauciena attālumā, taču vairs nav Deli. Gluži cita pilsēta – Faridabada. Rīga ir mazāka.

Sanācis tā, ka ierodamies agri no rīta, pulksten sešos. Bet jau astoņos pirmā vizīte pie speciālistiem. Nezinu, kā vēl viņus varētu dēvēt. Katrā ziņā diezin vai par ārstiem tādā izpratnē, kā mēs to saprotam. Mani aprūpēs simpātiska indiete Nichita.

Kā jau teicu, gluži sveši neesam, jo jau pirms pusgada mūsu problēmas rakstiskais variants pamatīgi izpētīts, turklāt arī es vismaz trīs mēnešus iepriekš esmu lietojis viņu izrakstītās zālītes – tipiski austrumnieciskās zāļu briketītes zaķu spiru izskatā, ko man atsūtīja pa pastu. Ne gluži bez maksas. Bet tas esot teju vai obligāti nepieciešams pilnvērtīgai sagatavošanai.

Vārdu sakot, viss notiek jau uzreiz un acumirklī. Labi, ka sākumā visur klāt ir Dina, jo jārunā, protams, angļu valodā. Bet tā mums pašvaka. Turklāt tāda sajūta varbūt arī tāpēc, ka indieši te runā, manuprāt, stipri vien dīvainā angļu mēlē. Dienas sadalījums visas trīs nedēļas gandrīz vienāds: brokastis, speciālistu apmeklējumi, pusdienas, dažādas procedūras, ieskaitot jogas nodarbības, vakariņas un miegs. Svētdienas pilnībā brīvas.

 

Katram sava cena

Par visu ir vairāk nekā labi padomāts. Dzīvošana pašauros, bet gana ērtos un labiekārtotos vienvietīgos viesnīcas numuriņos ar dušu, televizoru un gultu. Ledusskapis gan visam stāvam tikai viens, turklāt gaitenī. Triju nedēļu laikā nekas no tā, ko tajā ievietoju, nepazuda.

Centrs ir patiešām lietpratīgi iekārtots. Tas ir komplekss, ko veido dziednīca, viesnīca un vispārizglītojošā skola indiešu bērniem. Tādi centri Indija ir trīs, un tos arī izveidojuši trīs brāļi, no kuriem viens ir šīs skolas vadītājs profesors Partaps. Sākotnēji gan brāļiem nav klājies viegli. Bijis daudz un gadiem ilgi jāstaigā pa birokrātiskajiem gaiteņiem, pierādot savu taisnību. Taču beidzot izdevies. Sistēma gaužām vienkārša un, šķiet, patiešām spējīga ieinteresēt valdību. Proti, šeit regulāri ārstē ārzemniekus, kuri netiešā veidā sponsorē līdzīgu slimību nomocītos indiešus, no kuriem lielākā daļa ir trūcīgi ļaudis. Līdz ar to arī indiešu bērnu skološanu. Nu šie centri jau slaveni visā pasaulē.

Kaut kādā gluži reliģiskā fanātismā mums ajūrvēdisko domāšanu un dzīvesveidu pat nemēģināja uzspiest. Šo un to vienkārši neieteica vai nu darīt, vai ēst, īpaši saistībā ar konkrētu slimību. Reiz, piemēram, atklāja, ka esmu izdzēris pudeli vietējā alus. Tad gan pakratīja pirkstu, sakot, ka to nekādā gadījumā nevajadzētu, proti, vispār lietot alkoholu. Lai gan ir brīži, kad man tas lieliski palīdz, ja nekādu citu līdzekļu nav pa rokai, bet tas jau gluži cits stāsts. Turklāt Indijā alkoholisko dzērienu lietošana ir absolūti nepopulāra. Ja iebraucējs vēlas nopirkt kaut ko grādīgu, iepriekš jāsameklē kāds, kurš zina vietu, kur to var izdarīt. Gluži katrā veikalā stipros dzērienus nopirkt nevar, sevišķi viņu pašu ražojumus. Tostarp neko neteica par smēķēšanu. Lai gan arī ar to viņi neaizraujas.

 

Liels uzsvars likts uz dažādām procedūrām, ko veic tieši centrā. Vīriešiem ir savi procedūru veicēji, sievietēm – savi. Katram pacientam veltīta viena stunda. Baltie cilvēki gāja pirmie, jo mēs tātad esam tie maksātāji, indiešiem procedūras sākās pēc tam. Reizē ar mums tajā laikā vēl bija arī franču un kanādiešu grupas.

 

Indijā daudzās vietās cenas patiešām ievērojami atšķiras. Īpaši tūrisma objektos. Nekāda lielā ceļošana nesanāca, bet tajās vietās, ko apmeklējām, to varēja labi redzēt. Piemēram, leģendārajā Tadžmahalā, kura apskatei veltījām vienu no brīvajām svētdienām, mums ieejas cena bija 750 rūpijas, savukārt indiešiem – tikai 20. Atgādināšu, ka 100 rūpijas ir aptuveni viens lats. Tātad mēs maksājam 7,5 latus, indieši par to pašu pakalpojumu – tikai 20 santīmus.

 

Joga un diēta

Jogi13Interesantas bija jogas nodarbības. Protams, tik īsā laikā neko daudz nav iespējams apgūt, tomēr šis tas patiešām šķita interesanti. Piemēram, elpošanas vingrinājumi, kam indieši pievērš īpašu uzmanību. Nodarbība parasti ilga aptuveni stundu, bet tieši pareizai elpošanai allaž veltīja vismaz pusi šā laika. Nevaru apgalvot, ka ļoti daudz iemācījos, jo mana pamatproblēma īstenībā nemaz neļāva pilnvērtīgi piedalīties šajās nodarbībās, tomēr bija interesanti. Tas nebija obligāts pasākums, bet, patiesību sakot, nebija jau arī nekā cita darāmā – vai nu guli savā istabiņā un skaties televizoru, vai sēdi jogas nodarbībā.

Ēšana visnotaļ askētiska. Vakariņās savdabīgs zviedru galds – silts piens vai ajūrvēdas tēja un četri ēdieni, galvenokārt dažādu dārzeņu sautējumi vai sacepumi. Pusdienās gandrīz tas pats, klāt nāk vēl arī kāda dārzeņu zupa. Brokastīs deva tādu paliesu maizi, ievārījumu un vēl arī augļus. Gaļas un zivju nav nemaz. Protams, bija neierasti, lai gan īpaši to nespēju novērtēt, jo pēdējā laikā vispār maz ēdu – tāpēc ka ēšana pastiprina sāpes. No vienas puses raugoties, nav arī nemaz slikti, jo esmu pamanāmi šķīries no liekā svara. Bet vispār paēst varēja krietni un no sirds.

Viena no ēdienreižu sastāvdaļām allaž bija tā dēvētie dāmu pirkstiņi, veģetārs kārums no pupveidīgiem pākšaugiem, kas man tiešām ļoti iegaršojās. Viņiem tas ir viens no lētākajiem ēdieniem, bet pie mums, cik zinu, tā dēvētajos ekskluzīvajos veikalos – viens no dārgākajiem produktiem.

Man arī noteica individuālo diētu, kas, jāatzīst, var šķist mazliet briesmīga – nekādu zivju, jūras produktu, protams, arī gaļas. Paliek tikai dārzeņi un augļi. Interesanti, ka mazliet drīkstu lietot vien cūkgaļu. Izrādās, visas citas gaļas – īpaši jēra un liellopa – karsējot asinis, kas manā gadījumā esot ļoti nevēlami. Man, gluži otrādi, tās nemitīgi vajagot dzesēt.

 

Kamēr atklājām dēles

Divas no atvēlētajām un apmaksātajām nedēļām saistībā ar manu kaiti faktiski aizritēja pa tukšo. Sākotnēji kā galvenā ārstēšana līdztekus zāļu spirām bija masāža ar speciālām eļļām. Divi vīri katru dienu aptuveni stundu lēja man uz pieres to šķidrumu un cītīgi ierīvēja, jo eļļai pamazām jāizsūcas cauri visai galvai, jāsasniedz sāpošās vietas un tikpat pamazām aptuveni trīs četru dienu laikā viss jāapkaro. Diemžēl tas nelīdzēja. Saeļļots gan biju tā, ka vēl mājās teica – es joprojām smaržojot pēc karamelēm.

Jāatzīst, tad manīju, ka indiešu speciālisti sāk satraukties. Apkārt citi ar savām kaitēm pamazām jau sāk atveseļoties, bet man nav kļuvis labāk ne par mata tiesu. Un tad viņi atcerējās metodi ar dēlēm. Jau pēc pirmās reizes acumirklī sajutu uzlabojumu.

Šādam nolūkam izmanto īpašas sugas vairākkārt lietojamas dēles. Pēc procedūras tās noslauc un ievieto atpakaļ dabiskās uzturēšanās videi pietuvinātos apstākļos.

 

Man skaidroja, ka dēles attiecīgajā ķermeņa vietā nosūcot tā dēvētās sliktās asinis. Tiklīdz tās nosūktas un parādās tīrās asinis, dēles pašas nokrīt. Es nezinu, ar ko tas īsti saistīts, bet dēles, ko man uzlika pirmajā reizē nobeidzās. Nekāda vairākkārtējā izmantošana nesanāca.

 

Turklāt tajā centrā pašiem savu dēļu nebija, tāpēc tās speciāli jāpasūta. Pēc pirmās reizes nācās dienu vai pat divas izlaist, kamēr atved citas. Tās gan vairs nebeidzās nost.

Pati procedūra nav ne sāpīga, ne kaut kādā ziņā nepatīkama. Var just to, ka dēle mazliet tā kā iekožas, bet neko vairāk. Sīks dūrieniņš. Svarīgākais zināt pareizos punktus, kuros tās jāuzliek. Pašiem indiešiem, vismaz procedūras izpildītājiem, šī arī bija krietni neparasta parādība. Viņi bildēja mani uz nebēdu. Bet patīkamākais bija tas, ka procedūra patiešām līdzēja. Pēc pirmā uzlabojuma sekoja neliels atkritiens, bet vairs ne tik dziļi, savukārt pēc visas pēdējās nedēļas procedūrām uzlabojums jau bija ļoti iepriecinošs, turklāt saglabājās zināmu laiku pēc atgriešanās mājās. Taču tad atkal viss diemžēl atgriezās vecajās sliedēs.

Citiem no mūsu grupas klājās labāk. Iespējams. Jo visi nemaz nevēlējās atklāti stāstīt par savām problēmām. Bet, piemēram, Raimonds, kurš ieradās ar nezināmu iemeslu dēļ radušos un nepārejošu sapampumu uz rokas, atgriezās, faktiski izārstēts. Neesmu gan tagad pārjautājis, kā viņam klājas.

 

Tadžmahals un 
lielais tirgus
India8565

Šādos “ceļojumos” izklaižu ir gaužām maz. Jau sākumā izveidojās tradīcija pēc vakariņām kājām doties uz vietējo tirgu, kas atvērts līdz vēlam vakaram. Turp un atpakaļ sanāca aptuveni seši kilometri. Nolūks nebūtisks – iedzert pa glāzei svaigi spiestas sulas. Savukārt Raimondam tā pat bija procedūru sastāvdaļa, jo indiešu speciālisti bija “izrak-stījuši” pastaigu katru dienu ne mazāk par pieciem kilometriem.

Jau minēju ekskursiju uz leģendāro Tadžmahalu, kas no ajūrvēdiskā centra ir aptuveni 150 kilometru attālumā, citureiz devāmies uz Old Dheli, kas arī ir viens milzīgs tirgus.

Uz Tadžmahalu seši cilvēki braucām ar taksometru, kas mums katram turp un atpakaļ izmaksāja aptuveni 15 latus. Pusdienu izdevumus sedza centrs. Turp braucot agri no rīta, viss ritēja ļoti raiti, bet atpakaļceļā trāpījām grandiozos sastrēgumos, tāpēc mājās pārradāmies tikai neilgi pirms pusnakts. Tā dēļ vien otrreiz es vairs nebrauktu uz Tadžmahalu.

Tur uzradās kāds īpatnis, kurš mēģināja mums pārdot to, kas jau tāpat pienākas par iepriekš veikto samaksu. Pakalpojuma būtība, ko viņš novērtēja ar 1000 rūpijām: vīrs mums parādītu, kur un kā jāiet, lai pareizi aplūkotu šo kultūras un vēstures pieminekli. Kaut kā tikām galā bez viņa palīdzības, jo visa informācija turpat ir pieejama, tikai vērīgāk jāpalūkojas apkārt.

Ļoti interesants bija Old Dheli apmeklējums. Tā ir senā pilsētas teritorija, ko savulaik kā cietoksni būvējuši angļu kolonizētāji un no kā sākusi veidoties Deli. Cietoksnis tagad pārtapis par muzeju, bet līdzās vecpilsētā ir tirgus. Ja vēlamies saprast, tad vispirms jāiedomājas mūsu Centrāltirgus, tikai ar aprēķinu, ka tajā pašā platībā ir aptuveni 20 reizes vairāk cilvēku, turklāt vēl vairākos, vismaz četros stāvos. Ārprātīgs ņudzeklis.

Ērtākai apskatīšanai vērts noīrēt rikšai līdzīgo kulbu, kurā satilpst trīs cilvēki. Kaut vai tāpēc, ka svešinieks tādā tirgū absolūti nav spējīgs sakarīgi orientēties. Savukārt kulbas vadītājs visu zina, tikai pasaki, ko vēlies. Vajag garš-vielas – lūdzu. Apakšveļu – lūdzu. Elektropreces – lūdzu.

Rikšas vadītājs uzvedas gluži kā gans, nemitīgi visus pārskaita, raugās, lai kāds nepazūd. Un pa šaurajām ieliņām no viena stāva uz otru minas apbrīnojamā veiklībā. Nav tā, ka cilvēki sprāgst uz visām malām, tiklīdz tāds ik pa brīdim aurojošs braucējs tur parādās. Nē, pat šķietami neievēro viņu, bet vajadzīgajā mirklī tikai rāmi izvairās. It kā pakausī patiešām būtu vēl viena acs. Bet rikša tikai dragā, kamēr atduras sastrēgumā. Tad viņš aši griežas riņķī, meklē citu ceļu un arī atrod to. Bija vērts par to maksāt vienu latu jeb 100 rūpijas stundā katram. Rikšas pakalpojumus izmantojām četras stundas.

 

Kaut kādas garšvielas nopirku, bet patiesībā nemaz nezinu, ko ar tām darīt. Izvēlēties un kaut ko saprast gandrīz nav iespējams, jo to tur ir simtiem, varbūt pat tūkstošiem.

 

Lai gan katrs pārdevējs ir gatavs ilgi stāstīt, kam katra no tām paredzēta, kā ar to jārīkojas un kādu garšas niansi tā piešķir viena un kādu – kopā ar citu, atmiņā to tāpat nevar saglabāt. Nopirku mango pulveri, to tikai pieber ēdienam, un ir ļoti garšīgi.

Cenas tirgū samērā zemas. Labas, kvalitatīvas šallītes – par latu, svaigi spiestas sulas vidēji 20 – 30 santīmi par itin lielu glāzi. Pat vēl vairāk – šo to dabūjām arī pavisam par velti. Kāds it kā nejaušs garāmgājējs, izdzirdējis, ka vēlamies iegādāties savdabīgus, skaisti noformētus kvēpeklīšus, kurus bijām iepriekš noskatījuši, bet tad, kad pēc tiem atgriezāmies, pārdevējs bija kaut kur pazudis, ātri noskaidroja mūsu problēmu un aicināja mirkli pagaidīt. Tad atgriezās ar kvēpeklīšiem un katram no mums izsniedza pa vienam iesaiņojumam. Kad jautājām, cik par to jāmaksā, viņš pasmaidīja, sak, necik, jo tā mums esot dāvana no tempļa.

 

Tīrs un netīrs. Indiešu izpratnē

Tādā burzmā, protams, ir arī milzīga netīrība. Turklāt ne tikai tirgū, bet arī uz ielas, teju turpat mūsu ajūrvēdiskā centra priekšā. Turpat arī visu dara – kaut ko pārdod, mazgā veļu, nodarbojas ar metālapstrādi u. tml. Visi visu met turpat zemē. Nama pirmajā stāvā ir darbnīca vai veikals, otrajā dzīvo paši. Un nav nekādas organizētas atkritumu savākšanas. Toties telpās ir tīrs, visur ieejot jānovelk kurpes. Bet dienas laikā uz ielas sakrātos atkritumus sastumj kaudzēs un aizdedzina. Tad, protams, apkārtne ilgu laiku ietinas dūmakainā smārdā.

 

Kaut arī jau iepriekš biju tādiem skatiem sagatavots, jāatzīst, ka realitātē ir ievērojami netīrāk, nekā spēju iedomāties. Tiesa, tas gan vairāk attiecināms uz tā dēvējamo centrālo ielu. Mūsu ajūrvēdiskais centrs atradās kādā no sānieliņām, un tajā netīrība tik izteikti nebija novērojama. Iekšā centrā viss, protams, ir tīrs un glīts…

 

Vēl viena interesanta atziņa man pašam. Daudz laika bija jāpavada vienatnē savā istabiņā, skatoties televizoru. Protams, varēja vērot Holivudas filmas, bet ļoti daudz arī pašu indiešu ražojumu. Un tajos, kā labi zināms, allaž nozīmīga vieta ierādīta dziedāšanai un dejošanai, kas mums šķiet krietni vien nomācoša un gaudena.

Taču man kā rūdītam tautas deju dejotājam bija interesanti iedziļināties un novērtēt, ka tomēr tā dejošana ir ļoti augstā līmenī. Kustības, emocijas, sajūtas – tik plastiskas un organiskas, ka jau pēc neilga brīža jutos pilnīgi savaldzināts. Tajā ir arī kaut kas tāds, ko mēs varētu pamācīties.

 

Vai uz atgriešanos?

Kas zina, kā es būtu juties, ja dēļu terapija man būtu noteikta jau kopš sākuma un ilgtu visas trīs nedēļas. Indiešu speciālisti apgalvoja, ka ar šo metodi mani patiešām varot izārstēt. Ja vien iespēju, lai tikai braucu atkal. Vai pietiks ar dažām nedēļām vai varbūt būs vajadzīgs pusgads, to gan neviens nezina. Bet tas noteikti prasīs jau ievērojami lielākus līdzekļus.

Tiesa, pati uzturēšanās nav dārgākā pozīcija. Turklāt, ja ir kontakti, var pat sameklēt īpaši lētu dzīvošanu ārpus ajūrvēdiskā centra. Procedūru cenas arī tagad ir zināmas. Tā ka vēl ir iespējas apsvērt variantus.

Tādas domas man radās jau pēdējās uzturēšanās dienās. Skatījos pa logu un vēroju, kā indiešu bērni mēģina spēlēt basketbolu. Uzsveru – mēģina to darīt. Jo tas, ko viņi izpildīja, bija visnotaļ tālu no basketbola. Varētu apmesties tur uz kādu gadu un pieteikties, piemēram, par basketbola apmācītāju. Ne jau kā liels speciālists vai treneris, bet kaut vai kā pamata elementu skolotājs. Iespējams, ar to varētu nopelnīt tieši tik, cik vajadzīgs ārstēšanai. Iespējams..

 

Der zināt:

• ja izlemts par labu ārstnie-
cības kursam Indijā, tomēr svarīgas ir labas angļu valo-
das zināšanas, lai nepiln-vērtīgas komunikācijas dēļ nenodarītu pāri sev pašam;

• jārēķinās, ka tīmekļa sakari ir vārgi un ne sevišķi attīstīti;

• noteikti jābrauc ziemā, jo 
citā laikā vidējā gaisa temperatūra mēdz ilgi turēties 50 oC līmenī;

• tūrisma izbraucienos svarī-
gi ielāgot, ka preču un pa-kalpojumu cenas tūristiem un vietējiem iedzīvotājiem ir atšķirīgas, jānoskaidro, kas attiecīgajā cenā ir iekļauts un kas nav;

• tirgos droši jākaulējas;

• nav jāpažēlo daži lati, lai noīrētu taksometru, rikšu vai tā dēvēto tuktuku – ikviens šāda pārvietošanās līdzekļa vadītājs ir centīgs gids, uz-raugs un gans vienlaikus, turklāt 4 – 6 cilvēku kolektīvā individuālās izmaksas ir pieņemami mazas;

• ja ir vēlme kaut mazliet ie
pazīt Indiju, papildus ārstēša-nās procesam atvēlētajam laikam jāierēķina vismaz vie-
na nedēļa brīva laika, jo saka-
rīgi apvienot ārstēšanos ar
tūrismu gandrīz nav iespējams.

 

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+