1926. gada 28. jūlijs 0
Pirms 90 gadiem, 1926. gada 28. jūlijā, literāts un sabiedriskais darbinieks Jānis Akuraters “Jaunākajās Ziņās” dalās pārdomās par tā brīža Latvijā ļoti aktuālo korupcijas jautājumu: “Korupcija – mūsu laikmeta galvenais vārds. Par viņu runā salonos, ceļā, uz laukiem, tautā un inteliģencē.
Meklē cēloņus, nosoda, grib likvidēt, bet nevar. (..) Mazie ierēdņi mācās no augstākajiem, augstie no visaugstākajiem; province mācās no Rīgas, tauta no saviem vadoņiem. Tā tas ir bijis visos laikos, pie visām tautām. Tādēļ ir dabiski domāt, ka korupcijas sērga nav vis nākusi no tautas uz augšu, bet gan otrādi – no augšas tautā. (..) Korupciju nevar apslēpt ar daudziem vārdiem: ka tā ir kombinēšanas māksla, politiska gudrība, saimniecisks “ģēnijs” un sazin kas vēl, jo mīļu bērnu sauc daudzos mīļos vārdos.” Akuraters bija pārliecināts, ka valsts aparātā netrūkst godīgu ierēdņu, taču korupcijas riskus rada “garāmgājēji” – cilvēki, kurus interesē tikai “posteņi” un labums, ko tie var ienest. “Kas mūs glābs? Ir vajadzīgi absolūti godīgi augstākās varas nesēji un vajadzīgs, lai šie varas nesēji iedvestu saviem apakšniekiem kā nepieciešamo un vienīgo valsts stipruma lozungu godīgumu,” sprieda rakstnieks.
