Brīnišķīgu bumbieru dārzs ar rekordražu; kā līdz tam nonākt. Intervija ar saimniekiem. 4
Uldis Graudiņš, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Viena no Latvijā zināmākajām augļkopības un īpaši bumbieru audzēšanas saimniecībām ir Turlavas pagasta zemnieku saimniecība Lejasdārzi. Šogad savos dārzos Snēpeles un Laidu pagastā saimnieki Anitra Ērgle–Freimane un Mārcis Freimanis vāc augstas kvalitātes bumbieru rekordražu. Intervijā Agro Topam Anitra un Mārcis stāsta par bumbieru audzēšanas tehnoloģiju un savu pieredzi, kā arī vērtē situāciju tirgū.
– Lauku atbalsta dienests ziņo, ka šogad atbalstam pieteikti bumbieru stādījumi 161 ha platībā. Rādītājs Latvijas mērogam šķiet pieticīgs. Kā jūs nonācāt līdz bumbieru audzēšanai?
M. Freimanis: – Vispopulārākā kultūra augļkopības selekcijā ir āboli. Latvijā ļoti maz nopietnos daudzumos audzē arī bumbierus. Galvenokārt 99% gadījumu audzē ābolus un nedaudz klāt arī bumbierus. Bumbieru audzēšanu ierobežo liela problēma – ziemcietība, tāpēc šo kultūru visur audzēt nevar. Mūsu dārzos gan pēc daudzuma, gan arī pēc platības bumbieru īpatsvars ir aptuveni viena trešdaļa. Kādreiz bija neliela kolekcija, ņēmām dažādas šķirnes, ko vien varējām atrast, lai pārbaudītu, kas mums patīk, kam ir laba kvalitāte, kuras ir pircēju pieprasītas un arī kas mums kā audzētājiem ir izdevīgi. Ne viss pircēju pieprasītais ir izdevīgs audzētājam. Ir šķirnes ar mazu ražību un plaisāšanas problēmām rudenī. Saplaisājuši augļi pārdošanai neder. Palikām pie četrām šķirnēm – ‘Rūta’, ‘Ģenerālis Leklerks’ – Francijas šķirne, ļoti vēlā ziemas šķirne ‘Moldavskaja’ un ‘Lauriņa’. Tās ir mūsu bumbieru pamatšķirnes, kas veido 95–99% no visiem bumbieriem un mums labi izdodas. Labas kvalitātes bumbieru Latvijā audzē maz, un to nepietiek, īpaši ziemas periodā. Bumbieru audzēšanā salīdzinājumā ar ābolu audzēšanu bez ziemcietības ir vēl daudz citu nianšu. Iespējams, tās daudzus augļkopjus attur no šīs kultūras audzēšanas.
A. Ērgle–Freimane: – 2003. gadā mēs iestādījām pirmo ābeļdārzu. Pirmo bumbieru dārzu stādījām 2005. gadā. 2017. gadā stādījām visjaunāko bumbieru dārzu. Četras iepriekš nosauktās vispiemērotākās šķirnes pēc daudzu gadu pārbaudēm izvēlējāmies no aptuveni 50 šķirnēm.
– Minējāt ziemcietības izaicinājumu bumbierēm. Kā Lejasdārzos izdodas tikt ar to galā?
M. F.: – Parasti ziemas salā visvairāk cieš vai nu sakņu kakls, vai saules apspīdētā puse. Šo iemeslu dēļ visas mūsu šķirņu bumbieres ir pārpotētas, tām ir tā sauktais stumbra veidojums – apakšā ir Latvijas ziemcietīgā šķirne ‘Suvenīrs’. Vājās ziemcietības dēļ bumbierus nevar visur audzēt, un ne katrs ņemsies ar pārpotēšanu. Mums Kurzemes augstienē, pēc teiktā augļkopības grāmatās, ir viena no vislabākajām vietām mazziemcietīgo kultūru audzēšanai. Augstas kvalitātes bumbierus ne visur var izaudzēt. Mums pirmām kārtām ir ģeogrāfiskā priekšrocība un otrām kārtām – zināšanas. Vēl svarīgi, ka mazdārziņos kadiķu–bumbieru rūsa liek kokus izzāģēt. Mūsu intensīvajam dārzam kadiķu tuvumā nav, nav pat savvaļas kadiķu. Šī slimība entuziastiem arī liek atteikties no bumbieru audzēšanas.
– Raksturojiet izvēlētās šķirnes. Kādas tās ir?
– Bumbieres ražot sāk aptuveni septītajā gadā – daudz vēlāk nekā ābeles. Tām pirmā raža ienākas trešajā gadā. Mūsu bumbieru šķirnes sāk ražot agrāk. ‘Rūta’ ir pirmā pārdodamā šķirne, ‘Lauriņa’ ir otrā, ‘Ģenerālis Leklerks’– trešā un ‘Moldavskaja’ ir pēdējā, to var pavasarī pārdot. 2017. gadā stādītajā dārzā visas šķirnes ir aptuveni vienādās proporcijās. ‘Lauriņa’ no mūsu šķirnēm ir visjutīgākā, tai lietū plaisā auglis. Patlaban, ja ieskatāmies, šīs šķirnes zaros var redzēt dažus ieplaisājušus augļus. Salīdzinājumā ar tirgū ļoti pieprasīto šķirni ‘Mramornaja’ tas ir nieks. Turpinot vēl par ‘Lauriņu’ – šī šķirne mūsu augstas kvalitātes šķirņu pulkā iekļāvās pēdējā. Paskaidrošu, ka ‘Lauriņa’ un ‘Rūta’ ir Zviedrijas Balsgardes institūta šķirnes. Tām ilgu laiku bija vien numurs. Mēs bijām vieni no lielākajiem hibrīdu audzētājiem un vērsām Dārzkopības institūta uzmanību, ka ir grūti pārdot numuru. Cilvēkam arī ir grūti skaitļus atcerēties. Dārzkopības institūta dārzā arī audzē šo abu šķirņu kokus. Latvijas pētnieki secināja – ziemcietība ir švaka, tāpēc šīs šķirnes Latvijā ir audzējamas, vien potētas vainagā. Ļoti labās kvalitātes, ātrražīguma un ražības īpašību dēļ mūsu pētnieki tomēr prasīja zviedriem atļauju abas šķirnes reģistrēt Latvijā kā hibrīdus. Zviedri atļāva, tāpēc nosaukumi ir latviski.
– Cik gadus bumbieres ražo?
– Mums vēl nav pieredzes, neviens bumbieru dārzs nav likvidēts. Literatūrā teikts, ka bumbiere ražo ilgāk nekā pundura vai puspundura ābeles. Bumbierēm nav klona potcelmu, tām ir sēklaudža sakne. Ražīgums visām šķirnēm ir diezgan līdzvērtīgs.
A. Ē–F.: – Šis būs pirmais gads, kad ļoti labi šajā dārzā varēs salīdzināt visu šķirņu varējumu. ‘Lauriņai’ šogad pirmo reizi ir tik liela raža. Citas šķirnes kaut cik jau ražoja pērn. Šajā gadā laba raža ir visām šķirnēm. Tad varēsim salīdzināt.
M. F.: – Bumbieriem šogad būs rekordraža. Iemesls ir apgriezienu uzņemšana jaunajā dārzā.
– Kas bumbieru audzēšanā ir īpašs, atšķirīgs salīdzinājumā ar ābolu audzēšanu?
– Pasaulē bumbieru īpatsvars ir aptuveni 20% no audzētā ābolu daudzuma. Cilvēki vairāk patērē ābolus. Ir cilvēki, kuriem garšo kraukšķīgi, vēl negatavi āboli. Negatavs bumbieris garšo ne pēc kā, pēc zāles. Bumbieris ir fērlīga kultūra, jo tas ienākas, kad ir kārtīgā lietošanas gatavībā, tas ir svarīgi. Bumbieris ir ļoti jutīgs pret skrāpēšanu un transportēšanu.
A. Ē–F.: – Veikalā plauktā bumbierus nav ieteicams cilāt, kustināt, ievainot.
M. F.: – Ābolam, to pārcilājot, nekas nenotiks. Bumbierim, ja tas ir lietošanas gatavībā, uzreiz būs švīkas, brūni iespiedumi. Tas nozīmē, ka lielveikalā šis auglis būs nelietošanas gatavībā. Neviens veikals nevēlēsies ņemt bumbierus lietošanas gatavībā. Pircējam pirktie bumbieri ir jānes mājās un jācer, ka tuvākajā laikā tie būs ēdami.
A. Ē–F.: – Ļoti svarīgas ir zināšanas, kad bumbierus vākt. Bumbierim ir vākšanas laiks un ir ēšanas laiks. Bumbieri jāvāc tad, kad tie vēl nav ēdami, jānotur, un tad šie augļi kļūst baudāmi. Ir ļoti maz no koka baudāmu bumbieru šķirņu. Bumbierim ir cimperlīgums. Ir arī bumbieru šķirnes, kas tādā rudenī kā šis saplaisā. Ir šķirnes, kas kokā sapūst.
M. F.: – Svarīgi ir neļaut tiem ienākties kokā. Ābolu, ja tas nav ziemas ābols, var noturēt kokā, tas tur ienāksies, būs sulīgāks un miltaināks, un to paņems no koka. Bumbieru vākšanā ir jātrāpa vispiemērotākajā brīdī. Āboli nav tik blīvi kā bumbieri, tie mazāk pūst. Jo blīvāks auglis, jo tas ir jutīgāks pret nokrišņiem.
– Pastāstiet par bumbieru audzēšanas tehnoloģiju.
– Starp rindām ir četri metri, starp kokiem – 2,5 metri. Pirms stādīšanas lauka sagatavošanas laikā zemē iestrādā superfosfātu un kālija magnēziju. Pēc tam neko citu nedod, vien slāpekli pēc vajadzības. Augsnes analīzes arī veicam. Caur lapām pāris reižu sezonā dodam kalcija mēslojumu. Pret kraupi ir vajadzīgi pirmie miglojumi. Divas no mūsu šķirnēm – ‘Lauriņa’ un ‘Ģenerālis Leklerks’ – ir salīdzinoši ieņēmīgas pret kraupi. Šķirnes ‘Moldavskaja’ un ‘Rūta’, iespējams, varētu arī nesmidzināt. Tomēr tad kraupis var sākt attīstīties. Nav tā, ka ‘Moldavskaja’ un ‘Rūta’ ir pavisam imūnas pret kraupi, tās pret šo slimību ir salīdzinoši izturīgas.
– Kā nosakāt, kad ir vajadzīgi smidzinājumi pret kraupi?
– Meteostacijas mums nav. Vērojam, kas notiek Saldū, kur meteostacija sniedz kraupja prognozes. Mēs arī zinām, kurā brīdī kraupis attīstās, ņemam vērā mūsu reālos dabas apstākļus un prognozes dārzu atrašanās vietā. Esam integrētie, nevis bioloģiskie audzētāji. Cenšamies lietot augu aizsardzības līdzekļus, cik vien maz var, tomēr pavisam iztikt bez smidzināšanas nevar.
– Cik smidzinājumu sezonas laikā ir vajadzīgi bumbieru dārzā?
– Aptuveni divi. Ābelēm vajag vairāk. Bumbierēm pietiek veiksmīgi izdarīt pirmos smidzinājumus – parasti maijā un jūnija sākumā.
– Teicāt, ka bumbieri ir jāvāc, pirms tie sasnieguši lietošanas gatavību. Kur glabājat ražu?
– Saimniecībai glabātavas nav. Daļu ražas vedam uz Pūri, uz kooperatīvu Augļu nams, kur ir moderna glabātava. Ražu arī vedam manam kolēģim Tukuma pusē. Viņš ir noslēdzis līgumus ar lielveikalu tīklu, augļus iepako un piegādā lielveikaliem. Viņam ir daudz ābolu un maz bumbieru, tāpēc viņš mums palīdz bumbierus pārdot. Interese sadarboties ir abpusēja – viņš spēj lielveikaliem nodrošināt vajadzīgo daudzumu, mums ir labums, ka mūsu ražu iepako un glabā.
Lejasdārzi piedalās arī programmā Skolas auglis. Piegādēm augļus glabājam Augļu nama glabātavā. Diemžēl nevaram atļauties uzbūvēt savu glabātavu, neesam tik lieli audzētāji. Vismaz pagaidām. Neparedzu, ka mēs nākotnē varētu būtiski celt kopražu un ražību. Augļkopībā ir vajadzīgs diezgan kvalificēts darbs, mūsu ģimene un viens palīgs tik vien kā spēj tikt galā ar darbiem patlaban izveidotajās dārza platībās. Precizēšu, ka darbojamies paši un darbu dodam arī pastāvīgajam darbiniekam un vienam sezonas strādniekam. Nevaram paredzēt, ka nākotnē varēsim algot darbiniekus. Mūsu dārzi atrodas tālu no sabiedriskā transporta maršrutiem, tāpēc pēc darbinieka būtu kaut kur jābrauc un jāved uz darbu. Ir jārēķinās ar reāli pieejamajiem resursiem.
– Kā vērtējat kooperāciju augļkopības nozarē?
– Ir veiksmīgi augļkopju kooperatīvi un ir mazāk veiksmīgi. Tādi, kas darbojas vien uz papīra. Kooperatīvs Zelta ābele, piemēram, ir labais piemērs. Mūsu saimniecība arī ir iestājusies kooperatīvā. Neteikšu nosaukumu, šis kooperatīvs darbojas uz papīra, reāla sadarbība nenotiek nevienā virzienā. Katrs augļkopis darbojas pats par sevi. Neesam trāpījuši labajā piemērā.
Mana kooperēšanās notiek ar jau minēto Tukuma novada kolēģi, kas noslēdzis līgumu ar lielveikalu par ābolu un bumbieru pārdošanu. Viens pats esmu pārāk mazs līguma slēgšanai ar lielveikalu. Mūsu izaudzētā raža ir salīdzinoši tik maza, ka lielveikalam sadarbība ar mums nebūtu interesanta.
– Nīderlandes bumbieru šķirne ‘Conference’ veikalos ir nopērkama gandrīz visu gadu. Cik ilgu laiku pircējiem piedāvā Latvijā audzētos bumbierus?
– Mums arī kolekcijas dārzā ir vairāki šķirnes ‘Conference’ koki. ‘Conference’ augļus Latvijas apstākļos varētu uzglabāt līdz janvārim. Bumbieri, lai ilgāk būtu kvalitāte, ir jāglabā 0 līdz -1 grāda temperatūrā. Ābolus glabā no +2 līdz +4 grādu temperatūrā un arī pa šķirnēm. Ja bumbierus ieliek vienā kamerā ar āboliem, tad āboli , kas gatavojoties izdala etilēnu, nogatavina arī citus līdzās esošos augļus. Latvijā nevienam audzētājam nav tāda bumbieru daudzuma, lai varētu šai kultūrai atvēlēt atsevišķu kameru ar attiecīgo temperatūru – tas ir viens iemesls glabāšanai līdz pavasarim. Ir vēl cita iespēja – bezskābekļa kameras. Tajās bumbierus arī Latvijā varētu glabāt līdz nākamajai ražai. Augļu namā parasti vienu kameru izmanto glabāšanai bezskābekļa apstākļos un tajā liek ābolus. Kad janvārī vai februārī šo kameru atver, augļi izskatās, kā tikko no koka vākti. Līdzīgi noteikti ir arī ar bumbieriem. Var šai tehnoloģijai pielāgot arī citas Augļu nama glabāšanas kameras. Visticamāk, Polijā un Nīderlandē audzētos ābolus un bumbierus glabā bezskābekļa kamerās. Tās atver un augļus izņem vien tad, kad pircējs pieprasa. Augļi tad lēnām ienākas veikala plauktā.
– Kā rīkoties, lai veikalā pie pircēja nonāktu gatavi un garšīgi bumbieri?
A. Ē–F.: – Var konteinerus septiņas dienas turēt šķirošanas telpā, auglī būs sākušies gatavošanās procesi, un pircējs pirks baudīšanai gatavu bumbieri.
M. F.: – Kad veikalam sāk dot bumbierus, tad piegādes ir jānodrošina bez pārtraukuma līdz visu krājumu pārdošanai. Veikalu neinteresē, ka šķirne nav gatava. Vispirms pārdod ‘Rūtu’, tad ‘Lauriņu’, nākamo ved šķirni ‘Ģenerālis Leklerks’, un tad veikalā nonāk šķirne ‘Moldavskaja’. Pērn ‘Moldavskaja’ šķirnes bumbierus veda uz veikalu, šķiet, janvārī. Janvāris šai šķirnei ir daudz par agru! Tomēr tā bija pēdējā šķirne – visvēlākā. Protams, cilvēks, kurš veikalā šīs šķirnes bumbierus nopirka, pārliecinājās, ka tie ir cieti, nekādi. Jāsaprot, ka ar bumbieriem ir līdzīgi kā ar banāniem, kurus no tālajām zemēm uz Latviju ved negatavus. Ar bumbieriem ir tāpat – tie ir jātur siltumā, cits ilgāk, cits īsāku laika posmu. Tas atkarīgs no šķirnes un augļu gatavības pakāpes. Ir taisnība, ka pircējs šos augļus nesaņem nogatavojušos. Ar šķirnēm ‘Rūta’ un ‘Lauriņa’ ir vienkāršāk – tās ir rudens, agrās ziemas šķirnes, kuras var paspēt aizvest labā gatavības un garšas kondīcijā.
Bumbierus mēs vācam vākšanas, nevis lietošanas gatavībā. Šķirnes ‘Moldavskaja’ ēšanas/lietošanas gatavība būs ne agrāk kā februārī. Mums ir pieredze – esam veduši šo šķirni no Augļu nama, kur tā glabājas kopā ar āboliem, un februārī tā vēl nebija ēdama. Divas nedēļas bumbieri stāvēja istabas temperatūrā un tad kļuva ēdami. Tātad potenciāls ir, ka šī šķirne nākamā gada ražu sagaidīs bez pūlēm.
– Vai bumbieru pircēji arī ir lokālpatrioti?
– Mēs audzējam kvalitatīvas un tiešām garšīgas bumbieru šķirnes. Latvijas dārzos audzē arī gana daudz tādu bumbieru, kuriem kvalitāte, maigi sakot, ir stipri viduvēja. Es šeit domāju garšas kvalitāti, izskatu un augļa lielumu. Veikalā plauktā nonāk arī šīs stipri viduvējās kvalitātes bumbieri. Pircējam diezgan labi ir jāpazīst, jāzina savs gribētais pirkums, tāpēc viņš ir jāizglīto. Mēs arī dodam bumbierus un ābolus pārdošanai Rīgas centrāltirgū, kur pārdevēja tiešā saziņa ar pircēju pēdējo izglīto par to, kas ir garšīgs un labs. Šķirnes ‘Ģenerālis Leklerks’ bumbieri ir viens no garšas etaloniem. Ja cilvēks būs baudījis šīs šķirnes augļus un atpazīs tos veikala plauktā, viņš, visticamāk, tos pirks.
– Cik daudz bumbieru brāķējat un ko ar šiem augļiem darāt?
– Brāķējamie bumbieri aiziet sulai. Mūsu kolēģi spiež ābolu sulu un vēlas arī ābolu–bumbieru sulas maisījumu. Pēc brāķētajiem bumbieriem veidojas rinda! Diemžēl vai par laimi, to ir tik maz, ka visiem nepietiek. Brāķēto bumbieru īpatsvars ir ne vairāk kā daži procenti.
– Vai piedāvājat bumbierus pašlasīšanai?
– Pašlasīšanai otro gadu piedāvājām saldos ķiršus, tos audzējam aptuveni četru ha platībā. Tos pircēji vāc ļoti daudz. Ķirši ir uzreiz patērējama oga. Augļi ir vēla rudens un ziemas augļi. Cilvēki, kuri ierodas, vēlas uzreiz baudāmu augli. Kur ziemas bumbierus glabās? Saldo ķiršu lasītāji interesējās par bumbieru pašlasīšanu. Kad pateicu, ka bumbieri nebūs uzreiz lietojami, tie būs jāglabā, interese par pašlasīšanu uzreiz noplaka.
– Kas augļkopjus visvairāk ietekmēja no pēdējo gadu globālajiem notikumiem?
– Visvairāk satrauc augļu glabāšanas izmaksas. Dzesēšanu nodrošina elektroenerģija, kas maksā ļoti dārgi. Jau pērn bija rekordlielas augļu glabāšanas izmaksas. Bet tie bija ziediņi salīdzinājumā ar šāgada cenām. Neviens nevar pateikt, kādas būs šīs izmaksas, tomēr nav šaubu, ka tās būs ļoti augstas.
Veikalos pārdošanas cenu nosaka rudenī. Līgums paredz piegādes un vēl akcijas cenas līguma darbības laikā. Lielveikalā cenu nekādi neietekmēs augļkopju zaudējumi no glabāšanas izmaksām.
– Latvijas ābolu šķirne ‘Auksis’ jau patlaban, septembra otrajā pusē, ir nopērkama veikalos. Cena ir aptuveni 1,50 eiro par kilogramu.
– ‘Auksis’ veikalos ir nonācis pārāk agri.
A. Ē–F.: – Ja cilvēks pirmo reizi nopērk ‘Auksi’ un ēdīs to, tad turpmāk viņš nevēlēsies to pirkt tāpēc, ka ābols vēl ir zaļš, nenogatavojies.
M. F.: – Ja šīs šķirnes ābolus ved uz veikalu no dzesētavas, tad veikalā tiem vajadzētu būt ne agrāk kā decembrī. Audzētāja pārdošanas politika ir šāda – ja viņam nav agrāk gatavu šķirņu, tomēr viņš saprot, ka glabāšanas izmaksas būs briesmīgas, ir izdevīgi uzreiz no dārza ņemtu ražu iepakot un vest uz lielveikalu. Audzētājs vēlas iespējami ātrāk pārdot! Cena visu ziemu būs nemainīga, un jānodrošina piegāžu nepārtrauktība.
– Cik reāla ir sava veikaliņa atvēršana, piemēram, Rīgā?
– Ja mēs to izdarītu, visticamāk, šo veikalu pēc mēneša slēgtu. Nespētu pavilkt. No mūsu dārza vest augļus gandrīz 200 km tālu uz veikalu Rīgā, maksāt algu pārdevējam, īri… Tas nozīmē divu stundu ilgu braucienu vienā virzienā. Ir mums priekšrocības, ka dārzs atrodas tik tālu no intensīvās satiksmes ceļiem, tomēr no pārdošanas skatpunkta tas ir trūkums. Vācijā daudzi audzētāji veikalus ir izveidojuši pie saimniecības, Latvijā tas tikpat kā nedarbojas. Izņēmums ir, piemēram, Gints Neimanis. Mums šeit nekurienē, kad dienas laikā pa ceļu desmit mašīnas pabrauc garām, atvērt veikalu… Jābūt labam ģeogrāfiskajam novietojumam, ja vēlas augļus pārdot.
Ir saimnieki, kuri ar ražu brauc uz tirdziņiem. Kad agrāk bija maz ābolu, mēģināju tos pārdot Rīgas centrāltirgū. Kad saskaitīju visus izdevumus, iznāca, ka piemaksāju par šo darbu. Kāpēc man tā jārīkojas?
A. Ē–F.: – Mēs esam audzētāji, nevēlamies turēt rūpi par pārdošanu. Mūsu uzdevums ir izaudzēt un novākt iespējami labākas kvalitātes augļus.
M. F.: – Mūs, visticamāk, negaida nevienā veiksmīgā kooperatīvā, kur noteikti jau ir atrasti sadarbības partneri un noslēgti piegādes līgumi. Taču, ja esi kooperatīvā, kura biedriem, gribi vai negribi, ir noslēgts līgums ar pircēju, nevar ražu pārdot tam, kas maksā visizdevīgāko cenu. Mēs arī esam piesaistīti, bet esam arī atvērti jebkuram piedāvājumam.
– Kāda šobrīd ir veikalu piedāvātā cena par bumbieriem?
– Vēl nezinām. Zināsim tad, kad augļus iepakos un sāks vest uz veikalu. Patlaban vedam uz iepakošanu šķirni ‘Rūta’. Energoresursu sadārdzinājuma dēļ saņemsim mazāk naudas ienākumu. Dārgākas ir ne tikai elektroenerģijas, bet arī degvielas cenas, transporta izmaksas, arī minerālmēslu un agroķīmijas cenas.
– Kā vērtējat valsts lauksaimniecības politiku?
– Mēs darbojamies vietējā tirgū, tāpēc embargo uz Krieviju un Baltkrieviju mūs tiešā veidā neietekmē. Tas ietekmē Eiropas kopējo tirgu, kas atsaucas arī uz mums. Polijas audzētāji nevar ražu pārdot Krievijā, tāpēc cena krītas.
Ļoti liels ieguvums ir 5% PVN noteikšana augļiem un dārzeņiem. Brīnos, kāpēc citiem lauksaimniecības produktiem arī nenosaka. Mēs esam ļoti apmierināti ar 5% PVN.
– Kāda varētu būt Zaļā kursa ietekme uz augļkopību?
– Viena no lielākajām problēmām ir ābeļu kraupis. Kādēļ tad augļus maijā un jūnijā smidzina? Latvijā ir kraupja imūnās šķirnes, tostarp ‘Monta’, ko redzējāt mūsu dārzā un kurai nevajag kraupja smidzinājumu. Bet bez kraupja ir vēl kaitēkļi – laputis un tinēji, kas dara augļus tārpainus. Ja ābolus nemiglošu, pārdošanai būs derīgs tikai katrs desmitais ābols. Cik tas maksās pircējam? Kāda būs augļu gala cena, un cik daudz cilvēku varēs atļauties šo pirkumu? Tirgus visu saliks pa vietām. Ja man nav izdevīgi, kāpēc man to darīt? Lai cilvēki varētu bioloģisko ābolu nopirkt, valsts, pieņemsim, uzliks cenu griestus. Tomēr tie man nenosedz izmaksas! Ja vērtējam globāli, pastāvot vien bioloģiskajai lauksaimniecībai, liela daļa cilvēku mirs badā. Zaļā saimniekošana ir tāds kā grāvis. Visi to vēlas, tostarp arī es, tomēr – vai varu to atļauties?
Uzziņa
Turlavas pagasta ZS Lejasdārzi
* dibināšanas gads – 2003.;
* specializācija – augļkopība;
* zeme – ābeļdārzs 5 ha, saldie ķirši 4 ha, bumbieru dārzs 2,7 ha, zemenes 0,3 ha;
* darbinieki – četri, sezonas laikā – pieci;
* dalība NVO – Latvijas augļkopju asociācija;
* tehnikas parks – divi traktori, divi smidzinātāji, rindstarpu pļaujmašīna–smalcinātājs, frēze, piekabe, kravas autobuss.
