Vai atceraties stāstu par vīrieti, kurš kopā ar bērnu ar SUP dēli devās uz Krieviju? Patiesībā šis stāsts ir krietni garāks un joprojām turpinās…
0
Pērnā gada jūlijā Latviju pāršalca ziņa par kādu vīrieti, kurš ar SUP dēli šķērsojis Zilupes upi, kopā ar bērnu dodoties uz Krieviju. Patiesībā šis stāsts ir krietni komplicētāks un sarežģītāks, nekā sākotnēji šķiet un medijos izskanēja. Tam ir sava priekšvēsture, par ko, sazinoties ar LA.LV, ir gatava izstāstīt Margarita Bukaine – sieviete, kuras meita todien atradās uz SUP dēļa.
Ir pagājis kāds laiks, meitiņa Dana [red. – bērna vārds ir mainīts] šobrīd ir pie mammas, taču diemžēl nekas vēl nav beidzies. Tiesvedība turpinās, mamma ir satraukta par nākotni un dzīvo nemitīgās bailēs, lai piedzīvotais neatkārtojas vēlreiz. Atliek vien no sirds apbrīnot viņas spēku, ejot cauri visam šim procesam.
Priekšvēsture
Margarita ar Staņislavu Bukaini apprecējās 2019.gadā. Tajā dzīves periodā Staņislavs jau bija apolitisks cilvēks, solīja Margaritai, ka ar politiku viņam vairs nebūšot nekāda sakara un izteica vēlmi par mierīgu ģimenes dzīvi.
Pēc laika pasaulē nāca arī viņu meitiņa Dana. Diezgan drīz esot kļuvis skaidrs, ka harmoniska ģimenes dzīve tomēr neizdodas, par ko Margarita runājusi ar vīru. Viņš bijis ļoti pret šķiršanos, taču piekritis kādu laiku padzīvot atsevišķi, laulību sākotnēji nešķirot. Vīrietis bijis aizvainots, draudējis, ja tomēr tiks nolemts laulību šķirt, viņš pret savu dzīvesbiedri uzsākšot karu.
“Es biju ļoti izbrīnīta, nekad nespēju iedomāties, ka jelkad savā ģimenē varēšu nonākt līdz tādam karam, tāpēc centos visu risināt iespējami mierīgi. Bija jau vairākas situācijas, kas bija bīstamas man un traumējošas Danai, tostarp policijas izsaukumi, taču es sapratu, ka radikāli neko mainīt nevaru, jo citādi es varu zaudēt Danu,” pārdzīvoto skaidro Margarita.
Situācija krasi mainījusies 2023.gada martā, kad Staņislavu pēkšņi aizturējis Valsts drošības dienests. Viss noticis pavisam negaidīti – sieviete ar meitu atgriezusies mājās, taču šķitis, ka kaut kas izskatās citādi nekā ierasts. Uzreiz pārbaudījusi, vai Danas lietas ir vietā. Tur tās bijušas. Bet uz kumodes bijuši divi dokumenti – pirmais par dzīvoklī veikto kratīšanu, otrais par Staņislava aizturēšanu.
Pamazām sieviete noskaidrojusi, ka Staņislava apsūdzības ir smagas, visticamāk, tuvākajā laikā viņš no apcietinājuma atbrīvots netiks.
Margarita nolēmusi šo situāciju izmantot: “Es sapratu, ka tā ir mana iespēja šķirt laulību un beidzot dzīvot brīvi, jo viņam vairs nebūs iespēju mani vai Danu ietekmēt. Šķiršanās process ilga aptuveni gadu. Sākumā, kamēr Staņislavs bija aizturēts, viss bija mierīgi, taču vēlāk viņš pret 40 000 eiro drošības naudu tika atbrīvots, un situācija mainījās uz slikto pusi. Staņislavs Rīgas bāriņtiesā pieprasīja regulāras tikšanās ar Danu, es sajutu spiedienu, tiku pataisīta par slikto, kas grib tēvam liegt tikšanos ar meitu.”
Kaut kopdzīves laikā Staņislavs vienmēr prioritizēja sevi, bāriņtiesa Staņislavu raksturoja kā labu, gādīgu un mīlošu tēvu, kā rezultātā abiem vecākiem tika noteikta kopīga aizbildniecība. Tika sagatavots grafiks, saskaņā ar kuru bērns daļu laiku pavadīs pie mammas, bet daļu – pie tēva.
Un neviens nesadzirdēja Margaritas bažas, ka šis vīrietis var rīkoties neprognozējami, ka viņš jau ir draudējis bērnu aizvest uz Krieviju. Bāriņtiesā to nedzirdēja vai… negribēja sadzirdēt.
Liktenīgais 2024.gada 20.jūlijs
“Tā bija sestdiena. 20.jūlija rīts, kurā Staņislavam bija jāpaņem Danu, bet nākamajā dienā – svētdienā – jāatved atpakaļ. (Starp citu saskaņā ar vienošanos Staņislava māte bija noteikta par kontaktpersonu, kas nozīmē, ka viņai vienmēr jābūt blakus, kad Dana atrodas pie tēva.) Tātad bija jau 21.jūlija vakars, sāku gaidīt Danu atpakaļ. Iegāju veikalā pēc pārtikas un tobrīd saņēmu “WhatsApp” zvanu no Staņislava tēva. Viņš man skaidroja, ka viss esot kārtībā, taču Dana kopā ar Staņislavu esot Krievijā. Es apjuku un pat pajautāju, vai tas ir kāds joks, uz ko saņēmu sarkastisku atbildi, ka es esot panākusi to, ko vēlējos.
Es neko nesapratu. Man bija meita, bet pēkšņi viņas vairs nav,” Margarita kā palēninājumā atceras baisos notikumus.
Protams, par notikušo nekavējoties ticis ziņots policijai, tā bija sazinājusies arī ar Staņislava māti, taču arī viņa pateikusi vien to, ka Margarita un šī valsts esot piespiedusi vīrieti tā rīkoties. Visa nakts pagājusi nemitīgās telefona sarunās ar policistiem, cenšoties saprast, kas īsti ir noticis. No robežsargiem saņemts apstiprinājums, ka Dana un Staņislavs patiešām atrodas Krievijā, abi esot aizturēti un atrodoties filtrācijas centrā.
“Toreiz šo ziņu uztvēru ar lielu cerību – viņi ir aizturēti, tāpēc varbūt Danu atgriezīs man. Taču tā nenotika,” saka Margarita, kurā vēlāk arī uzzinājusi, ka Staņislava vecāki par dēla nodomiem zinājuši jau svētdienas rītā, taču informēt Margaritu nolēmuši vien svētdienas vakarā.
Vēlāk tiesā gan viņi stāstījuši, ka neko nav zinājuši, bet dēls kādā intervijā, ko sniedzis Krievijas propagandistei, norādījis, ka saviem vecākiem iedevis miegazāles un ugunspuķes tēju, lai varētu aizbēgt. Lietas materiāli gan liecina, ka neviens tajā brīdī neesot gulējis.
Kā tagad zināms, Krievijā Staņislavs kopā ar Danu devušies pie Staņislava mātes radiem netālu no Urālu kalniem. Viņi solījuši atbalstīt un uzturēt, lai tēvs ar meitu var kādu laiku tur mierīgi dzīvot.
Meitas glābšanas “operācija”
Margarita stāsta: “Es vairākas reizes mēģināju sazināties ar viņa radiem. Lūdzu, lai man iedod Staņislava telefona numuru, lai ļauj parunāt ar Danu, lai vismaz atsūta kādu viņas fotogrāfiju, taču visi šie lūgumi tika noraidīti. Es neatlaidīgi meklēju veidus, kā meitu dabūt atpakaļ uz Latviju. Latvijas Tieslietu ministrija man iedeva kontaktus vairākiem Krievijas juristiem, tā es atradu advokāti Sanktpēterburgā, kura specializējusies pārrobežu jautājumos un palīdzējusi vairākiem bērniem atgriezties mītnes zemēs.”
Tā Krievijā tikusi uzsākta tiesvedība, lai saskaņā ar Hāgas konvenciju Danu varētu atgriezt mājās, taču diemžēl neviens neesot zinājis precīzu Staņislava un meitas atrašanās vietu. Līdz ar to vairākas tiesas sēdes nācies atlikt. Trešajā tiesā gan tika nolemts, ka meitai ir jāatgriežas pie mammas, iesaistīti tiesu izpildītāji un izdevies noskaidrot arī bērna atrašanās vietu.
“Advokāte paziņoja, ka man pēc iespējas ātrāk jāierodas Krievijā, kamēr bērns vēl ir tur un nav aizvests kaut kur prom. Uz Krieviju devos kopā ar savu tēvu. Iebraucām tur svētdien, bet jau pirmdien bijām pilsētā, kurā bija Dana.
Tā kā Dana un Staņislavs jau bija izsludināti starptautiskajā meklēšanā, viņus aizturēja migrācijas dienests, kas arī bērnu atgrieza man. Mēs satikāmies! Bet vienlaikus es apzinājos, ka nekas nav beidzies un šis vīrietis nenomierināsies,” stāsta Margarita.
Viņa ir pateicīga, ka brīdī, kad abus satika, tuvumā bija bruņoti cilvēki no migrācijas dienesta, tādējādi izslēdzot iespēju, ka Staņislavs jau uzreiz varētu veikt kādas provokācijas.
Mammas un meitas satikšanās prieks gan bijis īss: “Beidzot pēc 2 mēnešu neredzēšanās es satiku savu bērnu. Viņa bija ļoti priecīga, neesot gaidījusi, ka mani satiks. Taču mēs zinājām, ka mums nekavējoties jādodas prom no šīs pilsētas. Mēs zinājām, ka Staņislavs un viņa Krievijā esošā ģimene mūs meklēs, tāpēc devāmies nevis uz tuvāko, bet nedaudz tālāku lidostu, ceļā pavadot 4 stundas. Tālāk jau caur Igauniju devāmies uz mājām. Mums abām bija ļoti bail. Mums negāja raiti, jo meita bija izsludināta meklēšanā, visur tika pārbaudīta visa informācija.”
Nevaru nedomāt par mazo meitenīti, kurai šis viss bijis jāpārdzīvo – bēgšana kopā ar tēti prom no mammas un dzimtenes, pirmo reizi dzīvē nonākšana svešā valstī un nesaprašana, kas īsti notiek.
Arī Margarita saka, ka meitiņa šajā situācijā cietusi visvairāk: “Viņai bija liels pārdzīvojums. Jau sākot no brīža, kad naktī ar SUP dēli šķērsoja upi. Kā tagad zināms, tas bijis bīstami, bija liela iespēja, ka bērns no dēļa varētu nokrist, jo par drošību jau netika domāts vispār. Tā vietā, lai domātu par bērna drošību, šķērsojot upi, Staņislavs bija filmējis video materiālus, ko tālāk izmatot intervijas sižeta veidošanai.
Pēc tam sekoja nonākšana pavisam svešā vidē. Meita saka, ka esot lūgusies man piezvanīt, taču Staņislavs katru reizi izdomājis kādas atrunas, kāpēc tas nav iespējams. Tad teicis, ka telefonam nav zonas, tad – ka esmu devusies uz veikalu un neatbildu uz zvanu. Danai esot pateikts, ka būs jāiet skolā Krievijā, tātad bijis plānots tur palikt uz ilgu.” Stresa ietekmes rezultātā, divu mēnešu laikā Dana bija apslimusi divas reizes ar temperatūru, kas viņai vasaras periodā negadījās nekad.
Sekas esot joprojām – meitiņa satraucoties katru reizi, kad jādodas kaut kur pa nepazīstamu ceļu, apmeklējusi terapiju, lai censtos tikt galā ar pārdzīvoto.
Joprojām nekas nav beidzies
Tālāk jau faktu un informācijas bijis pietiekami daudz, tāpēc aizturēts gan Staņislavs, gan viņa vecāki, kuriem sešus mēnešus nācies pavadīt cietumā, kamēr noritējusi izmeklēšana. Vēlāk gan visi atbrīvoti pret drošības naudu – 200 0000 eiro katram. Izskatās, ka finansiālo problēmu šai ģimenei nav.
Margarita ir nemitīgā stresā: “Es vispār nejūtos droši, zinot, ka viņi ir tepat tuvumā. Es baidos gan par sevi, gan par Danu. Man ir sajūta, ka viņi šo visu uztver kā nepabeigtu darbu, ko centīsies izdarīt līdz galam, taču tagad jau viņi būs vēl gudrāki un uzmanīgāki. Uzskatu, ka lēmums atbrīvot, lai arī par lielu naudu, šajā lietā bija nepareizs.”
Cietušās aizstāvību uzņēmies zvērinātu advokātu birojs “Rusanovs & Partneri”, zvērināta advokāte Santa Oborenko ieskicē, kā šobrīd notiek lietas virzība: “Pēc Danas nolaupīšanas tika uzsākts kriminālprocess pret Staņislavu Bukaini un viņa vecākiem – Sergeju un Svetlanu. No kriminālprocesa vēlāk ārā tika izdalīti materiāli, kas attiecas uz Staņislavu, jo viņš atrodas Krievijā. Nav zināms, kāds šobrīd ir viņa statuss tur, jo mums nav piekļuves šādai informācijai. Tikmēr kriminālprocess pret Staņislava vecākiem atrodas tiesā. Ir celta apsūdzība par personas nolaupīšanas atbalstīšanu.”
Advokātu birojs lietā iesaistījies šī gada martā, kad pie viņiem vērsusies Margarita. Tobrīd jau Staņislava vecāki bija atbrīvoti no ieslodzījuma pret drošības naudu.
Santa Oborenko turpina: “Esam iesnieguši kaitējuma kompensācijas prasību, kā arī uzskatām, ka ir nepieciešams grozīt apsūdzību un saukt Sergeju un Svetlanu pie kriminālatbildības par vēl citu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Uzskatām, ka Staņislavs un viņa abi vecāki ir trīs noziedzīgo darbību tīši darītāji, līdz ar to esam vērsušies pie prokurores ar lūgumu grozīt viņiem celtās apsūdzības.”
Galvenā problemātika šajā kriminālprocesā ir tāda, ka šobrīd norit diskusijas, vai šis ir noziedzīgs nodarījums, kāds aprakstīts Krimināllikuma 168.pantā par tiesas nolēmuma nepildīšanu. Tiesas nolēmumā bija noteikts, ka Danas pamata dzīvesvieta ir pie mātes, taču tēvam ir saskarsmes tiesības un viņa mātei uzlikti saskarsmes personas pienākumi.
Prokuratūras skaidrojums
Kā šādos gadījumos notiek lietas virzība, ja viens no apsūdzētajiem nemaz nav sasniedzams, atrodas Krievijā? To jautāju prokurorei.
Viņa norāda: “Gadījumos, kad kriminālprocesā ir iesaistītas vairākas personas un ir konstatējami apstākļi, kas liedz visas personas saukt pie kriminālatbildības, pastāv pamats lemt par Kriminālprocesa likuma 391.panta piemērošanu. Konkrētajā lietā, ievērojot Stanislava Bukaina atrašanos ārpus Latvijas Republikas, kas radīja šķēršļus krimināllattiecību noregulēšanai sapratīgos termiņos, pret viņu kriminālprocess tika izdalīts atsevišķā lietvedībā.”
Tāpat vēlējos zināt, vai un kā līdz šim prokuratūra ir rūpējusies par Latvijas bērna drošību, pieņemot savus lēmumus? Atbildē tiek piesaukti likumu panti: “Kriminālprocesā visi ar procesuālo vai izmeklēšanas darbību veikšanu, kā arī procesuālo statusu noteikšanu personām un Kriminālprocesa likuma 333.1.pantā kārtībā iesniegto pieteikumu izlemšanu saistītie lēmumi tiek pieņemti, ievērojot šajā likumā noteikto kārtību.”
Tiesībsarga biroja ieteikumi
Lai uzzinātu Tiesībsarga biroja komentāru par šo situāciju un arī vispārīgi – par bērnu nolaupīšanas lietām – sazinājos ar Bērnu tiesību nodaļas juridisko padomnieci Kristīnu Freibergu.
Viņa norāda, ka saskaņā ar Krimināllikuma 153. pantu par personas nolaupīšanu, tostarp bērna nolaupīšanu, paredzēts sods – brīvības atņemšana uz laiku līdz septiņiem gadiem, ar mantas konfiskāciju vai bez tās, un ar probācijas uzraudzību līdz trim gadiem. Savukārt,
ja nolaupīta ir mazgadīga persona (bērns, kas jaunāks par 14 gadiem), sods ir bargāks: brīvības atņemšana no trim līdz divpadsmit gadiem, ar mantas konfiskāciju vai bez tās, un ar probācijas uzraudzību līdz trim gadiem vai bez probācijas uzraudzības.
K.Freiberga komentē arī šo konkrēto gadījumu: “Krimināllikuma 153. panta pirmā daļa definē personas nolaupīšanu kā personas sagrābšanu, lietojot vardarbību vai draudus, vai aizvešanu ar viltu vai izmantojot personas bezpalīdzības stāvokli. Judikatūrā ir nostiprinājusies atziņa, ka personas nolaupīšana ir tīšs nodarījums, kuru raksturo tikai tiešs nodoms (Augstākās tiesas Senāts, 01.01.2025, Arhīva Nr. SKK-[A]/2025 ). Vecāka rīcība, aizvedot savu bērnu uz ārvalsti bez otra vecāka piekrišanas, teorētiski varētu atbilst kādai no minētajām pazīmēm, piemēram, ja bērns aizvests ar viltu vai izmantojot bērna bezpalīdzības stāvokli. Tomēr, lai iestātos kriminālatbildība pēc šī panta, ir nepieciešams konstatēt tiešu nodomu veikt tieši personas nolaupīšanu krimināltiesiskā izpratnē.
Taču parasti bērna prettiesiska aizvešana uz citu valsti ir saistīta ar aizgādības strīdiem un personu var saukt pie atbildības par nolēmuma par aizgādības tiesībām nepildīšanu (Krimināllikuma 168. pants). Gadījumos, ja nav spēkā tiesas nolēmums par bērna dzīvesvietu, vecāku var saukt pie atbildības par aizgādības tiesību ļaunprātīgu izmantošanu (Krimināllikuma 171. pants). Abiem noziegumiem ir paredzēti vienādi soda veidi – soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.”
Vaicāju arī, kur vērsties vecākiem, ja viņiem ir bažas par savu un bērna drošību, taču ir sajūta, ka iestādes, pie kurām viņi ir vērsušies, nesadzird un nesniedz cerēto atbalstu?
Tiesībsarga birojā skaidro: “Gadījumā,
ja Valsts policija nereaģē uz sūdzību par iespējamu noziedzīgu nodarījumu, iedzīvotāji var vērsties prokuratūrā.
Saskaņā ar Prokuratūras likuma 16. panta pirmās daļas 2. punktu, ja prokurors ir saņēmis informāciju par likuma pārkāpumu, kas veikts pret bērnu, ir jāveic pārbaude. Prokuroram, konstatējot likuma pārkāpumu, ir pienākums vai nu brīdināt par likuma pārkāpuma nepieļaujamību, vai iesniegt protestu vai iesniegumu par nepieciešamību novērst likuma pārkāpumu, vai iesniegt prasības pieteikumu tiesā, vai uzsākt kriminālprocesu.”
Tāpat tiek norādīts, ka māte var civilprocesuālā kārtībā risināt bērna aizgādības un saskarsmes jautājumus – lūgt tiesai, lai tā nosaka mātes atsevišķu aizgādību; nosaka bērna dzīvesvietu, ierobežo saskarsmes kārtību ar tēvu un bērna vecvecākiem (piemēram, nosakot, ka saskarsmi var īstenot tikai saskarsmes personas klātbūtnē). Līdz sprieduma pieņemšanai māte var lūgt tiesu noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Tiesa pagaidu aizsardzību pret vardarbību piemēro, ja tiek konstatēta jebkāda fiziska, seksuāla, psiholoģiska vai ekonomiska vardarbība, kas notiek starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai citām savstarpēji saistītām personām neatkarīgi no tā, vai aizskārējs dzīvo vai ir dzīvojis vienā mājsaimniecībā ar aizskarto personu (skat. Civilprocesa likuma 30.5 nodaļu – Pagaidu aizsardzība pret vardarbību).
Bāriņtiesa norāda uz bērnu neaizsargātību
Vairākus jautājumus nosūtīju arī Rīgas valstspilsētas pašvaldības bāriņtiesai. Saņēmu skaidrojumu vairākās rindkopās par to, kāpēc bāriņtiesa nevar plašāk komentēt šo stāstu. Galvenais iemesls ir vēlme sargāt bērnu un viņa privātumu, kas, protams, ir pilnībā loģiski un saprotami. Atliek vien paļauties, ka šis ir pamata motīvs arī ikdienas darbā, sargājot šo un citus bērnus.
Lai gan Bāriņtiesa nekomentē konkrēto stāstu, tomēr viņi norāda uz vispārējiem pamatprincipiem, ka Bāriņtiesu likuma 19.panta otrā daļa paredz, ka Bāriņtiesa izšķir vecāku domstarpības bērna aizgādības jautājumos (izņemot domstarpības par bērna dzīvesvietas noteikšanu) un, ja nepieciešams, pieņem lēmumu.
“Atbilstoši Civillikuma 182.panta pirmajai, otrajai un trešajai daļai strīda gadījumā kārtību, kādā var izmantot saskarsmes tiesību, nosaka vispārējas jurisdikcijas tiesa, izprasot bāriņtiesas atzinumu. Nosakot saskarsmes tiesības izmantošanas kārtību, tiesa var noteikt, ka zināmu laika periodu (dienas, nedēļas nogales, svētku brīvdienas, vecāku atvaļinājuma laiku u. tml.) bērns pavada pie tā vecāka, pie kura viņš nedzīvo. Tiesa var noteikt konkrētus laika periodus, stundas, tāpat tiesa var noteikt, ka tikšanās notiek trešās personas klātbūtnē vai kādā publiskā vietā u.tml.
Saskaņā Bāriņtiesu likuma 50.pantu, bāriņtiesa pēc tiesas pieprasījuma sniedz atzinumu, kas nepieciešams, lai noteiktu kārtību, kādā izmantojamas saskarsmes tiesības un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu.
Tātad vecāku strīda izšķiršana par bērna dzīvesvietu un saskarsmi ar otru vecāku (saskarsmes kartības noteikšana) ir tiesas kompetencē. Bāriņtiesa šādas lietās noskaidro informāciju un sniedz tiesai savu viedokli (atzinuma formā) par bērna interesēm atbilstošu ģimenes situācijas risinājumu tiesā celto prasību ietvaros.
Attiecīgs Bāriņtiesas atzinums tiek vērtēts kā viens no pierādījumiem lietā kopsakarā ar lietas dalībnieku paskaidrojumiem, iesniegtajiem pierādījumiem un celtajiem iebildumiem. Savukārt pēc tiesas sprieduma spēkā stāšanas tā piespiedu izpildi nodrošina tiesu izpildītājs.
Ņemot vērā minēto, Bāriņtiesa attiecīgās lietās sniedz savu viedokli, nevis izlemj vai izspriež konkrēto strīdu.”
