Aivars Valeniks: “Latvijā nekad netrūks pilsoņu, kuri būs gatavi cīnīties par valsts neatkarību” 91
Justīne Iie, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aivars Valeniks ir atvaļināts pulkvežleitnants, kurš savos dienesta gados ir sniedzis lielu ieguldījumu Zemessardzes veidošanā. Dienestu sācis kā leitnants Zemessardzes 32. Ludzas bataljonā, bijis bataljona un brigādes komandieris, kā arī piedalījies starptautiskajā misijā Afganistānā. Tieši juku laiks pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mudinājis pulkvežleitnantu uzsākt militārā dienesta gaitas.
Sekoja krusttēva piemēram
Mans krusttēvs, tēva brālis Francis Valeniks, lai gan dienēja PSRS armijā, bija un ir savas valsts patriots kopš bērna kājas. Viņš bija mans piemērs, kuram izvēlējos sekot, jo armija ir disciplīna, pakļaušanās noteiktiem reglamentiem, tā ir kārtība, kas nodrošina valsts drošību.
1990. gadā pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas absolvēšanas es strādāju padomju saimniecībā par iecirkņa priekšnieku, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas šīs saimniecības sāka jukt. Šajā laikā sāka veidoties Zemessardze. Ņemot vērā toreizējo situāciju un krusttēva pieredzes stāstus par dienestu, sapratu, ka redzu sevi zemessargu rindās, un iestājos Zemessardzē.
Sākumā es biju brīvprātīgais zemessargs un sev vietu profesionālajā dienestā vēl neredzēju. Nodienēju pusgadu vada komandiera amatā Zemessardzes 32. bataljonā Ludzā, mani ievēroja bataljona komandieris. Pēc bataljona komandiera aicinājuma 1991. gada vasarā es pārgāju dienēt uz Zemessardzes 32. kājnieku bataljona štābu un uzsāku profesionālā dienesta gaitas.
Sākums bija grūts un savdabīgs
Tas bija patriotisma pacēluma vilnis, jo bija atgūta neatkarība un veidojās apziņa, ka valsts ir jāsargā. Varbūt tieši tāpēc Zemessardze bija pamatu pamats valsts armijas izveidei. Tajos laikos mēs daudz palīdzējām policijai kārtības nodrošināšanā un veicām uzdevumus, kas saistīti ar robežas sargāšanu, līdz robežsardze pilnveidojās un pilnībā pārņēma šo pienākumu.
Visi centāmies un pildījām savus pienākumus pēc labākās sirdsapziņas, tomēr tas daļēji bija arī juku laiks, bija grūti saprast, kuram var uzticēties un kuram ne.
Zemessardzē iestājās arī ne visai labvēlīgas personas, ar šo tendenci mēs cīnījāmies: atklājām dienestam nepiemērotos un likām izstāties no Zemessardzes. Visādi gāja, bet savus uzdevumus izpildījām, tas bija labs sākums un pamats mūsu neatkarības atjaunošanā.
Zemessardzes veidošanas sākumā tajā pārsvarā bija puiši un vīrieši, sieviešu bija ļoti maz. Vecuma ierobežojumu nebija, vienīgais noteikums bija, ka jābūt 18 gadiem, lai iestātos.
Līdz ar to mums bija visu vecumu spektra vīrieši: no jauniem līdz dzīvi pieredzējušiem vīriem. Kompensācijas par mācību apmeklējumiem, kādas ir tagad, nebija. Tajā laikā zemessargi nāca pēc brīvprātības principa, balstoties uz pašu finansiālajiem līdzekļiem. Trūka ieroču un formas tērpu.
Liela daļa zemessargu ģērbās savā, piemeklētā apģērbā, līdz tika izdoti oficiālie formas tērpi. Līdz ar to no pirmajām dienām mācījām, ka spilgts apģērbs jāatstāj mājās, jo karavīram ir jābūt spējām maskēties. Piemēram, mednieki ģērbās mednieku drēbēs, gumijas zābakos, kas bija vairāk piemērotas karavīru uzdevumu veikšanai.
Mainījām domāšanu
Ja mēs tagad salīdzinām Zemessardzi mūsdienās un tās pirmsākumos, atšķirība ir milzīga.
Tagad tā ir neatņemama Nacionālo bruņoto spēku sastāvdaļa, piedalās gan NATO līmeņa mācībās līdzās citu NATO valstu karavīriem, gan dažādās štāba mācībās, gan taktiskajās mācībās ar vienībām.
Zemessargiem, kas mēs bijām 90. gadu sākumā, pieredze bija tikai PSRS bruņotajos spēkos, kuru pielāgojām tā laika apstākļiem. Tikai tad, kad mūsu armijas galvenā štāba cilvēki izveidoja kontaktus ar kaimiņvalstīm un NATO, mēs sākām saņemt dažādu atbalstu Zemessardzes attīstībai.
Ļoti daudz palīdzēja Zviedrijas bruņoto spēku instruktori, kuri mūs trenēja. Protams, bija arī citu valstu instruktori, kuri palīdzēja veidot Zemessardzes un armijas domāšanu prom no PSRS principiem, virzot to uz NATO pusi. Vienas no pirmajām mācībām ar Kanādas bruņoto spēki instruktoriem norisinājās Cēsīs, kur mēs pirmo reizi saskārāmies ar NATO armijas principiem.
Apguvām lauka kaujas iemaņu pamatus, militāro operāciju plānošanu un lēmumu pieņemšanas principus.
Mācības notika retāk nekā tagad
Mācību biežums, līdzīgi kā tagad, bija atkarīgs no to mēroga un no tā, cik zemessargu plānojām iesaistīt. Ja runājam par vada līmeni, tad vadu komandieriem bija uzdevums arī pašiem organizēt nelielas mācības, piemēram, ieroču apmācības.
Savukārt lielākas mācības, kas bija rotas vai bataljona līmenī, rīkojām vismaz divas līdz trīs reizes gadā. Finansiālais budžets mums bija krietni mazāks nekā tas ir pašlaik bataljoniem, līdz ar to toreiz mācības bija krietni retāk.
Ļoti spilgti atmiņā palikusi mana pirmās kaujas gatavības pārbaude Zemessardzē, ko organizēja aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis. Tajā laikā biju Zemessardzes 3. Latgales brigādes štāba priekšnieks. Tika izsludināta trauksme un uzdevuma izpildei dota viena diena. Mēs apzinājām Rēzeknes 36. bataljona zemessargus, jo kaujas uzdevumi tika plānoti Rēzeknes bataljona atbildības teritorijā.
Divu stundu laikā sapulcējās diezgan liels zemessargu skaits, vairāk nekā 50 zemessargu. Mums bija kaujas uzdevums pārtvert pretinieka diversantu vienību, kuras mērķis bija iznīcināt Rēzeknes lidlauku. Tajā laikā pastāvēja arī Zemessardzes aviācija un Rēzeknes lidlaukā bāzējās divas lidmašīnas. Mēs veicām ātro plānošanu, izvirzījām zemessargus uzdevumiem noteiktās pozīcijās. Nosacītā pretinieka lomā bija speciālo uzdevumu vienības karavīri, viņiem kā pretiniekiem šajās mācībās neizdevās tikt līdz lidlaukam un iznīcināt mērķi.
Motivācija ir viena
Jebkura armija balstās uz trīs galvenajiem principiem – cilvēks, nodrošinājums, apmācība.
Jebkurā valstī pie jebkuriem apstākļiem – gan iekšējiem, gan ārējiem – būs noteikts pilsoņu skaits, kuri vēlēsies un būs gatavi aizstāvēt savu valsti.
Noteikti pēdējo gadu notikumi – Krimas krīze 2014. gadā un Krievijas iebrukums Ukrainā 24. februārī – ir bijuši stimuli, kas mudināja cilvēkus stāties Zemessardzē, bet neuzskatu, ka tas ir noteicošais. Esmu pārliecināts – ja šo notikumu nebūtu, cilvēkiem tik un tā būtu apziņa un izpratne, ka valsts ir jāsargā un, lai to darītu, ir jāmācās un jātrenējas.
Mūsdienās zemessargi varbūt ir daudz motivētāki, jo ir nodrošināti ar mūsdienīgu ekipējumu, apbruņoti ar mūsdienīgiem ieročiem, līdz ar to viņu kaujas spējas ir daudz lielākas nekā toreiz. Savukārt attieksme gan toreiz, gan tagad ir vērsta uz patriotismu un valsts aizsardzību. Latvijā nekad netrūks pilsoņu, kuri būs gatavi cīnīties par valsts neatkarību.
Vienmēr atcerēsies cilvēkus
Savas dienesta gaitas beidzu 2018. gadā, atvaļinoties no profesionālā dienesta.
No dienesta laikiem spilgtākā un atmiņā paliekošākā ir misija Afganistānā, kur man izdevās dienēt kopā ar citu NATO valstu karavīriem, iepazīt viņu mentalitāti un saprast, ka mēs varam uz viņiem paļauties.
Savukārt, ja runājam tikai par laiku Latvijā, tad lielākais dienesta laiks ir pavadīts Zemessardzes 3. Latgales brigādē. Vislabākās atmiņas palikušas par zemessargiem un bataljonu komandieriem, kurus iepazinu visos bataljonos Latgales brigādes atbildības teritorijā. Viņu motivācija, attieksme, degsme un gribēšana ir tas, ko vienmēr atcerēšos, ko vērtēju visaugstāk. Neviens komandieris nav cīnītājs bez padotajiem, kuri vēlas un māk izpildīt pavēles.
