Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
6. aprīlis, 2016
Drukāt

Vadonis izlems visu. Tā ir tā traģika (9)

Ilgvars Butulis, Dr., profesors. Foto: Timurs Subhankulovs Ilgvars Butulis, Dr., profesors. Foto: Timurs Subhankulovs

Jautājums, cik pareizi un juridiski korekti ierindot Kārli Ulmani Latvijas Valsts prezidentu rindā, ņemot vērā, ka viņu neievēlēja Saeima un viņš nedeva Valsts prezidenta zvērestu, ir viena no Latvijas vēstures problēmām, par kuru tiek diskutēts atkal un atkal, tā arī nerodot sabiedrībai skaidru atbildi un katram paliekot savās pozīcijās. Šogad aprit 80 gadu, kopš 1936. gada 12. martā Ministru kabinets pieņēma “Likumu par valsts prezidenta amata izpildīšanu” un tā paša gada 11. aprīlī, beidzoties Valsts prezidenta Alberta Kvieša pilnvarām, Latvijas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis ar Ministru kabineta akceptu kļuva arī par Valsts prezidentu, tādējādi apvienojot savā personā divus amatus. Ceturtdien Kara muzejs, atceroties šo notikumu, rīko apaļā galda diskusiju, kurā viens no ekspertiem ir LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors ILGVARS BUTULIS.

 

– Vai tas bija likumsakarīgi, ka Kārli Ulmani divus gadus pēc paša īstenotā valsts apvērsuma vairs neapmierināja valdības vadītāja postenis un 1936. gada 11. aprīlī viņš uzņēmās arī Valsts prezidenta pienākumus?

– Es teiktu, ņemot vērā tā laika Latvijas situāciju, no autoritārā režīma viedokļa, tas bija loģiski. Pēc būtības jau Kviesis kā Valsts prezidents nevienam netraucēja, viņš traucēja tikai formāli. Pēc tā laika ideoloģiskajiem standartiem vienības princips tika attiecināts arī uz varu, uz varas vienību. Jo kā tad tas būtu: mums jau ir Vadonis, bet ir vēl viens, kam formāli jāparaksta Vadoņa dekrēti… Otra lieta – 11. aprīlī Kviesim objektīvi beidzās Saeimas dotās Valsts prezidenta pilnvaras. Tad bija jautājums – ko autoritāra režīma apstākļos darīt? Saeimas vairs nav, prezidenta vēlēšanas sarīkot nevar, bet reaģēt nepieciešams. Šodien mēs sakām, ka Kārlis Ulmanis bija prezidents, bet “Likumā par valsts prezidenta amata izpildīšanu” ir precīzi teikts, ka viņš “izpilda Valsts prezidenta amatu” līdz “Sa­tversmes reformas izvešanai”, tas ir, līdz jaunajai Satversmei. Tātad, atbildot, vai Kārlis Ulmanis bija viens no Latvijas Valsts prezidentiem, pēc mana prāta, būtu jāsaka: “Kārlis Ulmanis ieņēma Valsts prezidenta amatu.” Tā tas būtu, atsaucoties arī uz viņa 1936. gada likumu. Likuma otrais pants tāpat noformē kara ministra ģenerāļa Jāņa Baloža vietu valstī: ja gadījumā Ministru prezidents ir atvaļinājumā vai cita iemesla dēļ nevar izpildīt Valsts prezidenta pienākumus, tos pilda Balodis. Tas ir autoritārais stils, jo demokrātiskā iekārtā jau nemēdz likumus pieskaņot konkrētām personām.

– Kāpēc par otro personu noteica tieši Balodi? Viņu izvirzīja kā personību vai kā kara ministru?

– Īsti ne viens, ne otrs. Balodi izvirzīja, jo viņš bija populārs armijā un arī tautā. Tandēms Ulmanis un ģenerālis Balodis veidoja ideoloģisko mītu, ka 1934. gadā pie varas nākuši Latvijas Neatkarības kara varoņi – “vīri, kas mūs vadīja”. Žurnālists Arturs Kroders, kurš toreiz taisīja tādus skaidrojošus apskatus – brošūras, 1936. gada maijā apskatā skaidri pateica, ka viss notikušais ir “tautas griba”: tie vadoņi, kas mūs vadīja Brīvības cīņās, vada mūs atkal!

– Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma jau runāja, ka varas koncentrācija nepieciešama arī valsts drošības vārdā, ka apvērsumu gribot kreisie un galēji labējie, ka daudz drošāk būšot ar vienvadību.

– Oficiālajā propagandā ap 1936. gadu drošības aspektu minēja tikai tik daudz, lai tradicionāli salīdzinātu ar Saeimu, ka tā tikai skaitījusies “tautas vara”, bet patieso tautas varu īstenošot Ulmanis nepastarpinātā kontaktā ar tautu. Otra lieta – tika apgalvots, ka tagad būšot labāks un racionālāks darbs, jo galu galā pie varas ir “atbildīgs cilvēks”. Kā rakstīja Kroders, tādu personu kā Ulmanis ceļi dažkārt varot būt tautai neizdibināmi, taču viņa persona jau pati par sevi esot “garantija”. Svinīgajā Ministru kabineta sēdē, kas notika sakarā ar 11. aprīļa abu amatu apvienošanu, Ulmanis uzsvēra, ka tas neesot saistīts ar varaskāri vai “pārākuma iedomu”, bet ar “darbu, strādāšanu un atbildību”. Tātad Ulmanis uzskatīja, ka, uzņemoties arī Valsts prezidenta pienākumus, viņš realizē savu atbildību, un valsts darbs tagad veiksies labāk. No autoritārisma viedokļa, varas mehānisms tagad augstākajā līmenī bija pabeigts.

– Ulmanis savu atbildību pasludināja, taču kas no viņa varēja šo atbildību prasīt?

– (Smejas.) Šodienas loģika autoritārismā nedarbojas. Ne jau uz Ulmani vien tas attiecās, tā bija arī citur. Vadonis ir atbildīgs tikai Dievam, kaut kam pārlaicīgam. Cilvēki Vadoni nekontrolē. Ja skatāmies šodienas Krievijā, Vladimirs Putins tur vairs neskaitās politisks darbinieks. Viņš stāv tam pāri, viņš ir nekontrolējams. Bet tā autoritārās iekārtās notiek. Paskatieties, arī Eiropā 90. gados, cik grūti gāja Horvātijā un Slovākijā. Tur viss beidzās labi, jo tagad ir tāds faktors kā Eiropas Savienības institūcijas, kas tādas lietas bremzē. Bet vienalga.

– Cik lielā mērā šo autoritārās varas shēmu veidoja pats Ulmanis un cik tie, kas bija ap viņu?

– Protams, ideja par vienpersonisko varu bija viņa. Bet viņa loks veidoja notiekošā ideoloģisko un juridisko nodrošinājumu. Tas viss darbojās sazobē. Ulmanis gribēja varu, bet viņš nebija tas, kurš varētu visu tā noformēt. To darīja Iekšlietu ministrijas propagandas daļa, vēlākā Sabiedrisko lietu ministrija un juristi. Jo toreiz tika teikts, ka 11. aprīļa akts ir “tautas nenojaustas ilgas”, ko Ulmanis uzminējis! To teica nopietni cilvēki! Piemēram, tieslietu ministrs Hermanis Apsītis.

Tika pieļauts, ka ir likums un ir kaut kas ārpus tā stāvošs, tādas kā ieradumu tiesības viduslaikos.

Bet tāda bija tiesību izpratne – pārējie juridiski noformē to, ko Ulmanis vēlas. 1936. gada februāra Ministru kabineta sēdē, kad tika nolemts, ka Ulmanim jākļūst par Valsts prezidentu, pats Ulmanis nepiedalījās. To visu noformēja kā “biedru iniciatīvu”.

– Bet kāpēc Ulmanim formāli bija nepieciešami abi tituli, kāpēc nevarēja atstāt vienu? Viņa ietekme jau no tā nemazinātos.

– Citādi nevarēja, jo viņš pretendēja uz to, ka reizē ir valdības vadītājs un reizē simbolizē valsti. Viņš ir Vadonis un Galvenais likumdevējs.

– Un tāpēc sešu gadu laikā līdz 1940. gadam Ulmanis tā arī neizšķīrās par Satversmes atjaunošanu?

– To ir grūti pateikt. Tajā laikā bija arī tādi, kas runāja par Satversmes atjaunošanu – Miķelis Valters, Marģers Skujenieks, beigās arī ģenerālis Balodis. Viņi domāja, taču rosināt tajos apstākļos ko reālu varēja tikai Ulmanis. Ja viņš būtu to pateicis, kaut kas arī notiktu. Tā bija ērti pasacīt, ka tas un tas notiks “līdz jaunas Satversmes pieņemšanai”. Bet kad tāds brīdis pienāks? Satversmes vietā kā pārstāvniecības struktūra nāca vairāk no Itālijas, mazāk no Vācijas nošpikotā kameru sistēma. Varbūt pēc kādiem desmit gadiem kāds mistrojums būtu izveidojies. Bet, kā jau teicu, to vajadzēja iniciēt Ulmanim.

– Par Albertu Kviesi runājot – viņš taču varēja iespītēties un turēties pie Valsts prezidenta amata, neatstāt, kamēr netiek sasaukta jauna Saeima, kas ievēl citu.

– Kviesis dzīvoja mierīgi. Arī 1934. gada notikumi taču bija procesa rezultāts, taču Kviesis neko nedarīja, lai nostiprinātu savas pozīcijas, kaut bija Valsts prezidents divus termiņus. Viņš nebija līdzvērtīgs partneris Ulmanim. Ne politiskajā izmanībā, ne mērķos. Jau tad, kad Kviesi 1930. gadā ievēlēja, preses apmierinātība ar viņu apsīka burtiski pēc pusgada. Tas bija vēl demokrātijas periodā, kad “Latvī” parādījās viltīga karikatūra: “Ulmanis samīdījis kviesīti”. Kā jurists, kā administratīvs funkcionārs viņš bija profesionāls, taču Valsts prezidenta amats prasīja citu līmeni, mērogu un citu personības tipu.

– Saeima ievēlēja vāju prezidentu? Tas ir kaut kas pazīstams…

– Jā, tas ir stāsts par prezidenta institūcijas vājumu. Kad vēlēja Kviesi, jau bija runa, ka “visi ir noguruši”. 20. gados ap Jāņa Čakstes un arī Gustava Zemgala ievēlēšanu vēl bija milzīgs “kas un kā”, bet pēc tam uz Valsts prezidenta vēlēšanām sāka skatīties kā uz formalitāti. Sākumā gan bija ilūzija, ka pēc pilsoniskā Kvieša ievēlēšanas iedibinājusies pilsonības un Ulmaņa Latviešu zemnieku savienības vienība, ka valsts būs stabilāka. Bet tā bija ilūzija. Domāju, pēc 1934. gada 15. maija Kviesis bija nodarbināts ar elementāru sava termiņa nodzīvošanu. Tā varēja uzvesties kāds valsts ierēdnis, kam jāizdzīvo ij pie šiem, ij pie tiem, bet viņa uzvedība absolūti neatbilda standartam, kā tādos gadījumos vajadzētu uzvesties demokrātiskas valsts prezidentam. Vismaz norobežoties, vismaz kaut ko neparakstīt…

– Ir versija, ka Kviesis gribējis palikt uz trešo termiņu, bet Ulmanis viņu apmānījis, solot, ka jauno Sa­tversmi pieņems drīz.

– Tāds variants ir, bet, ja paskatās Kvieša politisko ceļu… Viņam ne ar vienu nebija problēmu sadarboties. Arī vācu okupācijas laikā, kad daudzi tomēr nesadarbojās. Viņš bija izdzīvotājs.

– Pēc aiziešanas no prezidenta amata viņu redzēja vairāku uzņēmumu vadībā. Vai tas bija viņa spēju dēļ un viņš pats šo ceļu lauza, vai tomēr…

– Es domāju, tas notika ar varas atbalstu. Nu, galu galā… Ja Kviesis būtu teicis “nē” un mēģinājis ko darīt, tad nez vai viņu administratīvi ekonomiskos amatos kāds tālāk bīdītu un stutētu. Vienkārši viņa personības gabarīti nebija tādi. Arī būdams Valsts prezidents, ar ko gan viņš izcēlās?

– Ja saka, ka 1940. gada jūnijā vienvadonība Latvijai izdarīja lāča pakalpojumu, sanāk, ka kļūda bija ne tik daudz 1934. gada 15. maijs, cik 1936. gada 11. aprīlis?

– Man tam ir duāla pieeja. Latvijā 1940. gadā varēja būt visskaistākā demokrātija, taču rezultāts vienalga būtu tas pats. Pats sliktākais šajā ziņā bija tas, ka laikā no 1934. līdz 1940. gadam cilvēki tika atradināti no kritiskās domāšanas. No reālas piedalīšanās politiskajā dzīvē iedzīvotāji faktiski bija izslēgti. Politiskā dzīve kā tāda nenotika: viss tāpat ir skaidrs, jo visu izlemj Vadonis un cilvēki par to var nedomāt. Vismaz daļa tā arī sprieda, ka Vadonis izlems visu. Tā ir tā traģika. Mēs jau varam jautāt, kāpēc 1940. gadā notika tā vai šitā – diemžēl šie seši gadi daudz ko nozīmēja. Labi, kas bija prātīgāki, tie arī 30. gados par autoritārisma muļķībām smējās.

Ja vēl toreiz būtu bijis slikti ar ekonomiku… Bet tā gāja uz augšu. Lai vai kā, dzīves līmenis toreiz cēlās, nebija tāda bezdarba kā pirms tam. Tas nebija režīma dēļ, taču tas sakrita ar labvēlīgu ekonomisko periodu pasaulē. Un arī tas, ka tajā situācijā autoritārā vara kādu laiku spēja daudz ātrāk un rezultatīvāk darboties nekā demokrātija, kam vajadzētu piecpadsmit apstiprinājumus un divdesmit kompromisus. Es gan gluži nepiekrītu tiem, kas saka, ka Ulmaņa vara bija “modernizācijas diktatūra”, bet modernizācija, labiekārtošana, protams, notika. Arī kultūras ļaudīm bija pasūtījumi. Viņi labi pelnīja un nepīkstēja. Viens otrs automašīnu nopirka, kas toreiz bija kaut kas. Pat buntavnieki pamazām iekļāvās zobratiņu sistēmā. Andrejs Upīts “Sūnu ciema zēnus” uzrakstīja 1939. gadā. Mēs ar literātiem vienā diskusijā secinājām, ka pēc būtības tas ir klasisks autoritārās literatūras paraugs – “vecie kopā ar jaunajiem” “pret atpalicējiem”. Kritika vēl neatkarīgajā Latvijā “Sūnu ciema zēnus” slavēja kā labu, jaunatni audzinošu darbu. Nekāda terora, nekādu baiļu par savu dzīvību kā Ulmaņa autoritārismā jau arī nebija. Kādus gadus jau tas viss varēja tā notikt, bet ilgtermiņā…

 

Kārlis Ulmanis kādā no braucieniem pa Latviju. Foto no Latvijas Kara muzeja arhīvaKārlis Ulmanis kādā no braucieniem pa Latviju. Foto no Latvijas Kara muzeja arhīva

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. Bet 7. aprīlis, 2016 15:40
    Atbildēt

    veci un gudri cilveki atceras Ulmanpapuslaikus ka zelta laikus.

    Un tas ir vienīgais patiesais pierādījums,kā fakts! Viss cits ir tāda vai citāda režīma iztapīgo pakalpiņu muldoņa. Tautas balss – Dieva balss!

  2. Tieši tā. Vainosim Ulmani pasaules kara sākšanā. Aizmirstam Stalinu, Hitleru, Rietumu valstis.
    Profesor, vai nav laiks iet pelnītā atpūtā?

  3. Vērotājs:”…Tika viņa rīcība 1940.g. varēja būt citāda.”
    ================================================================
    F.D.Rūzvelta un V.Čerčila rīcība 1940.g. varēja būt citāda, taču, ak, vai – Ā.Hitlers visus “uzmeta”. Nacistu jau iespējams, maršējot Parīzē pa Elizejas laukiem, gaidīja kādu palīdzību no Latvijas armijas -, nesagaidīja pašnāvniecisku rīcību.

  4. Vai “pareizi” nav “korekti” latviskais tulkojums? Latviešu valodu prast ir liela māka!

  5. Saeimas pļāpātavā gadiem ilgi spriedelēja vai Latvijai vajadzīgs Ķegums. Kad nāca pie varas K. Ulmanis viņš ar pirkstu Latvijas kartē parādīja Te būs Ķeguma HES ,te cukura fabrikas ,te Brocēnu cementa fabrika.Tika viņa rīcība 1940.g. varēja būt citāda.

  6. Ar pļāpāšanu par “demokrātiju” aizrauties nevajadzētu.
    Vai demokrātija Latviju neiedzīs postā?
    Jānis Stradiņš: Tas ir jautājums par demokrātiju vispār — vai tā Eiropu arī neiedzīs postā. Demokrātija nav pati efektīvākā valsts pārvaldes forma, bet tā tomēr ir pati demokrātiskākā, ja tā varētu sacīt (smejas). Autoritārs režīms ir efektīvāks. Ulmaņa laikā tika pieņemti daudzi tādi lēmumi, kas bija jāpieņem, Ulmanis nodibināja gan zinātniskās pētniecības fondu, gan Latvijas vēstures institūtu, gan Tēvzemes balvu… Viņš zinātni veicināja! Parlamentā to 14 gadus nevarēja izlemt.” Diena, 24.09.2011.

  7. veci un gudri cilveki atceras Ulmanpapuslaikus ka zelta laikus.

  8. vakardien jau diskutējām par Ulmaņa apriešanu.
    Kāpēc šodien atkal pa jaunu ?

  9. varbūt uzraksti, ko es kā nevadonis varu izlemt šodien un arī tad !!

Rietumu sabiedrībās populisma sezona, notikušo Itālijā komentē eksperts (1)Pašlaik nevajadzētu pārspīlēt ar prognozēm par Itālijā notikušā referenduma sekām, jo Rietumu sabiedrības ir nonākušas “salīdzinoši lielā populisma sezonā”.
Pārsteigums! Taksometrā atrod "Kinder Surprise" olu ar narkotikāmRīgas Pašvaldības policijas (RPP) darbinieki taksometrā pie taksista un trim pasažieriem atradusi "Kinder Surprise" olu ar narkotikām.
Draugiem Facebook Twitter Google+