Vācu kara seriāls uzjundī neapmierinātību Polijā un Krievijā 0
Bīstama lieta – tāds mākslas kino. Īpaši interneta laikmetā, kad filmas ātri nonāk globālajā tīmeklī, pakļautas vētīšanai no visām četrām debess pusēm. Un kino nemaz nav jābūt kādu propagandistu domu radītam, lai tas izraisītu pat starpvalstu rīvēšanos.
Jaunākais piemērs –šopavasar Vācijas sabiedriskajā televīzijā ZDF demonstrētā trīs sēriju telefilma ”Unsere Mütter, unsere Väter” (”Mūsu mātes, mūsu tēvi”). Scenārijs klasisks: pieci vācu jaunieši 1941. gada vasarā, karā aizejot, vienojas pēc tam satikties. Karš, Austrumu fronte un nacistiskais režīms šos ļaudis maļ, lauž, maina, spiež rīkoties tā, kā citkārt viņiem pat ļaunākajos murgos prātā nenāktu, atsedz viņu vājības. Faktiski ”Mūsu mātes, mūsu tēvi” ir vācu publikai domāta filma, kas attiecīgi arī karu rāda vienkāršo vāciešu labticīgajām acīm. Priekšplānā ir cilvēku un, jā, vācu nācijas traģēdija. Kaut kādu nacisma apoloģētiku vai vēlmi attaisnot režīma agresivitāti gan neieraudzīju, drīzāk otrādi. Filma izraisījusi neapmierinātību gan Polijā, gan Krievijā un pasaules ebreju kopienā. Poļu žurnāls “Uwazam Rze” ietērpis Vācijas kancleri Angelu Merkeli koncentrācijas nometnes ieslodzītā tērpā un attēlojis uz vāka. Polijas vēstnieks Berlīnē nosūtījis protesta vēstuli ZDF. Krievijā šūmēšanās tikmēr notiek krietni zemākā – telekanālu un interneta portālu līmenī.
Poļus un krievus pirmkārt aizvaino jau pats filmas veidotāju pieļāvums, ka arī vācieši savā ziņā ir nacisma un Otrā pasaules kara upuri, jo neba jau katrs vācietis bija pārliecināts nacists, fašistu nezvērs, un tas, ko sarkanarmieši darīja iekarotajā Vācijas teritorijā, arī nebija nekāda humānisma paraugstunda. Poļus īpaši saniknojusi epizode, kad poļu partizāni, apturējuši vilcienu un ieraudzījuši, ka tā vagoni pilni arestētiem ebrejiem, nevis tos glābj, bet nicīgi novēršas un ļauj vilcienam braukt tālāk uz koncentrācijas nometni pretim nāvei.
Protams, poļu pretošanās kustība sadarbojās ar ebreju kaujiniekiem, piemēram, Varšavas geto sacelšanās laikā, taču teikt, ka pirmskara, kara un pēckara Polijā nebija antisemītisma izpausmju – nūū…
No Krievijas publikas puses lielākās dusmas raisījusi aina, kad sarkanarmieši Vācijā bez kavēšanās hospitālī apšauj ievainotos vāciešus un metas izvarot sievietes. Bet Vācijas ebreju kopiena protestē pret to, ka filmā tik pat kā nav piesaukts holokausts. Interesanti, ka paši vācieši filmu ”Mūsu mātes, mūsu tēvi” uzskata par paškritisku, kamēr no citu puses tiek piestādīts garš saraksts ar to, kam filmā vajadzējis būt, bet kā tur nav. Īsāk sakot, filma ārpus Vācijas tiek sista krustā kā vēstures falsifikācija. Citēšu kādas krievu interneta vietnes komentētāju:
”Tā vietā, lai pieņemtu pagātni, kāda tā bija, un izdarītu pareizos secinājumus, lai nākotne būtu citāda, šie muļķi [vācieši] pakļāvīgi iet kāpt uz tā paša grābekļa. Muļķi nekad nemācās no vēstures.” Viedi vārdi. Tikai vai teicējs citiem nepārmet to, kas raksturīgs pašam?
Vai tad nebija izvarošanu? Vai padomju tanki uz Vācijas ceļiem nešķaidīja kāpurķēdēm bēgļus un ievainoto transportu? Vai 1944. gadā uz robežas neslējās plakāti, kas sarkanarmiešus mudināja “nogalināt vācieti”? Tieši vācieti, nevis nacistu vai vācu karavīru. Cilvēki, kas paģēr, lai citi piedotu viņiem un sāktu no baltas lapas, paši nav gatavi ne atskatīties un nošausmināties par saviem darbiem, ne arī piedot un sākt no baltas lapas.
”Mūsu mātes, mūsu tēvi” precedents licis lieku reizi pamanīt vairākas nelāgas lietas. Pirmkārt, ne jau tikai Latvijā joprojām asi tiek uztverts viss, kas saistās ar Otrā pasaules kara izpratni. Ļaudis turpina domāt ”melns – balts” kategorijās, kad uzvarētājs var veidot vēsturi pēc savas piegrieztnes, bet zaudētāja ciešanas ir graša vērtas. Par spīti vienotās Eiropas lozungiem. Bīstams simptoms.
