Mākslinieciska vīzija par karakuģi “Eldridge”  Filadelfijas eksperimenta laikā.
Mākslinieciska vīzija par karakuģi “Eldridge” Filadelfijas eksperimenta laikā.
Foto: AKG-IMAGES/SCANPIX

Baisais Filadelfijas eksperiments. Visi ar šo incidentu saistītie oficiālie dokumenti noslepenoti 25

Māris Zariņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Numeroloģija un skaitļu maģija: kā jūsu tālruņa numurs ietekmē jūsu likteni un kad to mainīt? 1
Neizmet, turpini izmantot – 10 praktiski pielietojumi ikdienā tavam vecajam viedtālrunim 7
Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija 178
Lasīt citas ziņas

1943. gada 28. oktobrī ASV militāristi esot veikuši ļoti neparastu eksperimentu, kuru zinātnes aprindās mēdz dēvēt vienkārši par Filadelfijas eksperimentu.

Atbilstoši dažādām liecībām amerikāņu karakuģis “Eldridge” pilnībā pazudis no reida Filadelfijas ostā, tūlīt pat uzradies militārajā bāzē Norfolkā, kas atrodas 320 kilometru attālumā, bet tad absolūti neizskaidrojamā kārtā atkal materializējies iepriekšējā vietā Filadelfijā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vienlaikus esot noskaidrojies, ka gājuši bojā un nopietni cietuši vairāki kuģa apkalpes locekļi, savukārt visi ar šo incidentu saistītie oficiālie dokumenti joprojām palikuši uz visstingrāko noslepenoti.

Kuģu “pazudināšanas” mēģinājumi

2. Pasaules kara gados ilgu laiku notikusī amerikāņu karakuģu un vācu zemūdeņu pretstāve Atlantijas okeānā pārliecinoši attīstījās par labu pēdējiem. Un principā tikai jaunuzbūvētajam karakuģim “Eldridge” vajadzēja kardināli mainīt šo kārtību.

Uz šā kuģa slepenā militārā projekta “Varavīksne” ietvaros bijis paredzēts uzstādīt īpašus ģeneratorus, kuri spēj radīt ļoti lielas jaudas magnētisko lauku, kas pašu kuģi ienaidnieka radariem padarīs neredzamu.

Attiecīgo eksperimentu vadījis sava laika pazīstamais ungāru izcelsmes zinātnieks Džons fon Neimans (dzimis Jānošs Laijošs Neimans), kurš savā darbā vai nu esot iesaistījis arī Nikolā Teslu un Albertu Einšteinu, vai vismaz izmantojis viņu izstrādnes.

Pirmo reizi attiecīgās eksperimentālās iekārtas iedarbinātas 1943. gada jūlija beigās. Vēstīts, ka sasniegtais rezultāts pat ievērojami pārspējis gaidas: karakuģi ieskāvis zaļganas krāsas miglas mākonis, un nākamajā mirklī tas pazudis ne tikai no radaru ekrāniem, bet arī vispār skatienam, tostarp vienlaikus ūdenī saglabājies viņa iegrimes nospiedums!

Pēc dažām minūtēm jaudīgo elektromagnētisko lauku atslēdza, un karakuģis acumirklī atkal kļuva redzams.

Apkalpes locekļi (181 cilvēks) ne tikai bija palikuši dzīvi, bet arī pilnībā sveiki un neskarti, lai gan daži tomēr esot sūdzējušies par galvas reiboņiem un nelabu dūšu.

Atkārtots izmēģinājums noticis tā paša gada 28. oktobrī, un šajā reizē ģeneratora jauda jau vairākkārt palielināta. Iepriekš drošības nolūkā kuģis no doka izvests reidā – lai kaut kādā veidā neciestu tuvumā esošie citi kuģi.

Pēc iekārtu iedarbināšanas zaļganā migla vairs neparādījās, taču karakuģis vispirms kļuva pa pusei caurspīdīgs, tad it kā spoži uzliesmoja un pilnībā izzuda – lai burtiski tajā pašā acumirklī uzrastos Norfolkā. Par kuģa materializēšanās pilnībā citā vietā aculieciniekiem esot kļuvuši arī transporta kuģa “Andrew Furuseth” apkalpes matroži un virsnieki.

Reklāma
Reklāma

Bet vēl pēc neilga laiciņa karakuģis “Eldridge” atkal uzradās Filadelfijas reidā. Bet tagad no 181 apkalpes locekļa nebija cietis tikai 21, turklāt daudzi bija nomiruši vai pazuduši bez vēsts, savukārt lielākās daļas izdzīvojušo ķermeņus klāja neizskaidrojamas izcelsmes spēcīgi apdegumi.

Bet ar atsevišķiem jūrniekiem bija noticis kaut kas jau pavisam šausmīgs: viņi bija palikuši dzīvi, taču viņu locekļi – rokas un kājas – pārsteidzošā kārtā izrādījās iekausēti kuģa tērauda korpusā.

Lai varētu šos ļaudis atbrīvot, viņus diemžēl nācās uz visu atlikušo mūžu padarīt par invalīdiem. Visi dzīvajos palikušie izzudušā karakuģa apkalpes locekļi atradās ārkārtīgi spēcīgā psiholoģiskās nelīdzsvarotības stāvoklī, kas, iespējams, atstāja sekas uz visu atlikušo viņu mūžu.

Pēc notikuma ar karakuģi “Eldridge” Džonu fon Neimanu (pa labi) pārcēla darbā uz atombumbas radīšanas komandu, kur viņš sastapa “atombumbas tēvu” Robertu Openheimeru.
Foto: VIDA PRESS

Pētnieki izvirzīja pieņēmumu: kādā brīdī eksperiments kļuvis pilnībā nekontrolējams, tāpēc iestājušās tik nelāgas nenovēršamās sekas, un līdz ar to vēlāk arī pieņemts lēmums par to uz ārpusi nepaust neviena lieka vārda. Var piebilst, ka pēc šā notikuma karakuģi “Eldridge” nosūtīja kaujas dežūrā uz Vidusjūru, bet Džonu fon Neimanu pārcēla darbā uz atombumbas radīšanas komandu.

Šaubīgie aculiecinieki

ASV militāristu oficiāli izplatītā versija arī mūsdienās saglabājusies divu galveno punktu veidā: vispār nekāds eksperiments ar karakuģi “Eldridge” nekad un nekur nav veikts, bet visi ar to it kā saistītie fakti esot tikai žurnālistu izdomājumi, faktiski – falsifikācija.

Moriss Džesaps.
Foto: ARTSANDCULTURE.GOOGLE.COM

Tiesa, vispār jau bija tā, ka pirmās ziņas par Filadelfijas eksperimentu sabiedrībai kļuva zināmas tikai 12 gadus pēc šiem notikumiem. 1955. gadā kāds Moriss Džesaps, grāmatas “Argumenti par labu NLO” autors, saņēmis vairākas dīvainas vēstules no kāda cilvēka, kurš sevi dēvējis par Karlosu Aljendi (dzimis Karls Allens) un bijušo Norfolkas transporta kuģa matrozi.

Iepazinies ar Džesapa darbiem par NLO, bijušais matrozis Aljende uzskatījis par vajadzīgu kā uzskatāmu teleportācijas piemēru minēt tieši karakuģa “Eldridge” pazušanu un atrašanos, ko pats savām acīm esot novērojis 1943. gadā. Diemžēl citi ļaudis no abiem minētajiem kuģiem nesteidzās apstiprināt Aljendes liecības, kurš turklāt tajā laikā jau bija ņemts uzskaitē kā psihiski nevesels cilvēks.

Tostarp Džesaps vēlējās visu papētīt dziļāk, tāpēc pieprasīja piekļuvi abu kuģu sardzes žurnāliem. Jau pirmajā acumirklī noskaidrojās, ka abi kādā brīdī pazuduši pilnībā bez pēdām.

No dažādiem citiem oficiālajiem dokumentiem gan izrietēja, ka 1943. gada oktobrī transporta kuģis “Andrew Furuseth” veicis kuģojumu uz Ziemeļāfrikas piekrasti un Norfolkā tajā laikā nemaz nav bijis. Un, lai viss izskatītos vēl samudžinātāk, izrādās, arī “Eldridge” tieši tajā laikā bijis nevis Filadelfijā, bet gan Ņujorkā…

Mūsdienās esot gluži precīzi noskaidrots: karakuģis “Eldridge” no Ņujorkas doku stāpeļiem nošļūcis ūdenī 1943. gada 27. augustā un tad arī uzņemts ASV GKS sastāvā. Visu to rudeni, ieskaitot vēl arī decembri, kuģis pavadījis Atlantijas konvojus, kas kursēja uz Ņujorku, faktiski pat ne tuvumā neparādoties Filadelfijai.

Savukārt transporta kuģis “Andrew Furuseth”, kas bija pierakstīts Norfolkas ostā, arī piedalījies šajos Atlantijas okeāna konvojos un arī pat ne reizi neesot iebraucis Filadelfijas ostā!

Viens no šā kuģa kapteiņiem V. Dodžs visu savu dzīvi kategoriski noliedza to, ka pats vai citi viņa apkalpes locekļi būtu savām acīm redzējuši kaut ko īpaši neparastu un vēl jo mazāk būtu piedalījušies kādos noslēpumainos eksperimentos. Un – lai arī abi šie kuģi 1943. gadā patiešām iegājuši Norfolkas ostā, tomēr tas noticis citās dienās, tādēļ tie savstarpēji nekad nav satikušies.

Bet, lai kā arī būtu, Džesaps izlēmis, ka pēc Filadelfijas eksperimenta visi dokumenti, visdrīzāk, apzināti falsificēti, tāpēc nekavējoties uzsāka ļoti vētrainu darbību, meklējot un izklaušinot aizvien jaunus attiecīgo notikumu dalībniekus un aculieciniekus.

Drupas nākotnes pilsētu vietā

Karloss Aljende nodzīvoja līdz 1994. gadam, visu laiku apgalvojot, ka karakuģa teleportācija patiešām notikusi.

Turklāt kādā brīdī šim stāstam iestājās turpinājums. 1984. gadā, kad ASV uz kinoekrāniem parādījās filma “Filadelfijas eksperiments”, kāds cits karakuģa “Eldridge” apkalpes loceklis Alfreds Bileks nāca klajā ar paziņojumu, ka šī filma esot atjaunojusi viņam atmiņu, tāpēc tagad sācis atcerēties dažādus dīvainus notikumus, kurus nācies piedzīvot pēc 1943. gada eksperimenta.

Ievainotie kareivji kara hospitālī 1943. gadā.
Foto: AKG-IMAGES/SCANPIX

Bileks tātad apgalvojis, ka eksperimenta laikā viņš pazaudējis samaņu un jau nākamajā mirklī atmodies… 2137. gadā, atrodoties kaut kādā nākotnes pasaules hospitālī, turklāt kopā ar savu brāli Dankanu Kemeronu, kurš eksperimenta laikā dienējis uz tā paša kuģa.

Nākotnes mediķi brāļus ārstējuši no radiācijas izraisītām sekām, izmantojot absolūti neparastu gaismas un vibrācijas aparatūru.

Tajā hospitāļa palātā, kurā atradies Bileks, esot bijis arī televizors, kas faktiski bez pārtraukuma translējis tikai ziņas un izglītojoša rakstura pārraides.

Tieši pateicoties šim faktam, Bileks tad arī guvis lielāko daļu informācijas par dzīvi pasaulē 2137. gadā: saistībā ar globālām klimatiskajām izmaiņām ievērojami pārveidojušās kontinentu aprises – okeāna ūdens līmenis ievērojami paaugstinājies, tādējādi, piemēram, visa Floridas pussala pilnībā pazudusi zem ūdens, Lielie ezeri kļuvuši par vienu gigantiski lielu un vienotu ūdenskrātuvi un tamlīdzīgi.

Tostarp dabas resursu izsīkuma iespaidā visu planētas iemītnieku kopējais skaits sarucis līdz 300 miljoniem cilvēku, bet ASV dzīvojuši vispār tikai nepilni 50 miljoni.

Amerikāņu valdība spējusi savā rīcībā iegūt lielu daļu ārpuszemes civilizāciju tehnoloģiju un bez liekas šaubīšanās un kautrēšanās to visu pielietojusi, taču līdz tam momentam planēta esot pārcietusi arī trešo pasaules karu, kurā ASV kopā ar Eiropu karojusi pret Krieviju un Ķīnu un cietusi pamatīgu sakāvi, kā rezultātā praktiski visas Ziemeļamerikas kontinenta lielās pilsētas pārstājušas eksistēt, pārvēršoties gigantiskās drupu kaudzēs…

Alfreds Bileks nākotnes hospitālī pavadījis sešas nedēļas. Turklāt viņš vēl arī apgalvojis, ka kaut kādā mirklī nezin kāpēc uz neilgu laiku pārcēlies vēl tālākā nākotnē, proti, uz 2749. gadu.

Un tad jau nu gan apkārtesošā pasaule esot bijusi absolūti kardināli mainījusies: cilvēce sasniegusi principiāli jaunu attīstības līmeni un eksistējusi kā viena apvienota nācija, savukārt sabiedrības uzbūves struktūra pilnībā līdzinājusies komunisma pamatlicēju sludinātajam ideālam – ikvienam cilvēkam bija pieejams absolūti viss dzīvei nepieciešamais, pastāvēja absolūta bezmaksas sadale, lai gan tomēr bija arī noteikti ierobežojumi atkarībā no konkrētā indivīda sociālā stāvokļa jeb līmeņa.

Visu kārtību tajā nākotnes pasaulē uzturējuši ar milzīgu superjaudīgu datoru palīdzību, tiem nenogurstoši sekojot, lai neizveidotos pat aizmetnīši jebkāda veida sociālajai nevienlīdzībai, kas varētu kļūt par pamatu karam. Visas pilsētas nākotnē bijušas izvietotas uz savdabīgām “gravitācijas platformām” un jebkurā mirklī brīvi un viegli pārvietojamas jebkurā virzienā uz jebkuru vietu. Mājām esot bijuši pat 2000 un vairāk stāvu. Un tur Bileks arī uzzinājis, ka laikā starp 2137. un 2749. gadu cilvēce piedzīvojusi arī citplanētiešu uzbrukumu, ko izdevies sekmīgi atvairīt.

Pēc ceļojuma 28. gadsimtā Bileks atgriezies iepriekšējā laika hospitāļa palātā, kur 2137. gadā joprojām gulēja arī viņa brālis. Taču jau burtiski pēc neilga laika abi divi attapušies mūsu laikā kādā no amerikāņu militārajām bāzēm.

Vēstīts, ka Bileka sniegtās liecības ir fragmentāras un lielā mērā ļoti samudžinātas. Viņš pats to skaidrojis ar to, ka nākotnes cilvēki esot parūpējušies par viņa atmiņu izdzēšanu, taču pēc daudziem gadiem šis un tas tomēr sācis atgriezties viņa atmiņās. Tostarp viņa brālis Dankans joprojām neatceroties ne 2137. gadu, ne nokļūšanu un uzturēšanos tā laika hospitālī. Iespējams, viņa amnēzija bijusi ievērojami spēcīgāka…

Un var piebilst, ka daudzi pētnieki uzskata: būtībā visu, kam vien bijusi jebkāda saistība ar Filadelfijas eksperimentu, varas pārstāvji cītīgi dzēsuši laukā no ļaužu atmiņas, un tas nav noticis nezin kādos nākotnes hospitāļos, bet gan slepenās amerikāņu militārā resora vai pusslepenās starpnozaru iestādēs.

Aljendes noslēpums

Diemžēl 1959. gada 20. aprīļa vēlā vakarā pētnieku un rakstnieku Morisu Džesapu atrada dziļas komas stāvoklī sēžam pie savas automašīnas stūres. Noskaidrojās, ka viņš iedzēris pārmērīgu devu miega zāļu, uzdzerot virsū alkoholu, un līdztekus tam vēl iepriekš pa pusatvērtu logu ievilcis mašīnas salonā ar izplūdes gāzu cauruli savienotu šļauku. Ceļā uz slimnīcu Džesaps nomira.

Ne policija, ne tuvinieki nešaubījās par to, ka tā bijusi pašnāvība, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš bija iepriekš sagatavojis divas atvadu vēstules tuviniekiem un draugiem.

Pēdējā laikā neskaitāmu neveiksmju sērija bija viņu iedzinusi neglābjamā depresijā: viņš bija iekļuvis autokatastrofā, sieva iesniegusi šķiršanās prasību, ļaudis vairs lāgā nevēlējās pirkt un lasīt viņa grāmatas, un tamlīdzīgi.

Taču ufologu sabiedrībā valdīja gluži cits noskaņojums. Tur uzskatīja, ka Džesaps vienkārši novākts, jo savos pētījumos spējis pietuvoties bīstami tuvu patiesībai. Katrā ziņā dažādas baumas saistībā ar Filadelfijas eksperimentu uzliesmoja no jauna un sparīgi atdzīvojās.

Aktīvu darbību uzsāka arī sava laika ievērojamais anomālo parādību pētnieks Čārlzs Berlics, kurš popularitāti iemantojis ar vairākiem Bermudu trijstūra noslēpumu pētījumiem grāmatas formātā, un viņa pas­tāvīgais līdzautors Viljams Mūrs.

Viņi uzmeklēja Aljendi, pamatīgi iztaujāja viņu, noskaidroja daudz jaunu faktu un tostarp panāca arī atzīšanos par dažu savu paudumu pārspīlējumu (galvenokārt par daudzu apkalpes locekļu smagajām fiziskajām sekām), kā rezultātā 1979. gadā publicēja savu kārtējo bestselleru “Filadelfijas eksperiments”, kurā tad arī faktiski izklāstīta par klasisku kļuvusī versija par karakuģa “Eldridge” noslēpumaino pazušanu un atrašanos.

Tostarp ir apkopotas arī pētnieku grupas, kas savulaik esot tieši veikusi Filadelfijas eksperimentu, sniegtās ziņas. Inženieris un izgudrotājs Prestons Nikolss savā grāmatā “Eksperimenti ar laiku” paudis, ka karakuģa pārvietošana bijusi daļa no vērienīga kopīgā objektu teleportēšanas projekta.

Šā virziena galvenā laboratorija atradusies netālu no Ņujorkas pavalsts pilsētas Montaukas, attiecīgie pētījumi risinājušies vēl vismaz līdz 1983. gadam, un katrā ziņā 1943. gadā patiešām bijuši gluži reāli teleportācijas gadījumi.

Vēl kāds amerikāņu inženieris ­Edoms Skiloings tālrādes intervijā stāstījis par savu pazīšanos ar Karlu Laisleru, kurš 1943. gadā strādājis tieši Filadelfijas eksperimenta ietvaros – galvenokārt uzturoties krastā, lai varētu kontrolēt tā īstenošanas gaitu.

Un Laislers atzinies, ka jūtoties bezgala vainīgs saistībā ar jūrnieku bojāeju un sakropļošanu.

Viņš teicis, ka gan pats, gan viņa kolēģi secinājuši: karakuģis nešaubīgi pārvietots citā telpā un citā laikā. Turklāt kuģis ar visiem cilvēkiem sadalījies molekulās, bet tad, kad iestājies pretējais process, kaut kādu nenoskaidrotu traucējumu dēļ notikusi šo molekulu nomaiņa.

Vai tas nozīmē, ka patiesībā eksperiments kā tāds tomēr ir bijis? Un falsificētāji ir nevis tie, kuri pauž, ka tāds bijis, bet gan tie, kuri apgalvo, ka 1943. gadā Filadelfijā absolūti nekas pārsteidzošs nav noticis?

Ufologi turpina pētīt

90. gadu sākumā jau par leģendārām kļuvušās Aljendes vēstules nonāca pie skepticisma speciālista Roberta Goermana. Arī viņš sajuta nepieciešamību uzmeklēt to autoru un aprunāties ar viņu. Noskaidrojās, ka vispār šis subjekts jau sen pazīstams ufologu aprindām.

Piemēram, Lorens Koulmens atzinis, ka šis cilvēks gan viņam, gan daudziem citiem pētniekiem arī rakstījis virkni vēstuļu, un visiem esot bijis zināms par viņa psihisko nelīdzsvarotību un arī par to, ka viņš praktiski nav dzīvojis kādā vienā konkrētā vietā, bet pārsvarā ceļojis no viena moteļa uz nākamo. Tostarp Aljendes ģimenes locekļi Goermanam esot uzrādījuši viņa vēstules, kurās viņš cita starpā atzinies, ka visu stāstu par karakuģi “Eldridge” izdomājis no sākuma līdz galam.

Vēl kaut kādas detaļas savam stāstam Aljende esot smēlies no sava dienesta uz transporta kuģa, kas gan kā fakts esot vistīrākā patiesība un realitāte. Tostarp arī Goermans esot bijis spiests visnotaļ godprātīgi atzīt: lai kā arī būtu, taču Aljendes izdomātais stāsts esot vienkārši lielisks.

Tostarp virkne leģendas atbalstītāju pauduši apgalvojumu, ka eksperiments patiesībā esot veikts jau 12. vai 15. augustā ar vēl pilnībā nepabeigto karakuģi, kas speciāli šim nolūkam atvilkts uz Filadelfiju.

Taču mūsdienās pieejamie dokumenti nepārprotami apliecinot – līdz 27. augustam karakuģis “Eldridge” nav pametis būvniecības dokus.

Tāpat daudzviet vēstīts, ka eksperimenta kodētais nosaukums bijis “Varavīksne” (Rainbow). Taču mūsdienās jau ir skaidri zināms, ka 2. Pasaules kara laikā nosaukums “Varavīksne” bija piešķirts amerikāņu militāristu štāba plāniem par iespējamām darbībām pret koalīcijas “ass Roma–Berlīne–Tokija” valstīm.

Kad 1941. gada 7. decembrī Japāna uzbruka ASV ostai Pērlhārborai, atjēgušies amerikāņu militāristi uzsāka darbības atbilstoši apstiprinātajam plānam “Varavīksne V”, un ir skaidri zināms, ka noteikumi kategoriski nepieļauj armijā dažādiem pasākumiem izmantot vienādus kodētos nosaukumus. Līdz ar to esot skaidrs, ka tajā laikā nevarēja būt nekādas citas “Varavīksnes”.

Bet bibliotekārs un grāmatu “Bermudu trijstūra atminējums” un “19. eskadriļas pazušana” autors Lourenss Kušē savukārt noskaidrojis arī to, kāpēc militāristiem veidojusies tik ļoti sakāpināta interese par Džesapa grāmatu ar Aljendes piezīmēm.

Izrādās, kapteinis Džordžs Hūvers nopietni aizrāvies ar NLO ideju, tāpēc centies saprast, kā ufologu iemantotās zināšanas varētu pielietot saistībā ar eksperimentālajiem lidaparātiem un perspektīvajiem dzinējiem. Un var piebilst, ka šis kapteinis nebija vientuļnieks šajā ziņā – viņam bija pat apbrīnojami daudz līdzdomātāju arī tieši ASV armijas rindās, kā rezultātā viss kopumā iemantoja mēreni nesliktu popularitāti gan ufologu un militāristu aprindās, gan tādējādi arī vispār sabiedrībā.

Tesla un Einšteins: ļoti neveiksmīga izvēle

Un, izrādās, patiesībai nekādi nevarētu neatbilst arī jau kopš paša sākuma izplatītā ziņa, ka saistībā ar Filadelfijas eksperimentu darbojušies arī Nikolā Tesla un Alberts Einšteins.

Tā daļa no FIB savāktā dosjē par Ein­šteinu, kuru atļauts publiskot, pierādot to, ka ASV varas iestādes ne kara gados, ne pēc kara principiāli vienkārši nav uzticējušās šim zinātniekam.

Atbildot uz jautājumu par to, vai, viņaprāt, Einšteinu varētu iesaistīt atombumbas izstrādāšanas projektā, FIB galvenais boss Edgars Hūvers paudis: “Savu radikālo uzskatu dēļ profesors Einšteins nav uzskatāms par noderīgu izmantošanai slepenos darbos, jo šķiet maz iespējams, ka tādas uzbūves cilvēks tik neilgā laikā varētu kļūt par pilnā mērā uzticamu amerikāņu pilsoni.”

Un Hūveram katrā ziņā bija taisnība. Einšteins vienmēr atklāti simpatizējis komunisma pamatidejām, kā arī bez liekas šaubīšanās uzturējis attiecības ar ļaudīm, kuru vidū gluži droši varēja būt padomju specdienestu spiegi, no kuriem amerikāņi tajā laikā, pirmkārt, paniski baidījās, otrkārt, kā zināms, tā arī neko neiespēja viņiem padarīt.

Un šādas vispārējas neuzticēšanās rezultātā Einšteinam ASV uzticēja tikai reāli otršķirīgus uzdevumus, tādus, kas nevarēja būtiskā veidā ietekmēt kara gaitu. Piemēram, zināms, ka 1943. un 1944. gadā Einšteins strādāja ASV GKS uzdevumā saistībā ar artilērijas jautājumiem par tēmu “Lielas jaudas sprāgstvielas”. Var droši apgalvot, ka šim viņa darbam nebija absolūti nekādas saistības ar elektromagnētismu un vēl jo mazāk ar teleportācijām un neredzamības efekta sasniegšanu.

Tostarp mēģinājums ar Filadelfijas eksperimentu sasaistīt arī Nikolā Teslas vārdu izrādījies vēl neveiksmīgāks, jo serbu izcelsmes zinātnes ģēnijs pamanījās nomirt jau krietni agrāk par to mirkli, kad karakuģi “Eldridge” nolaida ūdenī, proti, 1943. gada 7. janvārī.

Gan triki, gan īstie eksperimenti

Savukārt ASV militārā resora pētnieki pauduši, ka pamatā leģendai par karakuģa “Eldridge” pazušanu varētu būt iegūlis process, kas formāli padara kuģi “neredzamu” ar magnētisko detonatoru aprīkotām mīnām.

Šāds process savulaik nodēvēts par degausizāciju (no “gauss” – magnētiskās indukcijas mērvienība CGS sistēmā). Nolūkā aizsargāt pret mīnām tērauda korpusa kuģi aprīkoja ar īpašu “jostu”, kas aptvēra visu korpusu, un pēc strāvas padeves tā kļuva par jaudīgu elektromagnētu. Degausizācija piedāvāja divas iespējas: vairākkārtēju magnētiskā lauka pastiprinājumu, lai mīnas uzsprāgtu noteiktā nekaitīgā attālumā, vai arī kuģa magnētiskā lauka ­neitralizēšanu tādā veidā, lai pat visjutīgākā mīna to vispār “nepamanītu”.

Gala izvēle esot kritusi uz to pēdējo variantu, kas attiecīgi paģērēja ļoti rūpīgu katra atsevišķā kuģa magnētiskā lauka nomērīšanu.

Un, tā kā degausizācijas procedūra un kuģa magnētiskā lauka nomērīšana sākotnēji bija absolūti slepens pasākums, ātri vien jūrnieku aprindās sāka izplatīties dažādas baumas. Piemēram, jūrnieki redzējuši, kā kaut kādu nesaprotamas nozīmes kabeļu dēļ kompasu adatas un pat mehāniskie pulksteņi “sajukuši prātā”, kā arī uzskatījuši, ka šādi efekti viņus padarīs impotentus, un tamlīdzīgi.

Elektroģeneratora rasējums. Turbīnas, vārpstas un rotora savīto vara stiepļu rotācija magnētu iekšpusē un elektroenerģijas ģenerēšana, izmantojot mehānisko enerģiju.
Elektroģeneratora rasējums. Turbīnas, vārpstas un rotora savīto vara stiepļu rotācija magnētu iekšpusē un elektroenerģijas ģenerēšana, izmantojot mehānisko enerģiju.

Tāpēc esot pilnībā iespējams, ka tas pats Aljende kaut kur novērojis tieši tādu procedūru: nostiepti noslēpumaini kabeļi un neizskaidrojamas nozīmes aparatūra praktiski ikvienam varēja raisīt visfantastiskākās aizdomas.

To, kā un kāpēc viņam ienācis prātā izdomāt stāstu par to, kā eksperiments kaut kādā veidā padarījis neredzamu pašu kuģi, mēģinājis skaidrot ufologs Džins Kīls. Izrādās, 2. Pasaules kara laikā triku meistars Džozefs Daningers esot piedāvājis ASV militāristiem padarīt viņu kuģus neredzamus.

Iespējams, viņš domājis kādu īpašu maskēšanas paņēmienu, taču kaut kādā veidā šis viņa priekšlikums pēkšņi kļuvis ļoti populārs un, kā mēdz teikt, strauji aizgājis tautās.

Visdrīzāk, Aljende vienkārši salasījies attiecīgus rakstus plašsaziņas līdzekļos, uz to pamata sabūvējot savu amizanto stāstu.

Un – starp citu…

Foto: AKG-IMAGES/SCANPIX

Pirmo reizi pēc 2. Pasaules kara uz kuģa “Eldridge” dienējušie jūrnieki vienkopus sapulcējās tikai 1999. gadā. Tas notika Atlantiksitijā, un pasākumu ļoti plaši atspoguļoja ASV. Līdz tam mirklim viņu bija palicis vairs tikai 15, ieskaitot tobrīd 84 gadus veco kapteini Bilu van Allenu. Protams, šajā pasākumā neizbēgami atraisījās sarunas arī par “eksperimentu”, kas, kā vēstīts avotos, esot “sagādājis veterāniem daudz jautru mirkļu”.

Van Allens teica: “Man nav ne mazākās sajēgas, kā vispār varēja rasties tādi stāsti.” Viņam piekrita visi vēl dzīvi esošie līdzbiedri. Tobrīd 74 gadus vecais Eds Vaizs teica: “Manuprāt, tas, kurš kaut ko tādu izdomājis, bija kaut ko nelāgu sapīpējies.”

Savukārt viņa vienaudzis Teds Deivss piebildis skaidri un gaiši: “Ar mums nekad nekādi eksperimenti nav veikti.” Bet Rejs Perinjo teicis: “Kad ļaudis mani iztaujāja par “eksperimentu”, es parasti visam piekritu un teicu – jā, jā, es kaut kur pazudu. Taču viņi tomēr jau ļoti ātri saprata, ka es viņus vienkārši āzēju…”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.