Latvijā
Sabiedrība

Anda Līce: Noliekties, pacelt un nest tālāk1


Anda Līce
Anda Līce
Foto: Valdis Ilzēns

Šogad 25. martā tāpat kā visos padomju deportāciju piemiņas brīžos, cilvēkiem rokās būs ziedi, bet sirdī rūgtums ne tikai par pagājušā gadsimtā notikušajām netaisnībām, bet arī par šo laiku.

Ne viens vien politiķis teiks uzrunas, solīs neaizmirst upurus un turēt cieņā viņu ideālus. Parasti tādās reizēs viss norit raiti pēc scenārija, jo neviens no upuriem taču vairs nevar pateikt: “Beidziet muldēt, sāciet darīt!”

Atjaunotās neatkarības gados man ir nācies lasīt simtiem likteņstāstu un literarizētu atmiņu, tāpēc esmu kļuvusi īpaši jūtīga pret patētiku un neīstumu. Arī pret traģisko notikumu atspoguļojumu dažā labā mūsdienu filmā. Sākoties atmodai, politiski represētie plēsa vaļā asarās un asinīs samirkušās atmiņu lappuses, un tās kļuva par dedzinošām vēstures liecībām.

Veidojot grāmatu sēriju “Via dolorosa”, es tikos ar tik dažādiem cilvēkiem. Kādi savas atmiņas gribēja uzrakstīt pantos, kaut gan pirms tam saistītā valodā nebija neko rakstījuši. Viņiem šķita, ka šie dramatiskie notikumi ir jāstāsta kādā īpašā valodā, un viņus nebija viegli pierunāt pārdzīvoto uzrakstīt tā, kā tas ir bijis. Kopumā sadarbība ar atmiņu autoriem bija svētīga – pateicoties viņu drosmei un atklātībai, iznāca sešas šīs sērijas grāmatas.

Noliekot ziedus, mēs noliecamies, upuru piemiņu godinot. Tas ir pats vieglākais, ko dzīvajiem nākas darīt. Daudzi diemžēl pie tā arī paliek. Godināšanai tikai tad ir jēga, ja paceļam mūžībā aizgājušo ideālus un tos nesam tālāk, turklāt nevis kā pirmsvēlēšanu lozungus un populistiskus solījumus, bet kā idejas, kuras īstenojam atbilstoši savam ieņemamajam amatam un spējām. Tas nav tikai tēlnieku, rakstnieku, kino un teātra ļaužu, bet gan ikviena sevi cienoša pilsoņa pienākums.

Pirmajiem, kas ķeras pie kaut kā jauna, vienmēr ir vieglāk – lauks nav nopēdots, un var droši iemīt savu ceļu, kā tas bija ar romānu sēriju “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Tā būs arī ar filmām par Latvijas vēsturi. Nākamajiem jau nāksies uzmanīties, lai nebrauktu pa tām pašām sliedēm un neatkārtotos.

Saistītie raksti

Man šķiet, ka tas jau šad tad notiek. Visos laikos radošā darba pavadone ir bijusi konjunktūra. Tai pa pēdām seko profanācija, un tad jau līdz vēstures faktu sagrozīšanai nav ilgi jāgaida. Piemiņas saglabāšanas darbs prasa gan laiku, gan līdzekļus.

Laiku mēs sev katrs piešķiram pats, līdzekļus – visbiežāk kāds no malas. Vienīgi sirdsapziņu neviens piešķirt nevar. Arī divdesmit pirmajā gadsimtā cilvēkā tā vai nu ir, vai arī nav.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
VB
Vija Beinerte
Latvijā
Palieciet mājās! Tapis skaudrs video, kurā ārsti lūdz Latvijas sabiedrību palīdzēt glābt savas un arī viņu dzīvības 3
5 stundas
ĢK
Ģirts Kasparāns
Latvijā
Zemgaliete Klāra Kalniņa – sociāldemokrāte ar dziļu dzimtenes mīlestību sirdī
6 stundas
LE
LETA
Latvijā
Vakar reģistrēts šosezon lielākais kūlas ugunsgrēku skaits 3
7 stundas

Lasītākie

LK
Linda Kusiņa-Šulce
Kultūra
Meitenes mīl patīkamus pārsteigumus. Saruna ar Hermani Paukšu
3 stundas
LE
LETA
Dabā
Svētdien gaidāms sniegs un brāzmains vējš
1 stunda
LE
LETA
Veselam
Pēdējā diennaktī apstiprināti 25 Covid-19 gadījumi. Trīs cilvēki stacionēti ar smagu slimības gaitu
6 stundas
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
VIDEO. Ceļā uz Saulkrastiem izveidojies sastrēgums vairāku desmitu kilometru garumā
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
No nākamās nedēļas bruņotie spēki sargās valsts austrumu robežu
3 stundas