Ojārs Rubenis
Ojārs Rubenis
Foto: Zigmunds Bekmanis

“Bez kultūras dzīvot nevar!” Saruna ar Ojāru Rubeni 30

Zigmunds Bekmanis, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 18
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem 43
Mājas
Kādas ir tavas kulinārijas prasmes – vai māki pagatavot šos 10 ēdienus, kuri jāprot katram latvietim?
Lasīt citas ziņas

Kopš 2012. gada rudens ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu veidotajos raidījumos izrāžu ciklā “Teātris.zip” televīzijas skatītājiem ir bijusi iespēja redzēt 234 Latvijas teātros iestudētās izrādes gan ierakstos, gan tiešraidēs, kuras noskatījušies vairāk nekā septiņi miljoni cilvēku.

Paralēli Latvijas Televīzija šajā laikā veikusi 183 izrāžu ierakstus Rīgas un reģionu teātros. Tās bijušas izrādes, kas iekļautas Latvijas kultūras kanonā, kā arī iestudējumi, kas uzskatāmi par sava laika zīmēm. Unikāls veikums, un patiess prieks, ka “Teātris.zip” televīzijas kanālā LTV1 ir atgriezies ar 11. sezonu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Uzreiz pēc valsts svētkiem, 19. novembra vakarā, tiks demonstrēta izcila izrāde, kura Nacionālajā teātrī tapusi pēc Raiņa lugas “Pūt, vējiņi!” motīviem un ieguvusi “Spēlmaņu nakts” 2018./2019. gada “Grand prix” un vēl septiņas balvas, tostarp par labāko režiju un scenogrāfiju.

Ar šo balvu saņēmējiem Elmāru Seņkovu un Moniku Pormali ciklā “Teātris.zip” pirms izrādes sarunāsies šarmantais un erudītais raidījuma vadītājs Ojārs Rubenis, kurš to darījis visus šos gadus, arī būdams Nacionālā teātra direktors.

Ir iesākusies tevis vadītā raidījuma “Teātris.zip” vienpadsmitā sezona. Vai jubilejas torte jau apēsta?

Jā, bija gan torte, gan brīnišķīgs apsveikums no Ināras un Borisa Teterevu fonda, kura atbalstam pateicoties, šis raidījums tik ilgi ir pastāvējis, iemūžinot gaistošo teātra mākslu televīzijas ierakstos. Tās bija speciāli gatavotas medaļas, kuru saņēmēju nav daudz, jo tās pasniedz tikai tiem, kuru darbu mecenāti Teterevi un viņu vadītais fonds uzskata par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas kultūras patstāvībā un vēsturē. Mēs, raidījuma “Teātris.zip” veidotāji, bijām ļoti pagodināti un priecīgi par šādu atzinību.

Priecīgi par to, ka, neskatoties uz visām banku krīzēm un Borisa aiziešanu mūžībā pirms vairākiem gadiem, viņa dzīvesbiedre Ināra nav pārstājusi šī projekta un kultūras atbalstīšanu. Par to Teterevu fondam un viņai personīgi milzīgs paldies, jo savulaik Boriss bija izteicies, ka savu nopelnīto naudu viņš vēlas ieguldīt tikai Latvijas kultūras attīstībā, un Ināra šo novēlējumu veiksmīgi turpina īstenot. Teterevi ir vieni no ļoti, ļoti nedaudzajiem mecenātiem, kuri patiešām šī vārda dziļākajā nozīmē ir mecenāti. Tādu Latvijā nav daudz. Viņi ir apbrīnojami, īsti mecenāti, kuri par savu atbalstu nekad neko nav prasījuši pretī, nav uzstādījuši savus nosacījumus vai likuši kaut ko saskaņot.

Reklāma
Reklāma

Kā radās doma veidot šādu, skatītāju nu jau ļoti iemīļotu teātra popularizēšanas projektu?

Esmu laimīgs, ka varu veidot raidījumu kopā ar saviem brīnišķīgajiem kolēģiem – producenti Ilzi Šadursku, redaktori Henrietu Verhoustinsku, operatoru brigādi, kuru vada Uvis Burjāns. Taču pilnīgi nejauši par projektu “Teātris.zip” sākām runāt ar televīzijas žurnālisti un teātra pētnieci Mārīti Balodi, kura nu jau aizsaulē. Viņa negribēja šādu projektu vadīt un par to aprunājās ar mani.

Tolaik biju Nacionālā teātra direktors, bet, visu apspriežot ar vēsu prātu, secinājām, ka, vadot raidījumu, nenonākšu interešu konfliktā, ja nepievērsīšu lielāku uzmanību savam teātrim nekā citiem. Mārīte ieteica, ka vajadzētu par teātri runāt citādi un, galvenais, ierakstīt izrādes. Jo vienubrīd bija liels pārrāvums. Valsts naudas sabiedriskajiem medijiem nepietika, bet izrāžu ierakstīšana ir dārga. Līdz ar to pat ļoti labas izrādes netika ierakstītas un teātra vēsturē veidojas baltie plankumi. Teātris ir gaistoša māksla. Protams, kāds uztaisa foto vai iefilmē kādu izrādes fragmentu, taču pilnīgas liecības par šo darbu, ko ielikt plauktiņā un vēlāk parādīt skatītājiem vai studentiem, nav.

Mārīte Balode kopā ar tagadējo Teātra muzeja direktoru Jāni Siliņu veidoja dokumentālās filmas par teātriem un bija nonākusi pie secinājuma, ka vēstījumā sāk iztrūkt pilnas ainas. Viņa man teica, ka kaut kas jādara lietas labā. Sākumā mana doma bija sarunāties ar publiku, kopā noskatīties izrādes vai to fragmentus un tad par redzēto diskutēt. Pirmās sarunas tādas arī bija, tomēr tās īsti nevedās.

Vai nu es nemācēju tās labi vadīt, vai arī tomēr mēs, latvieši, esam introverti cilvēki un kameras priekšā negribam atklāti runāt. Nav noslēpums, ka ir laba māksla, viduvēja māksla un slikta māksla, bet arī par to ir jārunā, lai nākotnē taptu labāka māksla. “Teātris.zip” gan jau bija no paša sākuma, un tas “zip” nozīmēja, ka teātra māksla paliek datu nesējos saspiestā veidā.

Pazīšanās un uzticēšanās mūsdienās vienmēr ir ļoti svarīga. Ar Borisu un Ināru Tetereviem jau biju pazīstams. Tādēļ kopā ar tālaika kultūras ministri Helēnu Demakovu gājām pie viņiem, stāstījām, cik nozīmīga ir teātra izrāžu ierakstīšana, un viņi atbalstīja. Tā kā izrādes bija ļoti dažādas, tad no sarunu formāta neatteicāmies, jo skatītājiem tomēr jāzina, par ko ir katra izrāde, ko domā tās veidotāji un kā tā sasaucas ar mūsdienām.

Tā nu “Teātris.zip” aizgāja tautās, un pa šiem desmit gadiem esmu novadījis vairāk nekā 180 sarunas. Man patīk sarunāties, tas apmierina manu zinātkāri. Jo par katru izrādi ir jāuzzina atkal jaunas lietas. Neskatoties uz to, ka redaktore piedāvā savu skatījumu, es vienmēr, gatavojoties raidījumam, meklēju papildu informāciju un caur to kļūstu bagātāks. Zināšanas uzslāņojas, un katrā nākamajā sarunā parādās jaunas nianses. Zināmā mērā tā ir sava prāta kutināšana, un lieliski, ja skatītājiem patīk. Covid-19 un mājsēdes laikā reitingi auga, jo mūsu raidījums kaut nedaudz kompensēja klātienes kultūras pasākumu iztrūkumu. Es domāju, tā būs arī jaunajā sezonā, jo, lai arī brīvi pieejamas, teātru biļetes ir diezgan dārgas un arī pārtikas un energoresursu sadārdzināšanās nāks par labu izvēlei skatīties teātra izrādes televīzijā. Jo īpaši svarīgi tas ir reģionos, lai gan “Teātrim.zip” skatītāju netrūkst arī Rīgā, un pēc kārtējā raidījuma saņemu zvanus ar atsauksmēm un pārdomām.

Pēc kādiem principiem izvēlaties izrādes ierakstīt?

Es paļaujos uz savas redaktores, teātra kritiķes Henrietes Verhoustinskas gaumi, taču izrādēm jābūt labām ne tikai viņas vērtējumā, bet pārsvarā cilvēkiem saprotamām, lai viņi gribētu tās noskatīties. Divām trim šādām izrādēm pa vidu var iebīdīt arī kaut ko ļoti eksperimentālu ar citādu estētiku. Pēc tam noteikti jāparāda kāda vienkārša izrāde, laba komēdija, kur iespējams kārtīgi izsmieties, parādot, ka māksla var būt ļoti dažāda.

Raidījumu tapšanas laikā būtisks ir dialogs ar visiem teātriem. Cenšamies laikus ierakstīt izrādes, kas ir nominētas “Spēlmaņu nakts” balvām. Tāpat tās, kas pašiem patikušas vai saņēmušas labas skatītāju atsauksmes, un izrādes ar spožiem aktierdarbiem, kam noteikti jāpaliek vēsturē. Vēl viens kritērijs ir teātra direktora ieteikums, ja viņam liekas, ka no repertuāra neesam izdarījuši pareizo izvēli. Raidījumā mēģinām sabalansēt kvalitātes un dažādības līmeņus, lai nākotnes teātra pētnieki varētu spriest par Latvijas teātru mākslinieciskajiem kāpumiem un kritumiem, redzētu kopainu.

Tikko pirmizrādi piedzīvojusi Viestura Kairiša spēlfilma “Janvāris”. Šajā sakarā atceros janvāra barikādes, raidījumu “Labvakar, Latvija!”, kuram biji viens no vadītājiem, un tavu balsi, kas satraukti ziņoja par apšaudēm Vecrīgā. Pagājuši trīsdesmit gadi. Kā ar mūsu brīvību, vai nesākam to izniekot?

Domāju, ka ne. Mums šis sarežģītais laiks ir jāizdzīvo. Savu brīvību esam izcīnījuši, un tā ir jānotur. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka brīvību arī noturēsim. Lai cik tas būtu šausmīgi, ko teikšu, karš, kas tagad notiek Ukrainā, nāk mūsu neatkarības noturēšanai par labu. Skan apokaliptiski, taču, jo ilgāk karš tur notiek, jo vairāk mums ir laika domāt, sagatavoties un rīkoties, lai savu brīvību noturētu. Kara ēnā daudz labāk saprotam, ka dzīvojam brīvā valstī – brīvi varam izteikt savas domas, kritiku, nebaidoties nonākt aiz restēm, un uz šī brīža pasaules fona tas ir neiedomājami fantastiski.

Vienīgi nesaprotu, kādu iemeslu dēļ esam pieļāvuši atpalicību no mūsu kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem. Kāpēc neesam izgājuši ielās un pieprasījuši mūsu valdībai un vietvalžiem aktīvu rīcību tad, kad ekonomikas attīstībā netiekam uz priekšu un sākam buksēt? Vai kā sabiedrība esam tik introverti, vai ar tik ļoti lielu pietāti vienam pret otru, vai zināmu slinkuma pakāpi ar noslieci uz pašlabuma meklēšanu? Man nav atbildes uz šo jautājumu. Kā mēs varējām pieļaut, neredzēt un nekliegt par to. Mūsu demokrātijas apstākļos nerīkot demonstrācijas. Paļauties uz dažu cilvēku “viedumu”. Redzam, ka viņi mūs māna, ka viņi mūs krāpj, bet klusējam. Arī sabiedriskie mediji, man šķiet, ir pārāk toleranti.

Ko tik visu mums nevajag – salūtus, Eirovīziju, Jāņus krastmalā, vienvārdsakot, visādas figņas. Bet ir divas lietas, kuras esam palaiduši garām. Ja būtu tās risinājuši, trīsdesmit gadu laikā būtu tikuši tālu. Vistrakākā situācija ir izglītībā. Mums katram pietiktu ar divām biksēm un vienu uzvalku, nevis septiņiem, ar vienu mašīnu mēs varētu braukt desmit gadus, nemainot to pret jaunu ik pēc dažiem gadiem, bet mēs nevaram būt neizglītoti cilvēki.

Tas, kā mēs ievēlam parlamentu, tas, kā mēs prasām atbildību no šiem cilvēkiem, kā attiecamies viens pret otru, ir atkarīgs tikai no izglītības līmeņa. Diemžēl kopumā mēs esam mazizglītota nācija, un mēs to vēl arvien neapzināmies. Tikai tagad, kad sāk trūkt skolotāju latviešu skolās, mēs saprotam, ka patiesībā izglītības sistēma ir sapuvusi. Līdzīga situācija ir arī medicīnā, un tikai pandēmija tai pavērusi straujākas attīstības iespējas. Visas lietas tiktu daudz labāk atrisinātas, ja būtu sākts ar izglītību. Tad man nebūtu jāskaidro, kam ir vajadzīga kultūra. Jo to, ka bez kultūras dzīvot nevar, izglītots cilvēks saprot.

Pieturzīmes

Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?

Emocionalitāte, zinātgriba un grūtu lēmumu pieņemšana.

Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?

Bez sev tuviem cilvēkiem.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Iesākto darbu, jebkuru projektu novešana līdz galam.

Labākā izklaide?

Kalnu slēpošana, mūzika, jūra. Bet man ir ļoti daudz citu nodarbju, kas man patīk un atpūtina, diemžēl diennaktī ir tikai 24 stundas.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.