Sports
Citi sporta veidi

“Datoru paaudze ir zem 30 gadiem, un tā ir pilnīga katastrofa!” Olimpiskais vicečempions Aigars Fadejevs3


Aigaram Fadejevam ir laimējies – pēc sportista karjeras beigām viņš atradis nodarbi, kas padodas un ko mīl.
Aigaram Fadejevam ir laimējies – pēc sportista karjeras beigām viņš atradis nodarbi, kas padodas un ko mīl.
Foto: Karīna Miezāja

Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Olimpiskais vicečempions soļošanā, starptautiskā līmenī labi zināmais sporta rehabilitologs un fizioterapeits Aigars Fadejevs atzīst, ka 21. gadsimts sabiedrībā arvien vairāk iezīmējas ar kustību trūkumu – gan vecākai paaudzei, kas aizņemta ikdienas darbos, gan jaunākai, kas ievilināta datoru un viedierīču slazdā.

Olimpiskās dienas, kas šogad rit mēneša garumā, pasākumu plānā iezīmēts, ka šī ir senioru nedēļa ar Aigaru Fadejevu. Kādi ir tavi novērojumi, kā senioriem ir ar kustīgumu, veselīgumu?

A. Fadejevs: Pēc sporta būtības vārdu “seniors” var attiecināt uz nobriedušu cilvēku grupu – no 40 gadiem. Atklāti sakot – bēdīga situācija. Tā ir aptuveni mana paaudze, kas uzaugusi un pieredzējusi lielāko stresu.

Ne tādas radikālas lietas kā karš, bet bijušas daudzas pārmaiņas ekonomikā, krīzes, devalvācija, varas iekārtas maiņa. Uz šīs paaudzes pleciem balstās jaunā Latvijas fundamenta būvniecība, ļoti spēcīgi vajadzēja integrēties, attīstīties, iziet evolūcijas ceļu līdz ar kapitālismu, globalizāciju.

Tā ir stresaina paaudze, kura tendēta uz rezultātu, cenšoties maksimāli sasniegt mērķus. Bet sportiskajām aktivitātēm laika krietni pietrūcis. Daudzi, tiecoties pēc labklājības, par sportu aizmirsuši.

Tev ir kāds vieds padoms, kā atgriezties uz pareizā ceļa un vairāk padomāt par veselību?

Viss ir vecs kā pasaule – kustība ir dzīvība. Tās ir atrunas, ka nav laika. Visiem ir ģimenes, bērni. Šai paaudzei bērni jau pieauguši un liela laime, ja ir kāds maziņš piedzimis, tas ir otrais cēliens.

Pie manis nāk ārstēt šīs ielaistās traumas, kondīcijas. Pārsvarā iet prom ar programmu – es to saucu par mājas darbu, lai pie manis retāk iegrieztos – kā salabot problēmas, kas visbiežāk ir ar muguru, kakla daļu, locītavām.

Vajag atrast stundu un vislabāk rīta cēlienā. Negribas, nevaru no rīta piecelties, daudz darba, līst lietus, stiprs vējš – tās ir atrunas. Vajag iesākt un turpināt, obligāti! Tā ir laika organizēšana.

Kad sazvanījāmies, savu šā brīža treniņu grafiku raksturoji ar vārdu “traks”. Kāds tas ir?

Es neesmu labākais piemērs, atšķiros no lielākās daļas pasaules iedzīvotāju, jo man vajadzīgs adre­nalīns un to gūstu trakā veidā – jau padsmit gadus ceļos ļoti agri, vasarā līdz ar sauli, arī 3.30. Standarts ir 4.00, iemesls ir personisks, maģisks – esmu viens, viņš, es un mēnestiņš.

Tas ir mans svētais laiks. Skrienu naktīs, peldu visu cauru gadu. Ja ārā mīnus 30 grādi, kādu āliņģi noteikti atradīšu, jo esmu aukstuma fans, absolūti atkarīgs no aukstuma. Nekad nemazgājos siltā ūdenī. Joprojām skrienu ātri, ļoti ātri, normālam cilvēkam tie cipari nebūtu sagremojami.

Lai cik tas dīvaini būtu, man šīs adrenalīna porcijas vajadzīgas, lai izturētu garo darba dienu, stresu un atbildību. Man vajag uzlādēties ar masīvu slodzi. Funkcionēt varu 18 stundas dienā, un, lai to izdarītu, man vajadzīgs sešas stundas ļoti dziļš miegs – tā, ka izslēdzas lampiņa un ieslēdzas.

Tāds ir mans režīms, neiesaku to darīt citiem. Katram ir savs specifisks, tāpēc, arī ejot pie speciālistiem, meklējiet labākos, konsultējieties. Neko nedariet no daktera, trenera “Youtube” vai “Google”.

Mēs esam tik daudzi miljardi, un katrs ir unikāls. Speciālists pateiks pareizo ceļu, īpaši senioriem – ko var viens, nedrīkst otrs.

Svara kategorijas, iepriekšējās traumas, dzīves ritms – ir ļoti daudz faktoru, kas jāņem vērā. Ikdienas rutīnu viņiem mainīt ir krietni grūtāk, jo vecums nosaka savas robežas. Jāatceras par sirsniņu – pēc 40 gadiem, ņemot vērā visus stresus, motoriņš var uzmest kādu kūleni.

Cilvēki līdz 40 – to arvien vairāk var dēvēt par datoru, biroju paaudzi, un tas ir stāsts par mūsu mugurām.

Es daudz saskaros ar cilvēkiem, kas vada birojus vai arī aktīvi darbojas uzņēmējdarbībā, citā arodā.

Viņi arī kustas, datoru paaudze ir zem 30 gadiem, un tā ir pilnīga katastrofa. Izzinot cilvēku, ļoti daudz uzmanības pievēršu viņa nodarbei.

Cilvēks prasa, kā man to labot. Piemērs – pie manis savulaik Losandželosā vērsās slavena vijolniece, bija ļoti akūts muskuļu iekaisums, izārstēju. Viņa prasīja, ko darīt, teicu – nespēlējiet vijoli. Man bieži prasa, ko nedarīt vai darīt vairāk.

Nesēdēt pie datora! Šīs arodslimības vienmēr būs, un no tā nekādi nevar izvairīties.

Atkal jāatgriežas pie tā, ko teicu – kustība. Ir vairākas metodiskās pieejas, programmas, ko dodu līdzi saviem pacientiem, un tad viņi tās pilda mājās.

Mani kā divu skolnieču tēvu uztrauc arī tas, ko smagās skolas somas izdara ar bērnu mugurām.

Tas nav tikai par skolas somu, mūsu laikā ar to bija traģiskāk – pa laukiem pieci, septiņi kilometri bija jāiet kājām uz skolu. Bet atšķirība tā, ka mums bija vairāk jāstrādā, jākustas un tas izlīdzinājās.

Vainīgs ir bērnu ikdienas ritms, vecāku uzmanības trūkums. Daudzi bērnus sūta uz dažādām sporta nodarbēm, tas ir ļoti labi, bet mazs procents to var atļauties. Sports skolās vienkārši iznīkst – gandrīz nav un ir ļoti nekvalitatīvs.

Sporta teorija, ķermeņa izzināšana – tam jau sen jābūt atsevišķam priekšmetam. Mēs augam, un no pirmās klases jāsāk saprast, kas ir dators, kāds ir mehānisms (ķermenis), ar ko gribam sadzīvot un kā varam to attīstīt, lai būtu veseli. Šā jautājuma kapitāli trūkst.

Šis septembris zīmīgs ar to, ka aprit 20 gadi, kopš tu Sidnejas olimpiskajās spēlēs izcīnīji sudraba medaļu. Ko tev šobrīd nozīmē šī medaļa?

Tas ir viens no augstākajiem maniem sasniegumiem, ļoti bieži arī ikdienā jūtu, ka tas latviešiem kopumā bijis liels notikums. Pēdējos gados apzinos, ka mūsu valstij tas ir bijis kas ļoti īpašs.

Esmu sastapies ar apliecinājumiem, ka cilvēki no manis to gaidīja, daudzi tūkstoši naktī nebija gulējuši un šo brīdi gaidījuši, un kas būtu, ja es viņus pieviltu. Esmu lepns par to, ko izdarīju.

Mani ieraugot, cilvēki arī tagad redz manī profesionālu atlētu, lai gan esmu no tā prom ilgu laiku. Liels gods, ka mani atceras.

Kurš kilometrs no 50 tev šobrīd ir visvairāk atmiņā?

Ja nemaldos, pirms 20. kilometra biju kārtīgi atpalicis, biju 18. vai pat 24. vietā. Šaubījos, vai daru pareizi, nelecot līdzi, bet ļoti spēcīgs instinkts teica, ka visu daru pareizi, – to rādīja laiks un ātrums distancē.

Tādos kritiskos laika apstākļos, Sidnejā tā bija karstākā diena pusgadsimta laikā, sapratu, ka notiks kaut kas neparedzams, ļoti smags un ka visu daru pareizi.

Tā bija viena no retajām reizēm, kad pieslāpēju savas emocijas, jo nereti esmu vienkārši rāvis prom, pāris reizes arī atdūries, bet tāds ir mans raksturs.

Vēl nepilnu gadu pirms tam iekļuvi smagā autoavārijā.

Tas bija ļoti smagi, vairāk emocionāli. Bija trīs atvērti lūzumi, nevarēju paiet, biju visur saģipsēts. Kad noņēma nost, izrādījās, ka pēdu taisni nevaru nolikt, lauza atkal vaļā, salika kopā, un tad kāja piepampa kā bluķis.

Tādā pusmurgā sevi un pārējos mēģināju pārliecināt, ka pēc deviņiem mēnešiem būšu olimpiskais čempions. Nesapratu, vai ticēt pašam sev, domāju, ka tās ir beigas, man esot pašā zenītā.

Taču iekšā dziļi, dziļi sapratu, ka jābūt pacietīgam fiziskās un emocionālās sāpēs. Un es to izdarīju.

Kur šobrīd ir medaļa?

Latvijas Sporta muzejā. Medaļas ir tikai bleķa gabals, mājās stāv Eiropas sudrabs. Vērtība ir atmiņām, ierakstam vēstures lapās, par ko cilvēki runā. Labāk, lai uz godalgu skatās jaunatne muzejā, lai iedvesmojas, sapņo un tas piepildās.

Vai neesi domājis par trenera karjeru, lai Latvijas soļošanas tradīcijas atkal paceltu augstākajā līmenī?

Saistītie raksti

Man tam diemžēl nav laika. Dieviņš devis talantu darīt to, ko daru, varu izārstēt cilvēkus un daru to ar lielāko prieku. Ļoti reti, bet kādreiz arī pieķeros treniņu metodikai. Varbūt vēl viens iemesls ir tas, ka zinu to tik labi, ka nav izaicinājuma. Tomēr nekad nesaki nekad.

Vizītkarte. Aigars Fadejevs

Dzimis 1975. gada 27. decembrī

Bijušais soļotājs, triju olimpisko spēļu dalībnieks

Lielākie panākumi: 2000. gada Sidnejas olimpisko spēļu vicečempions 50 km; EČ 2. v. 20 km (1998.)

Šobrīd sporta rehabilitologs, fizioterapeits. Ārstējis virkni sporta zvaigžņu, tostarp basketbolistu Kobi Braientu.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.