“Baudot saulgriežu gaišās naktis, izbraucu ar velo pa Lucavsalu. Biju pārsteigts!” Rīdzinieks pirms svētkiem dalās pārdomās 0
Sociālajos tīklos plašu diskusiju izraisījis kāda rīdzinieka ieraksts pēc brauciena ar velosipēdu pa Lucavsalu saulgriežu vakarā. Ieraksta autors paudis pārsteigumu, ka populārajā atpūtas vietā redzējis daudz Indijas izcelsmes cilvēku, kuri vairākās kompānijās atzīmējuši savus svētkus — dedzinājuši kariju, dziedājuši, pulcējušies pie uguns un veikuši rituālus.
“Vakar, baudot saulgriežu gaišās naktis, izbraucu ar velo pa Lucavsalu. Biju pārsteigts, ka tur pilns ar indiešiem. Bariņi visās vietās pa 10–50 cilvēkiem, dedzina kariju, skaļi dzied un lūgšanas kaut kādas,” raksta ieraksta autors.
Viņš neslēpj, ka redzētais viņu satraucis. “Baisi paliek, ka viņi pārņem mūsu zemes,” teikts ierakstā. Autors piebilst, ka sākotnēji šķitis — viss ir mierīgi, cilvēki braucot ar “Boltiem” un vienkārši pavada vakaru. Taču vēlāk sajūta mainījusies: “Kad redzēju šo, tad sapratu, ka vairs nav labi.”
Komentāros reakcijas bija krasas un ļoti atšķirīgas. Daļa lietotāju piekrita autora satraukumam, norādot, ka Latvija esot maza valsts un demogrāfiskās pārmaiņas ilgtermiņā var kļūt jūtamas.
“Latviešu skaits samazinās, bet tukša vieta jau nekad nepaliek,” raksta kāds komentētājs. Viņš pauž bažas, ka pēc 10 vai 15 gadiem latvieši varētu kļūt par minoritāti lielākajās Latvijas pilsētās, bet latviešu valoda — par “virtuves valodu”.
Citi komentētāji bija vēl asāki, sakot, ka migrācija esot kļuvusi par eksistenciālu jautājumu mazām nācijām. Izskanēja arī jautājumi, kur šādā situācijā esot politiķi un nacionāli noskaņotās partijas.
Tomēr netrūka arī pavisam pretēju viedokļu. Daļa cilvēku norādīja, ka Lucavsala ir publiska vieta un nav pamata aizliegt citu tautību cilvēkiem tur uzturēties, svinēt vai pulcēties, ja viņi nepārkāpj likumu.
“Cik bijusi darīšana — jauki ļaudis. Kamēr pie mums pietiek vietas un darba, lai dzīvo. Kas es tāds, lai norādītu, kurš te var vai nevar apmesties,” raksta kāds komentētājs.
Vēl kāds jautā tieši: “Un tieši ko sliktu viņi darīja? Dedzināja Latvijas karogu? Sita cilvēkus? Skrēja jums virsū? Draudēja? Vai policijai ziņojāt, ja jau bija tik baisas lietas?”
Daļa komentētāju norādīja, ka līdzīgas svētku svinēšanas formas pastāv arī citās kopienās. Ja latvieši ārzemēs pulcējas Jāņos, dzied tautasdziesmas un svin svētkus, tad arī Latvijā dzīvojošiem ārvalstniekiem var būt savi rituāli, dziesmas un kopienas pasākumi.
“Kamēr lūdz un kariju dedzina savā kopienā, tikmēr lai dzīvo. Pieļauju, ka latvieši ārzemēs arī savās kopienās dzied tautasdziesmas un kopā svin svētkus — gan savējos, gan vietējos,” raksta kāds komentētājs.
Citi atgādināja, ka nevajadzētu visus iebraucējus salīdzināt ar agresīvu migrāciju vai okupāciju. Kāds komentētājs uzsvēra, ka migrācija Eiropas ietvaros un cilvēku pārcelšanās darba vai studiju dēļ nav tas pats, kas “pasaules klaidoņu ievazāšana”, savukārt citi tieši pretēji brīdināja, ka “situācija sāk iziet ārpus kontroles”.
Diskusijā vairākkārt izskanēja salīdzinājumi ar latviešiem, kuri dzīvo Anglijā, Īrijā, Vācijā, Spānijā vai citās valstīs. Kāds komentētājs norādīja, ka simtiem tūkstošu latviešu paši ir ekonomiskie migranti ārzemēs, taču vienlaikus daļa sabiedrības ar aizdomām raugās uz cilvēkiem, kuri ierodas Latvijā.
“Nu un viss tas pusmiljons latviešu ekonomisko migrantu, kas dzīvo Anglijā, Īrijā, Spānijā, Vācijā utt., brauc uz Latviju Jāņus un citus svētkus svinēt vai paliek tur, kur aizbraukuši?” jautā komentētājs, piebilstot, ka attieksme pret “savējiem” un “citiem” bieži esot ļoti atšķirīga.
Vēl citi atzina, ka problēma nav konkrēti indiešos, bet kopējā sajūtā, ka Latvija mainās. “Latvieši nevairojas, un šī ir skarba realitāte,” raksta kāds komentētājs. Citi piebilst, ka paši latvieši brauc prom no Latvijas, bet darba tirgū tukšās vietas aizpilda citi.
Komentāros parādījās arī aicinājumi nepadoties bailēm. Kāds lietotājs raksta, ka bailes no imigrācijas bieži tiek mākslīgi radītas, lai sabiedrībai piedāvātu jaunu “ienaidnieku”. Viņš dalījās ar ierakstu, kurā aicināts, pirms ļauties panikai par migrāciju, paskatīties uz faktiem un politisko retoriku.
Šī diskusija izgaismo plašāku sabiedrības spriedzi — starp vēlmi saglabāt latvisko vidi, valodu un kultūru un realitāti, ka Latvijā arvien vairāk dzīvo, strādā un mācās arī citu valstu cilvēki. Vieniem Lucavsalā redzētais šķiet satraucoša zīme, citiem — pavisam normāla aina starptautiskā pilsētā.
Kopējā saruna rāda, ka jautājums nav tikai par vienu vakaru Lucavsalā. Tas ir stāsts par bailēm, demogrāfiju, darba tirgu, latviešu aizbraukšanu, iebraucēju klātbūtni un to, cik gatava sabiedrība ir sadzīvot ar kultūru daudzveidību savā ikdienas telpā.
Kā rezumē viens no komentētājiem: “Hinduisti nav tas trakākais variants. Lai dzīvo.”
