Anda Līce: Runā, ka arī Kremļa elite izmantojot zīlnieku un burvju pakalpojumus 2
Es skatos Dzintras Gekas dokumentālo filmu “Tālā zeme Sibīrija” un redzu iekonservētu padomju laiku, izmirstošas sādžas, novārtā atstātu zemi un cilvēkus.
Tos Latvijas iedzīvotājus, kas mūsdienās brauc apskatīt savu rūgtās bērnības zemi Sibīriju, uzmana kā Krievijai bīstamus ļaudis un dažviet viņiem pat liedz apmeklēt tuvinieku kapus. Un tā skaitoties kristīga valsts!
Paradoksi ir uz katra soļa – neiedomājami auglīga zeme un pamestība, milzīgi plašumi un darbaroku trūkums, neaprēķināmas dabas bagātības un nabadzība.
Tur viss aug griezdamies, taču nav kas sēj un stāda.
Gēnos iedzītā nolemtības un atstumtības sajūta, samierināšanās ar notiekošo Krievijai šodien ļauj strauji slīdēt atpakaļ diktatūrā.
Jau cariskā Krievijas vara sev nelojālos sūtīja uz Sibīriju, taču Staļina laikā Sibīrija kļuva par sava veida cilvēku izgāztuvi – milzu nometni, kur varas patvaļa un necilvēcība veica savu negatīvo selekciju.
Šodien uz Sibīriju ved sadzīves atkritumus. Kūstot mūžīgajam sasalumam, atsedzas ne tikai mamutu un cilvēku kauli.
Kopš 1917. gada Oktobra apvērsuma Krievija pastāvīgi atrodas kara stāvoklī ar pārējo pasauli. Varai ir izdevīga šāda mūžīgā ielenkuma sludināšana, jo tā attaisno visus nepadarītos darbus ar pastāvīgu gatavošanos cīņai.
Tauta izeju no beztiesiskuma meklē elkdievībā, kas izpaužas visdīvainākajos veidos. Pirms kāda laika internetā redzēju, kā Baikāla tuvumā uzstāda baltu Putina krūšutēlu, lai cilvēkiem būtu kur izsūdzēt savas bēdas.
Jakutijas šamanis Aleksejs Gabiševs 2019. gadā sāka iet kājām uz Maskavu ar nolūku izdzīt no Kremļa dēmonu Putinu. Daudzi ceļā sastaptie ļaudis viņu sveica un vēlēja veiksmi.
Vara tiešām no šamaņiem baidās, un ar aizturēto dēmona izdzinēju neesot apgājusies tik nežēlīgi kā ar demonstrantiem Maskavas ielās. Runā, ka arī Kremļa elite izmantojot zīlnieku un burvju pakalpojumus. Tas ir raksturīgs visām autoritārām varām.
Kur gan vēl citur pasaulē pastāv tik milzīgas attīstības iespējas un vienlaikus gluži maniakāla kāre pēc aizvien jaunām teritorijām?
Nepārredzamajos un maz apdzīvotajos plašumos diezin vai spētu darboties arī taisnīgi likumi, jo, ņemot vērā tautas mentalitātes īpatnības, to izpildi būtu grūti kontrolēt.
Krievijas sabiedrība ir pieradusi, ka uz likumiem paļauties nevar, ne velti tautā saka: “Zakon kak dišlo, kuda povernul, tuda i višlo” (“Likums kā dīstele, kur pagriež, tur arī brauc”).
Daudzām valstīm trūkst gan auglīgas zemes, gan derīgu izrakteņu, un tomēr tās attīstās un pasauli neapdraud. Varbūt Krievijas lielākā problēma izrādīsies tā, ka zemes ir par daudz?
