“Bēgļu stāsti ir sirdi plosoši.” Latvieši palīdz ukraiņiem 0
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēteris Eisāns, Rolands Kalniņš un Pēteris Bikše ir to cilvēku vidū, kuri patlaban sniedz palīdzīgu roku Ukrainas bēgļiem. Pēteris Bikše un misionārs Rolands Kalniņš ir Rīgas Jēzus evaņģēliski luteriskās draudzes locekļi, bet Pēteris Eisāns ir Madonas baptistu draudzes mācītājs un biedrības “Baltijas Globālā iniciatīva” vadītājs.
Viņi nevēlas īpaši izcelt to, ka paši bijuši šo smago notikumu norises vietā, bet, “Latvijas Avīzes” mudināti, pastāstīja, kādas iespējas ir Latvijas iedzīvotājiem palīdzēt no kara izkļuvušajiem cilvēkiem un, pats galvenais – kāpēc un kas viņus ir motivējis rīkoties.
Sākums – traģiskie notikumi Sīrijā un Irākā
P. Eisāns: Pirms astoņiem gadiem, cītīgi sekojot līdzi traģiskajiem notikumiem Sīrijā un Irākā, redzēju ļoti daudz notikumu, pret kuriem bija ļoti grūti palikt vienaldzīgam. Joprojām acu priekšā man ir fotogrāfija, kurā tēvs uz savām rokām nes meitu, kurai nogriezta galva. Tas bija traumējoši, jo man pašam ir trīs bērni.
Toreiz devu solījumu sev un Dievam, ka mēģināšu kaut ko darīt.
Tā aizsākās labdarības akcija “Zvaigzne Austrumos”, kurā katru gadu rudenī vācam ziedojumus bēgļu atbalstam. Jordānas arābu kristieši, uzņemot sīriešus, kas ir musulmaņi, kā arī uzņemot kristiešu bēgļus no Irākas, man deva iespēju iepazīt misionāra darbu. Tagad, redzot, kas šobrīd notiek Ukrainā, rodas sajūta, ka tas jau ir piedzīvots, ka tas jau ir redzēts…
Krievijas un Ukrainas kara pirmajā dienā Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Kaspars Šterns mani mudināja: Pēteri, tu esi pieredzējis šajā jomā, tagad vajag palīdzēt ukraiņiem. Taču, lai to darītu, ir nepieciešams pamatīgs organizatoriskais darbs.
Vispirms noorganizējām, ka uz Ukrainas un Polijas robežas pastāvīgi atrodas koordinatori no Latvijas. Sadarbojamies ar Helmas baptistu draudzi, kas atrodas Polijā, robežas tuvumā, viņi sagaida bēgļus un palīdz tiem, kas vēlas nokļūt Latvijā.
Mēs sūtām turp kravas ar saziedotajām mantām un pārtiku, no kuras daļa tiek vesta iekšā Ukrainā, un atpakaļceļā vedam Ukrainas bēgļus uz Latviju.
P. Bikše: Kristiešu misija visos laikos ir bijusi pastāvēt ne tikai par sevi, bet arī par citiem – par apspiestajiem, par tiem, kuri ir trūkumā un kuri ir neaizsargāti. Mūsu draudze sniedz cilvēkiem atbalstu dažādos veidos.
Piemēram, draudzei ir ambulance, kas sniedz medicīnisko palīdzību cilvēkiem Rīgā, drēbju kamera un cita veida palīdzība. Mēs esam arī iesaistījušies “Baltijas Globālās iniciatīvas” organizētajā labdarības akcijā “Zvaigzne Austrumos”, kur vācām ziedojumus Sīrijas un Irākas bērniem.
Plašs sadarbības tīkls Ukrainā
R. Kalniņš: Es darbojos kā misionārs jau vairāk nekā 20 gadus un esmu daudz pieredzējis, bet šoreiz viss izvērtās citādi. Bija sestdienas vakars, un pie manis viesojās Pēteris Bikše ar savu brāli. Dzērām kafiju un runājām par Krievijas uzbrukumu Ukrainai.
Pamazām sākām apsvērt iespēju, kā mēs praktiski varētu palīdzēt ukraiņiem. Un tā vārds pa vārdam, līdz iedegāmies, ka ir jāorganizē palīdzības braucieni. Pēc pāris dienām mēs jau bijām pie Ukrainas robežas.
Ceļā devās pieci mikroautobusi, no kuriem viens palika Helmā ar diviem koordinatoriem. Otrajā busiņā brauca Pāvila evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Ģirts Prāmnieks ar draudzes pārstāvjiem, bet trīs busiņi bija no Jēzus draudzes.
Jāsaka paldies labdarības organizācijai “Palīdzības lapa”, kas palīdzēja piepildīt mūsu draudzes busiņus ar dažādām bēgļiem vajadzīgām lietām. Vedām arī ziedojumus no vairākām draudzēm, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Diakonijas centra, biedrības “Baltijas Globālā iniciatīva”, Ozolnieku biedrības “Tuvu” un Liepājas labdarības organizācija “Tabitas sirds”.
P. Eisāns: Koordinatori redz situāciju uz vietas – kā darbojas robežsargi, Polijas nevalstiskās organizācijas un draudzes, un viņi koordinē sadarbību ar tām. Līdzko kravas tiek atvestas līdz robežai, no Ukrainas izbrauc transports, kurā tās iekrauj.
Ļoti palīdz tas, ka pastāv plašs sadarbības tīkls ar organizācijām un kristiešu draudzēm Ukrainā. Tās palīdz mammām un bērniem sagādāt drošu patvērumu, nogādā viņus līdz robežai, bet atpakaļ uz Ukrainu dodas ar saziedotajām kravām.
R. Kalniņš: Ukraina aizņem ļoti lielu teritoriju. Jā, tur ir kara zona, tomēr pastāv iespēja turp nogādāt nepieciešamās preces, ja vien Ukrainas pusē ir cilvēki, kas ir ar mieru riskēt. Mēs redzam, ka ukraiņu tauta kopumā ir gatava riskiem, arī Ukrainas draudžu vadītāji. Dzirdēju no mūsu koordinatoriem, ka viņi no ukraiņiem saņēmuši signālu, ka pat aplenktajā Mariupolē var ievest kravas. Jā, ir riskanti, bet nav tā, ka tas ir neiespējami.
Draudzē piedzīvotais
P. Bikše: Dienas uz robežas pavadījām Polijā, Helmas baptistu draudzē, kuras ēka ir pārtapusi par bēgļu palīdzības centru. Šeit viņi var atgūt spēkus, pagulēt, saņemt drēbes un siltu ēdienu, kā arī saprast, ko darīt un kurp doties tālāk. Šeit mēs varējām aprunāties ar karā cietušajiem cilvēkiem. Centrā ieradās bāreņi no Ukrainas bērnunamiem. Kādā no naktīm kopumā 800 bāreņi bija bēguši no karadarbības zonas uz Polijas robežu.
Vilcienā nav bijis apgaismojums, lai krievu karaspēks nevarētu pamanīt vilciena pārvietošanos. Bērniem bija jāpārsēžas citā vilcienā, lai turpinātu ceļu: kā viņu vilciens piebrauca, tā otrs vilciens nostājās blakus un atvēra durvis, un bērniem vajadzēja žigli pārlēkt otrā vilcienā, lai turpinātu ceļu.
Šajā laikā Ukrainas karaspēks uzsāka ofensīvu pret Krievijas karaspēku, lai novērstu uzmanību no šī vilciena un tas netiktu sabombardēts.
Neilgi pēc tam iebrucēji uzspridzinājuši tiltu, pa kuru bija pārvietojies pieminētais vilciens ar bērniem. Tā kā iebrucēji speciāli nogriež bēgļiem izkļūšanas iespējas no Ukrainas ar vilcieniem, tad šim nolūkam vairāk tiek izmantoti mikroautobusi, automašīnas un kravas automobiļi.
R. Kalniņš: Helmas draudzē mēs visi gulējām vienā lielā zālē kopā ar bēgļiem, tāpēc dzirdējām un redzējām, cik ļoti bērnus ir emocionāli traumējušas kara šausmas. Ik pa laikam viņi modās un kliedza, vaimanāja, knosījās, liela daļa gulēja, sarāvušies čokurā…
Kāda meitenīte negribēja iet pagrabā, kur atradās ēdamzāle, jo acīmredzot viņai tas saistījās ar uzlidojumiem un došanos uz patversmi. Šķiet, visi bērni ir guvuši emocionālu traumu.
Bēgļu gaitas nav nekāda pastaiga, un viņu stāsti ir sirdi plosoši. Atpakaļceļā uz Rīgu mūsu busiņā brauca pavecāka kundze ar savu adoptēto meitiņu. Līdz pat Rīgai meitene ne reizi neizkāpa no mašīnas. Šķita, ka viņa mūsu busiņā jutās droši un negribēja šo sajūtu pazaudēt.
Satikām kādu māti, kura bija pazaudējusi savu divpadsmitgadīgo bērnu. Viņa stāstīja, ka evakuācijas vilcieni ir tā pārpildīti, ka, piemēram, kupejā, kur normālos apstākļos atrodas četri cilvēki, tagad iespiežas septiņpadsmit un vairāk. Nav brīnums, ka šādos apstākļos var pazust bērns, tāpēc viņi bērniem uz rokām raksta telefona numuru un vārdu, lai būtu vismaz kaut kāda kontaktinformācija.
P. Bikše: Sieviete, kuru vedām uz Rīgu, stāstīja, ka neviens bērns, kurš bijis bombardēšanas vietās vai tur, kur notikušas apšaudes, nav bez traumām. Ļoti daudzi aiz izbīļa raustot valodu, viņiem ir vēl arī citas nervozitātes izpausmes.
R. Kalniņš: No Ukrainas bēgļiem dzirdējām arī briesmīgus stāstus par to, ka iebrucēji brauc virsū bēgļu kolonnām ar tankiem vai bruņumašīnām.
Mums jāpatur prātā, ka cilvēks ir tāda būtne, kurai ir stipri jāsaņemas, lai otram darītu labu. Bet darīt kaut ko sliktu – tas ir kā ar ragaviņām, kuras noslīd no kalna, tiklīdz tās palaiž vaļā.
Kāpēc cilvēks spēj būt tik nežēlīgs, kāpēc viņā pazūd viss cilvēcīgais?
Atbilde ir meklējama pašā Bībeles sākumā, stāstā par Ādama un Ievas vecāko dēlu Kainu, kurš nogalināja savu brāli Ābelu. Mēs varam vainot politiskās sistēmas, bet šādos brīžos ir ļoti sāpīgi apzināties to, kā es rīkotos ekstremālās situācijās: vai es būtu cilvēks vai mežonis? Mēs, būdami kristieši, ticam, ka katrā cilvēkā ir iedzimta tendence un nosliece uz grēku. Tādēļ mums ir jābūt modriem, lai arī mēs paši nekļūtu par mežoņiem, lai mūsu sirdī nerastos zvērība un ļaunums.
Kopā spējam paveikt vairāk
P. Bikše: Vislielākais pārdzīvojums ir redzēt tās situācijas, kurās varam saskatīt kopīgo ar sevi un savu dzīvi. Man pašam ir divi bērni, arī Rolandam un Pēterim ir bērni, tāpēc kara šausmas, kurās ir ierauti bērni, mani emocionāli aizskāra visvairāk. Piemēram, šodien ziņās redzējām, ka septiņgadīgs puika viens pats ir palaists pāri robežai un dodas nezināmā virzienā.
R. Kalniņš: Man ir ļoti skumji, ka visa pasaule noraugās uz notikumiem Ukrainā kā uz tādu teātra izrādi, kur ukraiņi cīnās.
Jā, mēs palīdzam, bet, līdzībās runājot, tas ir apmēram tā, ka sit vienu cilvēku uz ielas un mēs visi apkārt stāvam un sakām: re, kur tev drēbes, re, kur tev ēdiens, paņem taču to ķiveri, ko mēs tev dodam!
Nu, sadod viņam!
P. Eisāns: Es uzaugu ar Otrā pasaules kara stāstiem. Mana mamma un tētis ir kara bērni. Man ir radinieki, kuri slēpa ebrejus no vāciešiem. Šie stāsti manā galvā laika gaitā bija kaut kur izplēnējuši, palikuši bērnībā. Tagad es jūtu, ka šīs skaudrās mātes un tēva atmiņas tiek plēstas augšā un atsvaidzinātas.
Karš plosās mums tik tuvu, un mēs Latvijā to piedzīvojam kā kolektīvo traumu – caur vecāku un vecvecāku stāstiem, kas ir dzirdēti, vai arī tāpēc, ka mēs saprotam, ka teorētiski arī mēs varam tikt ierauti karadarbībā. NATO sola mūs aizstāvēt, bet mēs saprotam, ka tas var nebūt tik vienkārši. Karu Ukrainā mēs sajūtam daudz personīgāk nekā citus konfliktus pasaulē.
Tāpēc es saprotu cilvēku vēlmi palīdzēt Ukrainas bēgļiem visos iespējamos veidos. Taču, kā jau minēju, svarīga ir mūsu individuālo centienu saskanība – un tā prasa koordināciju.
Aicinu katru, kas vēlas palīdzēt, sazināties ar kādu no labdarības organizācijām, kas koordinē atbalsta sniegšanu sadarbībā ar valsts iestādēm.
Katrai organizācijai ir sava misija, sava specifika, un katrai var noderēt tieši tavas rokas, tavi talanti un resursi. Kopā mēs spējam paveikt vairāk.
