Autoindustrija vēl neapzinās bezpilota sistēmas draudus 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ne tikai Latvijā lauza galvu un uztraucas par to, kā būs iespējams izpildīt 2050. gada klimata mērķus. Izrādās, ka līdzīgas bažas māc arī pasaules auto industriju.
Pārvietošanās rada apmēram piektdaļu no visas pasaules oglekļa emisijām un tādēļ par vienu no svarīgākajiem pasākumiem nulles oglekļa emisiju sasniegšanā tiek uzskatīta pārsēšanās elektriskajos transporta līdzekļos. Pirmajā brīdī paraugoties – šajā jomā vērojama pozitīva attīstība – 2021. gadā elektrisko automašīnu pārdošanas rādītāji dubultojās.
Taču pat ar šiem rādītājiem izrādās, ka tikai viena no katrām divpadsmit pārdotajām jaunajām automašīnām ir elektriska – šobrīd pa pasauli pārvietojas apmēram 16 miljoni elektrisko automašīnu, taču tie ir tikai 1,3% no 1,2 miljardiem automašīnu pasaulē. Lai sasniegtu klimata neitralitātes mērķus 2050. gadā, jau 2030. gadā elektrisko automašīnu skaitam pasaulē būtu jāpalielinās vairāk nekā 15 reižu – līdz 250 miljoniem mašīnu. Saskaņā ar prognozēm, 100 miljoni elektroautomašīnu brauks pa Ķīnas ceļiem, kurai to apkalpošanai būs nepieciešami pieci miljoni uzlādes staciju.
Ar šo mērķu sasniegšanu nebūs vienkārši. Kopš 2010. gada pasaules investori ir ieguldījuši autoindustrijā apmēram 280 miljardus ASV dolāru, un apmēram puse šīs summas nonākusi elektroauto segmentā. Tas ir devis rezultātus – 2021. gadā izdevās pārdot 6,5 miljonus šādu automašīnu, un tiek prognozēts, ka līdz 2030. gadam pieprasījums pēc tām seškāršosies – līdz 40 miljoniem pārdotu auto gadā. Salīdzinājumam – tiek prognozēts, ka iekšdedzes dzinēju automašīnu tirgus līdz 2025. gadam augs ar ļoti mērenu izaugsmes tempu divi procenti gadā, bet desmitgades otrajā pusē šis tirgus segments var sākt pat samazināties. Problēma tikai tajā, ka šāds ļoti ātrs temps vienalga ir par lēnu. Globālā konsultāciju un pētījumu uzņēmuma “Mckinsey & Company” jaunākais pētījums elektroauto jomā teic, ka, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, auto industrijai jāatrisina divas lielas problēmas.
Izejmateriālu nepieejamība un rūpnīcu darbība
Pirmā problēma, ar kuru auto ražošanai jātiek galā, ir šādai izaugsmei nepieciešamo izejmateriālu pietiekamības problēma un akumulatoru rūpnīcu darbība. Problēmas, pirmkārt, sagādā litija, niķeļa un kobalta, kurus izmanto akumulatoru ražošanā, – daudzas šo metālu atradnes atrodas valstīs ar nestabiliem politiskajiem režīmiem. Otra problēma saistās ar lielo akumulatoru rūpnīcu darbību – tās biznesa presē mēdz dēvēt par gigarūpnīcām, jo gada laikā saražoto elektrisko akumulatoru kopējā elektriskā jauda pārsniedz vienu gigavatu.
Vairums šo rūpnīcu atrodas Āzijā, un tās kopīgi saražo 80% no visiem pasaules akumulatoriem. Diemžēl šo rūpnīcu darbība saskaras ar divām lielām problēmām – pirmkārt, to uzbūvēšanas grūtībām, kas palielina izmaksas un pagarina celtniecības termiņus. Otra šo rūpnīcu problēma ir tā, ka pēc atvēršanas tās nespēj nodrošināt iecerētos ražošanas rādītājus un efektivitāti.
Piemēram, ja 50 gigavatstundu rūpnīca sasniedz tikai 66% no plānotajiem ražošanas rādītājiem, tad tā gadā var zaudēt ap 500 miljonus dolāru, pārvēršot iecerēto 6% peļņu 8% lielos zaudējumos.
Ja šo tendenci neizdosies mainīt, tad “Mckinsey” prognozē, ka jau 2025. gadā tikai ASV vien varētu pietrūkt akumulatoru 300 tūkstošiem jauno elektromobiļu. Otrs problēmas aspekts slēpjas tajā, ka pasaulei vajadzīgs daudz vairāk šādu gigarūpnīcu – ja pieprasījums pēc elektriskajām automašīnām augs, kā plānots, tad jau 2030. gadā papildu esošajām 130 gigarūpnīcām būs vajadzīgas vēl 200 tādu pašu. Šāds ražošanas jaudu palielinājums varētu izmaksāt apmēram 400 miljardu ASV dolāru, analītiķi lēš.
Uzlādes iespēju trūkums
Ja elektriskās automašīnas kļūs par standarta pārvietošanās līdzekli, tām būs nepieciešams plašs uzlādes tīkls. Šobrīd ASV ir 100 tūkstoši publiski pieejamu uzlādes vietu, bet pieprasījuma apmierināšanai 2030. gadā būtu nepieciešami 1,2 miljoni uzlādes vietu – tātad 12 reižu vairāk. Pasaules lielākajā elektroauto tirgū Ķīnā izaugsmei nav jābūt tik lielai – uzlādes vietu skaits jāpalielina no šobrīd esošajiem 1,15 miljoniem vietu līdz pieciem miljoniem 2030. gadā, tātad trīsarpus reižu, taču arī tas ir ļoti liels skaitlis astoņu gadu laikā. Salīdzinājumam – Eiropā šobrīd ir apmēram 340 tūkstoši publisko uzlādes vietu, bet 2030. gadā varētu būt nepieciešami no 2,9 līdz 6,8 miljoniem šādu vietu, tātad to skaits jāpalielina 8,5 līdz 20 reižu atkarībā no dažādiem elektroauto ieviešanas scenārijiem.
Attiecīgas ir arī izmaksas. ASV vien tiek rēķināts, ka šāda skaita uzlādes vietu uzstādīšanas izmaksas pārsniegs 35 miljardus dolāru, bet valdība pagaidām izdalījusi budžeta līdzekļus tikai 7,5 miljardu dolāru apmērā.
Taču nauda nav vienīgā problēma. Uzlādes vietu skaita palielināšana prasa atbildēt arī uz vairākiem jautājumiem. Piemēram, vai šo staciju izvietošanā prioritāte tiks dota pieejamībai un ērtībām vai arī vienlīdzībai? Proti, vai zemu ienākumu rajonos pilsētās uzlādes vietu blīvumam jābūt tādam pašam kā augstu ienākumu rajonos, ja atceramies, ka elektroauto vismaz visu šo desmitgadi būs dārgāki nekā auto ar iekšdedzes dzinēju? Otrs ne mazāk svarīgs jautājums ir – kāds uzlādes ātrums ir jānodrošina? Ātrā uzlāde ir ērtāka, bet daudz dārgāka, bet lēno varētu uzstādīt daudz plašāk, jo tā ir lētāka. Visbeidzot – kam būtu jādod priekšroka uzlādes staciju veidošanā – peļņai vai ērtībām?
Stacijās ar mazāku uzlādes iekārtu skaitu tiks nodrošināta augstāka katras vienības izmantošanas pakāpe un attiecīgi peļņa, bet palielināsies rindas klientiem. Un tieši pretēji – lielāks uzlādes iekārtu skaits samazinās peļņu, bet palielinās klientu ērtības.
Visbeidzot – it kā auto industrijai jau netrūktu problēmu ar oglekļa izmešu samazināšanu, nevajadzētu aizmirst, ka paralēli notiek otra liela auto revolūcija, kas saistīta ar bezpilota automašīnu attīstību.
Iespējams, ka šādas automašīnas lielākā skaitā parādīsies uz ceļiem ap 2025. gadu – tas atkarīgs no likumdošanas bāzes attīstības tempa. Taču kopumā šī desmitgade auto industrijai ir apmēram tikpat izaicinoša kā auto masveida ieviešana XX gs. sākumā.
