“36 negulētas stundas, agresija un izdegšana nereti ir arī skolotāja ikdiena!” Pasniedzējs Raimonds rosina atvērt acis par izdienas pensijas “privilēģijām”
0
Diskusijas par izdienas pensiju sistēmas reformu Latvijā pēdējos mēnešos kļuvušas īpaši aktuālas. Tās skar simtiem profesionāļu valsts dienestā – policistus, ugunsdzēsējus, robežsargus, tiesu medicīnas ekspertus, prokurorus un citus. Valsts kancelejas rosinātās izmaiņas paredz gan izdienas pensiju vecuma un stāža palielināšanu, gan iespējamu tiesību pārskatīšanu atsevišķām profesiju grupām. LA.LV savas pārdomas uzrakstīja kāds pasniedzējs Raimonds, kurš šo tēmu sasaista ar realitāti izglītības iestādēs.
“Sveiki, mans stāsts gan nav saistīts ar profesiju, kurai pienāktos izdienas pensija, bet tomēr. Man ir maģistra grāds pedagoģijā, teju 20 gadu stāžs darbā skolā. Tomēr visu šo laiku paralēli skolai strādāju kā gids, grupu vadītājs un tulks, vienkārši, lai savilktu galus, vēstulē LA.LV raksta Raimonds.
Viņš turpina, norādot, ka neviens neapmaksāja viņa studijas, nereti darbs un mācības aizņēma 12-16 stundas dienā. “Rezultātā brīdī, kad pirms 15 gadiem nolēmu aiziet no darba skolā, mans atalgojums tur nesasniedza pat 1000 eiro. Un skolas vadība likvidēja teju pēdējo motivāciju, pieprasot vasaras brīvlaikā atrasties skolā no pulksten 9-14.00. Diemžēl tajā brīdī aizgāja arī 4-5 citi, gados jauni, būtisku priekšmetu pasniedzēji.
Tā, kļūstot par pašnodarbināto, finansiāli esmu tikai ieguvis, protams, nekad neesmu zinājis, kas ir veselības apdrošināšana, arī skolā pavadīto gadu dēļ prognozējamā pensija ir ap 250 eiro.
Sūtot skolā savus bērnus esmu saskāries ar šīs situācijas rūgtajiem augļiem. Matemātikas skolotāja, kas nespēj iemācīt savu priekšmetu, klases vidējā atzīme ir 5, divas trešdaļas vecāku sūta bērnus pie privātskolotājiem.
Šobrīd tulka darbā sastopu prokurorus, policistus, robežsargus. Tiem, kas iestājas pret izdienas pensijām vajadzētu ieskatīties acīs šiem cilvēkiem viņu ikdienā. Nereti viņi saka, ka nav gulējuši jau 36 stundas, izdegšana ir viņu normālais stāvoklis. Ikdienā viņi sastopas ar ārkārtēju agresiju, stresu. Mans paziņa, augsta ranga policijas virsnieks, vienkārši nodzērās un nomira ar insultu 3 gadu laikā pēc dienesta beigām.
Arīdzan skolotāja darbs ir līdzīgs, reti kurš to spēj efektīvi darīt līdz noteiktajam pensijas vecumam. Tāpēc uzskatu ka visas šīs it kā privilēģijas ir visai niecīga kompensācija par nesavtīgu kalpošanu sabiedrībai mūža garumā. Arī citās Eiropas valstīs skolotāja alga kopumā nav liela, tomēr sociālās garantijas un psiholoģiskā palīdzība ir fantastiska,” viņš salīdzina.
Par izdienas pensijām pirms kāda laika publiski izteicās filozofs, raidījumu vadītājs un komentētājs Romāns Meļņiks.
Mūsdienās cilvēks 45 vai 50 gadu vecumā vairs netiek uztverts kā “vecs” vai darba tirgum nederīgs
“Jebkādas reformas sociāli jutīgā jomā, kur tiek skartas cilvēku tiesības un nākotnes iztikas garantijas, dabiski izraisa pretestību. Taču šobrīd, kad valsts budžeta slodze pieaug, sabiedrības novecošanās turpinās, un kad kvalificēta darbaspēka trūkums kļūst akūts, ir svarīgi iziet ārpus protestu saukļiem. Izdienas pensiju reforma nav atriebība nevienai profesijai – tā ir mēģinājums modernizēt sistēmu, kura tapusi padomju laikos un vairs neatbilst realitātei. Sabiedriskajai diskusijai jābalstās faktos, ilgtspējīgā fiskālā domāšanā un cieņpilnā attieksmē pret profesionāļiem, nevis aizvainojumos.
Mūsdienās cilvēks 45 vai 50 gadu vecumā vairs netiek uztverts kā “vecs” vai darba tirgum nederīgs. Gluži pretēji – daudzi tieši šajā vecumā ir spēka un pieredzes pilnbriedā. Izdienas pensija 40 vai 45 gadu vecumā bija saprotama 20. gadsimta vidū, kad dzīves ilgums bija ievērojami zemāks, bet šobrīd tas jau tuvojas 80 gadiem.
Arī paši izdienas pensiju saņēmēji bieži vien nevēlas „aiziet malā”, bet turpināt darbu un attīstību. Valstij jābūt ieinteresētai to atbalstīt.
Ir jomas, kur fiziskā vai emocionālā slodze objektīvi ierobežo iespējamo profesionālo mūžu – piemēram, ugunsdzēsēji, specvienību darbinieki, tiesu medicīnas eksperti. Taču ir arī daudz amatu, kur galvenā vērtība ir uzkrātā pieredze, profesionālā intuīcija, stratēģiskā domāšana.
Atbrīvot šos cilvēkus spēka gados, neizmantojot viņu zināšanas un prasmes, ir valsts resursu izšķērdība. Tieši šobrīd, kad publiskais sektors saskaras ar grūtībām piesaistīt un noturēt kvalificētus kadrus, būtu jāveido mehānismi, kas ļauj pārkvalificēties – kļūt par mentoriem, jauno speciālistu sagatavotājiem, ekspertiem. Tas ir lētāk nekā atkal un atkal “aizlāpīt” sistēmas robus ar jaunu darbinieku meklēšanu, nespējot definēt, ko no viņiem sagaida.
Latvijā jau šobrīd ir virkne profesiju, kurās nav fiksēta vecuma ierobežojuma – svarīgāk ir spēt pildīt amata pienākumus, būt psiholoģiski un fiziski gatavam darbam. Šāda pieeja ir piemērojama arī daudzām amatu kategorijām, kur vecums nav izšķirošais faktors. Tā vietā, lai mehāniski noteiktu robežu, valstij vajadzētu attīstīt regulējumu, kas izvērtē katru gadījumu individuāli – vai cilvēks veselības un kompetenču ziņā joprojām spēj un galvenais – grib dot ieguldījumu.
Tajā pašā laikā jāatzīst – ir profesijas, kurās darba mūžs objektīvi ir īsāks, un tā nav ne valsts, ne cilvēka vaina. To nosaka profesijas specifika. Tieši tāpēc nepieciešams jau laikus veidot skaidru, strukturētu atbalstu otrās karjeras izveidei. Izglītības un labklājības sistēmām jāstrādā kopā, lai cilvēks zinātu: pēc 45 vai 50 gadu vecuma viņam būs iespēja pārkvalificēties, saņemt mērķētu atbalstu un palikt aktīvam darba tirgū. Tā būtu nevis privilēģiju atņemšana, bet iespēju paplašināšana.
Izdienas pensiju reforma nav pretrunā ar cieņu pret valsts dienestā strādājošajiem – tieši pretēji, tā var būt instruments, kā šo cieņu apliecināt, novērtējot profesionālo potenciālu ne tikai pagātnē, bet arī nākotnē. Tās ieviešana prasa uzmanību, taisnīgumu un pārejas mehānismus. Un spontānu, kategorisku veto vietā mums būtu nepieciešama atklāta, pamatota diskusija par šiem jautājumiem – ar sapratni par pārmaiņu nepieciešamību un ticību, ka pieredze nav problēma, bet vērtība.”
Reforma vai ilūzija? Eksperts skaidro, kā valdība “risina” izdienas pensiju problēmu
Valsts kancelejas piedāvātā izdienas pensiju sistēmas reforma, kuru konceptuāli ir atbalstījusi valdība, pēc būtības neko daudz nerisina, ja atceras, ka mērķis ir būtiski samazināt budžeta izdevumus, intervijā aģentūrai LETA pauda pensiju sistēmas eksperts, ekonomikas zinātņu doktors Edgars Voļskis.
Viņš arī atzīmēja, ka šis ir ļoti politizēts jautājums, jo politiķiem tā ir iespēja iegūt papildu punktus, pasakot: “redz, kā mēs cīnījāmies par jums”.
Voļskis uzsvēra, ka izdienas pensiju vietā vajadzētu paredzēt, ka profesijās, kuras ir saistītas ar riskiem dzīvībai un veselībai, būtu pieejamas rehabilitācijas iespējas un garāki atvaļinājumi, veselības apdrošināšana, kā arī pārkvalificēšanās iespējas.
Vienlaikus viņš noraidīja iespēju vērtēt izdienas pensijas vecuma sliekšņa paaugstināšanu.
“Atcerēsimies, kādēļ ieviesām izdienas pensijas. Gadījumiem, kad cilvēki, kuri vēl nav sasnieguši pensionēšanās vecumu, vairs nespēj veikt savus dienesta pienākumus, kuriem ir fiziski un mentāli ierobežojumi. Tagad mēs noteiksim, ka šis brīdis pienāks kaut kad vēlāk, nekā noteikts pašlaik? Kāpēc mēs melojam paši sev? Mērķis ir, lai cilvēks savu darbu var veikt pēc augstākajiem profesionālajiem standartiem. Kad tas objektīvu iemeslu dēļ vairs nav iespējams, ir jābūt pārkvalificēšanās iespējām,” uzsvēra Voļskis.
Viņš norādīja, ka labākais, ko varētu darīt, ir noteikt konkrētu gadu, kurā Latvija atsakās no izdienas pensijām kā tādām un pāriet uz sistēmu, kad pilnīgi visi strādājošie darba mūža laikā krāj kapitālu vecuma pensijām.
Lai saglabātu tiesisko paļāvību, izdienas pensijas, protams, būtu jāsaglabā tiem, kuri tās saņem pašlaik. Taču svarīgi būtu neradīt aizvien jaunus izdienas pensiju saņēmējus.
Izdienas pensiju vietā profesijām, kurās pašlaik ir ierobežojumi veikt pienākumus līdz vecuma pensijas sasniegšanai, būtu jāparedz apdrošināšana.
“Šīs apdrošināšanas prēmijas izmaksās būtiski mazāk, nekā nākotnes saistības par izdienas pensijām. Turklāt, jāņem vērā, ka profesijās, kas saistītas ar risku veselībai un dzīvībai, šis risks var iestāties jebkurā brīdī. Tad cilvēks arī varēs saņemt šo apdrošināšanas kompensāciju. Svarīgi ir arī tas, ka jebkuras apdrošināšanas iemaksas ir investīciju instruments, kas paliek tautsaimniecībā un neveido ilgtermiņa saistības,” norādīja ekonomists.
Viņš gan pieļāva, ka šādu risinājumu politiķi neriskētu izvēlēties. Tomēr norādīja, ka ir ļoti svarīgi, lai cilvēki maksimāli ilgi – līdz pensijas vecuma sasniegšanai – turpinātu darba gaitas, lai arī, iespējams, citā profesijā. Tādēļ valstij būtu jānodrošina pārkvalifikācijas iespējas.
“Arī 40 gadu vecumā un vēlāk cilvēki var apgūt jaunas prasmes. Ko tad kultūras cilvēki 40 gadu vecumā pārtrauks strādāt un vienkārši sēdēs mājās? Turpināt darba gaitas, lai arī citā profesijā, uzkrāt vecuma pensijas kapitālu – tas ir pavisam cits stāsts. Es visai kritiski klausos izteikumus, ka nav iespējams apgūt neko jaunu, nav iespējams turpināt strādāt. Tas tomēr primāri ir attieksmes jautājums,” norādīja Voļskis.
Viņš uzsvēra, ka svarīgākais nav, vai cilvēks paliek strādāt tajā pašā nozarē vai aiziet uz citu. Būtiskākais ir turpināt strādāt līdz vecuma pensijas sasniegšanai.
Jau vēstīts, ka valdība konceptuāli ir atbalstījusi Valsts kancelejas informatīvo ziņojumu par izdienas pensiju sistēmas reformu, kas paredz, ka no 2027.gada no izdienas pensiju saņēmēju loka varētu izslēgt visas profesijas, kuras nav saistītas ar regulāru veselības un dzīvības apdraudējumu, vienlaikus neskarot šobrīd izdienas profesijās nodarbinātos, kuriem gan būs jārēķinās ar augstākām prasībām darba stāžam un potenciāli arī koriģētu izdienas pensijas apjomu. Par Valsts kancelejas rosinātajām izmaiņām vēl paredzētas tālākas diskusijas arī Saeimā un gala lēmumu pieņems parlamentārieši.
Valsts kanceleja piedāvā no izdienas pensiju profesiju loka izslēgt prokurorus, tiesnešus, paredzot speciālo pensiju, diplomātus, baleta māksliniekus, leļļu teātra aktierus, cirka māksliniekus, kora māksliniekus, orķestra māksliniekus, solistus vokālistus, teātra aktierus, paredzot atbalstu pārkvalifikācijai citā profesijā, kā arī visus amatus un profesijas, kurās personas darba pienākumu izpilde nav saistīta ar regulāru veselības un dzīvības apdraudējumu, tostarp atbalsta funkciju veicējus.
Tas būtu saistoši tikai tām personām, kuras konkrētajā profesijā sāks strādāt pēc 2026.gada beigām.
Tajā pašā laikā Valsts kancelejas izstrādātais piedāvājums paredz izdienas profesijās nodarbinātām personām, kuras 2027.gada 1.janvārī jau atrodas dienestā vai darba attiecībās, izņemot personas, kuras 2027.gada 1.janvārī būs ieguvušas tiesības uz izdienas pensiju, pakāpeniski palielināt izdienas pensijas saņemšanai nepieciešamo minimālo vecumu un darba stāžu.
Gan darba stāžu, gan vecumu plānots celt par sešiem mēnešiem ik gadu, līdz tas palielināsies par pieciem gadiem vispārējā gadījumā, bet par desmit gadiem prokuroriem. Pakāpeniskais izdienas vecuma un stāža palielinājums par pieciem gadiem ar soli seši mēneši gadā netiks attiecināts uz izdienas profesijās nodarbinātajiem, kuri izdienas profesijā ir sasnieguši 15 gadu stāžu.
Vienlaikus pret minimālā pensionēšanās vecuma palielināšanu šādā veidā iebilda Iekšlietu ministrija (IeM), rosinot noteikt, ka jebkāds jaunais regulējums, tostarp gan par izdienas pensijas piešķiršanas vecumu, gan par pensijas apmēra aprēķinu neattiecas uz tām amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, kuras 2027.gada 1.janvārī atrodas dienestā, bet nav ieguvušas tiesības uz izdienas pensiju un kurām ir uzkrāts vismaz 10 gadu izdienas stāžs.
