Latvijā

Latvijā ir apsēstība ar identitāti. Saruna ar latviešu antropoloģi Viedu Skultāni20


Vieda Skultāne vada projektu par dzīvesstāstiem Latvijā un māca studentus Stradiņa universitātē, un atbalsta Vītolu fonda stipendiātus. “Es Latvijas labā daru, cik varu un protu,” saka Vieda.
Vieda Skultāne vada projektu par dzīvesstāstiem Latvijā un māca studentus Stradiņa universitātē, un atbalsta Vītolu fonda stipendiātus. “Es Latvijas labā daru, cik varu un protu,” saka Vieda.
Foto no RSU arhīva

“Latvieši, stāstot savus dzīvesstāstus, personiski pieredzēto ieliek lielākos vēsturiskos rāmjos, uzsverot: “Es jau nebiju vienīgais, tāds liktenis bija daudziem,” secinājusi Vieda Skultāne. Viņa ir pasaulē visvairāk pazīstamā latviešu izcelsmes antropoloģe, kura šeit pierakstītos dzīvesstāstus izdevusi grāmatā Anglijā. V. Skultāne ir Bristoles universitātes emeritētā profesore, vairāku zinātnisko monogrāfiju, kā arī daudzu starptautiski citētu rakstu autore medicīnas un psihiatrijas antropoloģijā, slimības un veselības socioloģijā un citās jomās. V. Skultāne ir Rīgas Stradiņa universitātes Goda doktore, lasa lekcijas studentiem, ir dāvinājusi RSU bibliotēkai vairākus simtus zinātnisku grāmatu. Tieši viņas ietekmē savulaik antropoloģijai pievērsies Roberts Ķīlis, un profesore ir atbalstījusi arī citus Latvijas jaunos sociālantropologus studijās Apvienotajā Karalistē.

Kad lūdzu tikšanos, Vieda aicināja ciemos uz dzīvokli Āgenskalnā namā, ko cēlis vectēvs un kurā savulaik uzaugusi viņas mamma. Antropoloģe, stāstot par savu dzimtu, piemin vectēvu, kurš Pirmā pasaules kara laikā, tāpat kā daudzi latvieši, aizbrauca uz Sibīriju un Tomskas apgabalā kļuva pārzinis lielam zemes īpašniekam: “Tad, kad viņi brauca atpakaļ uz Rīgu, ģimenē bija divi bērni – puisītis Uldis, kas bija dzimis kā otrais bērns un kam tobrīd bija divi gadi, un mana mamma, kurai bija seši mēneši. Ģimene joprojām pārdzīvoja, ka vēl pirmdzimtais bērns aukles nevērības dēļ bija nosalis, tāpēc vectēvs lielā gādībā bija licis izoderēt ģimenei paņemto vagonu ar zvēr­ādām, lai mazajiem nesalst. Taču mazais Uldis dabūja infekcijas slimību, nomira, un vectēvam vajadzēja apbedīt jau otro dēliņu un to darīt dzelzceļa malā no Latvijas tālā vietā.”

Viedas mammai bija pusgadiņš, kad ģimene no Pirmā pasaules kara bēgļu gaitām atgriezās Latvijā. Bet daudzus gadus vēlāk tikpat agrīni – kā sešus mēnešus vecam bērnam – bija tālu jāceļo arī Viedai. Tas notika jau Otrā pasaules kara laikā, kad 1944. gadā ģimene kā bēgļi ieradās Vācijā. Savu leģionā kritušo tēvu viņa nav pat ne reizi redzējusi.

“Mūsu ģimenes vēsturi pilnīgi samezgloja bēgšana no Latvijas,” saka Vieda. “Pirmsdeportāciju laiks bija maģiska pasaule ārpus laika, un šo pasauli es labi iepazinu, lai gan tas man nebija lemts tiešā pieredzē. Nedaudz mainoties, tā bija kā mēraukla, ar kuru tika salīdzināta visa mana turpmākā dzīve.”

– Kāpēc izvēlējāties studijām tieši antropoloģiju?

V. Skultāne: – Uzaugdama Anglijā, ļoti izjutu starpību starp mūsu ģimeni un pārējiem – daudzos, bet svarīgos sīkumos. Manos meitenes gados Londonā apkārtējo paziņu vidū neviens neko nezināja par latviešiem. Apzinājos, ka es esmu citāda, un līdz ar to mani interesēja “citādība” un kultūras daudzveidība. Mācījos Londonas universitātē, pirmo diplomu ieguvu filosofijā, un pasniedzējs Pīters Vincs ieinteresēja par Vitgenšteina rakstiem, kas ir ļoti antropoloģiski, kur autors runā par dzīvesveidu.

Doktora darbu rakstīju par Velsas spirituālistiem, uz kuru sanāksmēm tāpēc gāju vairākas reizes nedēļā. Secināju, ka viņi cits citu bija labi iepazinuši un otram varēja dot labus nomierinošus padomus, it kā to izsaukto garu vārdā. Tāda terapijas grupa.

– Par cilvēku attiecībām ar gariem bija arī jūsu pētījums Indijā?

– 1985. gadā strādāju Indijā templī, kur ģimenes veda garīgi slimus cilvēkus un tādus, ko, pēc viņu domām, bija pārņēmuši ļauni gari. Valdīja uzskats, ka templī ir spēks, kas var atbrīvot no slimības un ļaunā gara. Interesanti bija iepazīt dažādas dzimtas un to paradumus. Ja saslimušais bija vīrietis, tad daudzi radinieki – vai vesels ciemats – ieradās viņu aprūpēt un uzmanīt. Bet, ja saslimusī vai sliktā gara pārņemtā bija sieviete, tad kāds viņu atveda un atstāja vienu pašu. Pārsvarā tie bija kastu sistēmā sociāli pašu zemāko slāņu vīrieši un sievietes. Atklāju, ka Indijā vīrietim, kurš sajūk prātā, tomēr ir daudz iespēju ārstēties un gūt atbalstu, bet, ja tā notiek ar sievieti, viņa apkārtējo acīs tiek it kā apzīmogota ar kauna un negoda zīmi. Sievietes, kuras ieradās templī kopā ar savu dēlu vai vīru, lūdza dievu, lai tas sliktais gars pāriet uz viņām. Tad iegāja transā, un, jo dziļākā transā viņas atradās, jo vairāk apkārtējie uzskatīja, ka slimā puiša veselība uzlabojas. Sabiedrības pieņēmums bija, ka tas sliktais gars var klaiņot, pāriet no viena cilvēka otrā. Gan Indijā, gan dažās citās kultūrās tiek uzskatīts, ka ārprāts ir gandrīz lipīgs – ja tas ir vienam, tad var pāriet uz otru, uz tuvinieku. Kādā ģimenē māte nomira un 18 gadus vecajam slimajam jauneklim kļuva labāk, bet pēc tam tika domāts, ka sliktais gars iemiesojies viņa tēvā. Rietumos izglītojies ārsts to visu uztvertu pavisam citādi, uzstādītu savas diagnozes. Mani kā antropoloģi interesēja pašu vietējo domas un izpratne par notiekošo, empātija – spēja iejusties citas personas emocionālajā stāvokli, izjust to pašu pārdzīvojumu un dziedināšana.

– Viens no Latvijā pazīstamiem antropologiem kā šīs zinātnes atziņu sieviešu žurnālā klāstīja secinājumu, ka tagad cilvēku dzīve ir kļuvusi tik gara, ka to visu nevar nodzīvot ar vienu partneri.

– Varbūt šis cilvēks savu privāto dzīvi pārāk daudz interpretējis kā antropoloģiju…

– Kā jūs definējat, kas ir antropoloģija?

– Es teiktu, ka antropoloģija ir pētījums par citādību vai ka antropoloģija pēta cilvēku filozofiju, kā viņi dažādos veidos mēģina atrast dzīvē jēgu.

– Lasīju jūsu rakstīto pēcvārdu antropoloģes Daces Dzenovskas grāmatai “Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos – starp zudušām un iespējamām nākotnēm”. Dace Dzenovska raksta: “Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas publiskajā telpā valda neoliberālā pārvaldības racionalitāte, kas uzsver tirgus principus, individuālismu un konkurētspēju. Kā arī nacionāli valstiskā racionalitāte, kas akcentē patriotismu un lojalitāti pret nacionālu valsti kā tikumu, kurus nepieciešams ieaudzināt ikvienam Latvijas pilsonim. Ne viena, ne otra no šīm pārvaldības racionalitātēm neveicina cieņpilnas attiecības ar cilvēkiem.” Domāju, kāpēc autore uzskata, ka patriotisms un lojalitāte pret nacionālu valsti neveicina cieņpilnas attiecības. Ko jūs par to 
domājat?

– Viņa jau nesaka neko sliktu par nacionālo. Viņa tikai atšķir – ka tā ir viena lieta, bet cita lieta ir iemācīties, kā respektēt otru ikdienā, un palīdzēt otram. Kaut kādu iemeslu dēļ tās izpalīdzības Latvijā trūkst. Minēšu piemēru. Tā nacionālā racionalitāte ir saistīta ar abstraktu jēdzienu – par latvietību, par Latvijas vēsturi un tamlīdzīgi. Es esmu Latvijas patriote – ar to, ka es te dzīvoju, ka man ir respekts pret maniem senčiem, ar to, ka man Latvijas jēdziens ir ļoti saistīts ar dainām, ar to, ka mans tēvs krita leģionā…

Tagad dzīvoju Tūjā, netālu no kādreizējām tēva mājām. Vadu projektu par dzīvesstāstiem Latvijā un mācu studentus Stradiņa universitātē, un atbalstu Vītolu fonda stipendiātus. Es Latvijas labā daru, cik varu un protu. Bet es neteiktu, ka mani kaimiņi Tūjā man ir īpaši mīļi tāpēc vien, ka viņi ir latvieši. Negribu nevienu apvainot. Es tur esmu dzīvojusi jau 16 gadus, un, ja esmu gājusi kaut ko paprasīt, mani nav aicinājuši pār slieksni. Neteikšu, ka visi ir tādi. Bet, salīdzinājumam no savas mājas Anglijā, Bristolē ar kājām gāju uz universitāti un atpakaļ, un, ja, ejot pa mazo ieliņu, kur ir 15 mājas vienā pusē un 15 – otrā, jutos nogurusi vai nelaimīga, varēju ik otrā mājā apstāties, kur man teica: lūdzu, nāc iekšā, vai vēlies tēju vai varbūt glāzi vīna? Latvijā tā nenotiek.

– Tūjā jūs uztvēra kā svešinieci, tāpēc ka esat ieradusies no ārzemēm?

– Nopirku tur puspabeigtu māju. Man bija dzīvības apdrošināšanas polise, par kuru sāku maksāt 25 gados un to darīju 30 gadu (katru mēnesi 20 mārciņu, kas no paša sākuma bija liela nauda, jo toreiz pelnīju 90 mārciņu). Un, kad bija šie 30 gadi pagājuši, man izmaksāja vairāk par 20 000 mārciņām. Nopirku māju Tūjā. Tagad jau izskatās, ka esmu tur liela bagātniece, dzīvoju jūras krastā. Bet tagad es šo māju nevarētu nopirkt, jo cenas ir kāpušas astronomiski.

Tāpēc es saprotu Daces Dzenovskas sacīto. Varbūt skolās vai mājās pietiekami nemāca, kā būt laipniem pret citiem.

Dace Dzenovska gan poētiski, gan zinātniski apraksta, kā lauki iztukšojas, un viņa pievērš uzmanību, kā cilvēks tad jūtas.

Esmu novērojusi, ka Latvijā, varētu teikt, ir apsēstība ar identitāti, arvien cenšoties pateikt, “kas mēs esam”. Ir arī uzskats, ka identitāte ir kaut kas nemainīgs, kas iet cauri gadsimtiem. Man liekas, identitāte, tāpat kā cilvēks, ir kaut kas radošs, ko var mainīt, ne tikai prasīt: kas es esmu? – kā sieviete, kas visu laiku skatās spogulī. Svarīgāk ir jautāt: kāds es gribu būt? To var mainīt. Piemēram: esmu slinka, bet gribu būt čakla. Var ietekmēt sevi ar dažādām stratēģijām, lai daudz ko mainītu.

– Bet, lai saprastu, kas gribam būt, jāzina, kas esam.

– Vēsture iespaido to, kas esam, un tas laika gaitā mainās. Latvieši vienmēr teic, ka viņi ļoti pielāgojas, ir iztapīgi. Bet tā nav tikai latviešiem raksturīga īpašība. Mēs bijām dzimtcilvēki – tas ir, mans vecvecvectēvs bija dzimtcilvēks, un omīte man stāstīja, ka tad, kad bijis izdarījis ko tādu, kas muižkungam nepatīk, viņu sita un bija jāgaida rindā, kamēr noper… Sencis esot teicis – per mani pirmo, man nav laika gaidīt, jāiet strādāt.

Bet angļiem dzimtbūšanu atcēla pirms kādiem astoņsimt gadiem, un mēs nezinām, kādi viņi bija laikā, kad viņus izlaida no dzimtbūšanas. Tādā ziņā saku, ka vēsture mūs veido un notiek pārmaiņas.

Lai saprastu, kas esi, ir derīgi paraudzīties uz kontrastu – uz to, kas tu neesi. Visi, kam bijuši mazi bērni, zina, ka viņi met no gultas ārā spēļmantas: te ir lācītis, tas nav “es”, te ir lelle, tas nav “es” – un visas rotaļlietas lido ārā no gultas. Bet roka – tā nelido, tad laikam tā pieder man. Bērns tādā veidā, atmetot nost to, kas viņš nav, izveido sapratni, jēdzienu par sevi.

Kā antropoloģei man liekas ļoti interesanti izprast to otro, citādo cilvēku un līdz ar to raudzīties, ko viņš man var piedāvāt un dot, un tad teikt, ka varbūt gribu būt viņam kādā ziņā līdzīga.

Mēs spējam izvēlēties, kādi gribam būt, un ņemt to labo no citiem.

– Kopā ar citām pētniecēm turpināt Latvijā vākt dzīvesstāstus. Kādi ir secinājumi?

– Nacionālajā mutvārdu vēstures arhīvā jau glabājas ap četriem tūkstošiem dzīvesstāstu. Turpinām vākt vēl, un līdztekus latviešu pieredzēm vācam arī čigānu un krievu dzīvesstāstus, lai atklātu, kādas ir atšķirības šo stāstu veidā. Latvieši vairāk nekā citi runā par vēstures ietekmi savos likteņos, viņi to savu stāstu kā paraugeksemplāru ievieto visas nācijas vēstures rāmjos.

Jūs piedalījāties konferencē, kuras temats bija: ko latviešiem stāstīt par sevi ārzemniekiem.

– Mēs ļoti gribam būt daļa no Eiropas. Mūsu valoda ir viena no vecākajām indoeiropiešu valodām. Tā ir ļoti svarīga, jo rāda mūsu saknes sanskrita valodā.

Kad strādāju Indijā, tad bija jāmācās marātī valoda, un man bija vieglāk tāpēc, ka pratu latviešu valodu, jo ļoti daudz vārdu saknē bija tādi paši.

– Konferencē bija runa par to, kādi avoti citās valstīs pieejami par Latviju. Ir arī meli – vēl nupat decembrī bija rakstīts, kā, piemēram, prokremliskās Krievijas tautiešu organizācijas izplatījušas angļu valodā tekstus ar nepatiesību par krievu stāvokli Baltijā gan Londonas metro, gan nesuši uz mācībiestāžu bibliotēkām. Kā atspēkot universitāšu bibliotēkās esošos melus?

– Bet ir arī nosvērti vērtējumi, piemēram, “The Economist” publicē labus rakstus par Baltijas valstīm, cik tās apdraudētas, un tamlīdzīgi. Bet jā, es piekrītu jums, ka tur ir karš par patiesību, par idejām. Un varam pretoties ar vārdiem un rakstiem.

Tagad, stāstot par sevi citiem, mums jāuzsver, ka jūtamies apdraudēti, tāpēc ka Putins ir imperiālists, viņam vajag kolonijas. Rietumu valstis ir savas kolonijas pametušas, nedrīkst veicināt citu koloniju veidošanu.

Ja runā par krievu tiesībām, mums jābūt stingriem un precīzi jāstāsta, kas Latvijā notiek – ka nav nekāda krievu valodas apspiešana, ka te ir krievu teātris, skolas. Bet mēs negribam pazaudēt mūsu pašu valodu. Man šķiet, ka Rietumi vairāk vai mazāk sāk saprast, ka Krievija nedrīkst “apēst” Baltijas valstis. Komunisms jau tagad ir pazudis. Tomēr jāatgādina, ka komunisms, kas bija Itālijā un Francijā, mazāk Anglijā, ir pilnīgi cits “zvērs”, nekā bija Padomju Savienībā.

Latviskā identitāte ir saistīta ar mūsu dzeju, mūziku, dainām. Jo dainas parāda visbūtiskāko, kas ir latvieša raksturā. Ja runājam par mūziku un saskaitām, cik mums ir pasaulslavenu mūziķu, un attiecinām pret Latvijas iedzīvotāju skaitu, tad apzināmies: tas ir kaut kas fenomenāls, un ar to mums jālepojas.

LA.lv
LE
LETA
Latvijā
Pabriks: Redzot zemessargu pārliecību, Latvijas robežas neviens neaizskars
16 stundas
LE
LETA
Latvijā
Kurzemes pusē vīrietis ar āmuru nosit radinieci 1
17 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
FOTO: Vēsturiski auto, amatpersonas un “Baltijas ceļa” dalībnieki
18 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
FOTO: Baltijas ceļa 30. gadadienai veltītais atceres pasākums pie Brīvības pieminekļa
10 stundas
LA
LA.LV
Sports
Samoilovs/Šmēdiņš un Pļaviņš/Točs Jūrmalas posmā sasniedz astotdaļfinālu
10 stundas
LE
LETA
Pasaulē
FOTO: Viļņā “Baltijas ceļa” gadadienā sadodas rokās vairāk nekā 12 000 cilvēku
9 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Sekojot Baltijas valstu paraugam, tūkstošiem “Honkongas ceļa” dalībnieku apliecina savu vienotību
12 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO: Lucavsalā notiek grupas “Skyforger” metāloperas “Kurbads. Ķēves dēls” atjaunotais uzvedums
9 stundas