Pilsēta atrodas tuvu frontei, redzams daudz cietušu un sagrautu ēku.
Pilsēta atrodas tuvu frontei, redzams daudz cietušu un sagrautu ēku.
Foto: Kaspars Sarnovskis

“Vai bruņuvestes jums ir?” – “Tikai ķiveres.” Ar ziedojumiem uz Avdijivku Ukrainā. Ata Klimoviča reportāža 10

Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
10 apetīti nomācoši produkti, kas jāēd katru dienu 23
Kokteilis
FOTO. Mākslīgais intelekts nosauc 10 pasaules pievilcīgākos vīriešus. Starp tiem – pretrunīgi vērtēts Latvijas politiķis 100
RAKSTA REDAKTORS
“Darbinieki aizraujas ar iebiedēšanu. Jūtu pazemošanu un pārākuma sajūtu.” Krīzes centrā esošās Līnas dienasgrāmata ar pozitīvu pavērsienu 1
Lasīt citas ziņas

Bez brīvprātīgo palīgu sniegtā atbalsta faktiski nav iedomājama daudzu Ukrainas iedzīvotāju izdzīvošana pašās apdraudētākajās pilsētās un nelielākās apdzīvotās vietās. Tur atšķirībā no valsts lielākās daļas nav paša nepieciešamākā – nav elektrības, nav gāzes, nav ūdens. Lai arī vietējā un centrālā valsts vara ne reizi visus aicinājusi pamest kara karstākās zonas, daļa cilvēku to atteikusies darīt. Viņu palikšana savās dzīves vietās tiek respektēta, ar varu nevienu projām drošībā neved. Laiku pa laikam pie viņiem atbrauc arī vietējie voluntieri.

Uzzinājis, ka viena no šādām vietām – Avdijivkas pilsēta –, nedaudz vairāk nekā divdesmit kilometru attālumā no Doneckas, tikusi apšaudīta ar dažādiem ieročiem, nolemju beidzamo palīdzības kravu no Latvijas piegādāt tieši uz turieni. No Kramatorskas tie ir 102 kilometri. Laika patēriņa ziņā gan nokļūšana turp tomēr izrādās ilgāka, jo vairāki ceļa posmi ir diezgan izdangāti. Kā pieredzēts visa lielā kara laikā, vārdi: “Latvija sveicina Ukrainu!” ukraiņu valodā labvēlīgi noskaņo pret mums visos posteņos uz ceļiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tāpat arī turpinājums: “Voluntieri no Latvijas.” – “Uz kurieni braucat?” – “Uz Avdijivku.” Saņēmuši no karavīriem apstiprinājumu, ka braucam pareizā virzienā, abi ar kinooperatoru Kasparu Sarnovski turpinām ceļu. Mašīnu nav daudz, un tajās lielākoties pārvietojas dažādu vienību kareivji.

Braucam cauri Mirnogradas pilsētai. Kārtējā postenī iedodu karavīram Skrīveru saldumus. No šejienes līdz frontei daži desmiti kilometru, arī vietējo iedzīvotāju vairāk. Ir elektrība, atvērti veikali, kursē pasažieru autobusi. Garām pabrauc pikaps, kas atvests no Latvijas, uz tā vēl mūsu valsts reģistrācijas numurs.

Ukraiņu karavīri Avdijivkas tuvumā.
Foto: Kaspars Sarnovskis

Spriežam ar Kasparu par tālāko maršrutu, jābrauc tā, lai nenokļūstam pie Krievijas okupantiem. Avdijivka atrodas daļējā ielenkumā, tādēļ ceļā uz turieni jāmet līkums. Tas gan nebūtu iespējams, to neatļautu darīt kādā no ukraiņu posteņiem. Turpinām ceļu. Pēc mūsu aprēķiniem vairs nevajadzētu būt tālu – vien kādi piecpadsmit kilometri. Esam kārtējā postenī. Atkal mūsu “parole”: “Voluntieri no Latvijas.” – “Vai bruņuvestes jums ir?” – “Tikai ķiveres.” – “Nekas – izskriesiet cauri!” Varam braukt tālāk. Tās jau pazīstamas vietas, kur iepriekšējo reizi esmu bijis pavisam neilgi pirms pagājušā gada 24. februāra.

Šķērsojam beidzamo posteni. Aiz tā pamestas un cietušas ēkas. Pirms gada tur vēl ar karavīriem pirkām cigaretes, vītinātas zivis, dzērām kafiju. Tagad tukšums. Ievēroju kareivja teikto: “Izjoņosiet!” Tā arī daru, braucam ātri, cenšoties izlīkumot starp daudzajām bedrēm. Uz ceļa klusums. Tikai dažas mašīnas. Tuvojamies Avdijivkai. Uzreiz kļūst nepārprotami skaidrs, ka esam nokļuvuši tiešā frontes tuvumā. Spriežot pēc kartes, ienaidnieka spēki atrodas vien kādu trīs kilometru attālumā. Mums pretī brauc kājnieku kaujas mašīna, uz tās karavīri. Viens no tiem raugās pretim, kustinot plaukstu pie deniņiem.

Reklāma
Reklāma

Daudz cietušu un sagrautu ēku. Pāris jau senāk sašautas un nodegušas mašīnas. Piebraucam pie kāda deviņstāvu dzīvojamo ēku kvartāla. Visas mājas nopietni cietušas. Ar izdegušiem dzīvokļiem un kāpņu telpām. Pamanu kādu sievieti un dodamies turp. “Vai vēlaties saņemt palīdzību no Latvijas?” – “Jā, protams!” acumirklī atbild sieviete. Iedodu viņai segu un saldumus, ko sagādājusi Rīgas evaņģēliskā draudze, arī konservus, sveces, makaronus. Kaut kur visu laiku dzirdama smago ieroču dārdoņa.

Pienāk pirmā stāva iedzīvotājs, arī viņš ir priecīgs par mūsu atvesto. Vaicāju sievietei, ko viņa domā par šādu situāciju. Atbilde mani pārsteidz, jo viņa šajā postā vaino “Kijivas valdību”. Domā, ka 2014. gadā, kad sākās karš Donbasā, Ukrainai neesot vajadzējis uz turieni nosūtīt tankus un armiju. Tas vēlreiz apliecina daudzu ukraiņu teikto, ka šajā reģionā neesot trūcis to cilvēku, kas gaidījuši krievu armijas atnākšanu.

Avdijivkas iedzīvotājas Ludmila (no kreisās), Aņa un Tatjana no Ata Klimoviča saņem Latvijā sagādātos palīdzības sūtījumus.
Foto: Kaspars Sarnovskis

Pamanu kādu sievieti pretējās mājas piektā stāva logā. Uzsaucu: “Vai vēlaties saņemt humāno palīdzību?” – “Vēlos!” Satiekamies ar Aņu, Tatjanu un Ludmilu. Arī viņas labprāt pieņem atvesto, tajā skaitā Dobelē ražotās sveces. Dzirdama šaušana, taču tas nav tuvāk par vairākiem kilometriem. Redzams, ka tas sievietes jau sen neuztrauc.

“Es visā paļaujos uz Dievu To Kungu,” saka Ludmila.
Foto: Kaspars Sarnovskis

Ieejam nelielā telpā pirmajā stāvā, kur mitinās Ludmila. Tur novietota krāsniņa, uz tā nomelnējusi tējkanna. Melnas sienas un griesti. “Kā jūs varat te izdzīvot?” – “Ko lai saka, es visā paļaujos uz Dievu To Kungu. Un esmu par visu viņam pateicīga. Piemēram, arī par to, ka šobrīd pie manis esat ieradušies jūs. Kur gan lai es dotos. Par savu pensiju taču nekur nevarētu neko atļauties. Grūti un smagi mums te ir. Redzat, nav ne gaismas, ne gāzes, ne ūdens,” saka Ludmila.

Izejot ārā, satiekos ar karavīriem, kas iekārtojušies mājas pagrabā. Iznāk nodaļas komandieris. Pārbauda manus dokumentus. Viens no viņiem norāda, ka viņi neko nedrīkstot stāstīt. Cenšos viņa bažas novērst, vēlreiz sakot, ka esam vien voluntieri, kas gādā par palīdzību civilajiem iedzīvotājiem. Misija šoreiz beigusies.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.