Anda Līce: Jau vismaz divdesmit gadus vara dara visu, lai slēptu ne tikai iepriekšējā režīma, bet arī savus noziegumus 63
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tas, ko mēs neredzam un nevaram sataustīt, kādā brīdī var materializēties. Kad domas un vārdi sasniedz kritisko masu, sāk notikt lietas, ko cilvēki ir piesaukuši. Tad mēs vai nu gavilējam (kā atmodas gados), vai šausmās saķeram galvu, redzot to, kas šodien notiek Krievijā un Baltkrievijā.
Tāpēc ir jāuzmanās, piemēram, ar vēlējumu “Velns lai parauj”, kas pandēmijas laikā skan ik uz soļa – ļaunums sevi neliek ilgi lūgties. Šoreiz tas notiek ne jau aiz trejdeviņiem kalniem, kā citkārt, bet tepat, pāris simtu kilometru attālumā, pie Latvijas, Lietuvas un Polijas robežām.
Ne tikai Krievijā, bet arī neatkarību atguvušajās valstīs joprojām ir daudz to, kas kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem ilgojas ja ne gluži pēc Staļina, tad pēc stingrās rokas gan. Tā kā Krievija neveica savas valsts divdesmitā gadsimta vēstures revīziju, Putina režīma veidolā tā šo stingro roku ir ieguvusi, daudzi teic – atguvusi.
Jau vismaz divdesmit gadus vara dara visu, lai slēptu ne tikai iepriekšējā režīma, bet arī savus noziegumus. Cilvēktiesību aizsardzības centrs “Memoriāls”, ko 1988. gadā dibināja represijas piedzīvojušie, cenšas noziegumus atklāt un dokumentēt, un tieši viņus vara tagad vajā un represē vēlreiz. Kafkas un Orvela literāro darbu sižeti šodien ir vērojami reālajā dzīvē.
Rezultātā masu protesti pret režīmu gan Krievijā, gan Baltkrievijā pagaidām ir apspiesti, tie izpaužas kā atsevišķu ļoti drosmīgu cilvēku rīcība. Tā 83 gadus vecā krievu rakstniece, dzejniece, dramaturģe un gleznotāja Ludmila Petruševska, kuras dzimta ir cietusi no komunistiskā terora, paužot protestu pret “Memoriāla” vajāšanu, šoruden atteicās no valsts prēmijas, ko viņai savā laikā pasniedza Putins. Vara tagad praktizē īpašu žurnālistu pazemošanas veidu – publiskajā telpā, pieminot “Memoriālu”, kādu citu nevēlamu biedrību vai izdevumu, ik reizi ir jāapliecina, ka tas ir atzīts par “ārzemju aģentu” vai “ekstrēmistisku organizāciju”.
Gan Putins, gan Lukašenko, cīnīdamies katrs savā valstī par absolūto varu, ir vienoti naidā pret savu tautu. Abās valstīs pašreiz notiekošo vieni analītiķi uzskata par režīmu agoniju, citi – par draudu. Un ne tikai Eiropai.
Nevienam stingrās rokas piesaucējam, diemžēl tādu ir ne mazums arī Latvijā, nevajadzētu sevi barot ar ilūzijām, šādas vēlmes vienmēr beidzas ar autoritāru režīmu nākšanu pie varas. Kā tas notiek un ko tas dara ar cilvēku, redzam jaunajā latviešu daudzsēriju mākslas filmā “Emīlija. Latvijas preses karaliene”, kas šoruden uzsāka ceļu pie skatītājiem. Skatieties un domājiet!
