Latviete Agita spiesta bezspēcīgi noskatīties, kā Vācijas sistēma atņem viņas meitas: “Istabas stāv tukšas, viņas aizveda bez brīdinājuma”
30
Agita Šmite ir latviešu sieviete, kura nebaidās atklāt savu identitāti, jo meklē veidus, kā sakārtot situāciju savā ģimenē, kā atgūt savus bērnus. Šis ir vēl viens stāsts par to, kā, dodoties veidot karjeru ārvalstīs, sieviete nonāk domstarpībās ar jauno mītnes zemi, cīnoties par saviem bērniem. Agita šobrīd jūtas bezspēcīga un priecāsies par jebkuru, kurš var viņai ieteikt kādu risinājumu bezizejas situācijā.
Agitas stāsts sākās 2005.gadā, kad ieradās darbā Eiropas Parlamentā Luksemburgā. Viņa bija 25 gadus veca, tikko bija pabeigusi studijas, meklēja darbu, visa dzīve priekšā. Tāpēc ideja strādāt ārvalstīs (un pie tam vēl Eiropas Savienības iestādē) šķita aizraujoša. Lai gan tikusi ne tajā amatā, uz kuru sākotnēji cerējusi, tomēr darbs dabūts un pārcēlusies prom no Latvijas, kur izveidojusi arī ģimeni.
Kalni un lejas
“Es biju priecīga, kad 2014. gadā uz prāmja pilnīgi negaidīt iepazinos ar kādu amerikāni, kurš dzīvoja Štutgartē. Kamēr viņš strādāja amerikāņu bāzē, viss bija labi. Mēs apprecējāmies, mums piedzima divas meitas, viss šķita labi, taču sarežģītākais sākās, kad viņš pārcēlās pie manis un sāka strādāt vācu uzņēmumā. Viņš pēkšņi mainījās un kļuva neciešams,” Agita ieskicē attiecību veidošanos svešumā.
Attiecības saasinājušās tik tālu, ka vienā dienā vīrietis sakravājis savas mantas un izvācies, apgalvojot, ka Agita ir neciešama un kopdzīve vairs neesot iespējama. Viņš uzsācis savu biznesu un savu dzīvi. Tas noticis 2023.gadā. Abām meitām tobrīd bijuši 6 un 7 gadi.
Agita neslēpj, ka bijusi pamatīgi satraukusies – galu galā viņa bija svešā valstī, viena ar diviem bērniem. Pašai jābrauc uz darbu, meitenes jāvadā uz skolu un pulciņiem, jāorganizē visas aktivitātes nedēļas nogalēm – bijusi sajūta, ka nemitīgi ir skriešana, lai visu paspētu.
Meiteņu tēvs vienkārši bija pazudis, tā gan nebija pirmā reize, kad Agita ar bērniem bija atstāta viena svešā zemē bez pilnīgi nekāda atbalsta – iepriekš vīrs bija braucis vairākkārt uz vairākiem mēnešiem uz Ameriku, par to vienmēr paziņojot kategoriskā tonī, ģimeni vienkārši nostādot fakta priekšā. Visus lēmumus viņš pieņēmis viens, izvācoties pilnībā no ģimenes mājas savas jaunās dzīves vietas adreses nav atklājis.
Kad vīrs jau kādu laiku bija izvācies, pagājuši aptuveni 2 mēneši, Agita pēkšņi saņēmusi ziņu, ka viņš šodien ieradīsies un paņems bērnus. Likumsakarīgi, ka sieviete pret to iebildusi, jo neesot bijis skaidrs, kāpēc pēkšņi viņam radusies šāda vēlme, ja iepriekš nebija sniedzis nekādu – ne emocionālu, ne finansiālu – atbalstu.
“Es teicu, ka man ir jāzina, uz kurieni bērni tiks vesti, ka nevaru viņas dot, kamēr neesmu droša. Pateicu arī, ka neuzticos, taču aicināju ciemos, lai tiekas ar bērniem viņu mājās. Es nezināju tik smalki visus likumus, nezināju, ka pārkāpju saskarsmes tiesības, tāpēc viņš “aizspērās” uz bāriņtiesu, sūdzoties, ka liedzu tikties ar bērniem.
Protams, faktus, ka pašam ir problēmas ar alkoholu, ka mēnešiem pazūd no mūsu dzīves, viņš nevienam neatklāja, taču pastāstīja, ka viņam ir vājprātīga sieva no Austrumeiropas, kura nedod bērnus,” stāsta Agita.
Sliktā iestāžu acīs
Viņa automātiski iestāžu acīs kļuvusi par slikto, kas nedod bērnus. Kamēr Agita skaidroja, ka nepārzina Vācijas likumus, ka vienkārši bija satraukusies par meitām, saņēma vien atbildi, ka jau ir par vēlu.
“Man bija jābrauc skaidroties. Es stāstīju, ka strādāju Eiropas institūcijā, ka man ir augstākā izglītība, ka manā dzīvē viss ir kārtībā un ka darba intensitātes dēļ vēlējos sarunāt, ka man uz bāriņtiesu nav uzreiz jābrauc. Bāriņtiesas ierēdnes šo manu vēlmi taisnoties un kaut ko sarunāt interpretēja kā nevēlēšanos sadarboties, ko es arī nezināju, ka ir tāda definīcija, nesadarbojas ar bāriņtiesu un ka tam var būt ļoti smagas sekas.”
Kādā brīdī uzradusies arī versija, ka viņa sitot bērnus: “Bērni bija jau no mazotnes pieraduši bieži gulēt man blakus, mums bija rituāls, ka lasu grāmatas kamēr bērni iemieg.”
Kādā vakarā jaunākā meita nevarējusi iemigt – kā jau bērns – tad gribējusi vēl palasīt grāmatu, tad padzerties, tad uz tualeti. Sākusi dauzīties un neklausījusi mammu. Agita tobrīd bērnu iestūmusi gultā un stingrāk pateikusi, ka ir jāguļ.
Pēc vairākām nedēļām, kad meitenei bija saruna ar tiesas nozīmēto bērna pārstāvi, viņa pateikusi, ka mamma viņu sitot, kad viņa neguļot, jo tas bērnam iespiedies ļoti dziļi atmiņā. Lietas materiālos tas viss tika traktēts kā bērna regulāra sišana, lai vakaros varētu nolikt gulēt, lai gan tā bija viena reize un nekāda sišana nebija, bet gan bērns tika stingri nostumts guļus gultā.
“Es nekad neesmu bērnus situsi, goda vārds! Lūdzu, lai piesaista ekspertus, kuri var novērtēt bērna uzvedību, jo tā taču parādītu priekšā, ja bērni būtu sisti, iebaidīti.
Ir taču jābūt metodēm, kā to noskaidrot, es biju šokā, ka tiesās nav metožu kā pārbaudīt vai vardarbība ir izdomāta vai patiesa. Bērni bija aktīvi, gāja uz peldēšanas nodarbībām, vingrošanu, skolu, ja es būtu viņas situsi, būtu zilumi, ko kāds būtu pamanījis,” tā Agita.
Vēlāk, kad šo faktu pārrunājusi ar meitām, jaunākā meita apgalvoja, ka neko tādu neesot tai sievietei teikusi todien sarunā, taču iestādes vienu sešgadnieka frāzi izvilka no konteksta un uzdeva par nozīmīgu lietā.
Mammas sirds lūzt
“Vienā no sēdēm es neizturēju, jo man radās sajūta, ka ar maniem bērniem notiek eksperimenti. Viņi tiek rauti ārā no ierastās vides, lai nonāktu pie tēva, kur viņi dodas nelabprāt. Kļuvu emocionāla, aizstāvēju savus bērnus, taču arī tas tika nostādīts pret mani – es esot emocionāli nestabila, tāpēc bērni esot jānodod audzināšanā tēvam. Viss notika zibenīgi – vienas dienas laikā tēvs bērnus paņēma no skolas un man nedeva. Bērni pat nebija brīdināti, ka tā notiks.”
Jau iepriekš, kamēr lieta bijusi izskatīšanā, saskarsmes tiesības tikušas dalītas, bet Agitai tas allaž bijis sāpīgi, jo meitenes bieži raudājušas, kad jābrauc prom, lūgušās palikt, taču palikt nedrīkstēja, jo pretējā gadījumā iestādes atkal teiktu, ka tiek liegta saskarsme.
Vienreiz pat Agita zvanījusi tiesas nozīmētajai bērna pārstāvei cerībā, ka viņa pateiks, ka bērns var palikt vēl vienu dienu, ja jau tik ļoti vēlas, bet nē, atbildēts, ka mātei ir jāspēj savu bērnu disciplinēt un piespiest izpildīt tiesas lēmumu, jo vīram esot tiesības bērnu saņemt konkrētajā dienā un laikā, jo tā noteikusi tiesa. Tajā reizē pēc bērna pārstāves rīkojuma, tēvs vienkārši ienācis mājā un brutāli iznesis raudošu bērnu no mājas.
Ir tiesas lēmums, kurā ir vienalga, ko vēlas bērni. Un tēvs, kurš arī ir ietiepies un nesadzird notiekošo. Sajūta esot kā noziedzniekiem – pēc grafika ir jāiet, jādara un ir pilnīgi vienalga, ka ļoti negribas.
Tiesas lēmums
Šobrīd ir pieņemts tiesas lēmums – meitenēm līdz 18 gadu vecumam ir jādzīvo pie tēva, pie mammas drīkst tikai divas reizes mēnesī ierasties ciemos. Lēmumu var pārsūdzēt, bet tas ir ļoti dārgs un ilgs process un nav garantijas, ka tiesa izlems citādi.
“Es jau mēģināju pārsūdzēt un iegūt papildu dienu, bet nekas neizdevās, toties izmaksas bija 1200 eiro tiesai plus 600 eiro advokātam. Kur lai ņemu šādu naudu, lai to visu turpinātu?” Sieviete pauž sašutumu gan par izmaksām, gan situācijas absurdu, ka viņai šobrīd ir kādam jācenšas pierādīt, ka ir laba māte.
“Esmu fiksējusi pārkāpumus – sapelējušu pārtiku somās, apģērbu neatbilstošu gadalaikam, netīru apģērbu, bērnu nemieru, bet tas neko nemaina. Man ir māja, kurā abām meitenēm ir iekārtotas istabas, kas šobrīd stāv tukšas, ir dārzs, viss vajadzīgais, taču viņām jādzīvo pie tēva, abām vienā istabā un man viņam jāmaksā alimenti – 1600 eiro mēnesī. Esmu izmisusi! Viņš tikai turpina izdomāt apmelojumus par mani. Viņam ir jauna sieviete, it kā viss nokārtojas, nesaprotu, kāpēc šo visu turpina darīt, vai tiešām viņš ir gatavs dēļ 1600 eiro plus 400 eiro bērnu naudas uz kaut ko tādu? Viņš taču tomēr likās normāls cilvēks, nevis tāds, kas kalkulē, kā dzīvot no pabalstiem,” apjukusi ir Agita.
Atšķirīgie temperamenti un izmisums
Nupat meitenes bijušas ciemos. Mazākā ieraususies mammai klēpī un teikusi, cik ļoti viņas pietrūkst, bet Agitai atliek vien izbaudīt šos mazos brīžus, jo pagaidām neko citu darīt viņa nevar.
Meiteņu pases ir atdotas tēvam, jau no pagājušā gada oktobra bērni nevar braukt ne uz vienu kaimiņvalsti, kad meitas ir pie mammas. Dati ir ielikti Šengenas sistēmā – ja būs mēģinājums šķērsot robežu, mamma tiks aizturēta kā bērnu laupītāja.
Meitenēm ir divas pilsonības – Latvijas un Amerikas, – taču būtiska nozīme ir pastāvīgajai dzīvesvietai, kas ir Vācijā, lai gan bērniem ar Vāciju vispār ir minimāls sakars, bērni iet Luksemburgas skolā, visi draugi ir no skolas. Agita stāsta, ka vēlas ar bērniem atgriezties Latvijā, taču tas neesot iespējams. Viņa pati var atgriezties, bet bērniem ir jāpaliek Vācijā. Saprotams, ka viņa nav gatava atstāt savus bērnus, tāpēc paliek tur.
Agita saka: “Mēs 9 gadus nodzīvojām Vācijā kā ģimene. Tagad tas viss ir sabrucis, es gribu atgriezties Latvijā, kur ir mani radi, mani vecāki, draugi, bet mēs nedrīkstam. Vācijā mums nav neviena. Latvijas iestādes arī neko palīdzēt nevar. Viņi ir informēti, taču es jau esmu nogurusi klausīties mūžīgās atrunas, jo patiešām pēc patreizējās likumdošanas noteicošais faktors ir pastāvīgā dzīvesvieta, nevis pilsonība vai ģimenes saiknes. Esmu nosūtījusi dokumentus, ka mums ir šķiršanās lieta, ka ir lieta par saskarsmes tiesībām, bet tas neko nemaina. Es maksāju savam advokātam 250 eiro stundā, nākas dzīvot ļoti taupīgi, lai finansiāli tiktu galā ar visiem maksājumiem, esmu jau nonākusi arī parādos, esmu nogurusi, emocionāli iztukšota, pamesta.”
Sievietei ir sajūta, ka viņa ir ieslodzīta Vācijā, ka lietā ir tik daudz melu, ko neviens pat necenšas pārbaudīt. Rokas nolaižas, jo vairs jau nav ideju, kā cīnīties par saviem bērniem, taču ir skaidra pārliecība, ka lieta ir safabricēta.
Sava nozīme esot arī temperamentam: “Esot konstatēts, ka man ir saskarsmes grūtības. Tiešām?
Jā, es neesmu uzbāzīga, man ir latvietes raksturs, bet pretī ir vīrs dienvidnieks, kurš visiem cenšas iepatikties, gari un skaisti runā, slavē sevi. Es vienmēr vairāk esmu rūpējusies, lai māja ir sakopta, drēbes izmazgātas, ēst uztaisīts, tas man ir svarīgāk par skaistu runāšanu, bet viņš vienmēr runājas ar katru satikto. No tā tiek secināts, ka man ir komunikācijas problēmas.”
Agita ir apjukusi, trūkst ideju, ko darīt tālāk. Brīžiem šķiet, ka vienīgais variants ir mēģināt bēgt. Arī šis raksts ir kā izmisuma sauciens. Agita cer, ka varbūt kāds ir gatavs palīdzēt – ar padomu, ar līdzīgu pieredzi – jebkā.
Ja ir kādi priekšlikumi, ieteikumi, pieredze, kas varētu sievietei palīdzēt, droši rakstiet uz [email protected] un tālāk jau informāciju nodošu Agitai.
