Bez rokām, bet ar dvēseles redzīgumu. SPĒKA stāsts 0
Gatis Caunītis, enerģisks un pašpārliecināts puisis, ar savu dzīvi pauž, cik neaptverama ir cilvēka spēja būt stiprākam par likteni. Gatim nav roku, bet viņa attieksme pret pasauli varētu kalpot par dvēseles redzīguma testu tiem, kuriem ir gan rokas, gan acis, gan lēmējvara.
25. aprīlī Gatim būs dzimšanas diena – paliks 25 gadi. Viņš atzīst: pāris mēnešus pirms tās emocijas ir mazliet sakāpinātas. Pat negribot nāk prātā tāla ziemas diena, kas uzlika zīmogu visai turpmākajai dzīvei.
– Man bija seši gadi. Spēlējām pagalmā paslēpes. Meklējot vietu, kur būtu grūtāk atrodams, ielīdu transformatora apakšstacijā, kas atrodas netālu no mājas.
Durvis bija aizsietas ar sarūsējušu stiepli, ko viegli atliekt; iekšā veda kāpnes. Augšā pa tām tiku bez sarežģījumiem, bet, lejā kāpjot, nejauši piegrūdu jakas piedurkni vadiem. Kopš tā brīža vairs neko neatceros. Mani atradis kaimiņš. Visā mājā pēkšņi bija pazudusi elektrība, un viņš, laukā izgājis, jutis: kaut kas nav kārtībā. Laikam jau pa puspievērtajām sadales skapja durvīm nāca laukā dūmi.
Tālākais gan diezgan spilgtā atmiņā. Kā pamodos Bērnu slimnīcas reanimācijas nodaļā un ieraudzīju līdzās vecākus. Prasīju, kāpēc man jātur rokās jēlas olas. Tētis atbildēja, ka man roku vairs nav.
Abas nācās amputēt, jo pārogļotie stumbenīši nebija glābjami. Sākumā domājuši, ka arī dzīvību noturēt neizdosies. Prātā ārsts Džeimss Rozītis – viņš mani gan operēja, gan vēlāk koordinēja ārstēšanu.
Nākamā atmiņu aina – mācīšanās. Tā pārsvarā notika gultā. Pirms negadījuma biju apmeklējis sagatavošanas klasi, un tur iesāktais tika turpināts slimnīcā. Tētis lasīja priekšā, mudināja dzirdēto atstāstīt, centās iesaistīt dažādās spēlēs. Viņš visu laiku bija līdzās.
– Sešu gadu vecumā jāmācās no jauna staigāt?
– Nekādas staigāšanas vēl ilgi nebija, jo pēc amputācijas radās dažādi sarežģījumi. Operācija pēc operācijas. Dzīvoju lielākoties pa gultu.
Kad tiku mājās, visiem satraukums, kā ar tik vārgu bērnu rīkoties, jo bija problēmas ar līdzsvaru, koordināciju.
Tā īsti uz kājām nostājos tikai tad, kad nokļuvu Vaivaros uz rehabilitāciju. Tur tika veikta vēl viena operācija.
Cerot, ka izdosies izgatavot piemērotu protēzi, man plecam pieaudzēja nelielu, deviņus centimetrus garu kauliņu, uz kā ierīcei labāk turēties. To ņēma no sāna.
Kaut kur pie gūžas esot tāds kauls, ko gandrīz var uzskatīt par rezervei domātu. Taču no tā laika vairāk prātā nevis ar ārstēšanu saistīti pārdzīvojumi, bet prieks, ka beidzot dzīvot kļuvis jautri.
Uz rehabilitāciju no Bauskas puses tika atvests vēl viens puika ar līdzīgu bēdu stāstu. Bija līdis kaut kādā šahtā pēc bumbas, un arī viņam pēc elektrotraumas amputēja rokas. Kļuvām draugi, katrai dienai mēģinājām izdomāt kaut ko saistošu.
– Rehabilitācija nozīmē arī papildu maņu modināšanu veselajās ķermeņa daļās?
– Vaivaru posms laimīgi iegadījās laikā, kad Latvijā sāka parādīties datori. Tā kā mūsu traģēdija bija ieguvusi diezgan plašu skanējumu, žurnāls Fokuss mums abiem uzdāvināja pa datoram. Nospied peli vai vajadzīgo taustiņu uz klaviatūras un uzreiz esi citā pasaulē. Vēlēšanās tajā nonākt pēc iespējas ātrāk bija galvenais stimuls katru dienu apgūt kaut ko jaunu.
Drīz vien aptvērām, ka nospiest kādu taustiņu ar kāju pirkstiem ir vieglāk, nekā veikt vajadzīgo darbību ar zobos turētu puļķīti. Tāpēc varu teikt, ka mans galvenais rehabilitētājs bija dators.
Un dzīvošanās kailām pēdām: bīdīt ar kāju pirkstiem rotaļu mašīnītes un traktorus, satvert priekšmetus.
– Vai protēze uz iestiprinātā kauliņa labi turējās un darbošanos ar datoru atviegloja?
– Nopietni par to varēja sākt domāt pēc tam, kad bija beigusies tiesāšanās ar Latvenergo un kompānijai tika piespriests maksāt ārstēšanās izdevumus. Tikai tad braucām uz Vāciju, lai izgatavotu protēzes. Man tas bija spilgts piedzīvojums – pirmais lidojums ar lidmašīnu, pirmo reizi ārzemēs… Tur pavadījām vairākas nedēļas. Ar mani darbojās trīs ārsti – mērīja, rēķināja, lēja dažādas formas. Atgriezos ar bioelektroniskajām protēzēm – sarežģītu, uz pleciem uzvelkamā plastmasas kapsulā iestiprinātu ierīci. Tās funkcija – atvērt un aizvērt plaukstu. Lai mazinātu svīšanu un ādas iekaisumu, bija bagātīgi jālieto speciāli krēmi, bet to atceros gandrīz ar šausmām. Organisms atsacījās šīs ziedes pieņemt. Var jau būt, ka par iemeslu nebija tikai tas, ka bērna āda ir ļoti jutīga, bet tādam vecumam raksturīgā vajadzība raisīties laukā no visa, kas ierobežo. Kapsula kustībām ļoti traucēja, tāpēc, tiklīdz radās iespēja, mēģināju izšmaukt pagalmā bez čaulas. Turklāt strauji augu. Vēl īsti nepaguvušam pie jaunās ierīces pierast, nācās secināt, ka plecu uzmavas jau vairs neder. Protams, ja tik dārga izstrādājuma iespējas netiek izmantots par visiem simt procentiem, jaunas vairs piedāvātas netiek. Taču es to kā nelaimi neuztvēru. Jau biju iemanījies ļoti daudz ko darīt ar kājām, likt lietā galvu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
– Kāda bija vajadzīgākā darbība, kas veicama ar protēzi? Rakstīt ar to varēja? Satvert priekšmetus bija iespējams?
– Ja kāds pildspalvu ielika plaukstā, to noturēt varēju, bet ar rakstīšanu bija daudz sarežģītāk. Jo šī ierīce sastāvēja tikai no divām daļām: viena no pleca līdz elkonim, otra no elkoņa līdz plaukstai. Dzīvai rokai ir ļoti daudz kustēšanās iespēju, šai viena – no augšas uz leju. Ja bijusi šāda trauma, ļoti no svara, cik daudz no savējās rokas palicis. Tas ir fantastiski, kādas iespējas mūsdienās tiek piedāvātas funkcionalitātes atjaunošanai, ja jāaizstāj tikai plauksta un apakšdelms…
– Vienaudži mācījās skolā. Kā izglītojāties jūs?
– Līdz 5. klasei man bija mājapmācība. Katru dienu divas stundas pensionētās skolotājas Skaidrītes Upmales (nu jau viņa taisaulē) vadībā apguvu tieši to pašu, ko skolā mācījās mani vienaudži. Mierīgos apstākļos, rosinošās sarunās. Tomēr zināju, ka pazīstamajiem kaimiņpuikām, kuri iet skolā, ikdiena ir citāda. Gribējās to izbaudīt.
Vietējās skolas – dzīvoju Kokneses novada Bebru pagastā – pedagogi piekrita vecāku lūgumam mēģināt mani šajā vidē integrēt. Tas izrādījās vieglāk, nekā sākumā likās.
Pēc dabas vienmēr esmu bijis aktīvais, nevis noslēgts maliņā stāvētājs, tāpēc mani pieņēma. Par bērniem vispār nav runas – nekādas apsaukāšanās vai rādīšanas ar pirkstiem. Pilnīgi iespējams, ka dažiem pedagogiem sākumā tomēr raisīju skepsi un pat bailes, īsti nesaprotot, kā pret mani izturēties. Turklāt sagādāju viņiem arī papildu rūpes.
Joprojām esmu pateicīgs visiem, kuri veicināja un atbalstīja to, ka tiku skolā un varēju iziet sabiedrībā. Personības attīstībai tas ir ārkārtīgi nepieciešams.
– Kā īsti mācījāties?
– Stundās vērīgi klausījos un centos vielu saprast, iegaumēt. Taču dienas beigās svarīgākajos mācību priekšmetos man bija arī atsevišķas nodarbības – skolotāji ziedojās un sīkāk izskaidroja to, ko īsti nebiju aptvēris. Mājasdarbus pildīju datorā, ieskaites kārtoju mutiski. Nekādus šķēršļus nesajutu, lai tiktu līdzi pārējiem. Mana skolas soma mācību laikā bija galva. Visas zināšanas tur, un katru brīdi līdzi. Protams, tuvojoties kontroldarbam, arī es mēdzu uztraukties un centos pamācīties vairāk, bet ne mirkli nešķita, ka ar kaut ko nevarētu tikt galā.
Izlaidumā ļoti gribējās apģērbt uzvalku, tāpēc īpaši šim gadījumam man tika izgatavotas kosmētiskās protēzes. Šoreiz bez elektronikas – tikai plecu formā izveidotas čaulas, kam pievienotas proporcionāli atbilstošas rokas. Ar fiksatoru palīdzību protēzes elkonī kustējās, taču plaukstas bija nekustīgas.
Pēc 9. klases bija jāizlemj, ko darīt tālāk. Lai nebūtu jāsēž mājās, aizgāju – smieklīgi! – mācīties par ēdienu servisa speciālistu tepat ciematā esošajā Vecbebru profesionālajā vidusskolā. Neko no praktiskā darīt nevarēju – iznāca, ka apgūstu vienīgi vidusskolas kursu. Un arī to – tikai daļēji, jo visus priekšmetus tur nepasniedza.
Kad radās iespēja pāriet uz Kokneses vidusskolu, nekavējos to izmantot. Daļa mācību priekšmetu bija jāpiedzen, bet daži, piemēram, bioloģija, no pašiem pamatiem jāapgūst pašmācībā. Braucu uz skolu katru rītu un pavadīju tur pusi dienas. Pilna laika slodze man nederēja galvenokārt divu iemeslu – tualetes un ēšanas – dēļ. Ieskaišu un individuālo pārbaudījumu laikā tēvs mani aizveda uz skolu, sagaidīja, kamēr visu izdaru, un atgādāja mājās.
Vidusskolas izlaidumā jau nejutu vajadzību meklēt protēžu imitāciju, lai citiem radītu iespaidu, ka piedurknēs ir arī rokas. Šāda mulsuma vecumu jau biju pāraudzis. Biju atradis draugus, kas iegūti uz visu mūžu. Supercilvēki.
– Kur guvāt drosmi doties uz Rīgu studēt?
– Saprotot, ka ar datoru spēju rīkoties diezgan brīvi, tieši draugu iedrošināts, nolēmu iet uz programmētājiem. Togad uzņemšana bija tikai klātienes nodaļā, taču izturēju konkursu un tiku budžeta grupā. Pats samaksāt par studijām nevarētu atļauties – mana pensija ir 75 lati.
Mācīšanās problēmas nesagādāja, vismaz tās bija pārvaramas, taču ar pārējo bija sarežģītāk. Man studijas nozīmēja – ar autobusu nokļūt līdz Koknesei, pusstundu gaidīt vilcienu, tad brauciens vagonā, bet Rīgā vēl jārēķinās ar tikšanu līdz mācību vietai. Tas pats otrā virzienā. Katru dienu vismaz trīs stundas ceļā. Diemžēl vilcienā nevaru ne grāmatu atvērt, ne rīkoties ar datoru, lai izmantotu laiku lietderīgi. Rīgā visi priecājas, ka tramvaji kļuvuši modernāki – izkāpjot vai iekāpjot nospied pogu. Taču es šādu braucamo nemaz nevarētu izmantot, ja būtu pieturā viens. Uz katra soļa tādi sīkumi, ko nezinātājam pat grūti iedomāties, bet kas man izvērtās par smagu būt vai nebūt jautājumu.
Pussešos izgāju no mājas, septiņos vakarā atpakaļ. Vistrakākais, ka šajā laikā bija jāiemanās iztikt bez tualetes. Universitātes garderobistes bija mani ievērojušas un laipni palīdzēja novilkt jaku, bet visu laiku lūgt kādu atnākt līdzi uz tualeti tomēr nebiju gatavs. Diena bija jāpavada arī bez ēšanas. Mājās varu satvert ēdienu gan ar kāju pirkstiem, gan muti, bet sabiedrībā tas neder.
Katru dienu pārāk liela spriedze. Sapratu: tā turpinot, veselībai nodarītais ļaunums būtu lielāks nekā gūtais labums. Pēc pusgada no Universitātes aizgāju. Students vairs neesmu. Vismaz uz laiku no šī nodoma esmu atteicies.
– Pavisam drīz taču cilvēkiem ar īpašām vajadzībām būs asistenti. Tas vērsīs jūsu dzīvi labāku?
– Likums, kas nosaka, ka cilvēkiem ar īpašām vajadzībām asistents pienākas, beidzot tiešām pieņemts, tomēr jau tagad ir bažas, ka daudz kas būs jālabo. Skaidri jūtams, ka dokumentu nav rakstījuši cilvēki, kuriem pašiem ar šādu problēmu jāsastopas. Lai tiktu pie asistenta, sākumā jāaizsūta lūgums Veselības un darbspēju ekspertīzes komisijai, jāpaskaidro, kāpēc tāds nepieciešams. Ja tas tiek akceptēts, jādodas uz novada domi, jo izmantot valsts doto naudu šī pakalpojuma veikšanai ir pašvaldības kompetencē. Pieļauju, ka šis darbs tiks piedāvāts kādam no bezdarbniekiem. Tiktāl it kā viss būtu kārtībā.
Taču likums nosaka, ka izmantot asistenta pakalpojumus maksimālo laiku – 40 stundas nedēļā – drīkst vien tas, kurš studē. Bet aizkļūšanai tikai līdz darbam vai kādai iestādei nedēļā atvēlētas vien 15 stundas. Ja es sadomātu atsākt mācības vai atrastu darbu, man palīgs tomēr būtu vajadzīgs arī tur, kur jāpavada visa diena. Kaut vai lai atvērtu grāmatu vai ieslēgtu diktofonu. Nodrošinātu elementārāko iespēju paēst vai pavadītu uz tualeti.
Tie nav jautājumi, kas risināmi tikai no cilvēciskās puses. Ja man mācību laikā, kad no rīta līdz vakaram esmu no mājas prom, būtu jāizmanto asistents tikai nokļūšanai no dzīvesvietas līdz Rīgai, es piešķirto palīdzības laiku – 15 stundas – iztērētu vienā dienā. Man tas nav risinājums. Taču labāk, nekā nekas. Kaut kāds mazumiņš tomēr likumā paredzēts ir.
– Kādam vajadzētu būt risinājumam, kas virs mazumiņa?
– Tādu iespēju nodrošināšana, lai man nav jādzīvo pie vecākiem un varu tikt ar sevi galā pats. Bet tad vajadzīgs viens cilvēks, kurš noteiktu stundu skaitu palīdz mājā, otrs – kurš atvieglo iespēju kaut kur nokļūt, un trešais, kas ir palīgs vidē, kur jāvada diena. Man vispiemērotākais būtu modulis, kas ļauj palīga pienākumus sadalīt trijās daļās. Elastīgāks, nekā patlaban pieņemtais.
– Vai tāds kaut kur sekmīgi darbojas?
– Citvalstu pieredzē neesmu iedziļinājies, bet kāds draugs no Francijas – puisis ratiņkrēslā, kuram kustas tikai roka un galva – man stāstīja, ka viņam ir seši asistenti, kuri visu laiku savā starpā mainās. Šādās sarunās daudzi brīnās, ka tādos apstākļos kā pie mums iespējams izdzīvot. Tad cenšos atjokot, ka nekur nav labāk kā mājās. Patiesībā tas nav joks, bet elementāra vēlēšanās dzīvot patstāvīgi.
– Kāda ir jūsu ikdiena tagad, kad uz Rīgu nav jābrauc?
– Pēc pamošanās uzreiz ieslēdzu datoru un pārlūkoju e-pastu. Tad dodos brokastīs, pēc tam uz vannas istabu.
Zobus tīru, birstīti turot ar kāju pirkstiem. Bārdu esmu iemanījies noskūt; vēl tikai mazliet jāpavingrinās, lai tiktu galā ar pazodi – tur pagaidām pietiekami līdzeni nesanāk. Ar ēšanu tieku galā, vai nu pieliecoties un satverot ēdienu ar muti, vai turot galda piederumus kāju pirkstos.
Kaut arī cenšos visu izdarīt pats, mājās visu laiku ir mamma, ik brīdi gatava man palīdzēt. Mēs esam liela ģimene – pieci bērni, es – vidējais.
Tad atpakaļ pie datora. Arī pa mobilo parunāt vai atbildēt uz sasūtītajām īsziņām. Telefons atrodas uz galda. Ja tas iezvanās, ar muti vai kāju piespiežu taustiņu, ar galvu uzbīdu uz pleca.
Kopš iesaistījos brīvprātīgajā darbā – esmu Brīvības brauciena koordinators Latvijā –, man jāspēj orientēties ļoti plašā informācijas plūsmā, galvenais – jāatbild uz neskaitāmiem e-pastiem. Brīvības braucienu organizē Eiropas tīkls par neatkarīgu dzīvi. Katru septembri četrsimt aktīvāko cilvēku ar īpašām vajadzībām brauc uz Strasbūru, kur tiekas ar Eiroparlamenta deputātiem no visām Eiropas valstīm, lai apspriestu samilzušākās problēmas, ierosinātu, ko likumos vajadzētu mainīt, ko ieviest no jauna. Tā jau laikam ir ne vien Latvijā – tie, kuri pieņem likumus, bieži pat nezina, kas mums nepieciešams.
Pēc tam ir plaša demonstrācija, kuras mērķis – atgādināt, ka arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir visas tiesības uz visām cilvēktiesībām.
Šajā gadā noteikti aizbraukšu uz Strasbūru.
– Kas priecē sirdi, kad datorpienākumi veikti?
– Brīvdienās šad tad dodos uz Rīgu tikai sava prieka pēc. Ar vilcienu. Vienkārši – paklīst pa vecpilsētu. Bet citkārt gribas aiziet ciemos pie draugiem. Galvenokārt pašapliecinājumam, ka spēju būt patstāvīgs.
Vasarā man vissvarīgākā ir skriešana. Tā sniedz atslodzi un ļauj atbrīvoties no jebkura emocionālā smaguma. Nemēdzu krāt sevī dusmas vai citas smagas emocijas, tomēr pēc tādas izlādēšanās baudu lielu iekšēju vieglumu. Un vienlaikus tas ir fizisks treniņš – tādas slodzes nodrošināšana, kas kompensē mazkustīgumā pavadīto dienas daļu. Esmu piedalījies gandrīz vai visos Latvijā rīkotajos lielākajos maratonos – skrienu pusmaratona distanci.
Bet ziemā, protams, slēpošana. Patīk skibords – laišanās no kalna ar mazām slēpītēm. Visbiežāk braucu uz Mežezera kalnu, kas ir netālu no Bebriem.
– Ko nozīmē – braucu?
– Lielākā daļa no maniem vienaudžiem – kaimiņi, klasesbiedri – pagastā vairs nedzīvo, taču pa brīvdienām sarodas. Dodas atpūsties paši un piedāvā man pievienoties. Protams, ne zābakus varu uzvilkt, ne slēpes piestiprināt, bet cilvēki forši – palīdz. Nevienā vietā nevaru žēloties, ka pret mani izturētos nelaipni. Ja pats kādu uzrunāju, uzreiz ir gan atsaucība, gan palīdzība. Gan no tuviniekiem un paziņām, gan pilnīgi svešiem ļaudīm. Pagājušajā ziemā pat biju sadūšojies kopā ar draugiem doties slēpot uz Norvēģiju. Vēl tagad prieks par lidostas darbinieku iejūtīgo attieksmi, kārtojot visu, kas saistīts ar bagāžas aizsūtīšanu. Kā diena pret nakti tam, ko nācās piedzīvot mūsu lidostā.
Pa konfliktsituācijai gadījies arī vilcienā. Konduktors pieprasa uzrādīt invalīda apliecību, bet es saku, lai paņem pats – kabatā ir. Cilvēks apvainojas: man pa jūsu kabatām nav jāložņā. Bet laikam jau jāsaprot – esam ļoti dažādi.
Pārsvarā tomēr cilvēki ir pietiekami pretimnākoši, ja vien visu mierīgi paskaidro. Tāpēc jau ir mēle mutē. Pajautāt. Kaut gan dažreiz šķiet, ka par maz lietojam mēli, kur vajag, bet par daudz – kur nevajag.
Un arī ar acīm nesaskatām to, ko derētu ieraudzīt.
– Vai dzimšanas dienas gaidās daudz tādu mirkļu, kad gribas sacīt: esmu laimīgs?
– Man šķiet, ka laimīgs esmu visu laiku. Jebkura diena man ir piepildīta, interesanta un unikāla, jo izdzīvota. Tas nav viegli. Tāpēc katru vakaru gribas uzsist sev uz pleca un uzmundrinot teikt: tik tālu veiksmīgi tikts, bet vajag vēl uz priekšu. Jo man tomēr liekas, ka tikai vienreiz dzīvojam. To dzīvi, kas dota. Un kādu paši to veidojam. Tāpēc katrs pats savas laimes kalējs – jebkuros apstākļos.
– Kādu iedomājaties savu labi izkalto dzīvi pēc pieciem, desmit gadiem?
– Esmu patstāvīgs – savā telpā, savā vidē, savā nišā. Labāk pilsētā, jo tur vairāk iespēju. Tomēr šajā ziņā grūti pateikt kaut ko jaunu – pieņemu, ka visiem mana vecuma cilvēkiem sapņi ir diezgan līdzīgi: darbs, ģimene, bērni, saskaņa attiecībās, pilnvērtīga dzīve. Es neesmu savādāks.
– Ja jūs lūgtu uzrunāt pulciņu ar dzīvi neapmierinātu vienaudžu, ko viņiem sacītu?
– Ka nekad un nekādos apstākļos nevajag nokārt degunu un padoties. Un noteikti jāmācās ieraudzīt un novērtēt to, kas ir. To, ka arī Latvijā netrūkst iespēju sasniegt cerēto un gaidīto. Sevišķi tad, ja ir rokas. Ar tām taču var tik daudz padarīt.
Gatis atgādina, kas cilvēkiem ar invaliditāti darītu dzīvi vieglāku 1. Visām sabiedriskajām ēkām izbūvētas piebrauktuves, pa kurām var pārvietoties ratiņkrēslā. 2. Iespēju nodrošinājums iegūt izglītību, arī augstāko. 3. Iespēja visās valsts izglītības iestādēs, augstskolas ieskaitot, nepieciešamajā apjomā izmantot apmaksāta asistenta palīdzību. |
