Ilustratīvs foto

Aiga Grasmane: Vai labā stāvoklī esoša bioloģiskā daudzveidība samazinās klimata pārmaiņas? 0

Aiga Grasmane, žurnāls “Baltijas Koks”

Laikā, kad nozaru ikdienas politisko un finanšu jautājumu risināšanas izaicinājumiem pievienojas omikrona nestais saasinājums, kas skar teju ikvienu, un vēl piedevām sāpīgs enerģijas cenu kāpums, šķiet, ka diennaktī paliek maz stundu bez kreņķiem. Tomēr saglabājam mieru un skatāmies reālistiski – ir lietas, ko varam ietekmēt ar attieksmi, rīcību un lēmumiem, lai nodrošinātu ikdienas darbības un tiktu uz priekšu.

Reklāma
Reklāma
7 lietas, ko gudri cilvēki par sevi nekad nesaka 20
Dārgāk nekā Šveicē, Vācijā vai Dānijā. Vietnē, kas analizē dzīves dārdzību, norādīts, ka Latvijā komunālie pakalpojumi ir otrie dārgākie pasaulē
Kokteilis
“Tā ir visprastākā lielummānija un cinisms!” Grupas “Līvi” dibinātājs beidzot skaļi paudis savu viedokli par grupas pašreizējām darbībām
Lasīt citas ziņas

Attiecībā uz Eiropas Savienības zaļā kursa attīstību šie izaicinājumi kopā ar janvāra vētrām, cerams, dara skaidrāku skatu uz realitāti, liekot precīzāk izvērtēt, kas mums kā valstij ir patiesie izaicinājumi un kā šajā sarežģītajā vingrojumu kompleksā, ko veido simtiem uzdevumu klimata mērķu sasniegšanai, saglabāt savas vērtības, nodrošināt saviem cilvēkiem labklājību un valstij spēju atdot lielos parādus nākotnē.

Lielā mērā kritiku, kas vērsta pret Eiropas Komisijas (EK) politiķiem un ierēdņiem par zaļā kursa mērķu sasniegšanas veidiem, mazliet pārfrāzējot, varētu salīdzināt ar atbildi uz jautājumu, kas svarīgāks – vista vai ola? EK ierēdņi, kas ir atbildīgi par vienu no aspektiem globālo izaicinājumu kontekstā, proti, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, ir uzņēmuši spēcīgu kursu attiecībā uz šo mērķu sasniegšanu, ignorējot pārējos mērķus, tai skaitā galveno – klimatneitralitāte.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vai labā stāvoklī esoša bioloģiskā daudzveidība samazinās klimata pārmaiņas vai arī klimata pārmaiņu samazināšana nodrošinās priekšnosacījumus bioloģiskās daudzveidības pastāvēšanai?

Šā gada janvāra vidū notika kārtējā Eiropas Komisijas Mežsaimniecības pilsoniskā dialoga grupas sanāksme, kurā EK pārstāvji iepazīstināja ar progresu dažādu politikas un tiesību aktu iniciatīvu izstrādē. Piedaloties šajā sanāksmē kā Eiropas Privāto meža īpašnieku konfederācijas (CEPF) pārstāvei, man šoreiz bija divi jauni pārsteigumi.

EK Vides direktorāta pārstāvis J. Kapitao (J. Capitao), izklāstot nosacījumus biodaudzveidības stratēģijā noteikto aizsargājamo teritoriju mērķu sasniegšanai – 30% sauszemes teritorijas aizsargātas, no tiem 10% stingri aizsargāti – un atbildot uz jautājumiem, kāda būs ietekme uz citiem ES politiku mērķiem un kas finansēs zaudējumus, kā arī ietekmi uz dalībvalstu mežsaimniecību šajās platībās, atbildēja, ka viņa kompetencē neietilpst šādi apsvērumi.

Tas nozīmē, ka šobrīd netiek salāgotas dažādas ES stratēģijas, un neliecina par apņemšanos sasniegt to mērķus. Turklāt tas ir pieņēmums, ka šādi mērķi sekmēs ES prioritāro mērķu sasniegšanu. Tas būtu tāpat kā apstiprināt vienas ministrijas kompetencē esošus Ministru kabineta noteikumus, neveicot ietekmi uz budžetu novērtējumu un nesaskaņojot ar citām ministrijām. ES dokumentu izstrāde ir kā sprints – kas pirmais izstrādā gatavu dokumentu un panāk tā apstiprināšanu, tas ir sasniedzis savus mērķus. Pārējiem jāpielāgojas.

Otrs pārsteigums ir par procesa uzbūvi un tā īstenošanu dalībvalstīs – izklāstot biodaudzveidības stratēģijas mērķu sasniegšanu attiecībā uz sugu un biotopu aizsardzības statusu, EK pārstāvis V. Franks iezīmēja ļoti plašu spektru aizsardzības pasākumiem, kuriem kvalificētos arī vairāki pasākumi, ko paredz mūsu likumi meža apsaimniekošanai, – koku grupu atstāšana cirsmā, ekoloģiskie koki u. tml.

Reklāma
Reklāma

Šī pieeja būtiski atšķiras no tā, ko esam šeit Latvijā raduši lasīt vides un reģionālās attīstības ministra apstiprinātos sugu aizsardzības plānos, piemēram, dažādām pūcēm paredzēt 500 hektāru lielu mikroliegumu veidošanu. Šāda pieeja no mūsu dabas aizsardzības iestādēm neveido auglīgu platformu sadarbībai ar meža apsaimniekotājiem, jo tiek dzīta aizliegšanas politika, nemeklējot veiksmīgus risinājumus. Līdz ar to secinājums ir tāds, ka lielā mērā daudzas labas lietas ir paredzētas EK vadlīnijās, bet mēs kā resursu īpašnieki un pārvaldītāji netiekam iesistīti atklātās sarunās par visām iespējām.

Diskusiju par zemes sektora lomu klimata politikas kontekstā 12. janvārī organizēja Eiropas Parlamenta deputāti, tostarp Ivars Ījabs. K. Holclaitners (C. Holzleitner) no Klimata direktorāta, runājot par klimata politiku, uzsvēra, ka 2050. gads būs ļoti lielā mērā par bioekonomiku. Pamazām atsakoties no oglekļietilpīgām izejvielām, mums tomēr paliks mēslojums un pārtikas audzēšana, kas jāsabalansē ar oglekļa piesaistēm.

Mums vēl joprojām būs vajadzīga pārtika un būs vajadzīgs vairāk biomasas, jo mums vairāk nebūs fosilo izejvielu. Emisijas radīs mēslošana un mājlopi, kas mums būs jākompensē ar papildu piesaistēm. Būs nepieciešama koksne un vairāk biomasas, ar ko aizstāt oglekli dažādās nozarēs – bioplastmasas ražošanā, šķiedras ieguvē, ķīmijas rūpniecībā vai koka konstrukcijām. Tādējādi ir jāizlaipo starp šiem faktoriem – nodrošināt pārtiku, biomasu un izmantot zemi oglekļa piesaistei. Zemes izmantošanas un zemes izmantošanas maiņas regulas priekšlikums ir par to, kā virzīties pareizajā virzienā, uzsvēra K. Holclaitners.

Runājot par skaitļiem, līdz 2030. gadam mums būtu jāpiesaista 310 miljoni tonnu oglekļa katru gadu, kā to nosaka klimata likums. Līdz 2035. gadam vajadzētu tikt līdz neitrālam zemes izmantošanas sektoram. Un jāpalielina piesaistes par 15% katru gadu līdz 2030. gadam. No vienas puses, jāpanāk ilgtspējīgāka pārtikas un biomasas ražošana, no otras puses, jāpanāk biomasas ilgtspējīgāka izmantošana. Tātad izmantot biomasu, lai ražotu ilgmūžīgākus produktus un lai aizvietotu produktus, kas ir fosilietilpīgi.

Runājot par to, kā tika sarēķināti sasniedzamie mērķrādītāji – 310 miljonu tonnu emisiju samazinājums –, K. Holcleitners piemin gan politisko vienošanas klimata likuma priekšlikumā, gan arī aplēses par to, kas ir samērīga cena par CO2piesaistēm. K. Holclaitners min, ka, nosakot 310 miljonu tonnu samazinājumu, izmaksas ir samērīgas. Ja mērķi tiktu noteikti augstāki, tad piesaistes pasākumi būtu dārgāki un būtu jāķeras pie koku ciršanas apjomu samazināšanas.

Savukārt neapsaimniekots mežs esot jutīgs pret klimata ekstrēmiem un kaitēkļiem. Tāpēc mežs ir aktīvi jāapsaimnieko un jāstāda koku sugas, kas nākotnē būs noturīgas jaunajos klimatiskajos apstākļos. Dzirdot šo izklāstu, ir skaidrs, ka K. Holclaitners nav iepazinies ar atsevišķu valstu iespējām ar saprātīgiem paņēmieniem un saprātīgos termiņos sasniegt šo mērķa rādītāju, kas Latvijas gadījumā jau ar esošo mērķi nozīmē būtisku koku ciršanas apjoma samazinājumu.

EK pārstāvis uzsver, ka šajā mērķu sasniegšanā ir iespējama win-win situācija, kad risinājumi ir labi gan klimatam, gan biodaudzveidībai, gan arī zemes apsaimniekotājiem ir iespējami ekonomiski risinājumi. Viens no pasākumiem, ko K. Holclaitners min kā veiksmīgu piemēru, ir mitruma režīma atjaunošana susinātās kūdras augsnēs, kas ir veiksmīgs pasākums gan klimatam, gan bioloģiskai daudzveidībai. Un ES jau strādā privātas iniciatīvas, piemēram, mitruma režīma atjaunošana Vācijā kūdras augsnēs.

Pieejamā informācija par šo iniciatīvu atrodama Vācijas emisijas tirdzniecības iestādes tīmekļvietnē https://www.dehst.de/. Vācijā ir apmēram 18 000 kvadrātkilometru kūdras augšņu, kas ir 5% no valsts teritorijas. Vairāk nekā 90% šo augšņu ir susinātas lauksaimniecībai un mežsaimniecībai.

Nosusinot kūdras augsnes, skābeklis iekļūst augsnē, kur kopā ar baktērijām un citiem augsnes irdinātājiem liek organikai satrūdēt, kas rada milzīgas emisijas. Tie ir apmēram 45 miljonu tonnu CO2 ekvivalenta vai gandrīz 5% no visām Vācijas emisijām. Klimata dēļ ir jāsamazina šīs nenormāli augstās emisijas. Atjaunojot ūdens līmeni, emisijas tiekot samazinātas.

Papildu efekts ir jaunu dzīvotņu radīšana, kā arī plūdu risku samazināšana. Taču ne šajā vietnē, ne arī K. Holclaitners nerunā par emisijām, kas rodas, veicot šos ūdens režīma atjaunošanas pasākumus. Lai tie būtu efektīvi, ir jānoņem augsnes virskārta 0,5–1 metru dziļumā, kas atkal ir milzīgas emisijas. Līdz ar to stāsts par ūdens režīma atjaunošanas efektivitāti prasītos pēc šīs jomas ekspertu vērtējuma, lai būtu ticams.

Kā otru piemēru ierēdnis min agromežsaimniecību, kas ir veids, kā nodrošināt pārtiku reizē ar klimatam labvēlīgu zemes apsaimniekošanu. Iespējams, ja ierēdnim uzvārds būtu nevis vāciskais Holclaitners, bet Kļaviņš vai Ozoliņš, mēs dzirdētu arī citus veiksmīgus pasākumus kā piemērus klimata pārmaiņu samazināšanai zemes izmantošanas sektorā.