Kadrs no Aika Karapetjana filmas “Bezkaunīgie”.
Kadrs no Aika Karapetjana filmas “Bezkaunīgie”.
Publicitātes foto

Aika Karapetjana “Bezkaunīgie” kukaiņi 4

Līga Granta, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Labs darbiņš, kas padarīts – “Visiem nepietiek!” Krievijā sācies 95.benzīna deficīts 73
Veselam
Austrumu slimnīcā ar NBS helikopteru nogādāta gados jauna paciente kritiskā stāvoklī 53
Situācija DUS. Gribēju hotdogam tā vairāk majonēzi un mazliet sinepes, man atbildēja: Kādu uztaisīšu, tādu ēdīsi!
Lasīt citas ziņas

Helēna ar ģimeni dodas uz mirušā tēva māju, kur viņa nav bijusi kopš bērnības. Viņas valdonīgais, paštaisnais vīrs, psiholoģijas pasniedzējs Rihards, ir apsolījis kopā ar bērniem – pusaudzi Ēriku un mazo Maiju – palīdzēt Helēnai atjaunot māju, lai viņa tajā varētu veidot iecerētos deju retrītus. Mājā viņus gaida ne tikai senatnes elpa, bet arī daudz dažādu kukaiņu. Cīņa ar tiem pārvēršas pretstāvē katram ar sevi un vienam pret otru, lai atkarotu ne tikai dzīves, bet arī personīgo psiholoģisko telpu.

Filma sākas ar to, ka Rihards savā lekcijā piedāvā studentiem izspēlēt kādu situāciju no dzīves. Turpmāk mēs it kā piedalāmies Riharda ģimenes izbraukumā uz vasarnīcu, bet, tā kā sākuma uzstādījums ir spēle, tad tā arī īsti netop skaidrs, vai skatāmies stāstu par Riharda ģimeni un tās peripetijām, vai tas ir tikai studentu piedāvāto uzstādījumu kopums un, iespējams, Riharda reālā dzīve un ģimene ir pavisam citāda. Te nu režisors mums piedāvā izvēli spēlēties un domāt, kā būtu, ja personāži konkrētā situācijā būtu reaģējuši citādi, vai arī uztvert visu kā psiholoģisku ģimenes drāmu, kas arī ir izstrādāta gana filigrāni.

CITI ŠOBRĪD LASA

Rihards parādās kā diezgan despotisks ģimenes galva, kurš nosaka ne tikai to, kādu mūziku klausīties, kādā krāsā būs sievas izlolotā retrīta deju zāle, bet arī to, būs negaiss vai nebūs. Helēna izbraukuma sākumā apgalvo, ka šajā mājā ir laimīga, bet pēc tam trīcošām rokām smēķē, mājai uzgriezusi muguru. Nav noliedzams, ka viņi saglabājuši interesi vienam par otru, bet tā ir tīri seksuāla, domas un sajūtas ir katram savas, un tajās viņi nedalās.

Bērni ir pasaule katra par sevi. Pusaudzis Ēriks ir klusais intelektuālis, kurš pārzina modernistu mūziku, mācās franču valodu, bet vienlaikus spilgti izdzīvo identitātes krīzi, viņu vilina viss “melnais”, it kā aizliegtais, nāve un tās aspekti, seksuālā piederība, bet viņš ir spiests to slēpt no tēva, kura kategoriskais spriedums par dzimuma identitāti neatstāj nekādus iebildumus.

Mazā Maija ir kā ģimenes liekais, viņa mēģina kontaktēties ar tēvu, brāli, bet tie viņu vienkārši atraida. Māte par viņu rūpējas, bet ir pārāk pārņemta ar savu jauno dzīvi, lai nopietni pievērstos meitai. Maijai nekas cits neatliek, kā sarunāties ar kukaiņiem.

Un tā – “jo tālāk mežā, jo vairāk koku”. Nepamet sajūta, ka Riharda studenti ik pa laikam uzstāda aizvien jaunus šķēršļus ģimenes ceļā. Emocijas ir sakāpinātas tik ļoti, ka liekas neticami, ka vienā ģimenē var būt tik samilzušas emocionālās krīzes. Piemēram, mirušais bērns, tas jau ir par daudz. Režisors pārbauda mūsu emocionālās pieņemšanas robežas. Un es šeit nesaskatu tik vēlamo ironijas devu, kas ļautu pieņemt aizvien jaunus un jaunus pārspīlējumus.

Un te nonākam pie filmas “piektā elementa” – pašas mājas. Milzīga, tukša, mazliet par lielu vienai ģimenei, kur nu vēl vienam cilvēkam. Ārēji ļoti skarba, askētiska, te nav ne dārza, ne žoga, tikai mežs visapkārt. Interjers pārsteidz ar bijušo krāšņumu, nav gan īsti skaidrs, kāpēc māja izskatās pamesta jau pusgadsimtu, bet virtuvē uz galda ir neapēsto pusdienu paliekas. Tomēr ir ļoti skaisti. Filmas mākslinieks (Aldis Meinerts) ir izdarījis milzīgu darbu. Nezinu, kādā stāvoklī filmas veidotāji atrada filmējamo muižu, bet tās kārtu kārtas, ko tās varoņi noņem remonta laikā, atsedz aizvien jaunus brīnumus. Atsegtā pagānu saulīte, kuras priekšā Helēna nodarbojas ar jogu, viņu provocē gandrīz pārpasaulīgai pieredzei. Un arī kukaiņi un tārpi ir nevis pretīgi, bet dekoratīvi. Dažādie rakursi, gaismu un ēnu spēles padara šo māju teju bezgalīgu (operators Jurģis Kmins).

Reklāma
Reklāma

Kukaiņi filmā ir kā savdabīgs attiecību katalizators. Režisors Aiks Karapetjans ir stāstījis: “Pirms vairākiem gadiem Ziemassvētku priekšvakarā gatavojāmies svētkiem kopā ar saviem tuvākajiem. Tobrīd ar sievu bijām sastrīdējušies un īsti nesarunājāmies, bet kopā tīrījām māju. Vienā brīdī izdzirdu sievas saucienu: “Paskaties uz augšu!” Ņemot vērā situāciju, bija skaidrs, ka nekas labs mani tur negaida – un patiešām, pa griestiem ložņāja vesels mudžeklis mazu, baltu tārpu! Bijām tiešām pārsteigti un labu brīdi lauzījām galvu, ko iesākt, beigās iesūcām tos putekļu sūcējā. Kopīgi risinot problēmu, pavisam aizmirsām strīdu. Tā man radās filmas ideja – stāsts par sarežģītām attiecībām ģimenē, kurai nākas apkarot šādus nelūgtus viesus savā mājā, un cīņa tiem kļūst par katalizatoru, labu iemeslu, lai atrisinātu sen sasāpējušus jautājumus attiecībās.” Tā nu kukaiņi līdzīgi cūkām “Sema ceļojumos” ir nonākuši filmā un liek varoņiem reaģēt uz savu klātbūtni. Tie izraisa zinātnisku interesi Ērikā, Maija tajos atrod rotaļu biedrus, Helēna vēlas ar tiem sadzīvot, kā jau ar organisku šīs mājas daļu, bet Rihards, kā vienmēr, rīkojas kardināli un racionāli – tie jāiznīcina līdz pēdējam.

Varbūt tas, ka Didzis Jonovs (Rihards) nav profesionāls aktieris, bet režisors, šoreiz ir lielā veiksme, jo viņš ir tik atsvešināts un klāt neesošs, ka tas parāda viņa attieksmi pret ģimeni. Viņš ir ģimenes galva, noteicējs, bet neiesaistās savu tuvinieku emocionālā līdzpārdzīvojumā. Martas Grases Helēna ir ārēji gan trausla, gan robusta, viņas sievišķība, plastiskums, pat ugunīgums atklājas tikai tad, kad viņa nodarbojas ar deju. Tad atklājas viss šīs sievietes iekšējais potenciāls un pamatojas viņas pārmērīgās reakcijas.

Liela šīs filmas veiksme ir Gregors Laķis Ērika lomā. Nav viegli atrast jaunu cilvēku, kurš tik organiski ļautos spēlēm ar nāvi un dzimuma identitāti.

Filma kārtējo reizi pierāda Aika Karapetjana režisora prasmi, profesionālo varēšanu un noteikti ir noskatīšanās un no tās izrietošās pašanalīzes vērta.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.