Valters Dakša savu grāmatu krājumu uzskata par kaut ko ļoti dzīvu un mūsdienām noderīgu, nevis muzejiski eksponējamu un pārakmeņotu.
Valters Dakša savu grāmatu krājumu uzskata par kaut ko ļoti dzīvu un mūsdienām noderīgu, nevis muzejiski eksponējamu un pārakmeņotu.
Foto – Timurs Subhankulovs

Skolnieks Valters Dakša: uz skolu eju pēc prasmēm 0

Mēs, šodienas skolu jaunatne, esam nākamie Latvijas stūrētāji, kuriem nebūtu jāliec mugura Rietumu priekšā vai jātic Austrumu propagandai. Tomēr pastāv problēmas un pat ļoti fundamentālas.

Reklāma
Reklāma
Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija 174
“Krievi mūs burtiski aprīs!” Ukraiņu komandieris skaidro iespējamās kara pauzes briesmas 139
TV24
Vai rudenī tiks palielinātas pensijas? Saeimas deputāts par plānotajām izmaiņām pensiju aprēķinā 55
Lasīt citas ziņas

Kāpēc mēs ejam skolā? Pēc zināšanām? Es eju pēc prasmēm. Bet kas ir prasme? Augsta spēja domāt. Savas prasmes (spējas) skolotājs nodod skolēnam, un no skolotāja ir atkarīgs skolēna prasmju līmenis. Esmu spiests atzīt, ka vismaz manā skolā vairākums skolotāju vērsti uz zināšanu iekalšanu. Jā, spēju pamatā ir zināšanas. Tu nevari atrisināt vienādojumu ķīmijā, ja nezini, kā to izdarīt, tieši tāpēc būtu jāievēro līdzsvars starp zināšanām un spēju attīstīšanu.

Esmu novērojis: skolēni informāciju gūst no “Vikipēdijas”, bet baidās saskarties ar nepazīstamiem cilvēkiem, lielākajai daļai ir nesalasāmi rokraksti (arī man), un vairs nevar par visiem teikt, ka viņiem ir izcila lasītprasme pat vienpadsmitajā klasē. Šādas prasmes – atrast informāciju, spēja uzticēties otram, glīti rakstīt un saprast izlasīto, to vēl izteiksmīgi izlasot citiem priekšā, – ir pamatakmeņi. Zināšanas ir jāmāk atrast, bet spējas ir jāapgūst, lai vispār būtu jēga zināšanām, jo spēja lietot zināšanas arī ir prasme.

CITI ŠOBRĪD LASA

Latvijai vajadzīgi skolotāji, kuri ir atvērti jaunajam, ir atraktīvi, ar mirdzumu acīs, kuriem nebūtu problēmu iemācīt spējas, jo skolēni viņiem ticētu, bet diemžēl tādu ir maz. Skolēnus var motivēt ļoti dažādi, bet īstus skolotājus zemā atalgojuma dēļ ir gauži grūti atrast.

Skolā mēs, skolēni, pavadām tikai daļu sava laika. Daudz laika pavadām pulciņos (vismaz tā būtu jābūt), iesaistāmies sabiedriskajā dzīvē, bet visvairāk esam kopā ar ģimeni. Tieši ģimene ietekmē to, vai es iesaistīšos sabiedriskajā dzīvē, pulciņu nodarbībās, un veido vērtību izpratni. Mūsu izglītības koks sākas ar pirmsskolu! Cik liela kļūda – tam ir jāsākas ar ģimeni. Īsā laikā neuzcelsim jaunas un modernas skolas, bet vismaz izglītības saturam ir jābūt kvalitatīvam, bet pašai izglītībai – daudzpusīgai un viedai no paaudzes paaudzei. Ģimene, pēc tam skola ar aktīvu sabiedrisko dzīvi, tad veiksmīga iekļaušanās pieaugušo pasaulē. Tā es domāju.

Valters Dakša, 11. klases skolnieks, grāmatu kolekcionārs

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.