Gata Šļūkas zīmējums

Galvā ieskanas skumjā melodija, kad pirmsvēlēšanu karnevālā Inguna Sudraba, kuras sirdi it kā esot caururbusi Latvijas mīlestības amorbulta, lūdz mani, vēlētāju, uz dāmu deju, lai es aizdancinātu viņu līdz Saeimas deputātes krēslam.

Lasītākie

“To bezjēdzīgo brīvdienu 1. maijā sen bija laiks izbeigt.” Sociālo tīklu lietotāju viedokļi par 1.maiju kā oficiālu brīvdienu

Kāpēc ar gadiem pieaug svars? Kaloriju skaitīšana nepalīdzēs, lūk, kas tev jādara

RAKSTA REDAKTORS

“Kad sāku rādīt slaidus par Ukrainu, redzēju, ka vairāki skolēni novērsa skatienu…” Pieredzes stāsts par krievvalodīgajiem jauniešiem 7

Lasīt citas ziņas

Ja uzaicinājums būtu izteikts pirms padsmit gadiem, kad politikas parketu vēl biezā kārtā neklāja (protams, visu konkurējošo partiju) dejotāju sanestie dubļi, es, iespējams, to pieņemtu, bet šodien nevaru atbrīvoties no sajūtas, ka Sudrabas kundzes sacītie vārdi nenāk no sirds, bet acis, sēžot deputātes krēslā, viltīgi mirdzēs tanī virzienā, kur apmetušies jaunizceptie “sociāldemokrāti”.

Un tādēļ, atbildējis: atvainojiet, es nedejoju, – gaidīšu tās “dzimtenes meitenes” uzlūgumu, ar kuru mani saista savstarpējas simpātijas jau vairāku pirmsvēlēšanu karnevālu garumā.

Gunārs Ziemelis Rīgā