“Latvenergo” finanšu direktors Guntars Baļčūns: “Latvijas patērētajiem šobrīd ir izdevīgāk veļu mazgāt brīvdienās un naktīs” 56
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Latvenergo” ir, iespējams, viens no nedaudzajiem uzņēmumiem Latvijā, kas skaidri saprot, kā tiks sasniegti 2030. gada klimata mērķi, vienlaikus sasniedzot arī biznesa attīstības mērķus. Par to, kā to plānots izdarīt, stāsta “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs un finanšu direktors Guntars Baļčūns.
“Latvenergo” nākamajiem desmit gadiem izvirzījis sev ambiciozus stratēģiskos mērķus – elektrifikācijas veicināšanu tautsaimniecībā, ražošanas apjoma dubultošanu ar atjaunojamo energoresursu palīdzību, eksporta ieceres. Kāds no tā visa labums patērētājam?
G. Baļčūns: Ja īsumā, tad elektroenerģijas ražošanu jaudas Baltijā plānojam dubultot, tādējādi samazinot elektroenerģijas importu – elektroenerģijas ražošanā pievienotā vērtība tiks radīta tepat, nodokļi maksāti arī tepat. Kā valsts kļūsim neatkarīgāka no elektroenerģijas piegādēm no kaimiņu valstīm. Savukārt klientiem svarīgākais ieguvums varētu būt tas, ka – ja ražošanas jaudas atrodas tepat, tad konkurence enerģijas tirgū būs augstāka, bet konkurence veicina zemākas cenas. Tāpat ieguvumi ir saskatāmi arī no vides aspektiem – ņemot vērā, ka šo ražošanas apjoma pieaugumu plānojam panākt ar atjaunojamiem energoresursiem, tad tas nozīmē mazāk CO2 emisijas un valstij būs vieglāk sasniegt arī Zaļā kursa izvirzītos mērķus ekonomikas transformācijā.
Vai, pieņemot šo plānu un tajā paredzēto lielo uzsvaru uz atjaunojamajiem energoresursiem, jūs nemulsina šī gada notikumi, proti, tas, ka vēja ģeneratori visā Eiropā pēkšņi nespēj saražot plānoto elektrības apjomu, jo visur ir bijusi karsta bezvēja vasara, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ enerģijas cena rudenī ir tik ļoti pieaugusi?
Gluži pretēji – tā iedrošina. Tā skaidri parāda, ka elektroenerģijas ražošanas jaudas Baltijā ir nepietiekamas un tieši elektroenerģijas ražošanas jaudu trūkums ir viens no iemesliem elektroenerģijas cenu pieaugumam. Jo ātrāk tiks kāpināta pašu ražošana, jo mazāk mēs būsim atkarīgi no ārējiem cenu šokiem.
Kāda šobrīd īsti Latvijas elektrības bilance? Vai taisnība, ka Daugavas HES kaskāde nodrošina apmēram 25–33% nepieciešamās elektroenerģijas atkarībā no nokrišņu daudzuma, bet pārējo rada TEC vai arī tā tiek importēta?
Runāt par Latvijas elektrības bilanci atsevišķi no abām pārējām Baltijas valstīm nebūs īsti pareizi – elektroenerģijas tirgi ir ļoti saistīti un arī “Latvenergo” koncerns strādā visās trijās valstīs. Tātad – kopējais Baltijas elektroenerģijas patēriņš ir 28,5 teravatstundu (TWh), savukārt ražošanas apjoms ir 18 TWh, tātad kopumā tiek saražoti 63% no nepieciešamā. Reģiona būtiskākais elektroenerģijas avots šobrīd ir Igaunijas degslānekļa stacijas un gāzes stacijas, kas saražo apmēram pusi no kopējā apjoma, HES – aptuveni 20%. Visi atlikušie ražošanas veidi – vējš, saule, biomasa u. c. – veido 30% no saražotās elektroenerģijas.
Tā kā ogļu un degslānekļa dedzināšana pieder pie atmosfēru visvairāk piesārņojošajiem elektrības ražošanas veidiem, Eiropa ir apņēmusies šādas stacijas pakāpeniski slēgt, padarot to darbību nerentablu ar oglekļa kvotu palīdzību.
Papildus jāmin, ka 2025. gadā gaidāma Baltijas elektrotīklu sinhronizācija ar Eiropas, kas samazinās elektroenerģijas importu no Krievijas. Šobrīd Krievija nosedz aptuveni 15–20% patēriņa.
Rezumējot – ir skaidri saskatāms liels elektroenerģijas ražošanas jaudu iztrūkums reģionā. Ja neražosim paši, būsim atkarīgi no energoresursu importa un ir saskatāmi riski, ka Baltijā enerģija var kļūt dārgāka nekā kaimiņvalstīs. Papildus jāņem vērā, ka dekarbonizācija nozīmē arī citu tautsaimniecības nozaru elektrifikāciju – proti, elektrības patēriņš turpmākajos gados tikai augs. Šie apsvērumi būtībā arī ir ņemti vērā, veidojot “Latvenergo” koncerna stratēģiju līdz 2030. gadam.
Vai tad visa ražošana jau nav elektrificēta? Kuros tautsaimniecības sektoros varētu būt gaidāms būtisks elektroenerģijas pieaugums?
Pirmkārt un galvenokārt, transportā. Tieši tādēļ elektrouzlādes tīkla attīstība ir būtiska “Latvenergo” koncerna stratēģijas daļa. Tas nav viss – mēs meklēsim iespējas piedāvāt klientiem arī citus elektrifikāciju veicinošus risinājumus, tādus kā siltumsūkņus un saules paneļus.
Ņemot vērā jūsu teikto, galvenā stratēģijas akcenta likšana uz vēja enerģiju ir loģiska, galu galā – esam piejūras valsts un vēju mums netrūkst. Citādi ir ar saules enerģiju, jo saulaino dienu skaits Latvijā nav nemaz tik liels un jūsu pašu aprēķini liecina, ka saules paneļi Latvijā spēj sasniegt tikai 11% no to iespējamās jaudas – vismazāk no visām iespējamajām alternatīvām. Kāpēc tad izvēlēti arī saules paneļi ražošanai?
Ir taisnība par saules paneļu relatīvi mazāku ražošanas izstrādes apjomu pret uzstādīto jaudu. Tomēr nākotnē saulei redzam būtisku priekšrocību. Proti, saule elektroenerģiju pārsvarā ražo vasarā, kad Baltijā ir visizteiktākais elektroenerģijas deficīts, un arī dienas laikā, kad arī elektroenerģijas patēriņš ir visaugstākais. Savukārt citos gadalaikos HES, TEC un vēja turbīnas spēs kompensēt to, ka saules paneļi ražos mazāk. Tādēļ uzskatām, ka saule nākotnē varētu ļoti labi iekļauties kopējā ražošanas portfelī, papildinot pārējos elektroģenerācijas avotus.
Stratēģijas prezentācija liecina arī par to, ka apsvērti arī citi, krietni nepopulārāki, risinājumi, tādi kā vēl vienas Daugavas hidroelektrostacijas būve un modulārās atomelektrostacijas celšana. Kāpēc atteicāties no šīm iespējām?
Stratēģijas veidošanas gaitā mēs izvērtējām visas šobrīd pieejamās elektrības ražošanas tehnoloģijas un izvērtējumu veicām no vairākiem aspektiem. Tie bija – vai tehnoloģijas ir komercializējamas, proti, vai tās var iztikt bez valsts atbalsta, vai šo tehnoloģiju izmaksām ir tendence kristies, vai tā spēj nodrošināt mums vajadzīgo ražošanas apjomu, kā arī kāda ir sabiedrības attieksme.
Sabiedrība kopumā pozitīvi vērtē enerģijas ražošanu no vēja un saules, kaut gan tieši vēja parku tuvumā dzīvojošajiem viedoklis var nebūt tik pozitīvs.
Ja runājam par vēl vienu Daugavas hidroelektrostaciju, tad, pat ja tā būtu lietderīga, tad, mūsuprāt, šādu projektu visdrīzāk nebūtu iespējams saskaņot no vides viedokļa.
Tas pats attiecas arī uz modulārajām atomelektrostacijām. Ir tā, ka šī tehnoloģija visdrīzāk arī nebūs gatava komerciālai izmantošanai vēl gadus desmit. Ja skatāmies pasaulē, tad vēl neviena šāda modulāra atomstacija nav uzstādīta un nav arī uzkrāta ekspluatācijas pieredze. Īsi sakot, stratēģijā līdz 2030. gadam tas nav aktuāls jautājums. Teorētiski nevaru izslēgt varbūtību, ka pēc gadiem desmit situācija mainīsies, bet arī tad nevar prognozēt, ka šādas stacijas tiks būvētas Latvijā – tas prasa būtisku likumdošanas bāzes izveidošanu. Taču noteikti skatīsimies un analizēsim, kā ies Igaunijā, jo kaimiņi šobrīd sākuši domāt par šādu staciju potenciāla attīstīšanu, acīmredzot degslānekļa staciju aizvietošanai.
Labi, tātad vējš. Par kāda apjoma vēja parku uzstādīšanu ražošanas apjomu dubultošanai mēs runājam?
Vēja tehnoloģijas ar katru gadu kļūst efektīvākas – pirms pieciem vai septiņiem gadiem runājām par viena līdz divus megavatus jaudīgām vēja turbīnām, bet šobrīd uz sauszemes uzstāda sešu megavatu turbīnas, jūrā nu jau desmit un vairāk megavatu jaudīgās turbīnas. Tā kā plānojam dubultot ražošanas jaudu, tātad izbūvēt papildus apmēram 2500 MW, tad nav grūti izrēķināt – tās ir apmēram 250–400 vēja turbīnas.
Lielākais šāda veida projekts, par kuru ir dzirdēts, ir Latvijas un Igaunijas kopīgais vēja parks jūrā. Kā šis projekts attīstās?
Ja runājam par atkrastes vēja parkiem, tad mūsu prognoze ir, ka šādi vēja parki kļūs ekonomiski interesanti bez valsts atbalsta ap 2025.–2030. gadu. 2023. gadā tiek plānota izsole par atkrastes vēja parka veidošanu Lietuvā pie Klaipēdas, apmēram 30–40 km no krasta, tajā esam iecerējuši piedalīties. Savukārt izsole Latvijas un Igaunijas vēja parka izbūvei jūrā tiek plānota 2025. gadā.
Un kā ar ūdeņraža tehnoloģijām, kurām tiek prognozēta tik nozīmīga loma ap gadsimta vidu?
Vēja un saules stacijām piemīt visiem zināmi mīnusi, proti, tas, ka ģenerācijas apjoms tajās ir mainīgs. Tādēļ nodrošināt elektroenerģijas izstrādi tikai ar sauli un vēju šobrīd nav iespējams. Sistēmas stabilizācijai nepieciešamas citas ģenerēšanas tehnoloģijas, un mēs šajā ziņā esam pateicīgā situācijā, jo mums ir gāzes TEC. Eiropā elektrības ražošanu no gāzes uzskata kā pārejas kurināmo, un šādi ražotā elektroenerģija noteikti būs nepieciešama vismaz tik ilgi, kamēr nebūs attīstījušās ogļūdeņraža tehnoloģijas. Tiek prognozēts, ka ap 2030. gadu ūdeņraža izmantošanas tehnoloģija būs tiktāl attīstīta, ka brīžos, kad pūš vējš un spīd saule, bet nav elektrības patēriņa, piemēram, naktīs, elektroenerģija tiks uzkrāta ūdeņraža formātā un patērēta tad, kad būs elektroenerģijas deficīts. Ja tehnoloģijas attīstīsies, tad nevar izslēgt, ka tieši mūsu TEC būs nozīmīga loma pārejā uz ūdeņraža izmantošanu arī Latvijā.
Man šķiet, ka caurmēra lasītājam varētu būt priekšstats, ka Lietuvas un Igaunijas elektrības ražotāji agresīvi konkurē par Latvijas tirgu, bet Latvijas elektrības ražotāji un tirgotāji kaimiņvalstu tirgos ir pasīvi. Vai šis priekšstats ir patiess?
Ne gluži. “Latvenergo” koncerns jeb patiesībā “Elektrum” strādā visu triju Baltijas valstu tirgos. Lietuvas mājsaimniecību tirgus atvēršana, process, kas Latvijā notika 2016. gadā, notiek tagad, savukārt Igaunijas mājsaimniecības tirgū mēs veiksmīgi darbojamies jau vairākus gadus. Abās kaimiņvalstīs esam starp trīs lielākajiem elektroenerģijas tirgotājiem – Igaunijā mūsu tirgus daļa, vērtējot pārdotās elektroenerģijas apjoma ziņā, ir 14–15%, Lietuvā apmēram tikpat.
Jāpiebilst, ka pēc klientu skaita pozīcijas ir vēl spēcīgākas – Igaunijā mūsu biznesa klientu segments ir apmēram 18% tirgus, bet Lietuvā – pat 30%. Manuprāt, apgalvot, ka “Elektrum” nav aktīvs kaimiņvalstu tirgū, nav pamata.
Ja runā par tālāku ģeogrāfisko ekspansiju, tad ir skaidrs, ka liels ražošanas jaudu deficīts veidosies Polijā, kuras enerģētika līdz šim galvenokārt ir balstījusies uz ogļu stacijām. Brīdī, kad tās slēgs, izveidosies enerģijas deficīts arī šajā valstī. Polijā elektroenerģijas patēriņš ir apmēram sešas reizes lielāks nekā Baltijas patēriņš. Tādēļ nav izslēgts, ka “Latvenergo” varētu kļūt par elektroenerģijas ražotāju un tirgotāju arī Polijā.
Kā šis plāns tiks finansēts?
Mūsu investīciju plāns galvenokārt balstās uz pašu līdzekļiem un banku kredītiem – tie ir divi primāri finansēšanas avoti. Esam domājuši arī par iespējamu dividenžu politikas maiņu – ja šobrīd mēs iemaksājam valsts budžetā 80–100% uzņēmuma peļņas jeb ap 70–100 miljoniem eiro gadā, tad, iespējams, varētu apsvērt, ka nākotnē, samazinot dividenžu izmaksas procentu, lai finansētu izaugsmes projektus, mēs varētu saglabāt tādu pašu dividenžu apjomu summas ziņā. Taču šī diskusija vēl ir procesā.
Kā ar teorētiski iespējamo “Latvenergo” akciju daļas, parasti tiek minēti 20%, pārdošanu biržā, kas kā karsts kartupelis tiek viļāts pa politisko muti jau gadus divdesmit?
Arī tā ir viena no iespējām, taču šī izšķiršanās ir uzņēmuma akcionāru, proti, valsts ziņā. Valdes un padomes uzdevums ir domāt par uzņēmuma izaugsmi/attīstību un piedāvāt akcionāriem labākās iespējamās stratēģiskās alternatīvas.
Vai “Latvenergo” uz iespēju, ka daļa akciju varētu tikt pārdotas biržā, skatās kā uz vilinošu iespēju, kas ļautu paātrināt uzņēmuma attīstību, vai kā uz nevajadzīgu apgrūtinājumu?
Noteikti ne kā uz apgrūtinājumu, jo “Latvenergo” obligācijas esam jau emitējuši, tātad ar biržas prasībām par uzņēmuma caurspīdīgumu un atskaitēm mēs jau esam labi pazīstami. Mūsu izpratnē nākotnē akciju emitēšana biržā drīzāk būs kā iespēja ātrākai uzņēmuma attīstībai, veids, kā celt uzņēmuma vērtību un veikt perspektīvas investīcijas, dodot labumu tautsaimniecībai. Starp citu, šādu ceļu finansējuma piesaistei ir jau izvēlējušās Lietuvas un Igaunijas energokompānijas.
Daudzās Rietumeiropas valstīs veļu mazgā un trauku mašīnas darbina naktīs, jo tad elektroenerģija ir būtiski lētāka. Kad šāda iespēja būs Latvijas patērētājam?
Tas taisnība, ka visaugstākās elektrības cenas ir dienas laikā un viszemākās – vakaros un naktī.
Latvijas patērētajiem arī šobrīd ir izdevīgāk veļu mazgāt brīvdienās un naktīs.
Nu jau gandrīz visām mājsaimniecībām ir uzstādīti viedie elektroenerģijas skaitītāji, tā savukārt ir iespēja izvēlēties uz elektrības biržas cenām balstītus elektroenerģijas produktus un elektrību patērēt tad, kad tā ir lētāka. Jāatzīst, ka klientu, kas šādas iespējas izmanto, kļūst arvien vairāk.
