Pirms 100 gadiem, 1915. gada 24. aprīlī, pēc Turcijas iekšlietu ministra Mehmeta Talata pavēles Konstantinopolē (Stambulā) no rīta sākās armēņu elites pārstāvju aresti.

Lasītākie

Cilvēkstāsts

“Naktī izsauca galveno ārstu, bija panika, visi runāja, sačukstējās, baidījās man ko teikt…” Martas mammas Ingas stāsts par dzīves lielākajām vērtībām 5

Veselam

10 pārliecinošas pazīmes, kas liecina, ka jūs nodzīvosiet ilgu mūžu

Kokteilis

Cik tev gadu? Pasaki savu vecumu, un mēs pateiksim vienu svarīgu frāzi, kas tev jāņem vērā tieši šogad

Lasīt citas ziņas

Ar šo notikumu aizsākās plašas represijas un slepkavošana, kas vēsturē pazīstama kā armēņu genocīds. Tā iemesls bija Osmaņu impērijas varasiestāžu uzskats, ka kristīgie armēņi kā tauta ir nelojāla un bīstama Turcijai, taču naidam starp abām tautām bija priekšvēsture jau 19. gadsimtā. Pēc pašu armēņu vēsturnieku aplēsēm, represijās Pirmā pasaules kara gados gāja bojā aptuveni pusotrs tūkstotis armēņu. Viņi zaudēja dzīvību gan deportāciju laikā un koncentrācijas nometnēs, gan grautiņos, tika nošauti, nomira no slimībām un bada. Pirmās pretarmēņu operācijas laikā Konstantinopolē arestētās 400 personas bija armēņu diasporas intelektuālais zieds – politiķi, garīdznieki, juristi, ārsti, intelektuāļi. Pirmajam cirtienam bija jāiznīcina armēņu kopienas “galva” un jālaupa pārējai tautas daļai spēja organizēties un pretoties.