Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
19. novembris, 2013
Drukāt

Vēsturnieku komisijas pasākumu pirmo reizi apmeklē Krievijas vēstnieks (26)

Foto - Saeimas Kanceleja. Valsts prezidenta un ANO ģenerālsekretāra dalība Valsts prezidenta kancelejas rīkotā konferencē "Latvijas valsts veidošana un atjaunošana vēsturiskā skatījumā"Foto - Saeimas Kanceleja. Valsts prezidenta un ANO ģenerālsekretāra dalība Valsts prezidenta kancelejas rīkotā konferencē "Latvijas valsts veidošana un atjaunošana vēsturiskā skatījumā"

Latvijas Vēsturnieku komisijas rīkotā konference “Latvijas valsts veidošana un atjaunošana vēsturiskā skatījumā” aizvadītajā pirmssvētku piektdienā bija iezīmīga gan ar dalībniekiem, gan saturu.

Melngalvju nama Svētku zālē līdzās diplomātiem, pašreizējiem Saeimas deputātiem, dažādu valsts institūciju un augstskolu vadības pārstāvjiem redzēja arī daudz “bijušo” – agrākos Saeimas priekšsēdētājus, Latvijas valsts prezidentus, ministru prezidentus. Visplašāk pārstāvēta, protams, bija vēsturnieku saime.

ANO ģenerālsekretāra Pana Kimuna klātbūtne bija panākusi to, ka pirmo reizi Vēsturnieku komisijas 15 gadu pastāvēšanas laikā uz tās pasākumu ieradās Krievijas vēstnieks. Uz līdzšinējām komisijas konferencēm un grāmatu atvēršanām, kuras citu valstu vēstnieki cītīgi apmeklēja, Krievija labi ja deleģēja kādu zemāka ranga funkcionāru, taču šoreiz zālē sēdēja Aleksandrs Vešņakovs. Tādējādi šo faktu var traktēt kā nelielu Latvijas diplomātijas uzvaru. Aizkulisēs runāja, ka Krievijas pārstāvniecība esot bijusi neapmierināta, uzzinot par ANO ģenerālsekretāra nodomu uzstāties vēsturnieku konferencē. Ievadvārdi, kurus sacīja Okupācijas muzeja pārstāvis Valters Nollendorfs, patiesi nesakrita ar Maskavas vēstures redzējumu. Viņš pieminēja kā vācu, tā padomju okupāciju un “ilgstošu svešu militāru spēku klātbūtni, kas nodrošināja svešu varu noziegumus pret Latvijas valsti, tautu un zemi”. Nollendorfs norādīja, ka ilgstošās okupācijas dēļ Latvijai vēl ilgi nāksies cīnīties ar tās sekām, lai sasniegtu to, ko citas valstis jau sasniegušas.

Pans Kimuns pārsteidz


ANO ģenerālsekretārs Pans Kimuns iemantoja auditorijas simpātijas, uzrunu sākot ar latviski teiktiem vārdiem “man patīk apmeklēt jūsu skaisto zemi” un vēlāk noslēdzot ar novēlējumu “saules mūžu Latvijai”. Pans atzīmēja, ka Latvija neatkarību atguvusi nevardarbīgā ceļā, pateicoties tautas kultūras mantojumam, kas saglabājis latviešu nacionālo identitāti. Citēti tika dzejnieka Māra Čaklā vārdi “ar gribasspēku pret karaspēku”, bet beigu daļā, jau citā kontekstā, Raiņa “es pasaul’s daļa, atbildīgs par visu”. Vēršoties pie pirmajā rindā sēdošās Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas, ģenerālsekretārs uzteica lielo sieviešu – parlamenta deputātu un ministru – skaitu Latvijas valdībā. Sieviešu lomas nodrošināšanā sabiedrībā un cilvēktiesību jomā Latvija varētu būt paraugs citām valstīm. ANO līderis atgādināja, ka savulaik Latvija saņēmusi lielu organizācijas atbalstu un tagad ir laiks palīdzēt ar savu pieredzi arī citām valstīm, kas arī notiek. “Jums ir labas vēlēšanas, jums ir laba pilsoniskā sabiedrība un neatkarīgi mediji. Nākotne Latvijai varētu būt laba. Latvija konsolidēs savu demokrātiju, attīstīs ekonomisko un sociālo jomu,” mūsu valsti slavēja augstākā ANO amatpersona. Pans aicināja Latviju gatavot darba plānu tās ES prezidentūras laikam 2015. gadā tā, lai centrālais jautājums būtu ilgtspējīga attīstība: “Latvija ir maza valsts, taču tai ir globāla ietekme dažādās iniciatīvās, un es paļaujos uz jums, ka sniegsiet savu palīdzību, veidojot pasauli labāku.”

“Neglītās lietas”


Konferences otrā daļa pilnībā bija atvēlēta vēsturnieku referātiem. Puse aicinātās publikas pēc ANO ģenerālsekretāra aiziešanas zālē neatgriezās, tomēr priekšlasījumiem turpināja sekot Valsts prezidents An­dris Bērziņš, kā arī vairāki diplomāti, tajā skaitā Polijas vēstnieks Ježijs Mareks Novakovskis. Ar interesi tika uzņemta LU asociētā profesora Ērika Jēkabsona uzstāšanās. Jēkabsons uzsvēra, ka sabiedrības zināšanas par Latvijas 1918. – 1920. gada neatkarības karu joprojām ir nepilnīgas, jo šis karš bija daudz sarežģītāks, un kaimiņvalstu iespaids uz Latvijas Brīvības cīņām bija daudz lielāks, nekā pieņemts uzskatīt. Reālās ainas trūkums skaidrojams ne tikai ar padomju laika pārrāvumu, bet arī ar pirmskara Latvijas historiogrāfijas īpatnībām – tolaik daudz ko noklusēja diplomātijas un politkorektuma vārdā. Šķita ķecerīgi atzīt, ka neatkarības kara laika lielākā kauja nav izcīnīta ne pie Cēsīm, ne pret bermontiešiem pie Rīgas, bet 1919. gada septembrī pie Daugavpils pret lieliniekiem. Kauju, kas prasīja 500 kritušo, izcīnīja lietuvieši un poļi. Turklāt sarkanās armijas kodolu veidoja latviešu un igauņu sarkanie strēlnieki. “”Pareizie” poļi un lietuvieši, savā starpā nesadarbojoties (drīz viņi karos arī savā starpā), karoja pret “nepareizajiem” igauņiem un latviešiem. Daugavpils cietokšņa priekšnocietinājuma fortu ieņēma, pateicoties tankiem ar franču apkalpēm,” aizmirstās vēstures lappuses atgādināja Jēkabsons. Pirmskara Latvijas vēstures grāmatās tādas lietas nerakstīja, jo poļi un lietuvieši pie Daugavpils karoja nevis par Latvijas neatkarību, bet gan par “mūsu zemi”. Klusēts tika arī par robežstrīdiem ar igauņiem un lietuviešiem par to, ka kaujā pie Cēsīm vadošais spēks bija igauņi, ar kuru palīdzību Ulmaņa valdība faktiski varēja atgriezties Rīgā. “Es tagad runāju lietas, kuras ir neglītas, taču uzskatu, ka mums par to ir jārunā. Mēs nedrīkstam runāt tikai par skaistajiem momentiem, jo pretējā gadījumā mūsu nelabvēļi to izvelk gaismā un prasa, kāpēc mēs par to nerunājam,” norādīja Jēkabsons. Tādu nostāju vēlāk debatēs pilnībā atbalstīja Ilga Kreituse, uzsverot, ka tai vajadzētu būt mūsdienu vēstures pētniecības pamattēzei.

“Taktiskā kolaborācija”


Profesors Aivars Stranga priekšlasījumā “Latvijas 1939. gada augusts – 1940. gada augusts: no absolūtas neitralitātes līdz padomju republikai” atgādināja, ka starpkaru laika Latvijas galvenais ārpolitiskais mērķis bija savas valstiskās neatkarības saglabāšana. Tā nebija Latvijas vaina, ka viss beidzās ar sagrāvi: “Grūti iedomāties, ko Latvija būtu varējusi darīt, lai novērstu PSRS plānotu un īstenotu agresiju, un Latvijas valsts iznīcināšanu (..) Ulmaņa rīcība bija nevis kolaboracionisms, bet taktiska kolaborācija uzspiestos apstākļos ar nolūku novērst vēl daudz ko ļaunāku,” Latvija 1939./40. gadā pieņēma visas PSRS prasības. Kā uzsvēra profesors, nekāda latviešu diplomātu glaimošana vai pielīšana Staļinam un Molotovam nevarēja mainīt viņu nodomus: “Tas izraisīja tikai viņu smīnu un ņirgāšanos.” Nav šaubu, ka Ulmanis 1939. gada bāzu līgumu uzskatīja par uzspiestu un vēlējās no tā atbrīvoties, taču 1940. gada jūnijā “Ulmanis un valdība bija paši sevi iemidzinājuši ar domu par labām attiecībām ar PSRS, tāpēc 16. jūnija ultimāts nāca kā pērkons no skaidrām debesīm”. Pēc vēsturnieka domām, lai kāda tobrīd būtu Ulmaņa rīcība, okupāciju tā nenovērstu, vienīgi ietekmētu tās gaitu, bet ne izšķiroši. Pretošanās ilgtu labi ja divas dienas un būtu ar asiņainām sekām. “No nācijas dzīvā spēka saglabāšanas viedokļa Ulmaņa lēmumu var attaisnot, bet ne to, ka PSRS netika iesniegts pat diplomātisks protests pret okupāciju un Latvijas sūtņi ārzemēs netika pilnvaroti nekavējoši informēt citu valstu valdības. Nav arī attaisnojama Ulmaņa piekrišana “tautas valdības” izveidei un tās lēmumu akceptēšanai,” uzskaitīja Stranga. Uz ekspremjera Einara Repšes lūgumu salīdzināt tā laika situāciju Latvijā ar Somijas lēmumu pretoties, Stranga atgādināja gan par somu nocietinājumiem un nācijas saliedētību, gan arī faktu, ka Somijā valdīja parlamentāra demokrātija, kas nepadevās spiedieniem. Latvijas vēstnieks Lietuvā Mārtiņš Virsis, pievienojoties diskusijai, piebilda, ka pēc pašu somu vēsturnieku izpētītā, maršals Mannerheims 1939. gada novembra beigās bijis gatavs pieņemt PSRS ultimātu, taču, kamēr viņa viedoklis nonāca līdz Helsinkiem, parlaments naktī jau bija pieņēmis lēmumu pretoties.

Pievienot komentāru

Komentāri (26)

  1. Kangaru vēstījums: “…taču šoreiz zālē sēdēja Aleksandrs Vešņakovs. Tādējādi šo faktu var traktēt kā nelielu Latvijas diplomātijas uzvaru. “

  2. …Tādejādi šo faktu var traktēt kā nelielu Latvijas diplomātijas uzvaru….Ak ,mans DIEVS ! Nu kāda te Latvijas diplomātijas uzvara ? Tas ,ka kaimiņvalsts diplomāts ,tāpat kā primadonna arī vēlas pastaigāties pa “mēli” ,vēl nedod tisības aiz sajūsmas siekaloties .

  3. >> XYZ un citiem līdzīgiem... Atbildēt

    Nezinīšiem derētu papētīt vēsturi tad viņi uzzinātu ka fašistu kustība radās Itālijā un tās vadītājs bija Benito Musolini .Turpretīm Vācijā bija Vācijas nacionālsociālistiskā strādnieku partija ar Ādolfu Hitleru priekšgalā. Tiem ,ka padomju idioloģija galīgi iesēdusies smadzenēs ,varu izteikt tikkai visdziļāko līdzjūtību .

  4. “Nav šaubu, ka Ulmanis 1939. gada bāzu līgumu uzskatīja par uzspiestu un vēlējās no tā atbrīvoties, taču 1940. gada jūnijā Ulmanis un valdība bija PAšI SEVI iemidzinājuši ar domu par labām attiecībām ar PSRS…”, konferencē stāsta Stranga. Nerunājiet muļķības, Strangas kungs! Ulmani iemidzināja viņam pietuvinātie un PSRS drošības dienesta savervētie kolaboranti, piemēram, “Jaunāko Ziņu” redaktors P. Blaus, kurš bija savervēts jau kopš 1936. gada un sniedza ziņas avīzē padomēm vēlamā manierē, tāpat savervētais ģenerālis R. Kļaviņš ar segvārdu “Drošais”, kurš pat bija izstrādājis PSRS Latvijas okupācijas plānu , utt. Droši vien arī Jūs šos un daudzus citus faktus zināt pat labāk, bet visā vainojat vienīgi Ulmani un tas vēsturniekam godu nedara.

  5. Pilnīgi neadekvāts raksts! Kauns žurnālistam!

    • Nekaunās ne žurnālisti, nekaunās arī t.s. vēsturnieki. Strangistu nekaunība pieaug ar katru gadu – tā tikai galīgiem “ku-kū” galīgs “ku-kū” var sākt apgalvot, ka pēc 1940.g. aprīlī pieņemtā jaunā Aizsardzības likuma (spēkā stājās 1940.g.15.maijā) – un Francijas zibenīgās sagrāves, Padomju valdības nota bija “kā pērkona spēriens”. Jau pēc 1939.g.3.septembra sāktā un 1940.g.10.maija angļu un franču t.s. “dīvainā (dīvānu) kara” beigām, Latvijas augstākā politiskā un militārā vadība bija gatava nostāties PSRS pusē. Vajadzētu strangistiem vismaz 1940.g.17.jūnija K.Ulmaņu runu pārlasīt:
      “Pilsoņi, pilsones!
      Pēdējo 24 stundu notikumi ir saviļņojuši visus prātus, un es tādēļ uzskatu par savu pienākumu, kā es to arvien svarīgos momentos esmu darījis, jums visiem pateikt, ko valdība šajā brīdī domā un dara.
      Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību….”

  6. Ko tur tas profesors var spriest par Ulmani! It kā mēs nezinam, kā padomija un krievs darbojās. Plus vel mūsu pašu komunisti. Domāju, ka Ulmanim nebija atstātas nekādas iespējas neko un nekur ziņot. No otras puses, arī tie Stalina “sabiedrotie” labprāt ticēja visiem viņa mēliem ja viņiem tas ir bijis izdevīgi. Tāpēc liekiet labāk Ulmaņa “grēkus” mierā. Ja šo reiz Latvija varēs attapties, tad tas būs tikai tāpēc ka mums kādreiz ir bijis tāds Kārlis.

  7. “Pretošanās ilgtu labi ja 2 dienas un būtu ar asiņainam sekām”, tā Strenga par 1940. gada Latvijas okupāciju. Labi, ka šādi “izglītoti” profesori strengas nebija par padomdevējiem Ulmanim, Kalpakam un Balodim 1918 – 1919. gadā, tad Latvijas valsts vispār nebūtu piedzimusi. Sēdot augstskolu kabinetos
    brīvību izcīnīt nevar, tāpat kā “pragmātiski” spriedelējot nevar aizstāvēt valsti, bet ir vajadzīga izlēmīga rīcība, bet tādas nebija. Netrūka spiegu un nodevēju, par ko neviens konferencē nerunāja. Vai tad Munters, Blaus un ģen.Kļaviņš tādi nebija, vēsturnieku kungi, profesori? Munters pat uz Maskavu nebrauca tāda “sīkuma” dēļ! Un vai tad kādas brīvības cīņas pret iebrucēju notiek bez asinīm? Ja būtu 2 dienu pretošanās, kā saka šis Strenga, tad šodien te nebūtu 5. kolonas, kas arī pasaka “kā būtu, ja būtu”.

    • bravūrīgajam Jurim Atbildēt

      Man tev ir tikai viens jautājums: Vai tu šodien vienmēr un visur ar Latvijas krieviem lieto tikai latviešu valodu? Domāju, ka mēs abi zinām atbildi. Tatad — aizveries! (P.S. Es gan to daru, jo krieviski neprotu.)

  8. Kad reiz abus okupantus saaks deeveet korekti? Vai nu padomju un fashistu vai krievu un vaacu, nevis padomju un vaacu.

  9. Ļauna seja ar naida pilnām acīm! Bet kāpēc nav ANO ģenerālsekretāra foto? Tad kurš ir “svarīgāks”? LA jau arī sāk liekties uz kremļa pusi!

  10. Nesaprotu portāla veidotāju.ANO ģenerālsekretāra bildes vietā,liels Vešņakova sejs.Konferenci apmeklēja ANO ģenerālsekretārs,protams tad arī pēc protokola -valstu vēstnieki.Rupja žurnālistu kļūda.

  11. Nu gan Sprūdes kungs šauj pāri par strīpu – Vešņakova apmeklējumu vēsturnieku sanāksmē uzdodams par mazu Latvijas diplomātijas uzvaru. Kā jau katrs krievs, Vešņakovs jūt bijību pret augstākstāvošu priekšnieku un tikai tāpēc aplaimoja ar savu klātbūtni saietu. Lai taču Kimuns redz ka arī Vešņakovs tur ir. Pārējais viņam pie vienas vietas.

    • Ja Jūs izlasītu ziņu vērīgāk, tad atrastu, ka tieši tas arī tur ir rakstīts. Bez Pana nebūtu nekā.
      Tā ir viena no diplomātijas būtībām – salikt lietas tā, lai otrs būtu spiests spert soli, kuru nemaz nevēlas. Vēl smalkāk būtu bijis sarīkot ANO ģenerālsekretāra uzstāšanos Okupācijas muzejā…

  12. Vētbieks Vešnakova kungs nyns jara ibvak;idiem,kuri bargajā 1941. gadā aisaztstāvāja Maskavu, tagad jau vairāk kā 22 gadus nesaņen Tēvijas kara invalīdu pensijas, daudzkārt miglaini solījis. Puķins savos apsveikumos ar runā par nesanaksātiem parādiem. Kas traucē Krievijai to darīt? Tā kā viņi maksā pensijas te palikušajiem okupantu virsniekiem un čekistiem. Latvijas valdība,izskatās, nav pat iepīkstējsuies, lai aizstāvētu latviešu strēlnieku tiesības. Krievijas valdībai pietiek nekaunības izlikties to neredzam. Nav ka Vācija,kur maksā pansijas latviešu leģionāriem invalīdiem.

  13. Labi gan, ka Latvijas parlaments 1994.g. nepieņēma lēmumu pretoties jautājumā par Pitalovas/Abrenes pievienošanu – būtu vēl lielākā grāvi par somiem iebraukuši! Starp citu, der atcerēties ne tikai 1939.- 1940.g. Ziemas karu, bet arī tā turpinājumu pēc 1941.g.25.jūnija, kad Somijas parlaments arī pieņēma lēmumu pretoties – t.i., vienpusēji lauzt miera līgumu un uzbrukt PSRS.

    • Tā var atbildēt tikai krievu- padomju skolu beidzis tupiķis. Bija man grūti nociesties un to nepateikt. Un vēl gan vēl tādiem rastos?

    • Vispār jau arī “turpinājuma karš” sākās pēc tam, kad krievi “preventīvi” bombardēja Somiju(pārkāpdami miera līgumu). Runāt par Somijas vienpusēju līguma laušanu ir smieklīgi labākjā gadījumā.

      • Turpinājum-karš varēja sākties tikai un vienīgi pēc Somijas parlamenta un prezidenta lēmumiem – un tie nebij’ pārdomāti, to jau kara beigu rezultāts parādīja. To jau arī somu ierindas vēlētājs ar savu balsojumu pirmajās pēckara vēlēšanās arī apliecināja – kā arī turpmākā Somijas ārpolitika attiecība pret PSRS (pēc 1991.g. – Krieviju). Somi daudz ko spējuši apjēgt – arī kļūdas atzīt, tā secinu lasot J.Rislaki rakstus.

  14. Labi, ka vācieši 1941. gadā atbrīvoja Baltijas valstis no padomju idzimteņiem, slepkavām un izvarotājiem! Padomju utainie dzīvnieki būtu visus baltiešus apslepkavojuši.

  15. un kā labā tagad darbojas Einars Repše,kas atkal spiežas politikā?

  16. Tikai Jēkabsona sacītais ir vērā ņemams, bet arī tā nav visa patiesība…

Draugiem Facebook Twitter Google+