Kultūra
Literatūra

“Varbūt esam egles prozaiķes Janas sakurtajā peklē?” Konkursa “Aicinājums” proza0

Latvijas Rakstnieku savienības kultūrizglītības programmas “Literārā akadēmija” Latvijas skolēnu un jauniešu literāro darbu konkursā “Aicinājums” jaunieši no visas Latvijas jau 43. reizi iesūtīja savus dzejas un prozas darbus. Kopumā tika iesniegti 70 literāri darbi, no kuriem 34 bija prozas darbu pieteikumi.

Konkursa atbalstītāji: grāmatu apgādi “Dienas Grāmata”, “Jānis Roze”, “Kontinents”, “Latvijas Mediji” un “Latvijas Avīzes” pielikums “Kultūrzīmes”, “Liels un mazs”, “Mansards”, “Neputns”, “Pētergailis”, “Zvaigzne ABC”, kā arī LRS laikraksts “Konteksts”.

 

Šajā lapā publicējam prozas fragmentus no otrās grupas laureātu darbiem.

1. vieta: DĀVIDS RUBENS (Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, 9. klase, 14 gadi)

Raksts par to, kā mums “Literārajā akadēmijā” lika uzrakstīt rakstu dienasgrāmatas veidā

16. marts 19’ – Pirmā praktiskā nodarbība pie Janas Egles

Rīts iesākās tīri “labi”: agrais vilciens, blakussēdētāja – paveca babiņa, kura nemitīgi notiesāja pa kādai “svetlanai”, sīki drupinādama mīklu uz mana sēdekļa, un, kad pienāca klāt kontroliere, biļetes meklēšana izvērtās par īstu piedzīvojumu. Tikai izlādējot visu savas mugursomas saturu uz priekšā esošā galdiņa, beidzot atcerējos, ka šodien stacijā biļeti nemaz nenopirku, jo tā vietā, lai stātos rindā aiz simtgadīgām večiņām (apmēram tādām, kāda sēdēja man blakus), biju nolēmis to iegādāties vagonā. Negribēdams gan sevi atstāt kaunā, tikai īsi noteicu: “Nevaru atrast, laikam pazaudēju!” Biju pārliecināts, ka tūlīt būs moralizēšana, bet, pašam par brīnumu, kontroliere nopūtās un novilka: “Lai būtu! Galvu tikai nepazaudē!” Pēc šī gadījuma sapratu, ka šodien būs veiksmīga diena, nu, ja neņem vērā ar šokolādes drupačām saziestās bikses.

Steidzoties uz Rakstnieku savienību, cerēju saīsināt ejamo gabalu, dodoties pa ceļu gar Brīvības pieminekli, nemaz nepamanot, ka tur viss norobežots dzelteniem žogiem, tāpēc bija jāgriežas apkārt un jātaisa līkums. Pie sevis nošķendējos, vai tad latviešiem savā zemē, pieminot cīnītājus, jāiet kā teļiem aplokā, vēlāk pats sev oponēju – varbūt tas viņu drošībai. Tā nu iznāca, ka, pa galvu pa kaklu skriedams, Čaka ielā nonācu pusotru stundu ātrāk, nekā vajadzīgs, tāpēc līdz trijiem klīdu pa apkārtnes rajoniem, galvā pārlapojot Čaka dzejoļu krājumu lappuses, visbiežāk atceroties vārdus – “uzbāžas man kā pusnaktī netikles”. Tuvējā apkārtne šķita tieši tāda – netikļu pilna.

Kad beidzot kā viens no pirmajiem biju ieņēmis savu vietu nodarbības telpā, sāku prātot par to, kāda būs Jana Egle. Nolēmu izmantot savu cilvēku raksturošanas paņēmienu, atskaņu darināšanu no uzvārda, šoreiz sanāca: egle-pekle. Varbūt mēs, jaunie rakstnieki, esam egles, kam lemts nokļūt prozaiķes Janas sakurtajā peklē?

 

2. vieta: ROLANDS LISENOKS (absolvējis Krāslavas Valsts ģimnāzijas 12. klasi, 18 gadi)

Liktenīgā avantūra

Es, Rauls Ruiss, 1654. gadā 3. februārī uzkāpu uz kuģa klāja, lai atstātu Portugāli un dotos uz Dienvidamerikas piekrasti. Brauciens ilga tieši divus mēnešus, un šodien, 3. aprīlī, pastaigājoties pa klāju, tālumā, zilā dūmakā tītu, pamanīju zemi. Bezgala vienveidīgā peldēšana ir beigusies, tāpēc savu rokasgrāmatu nolēmu sākt ar šo brīdi, kad aizsākās mana ekspedīcija Amazones lietus mežos.

1654. gada 5. aprīlis.

Agrā rīta stundā kuģis piestāja fortā San Tiago. Kopā ar savu bērnības draugu Perto izkāpām krastā un iekārtojāmies vienīgajā piestātnes tavernā, noīrējot daudzmaz pieklājīgas guļvietas. Paņēmis naudu, Petro devās pirkt visu nepieciešamo ceļojumam uz džungļiem. Pa to laiku man bija iespēja iepazīties ar vietējo dzīves apstākļiem. Par īsti lielu šo miestu nevarēja nosaukt. Pārsvarā apkārt skanēja portugāļu, spāņu valoda un mazliet, pavisam nedaudz bija manāmi nīderlandieši. Visi iebraukušie ir tādi paši avantūristi kā mēs – tirgotāji un vergturi. Starp zemajām koka būdelēm daži matroži baudīja sieviešu augumus. Ar draugu satikāmies vakarā un apspriedām visu uzzināto. Atklājās, ka Petro tika ap-šmaukts par 12 reāliem.

1654. gada 10. aprīlis.

Šodien beidzot devāmies laukā no forta un iegājām džungļos. Kāpēc mēs to nedarījām agrāk? Man grūti atbildēt. Kaut gan vēl dzimtenē savācām domubiedru grupu, labi mums pazīstamus cilvēkus, tomēr Petro uzstāja, ka mums būtu jāapvienojas ar kādu citu grupu. Izrādās – ne tikai mēs, bet arī vēl kādi meklē indiāņu piramīdu. Tie citi teic, ka viņus mudina kāre pēc zināšanām un vēlme pētīt kultūru. Jā, jā, jā… protams!

 

3. vieta: KRISTĪNE ĀRENTE (Pilsrundāles vidusskola, 12. klase, 17 gadi)

Tumšā sāniela

Lielas pilsētas centrs. No piķa melnajām debesīm līst lietus kā ar spaiņiem. Tas noskalo putekļus, vakardienas avīzes, žurnālus, bukletus, skrejlapas, plastmasas maisiņus, kaut kādus iepakojumus sazin kādiem produktiem no pilsētas ielām, kas, sakrājušies pēc tvanīgas dienas, peld pa ielām. Ir dzirdams, kā lietus sitas pret asfaltu un bruģi, un pret ēku sienām, tālāk tekot pa kanalizācijas caurulēm uz pazemi, kur tālāk tas viss nonāk ūdenī, kuru mēs dzeram.

Tumša, šaura sāniela, kuru no abām pusēm ieskauj tumšas, vecas ēkas.

Brauktuves asfalts ir ar lielām un mazām bedrēm klāts, kuras lēnām pildās ar ūdeni. Gājēju un velosipēdu celiņa bruģis pie brauktuves malas ir vietām pilnībā nobrucis. Pie ēkām bruģa vietā ir lieli akmeņi, kas reiz bija celiņa segums un dubļi, kuros ir dīvainā kārtā iesējušās visādas nezāles. Ielu tikai apgaismo blāvs atspīdums no blakus ielas, lai arī viena laterna blāvi spīd šajā ielā pie autobusa pieturas.

No blakus ielas ir diezgan labi dzirdams, kā mašīnas brauc, taurē un šļaksta ūdeni pa gaisu. Un kā lamājas cilvēki, kuriem tiek uzšļakstīts ūdens. Pat ir dzirdamas dažas sarunas, kuras, šķiet, vairs nav noslēpums pārējiem pilsētas iedzīvotājiem.

Saistītie raksti

Ēkas nelegāli izīrē cilvēki (kuri uzdodas par šo māju īpašniekiem, lai viegli nopelnītu naudu) ļaudīm, kuri ir pazaudējuši mājas un ir ievilināti viņu lētajos piedāvājumos. Ēkas ir ar izsistiem logiem, kuru stikli mētājas pa visu ielu un kuri izskatās kā lieli, tukši, tumši caurumi ēkas sienā. Ar uzlauztām durvīm, kas šajā brīdī aicina doties iekšā, lai arī nemaz nevar dot mājīgo siltumu, drošības sajūtu, kuru varētu dot laba māja. Uz ēku sienām ir vulgāri teksti visādās valodās, tos uzraksta jaunieši, kuriem nav ko darīt.

Diezin vai tās drēgnās ēkas jebkad ieraudzīs labus laikus, kad tās pavilks ārā no zemes uz debesīm un atjaunos gan ārējo, gan iekšējo izskatu? Bet tas maz ticams – šī pilsēta tāpat brūk kopā.

LA.lv
LA
LA.LV
Kultūra
Oktobrī rīko vērienīgu dizaina notikumu
8 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
FOTO, VIDEO: Latvijas labāko mežradznieku satikšanās uz “Lielā dzintara” skatuves
8 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
“Sinfonietta Rīga” sezonu sāks ar Mocartu
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
VIDEO. Kariņš uzticas ministra Pūces spējām novest pašvaldību reformu līdz galam
1 stunda
LA
LA.LV
Latvijā
Ekskursijas laikā Kaļiņingradā gājis bojā tūrists no Latvijas
1 stunda
LE
LETA
Dabā
Otrdien Latviju sasniegs ciklons, atnesot stipru lietu un krusu
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Atcelts lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu pret Herbertu Cukuru
16 minūtes
LE
LETA
Sports
Znarokam veselības likstas, “Spartak” dažas turpmākās spēles vadīs Vītoliņš
3 stundas