Ceturto atmodu gaidot: par kolektīvo intelektuālo degradāciju un jaunu vēlēšanu sistēmu, kas varētu mūs izglābt 90
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Divas nesenas intervijas, kuras ik pa brīdim pārlasu. Pirmā ir Arņa Rītupa saruna ar sociologu Arni Kaktiņu žurnāla “Rīgas Laiks” jūnija numurā – “Prāta ir pietrūcis”. Otrā – Egila Līcīša intervija ar Saeimas deputāti Janīnu Kursīti-Pakuli “Latvijas Avīzes” 28. jūnija numurā, kurai dots nosaukums “Ko vēlētāji vēlas, to dabū”. Nevērtēšu šīs publikācijas, vien izcelšu dažus citātus.
Arnis Kaktiņš: “Latvijā ir vērojama kaut kāda kolektīvā intelektuālā degradācija. Un tas ir attiecināms gan uz politisko, gan administratīvo, gan akadēmisko, gan teju visām iespējamajām elitēm… Es domāju, ka, turpinoties visiem tiem procesiem un tendencēm, kas šobrīd ir vērojami, šaubos, vai Latvija, kāda tā ir patlaban, var vēl 20 gadus izvilkt.”
Janīna Kursīte-Pakule: “Saeimā intelekta līmenis krītas proporcionāli tautas intelektam. Saeima netiek Dieva Tā Kunga nolaista no debesīm. To ievēlē vēlētāji, līdz ar to – ko viņi vēlas, to dabū. Rezultāti rāda arvien nepievilcīgāku ainu… Mani vairāk uztrauc, ka no Saeimas uz Saeimu pieaug infantilisma līmenis.”
Janīna Kursīte-Pakule droši vien zina, ko saka. Viņa ir 9., 10., 11., 12. un 13. Saeimas deputāte, vairākas reizes mainījusi partijas. Politiskā pieredze liela! Arnis Kaktiņš – viens no vadošajiem sabiedriskās domas pētniekiem.
Vēl kāds cilvēks, kura viedoklī es parasti ieklausos, – publicists Jurģis Liepnieks. Viņš savā tviterkontā 29. jūnijā ierakstīja: “Līdz šim kopš neatkarības atjaunošanas katra nākamā Saeima ir bijusi skaidri sliktāka, intelektuāli nespējīgāka, populistiskāka nekā iepriekšējā.”
Daži mani novērojumi – lielā daļā sabiedrības valda viedoklis, ka “tie tur augšā” neizprot “mazā cilvēka” problēmas. Ka viņiem trūkst elementāras iejūtības, empātijas, ko apliecina, iespējams, kopumā pareizā, bet sasteigtā un nepilnīgā nodokļu reforma. Kur mežu cērt, tur skaidas lec! Cilvēki redz, ka amatpersonas nespēj racionāli un saprotami izskaidrot pieņemtos lēmumus. Patlaban to parāda cīņa ar Covid-19 un vakcinācijas kampaņa.
Bet paraudzīsimies blakus, uz kaimiņiem. Statistika liecina, ka teju visos svarīgos rādītājos (ekonomika, labklājība, demogrāfija, veselība, izglītība) Latvija aizvien noteiktāk atpaliek ne tikai no Igaunijas, bet nu jau arī no Lietuvas. Patiesībā tieši Lietuva pēdējos gados pamazām kļuvusi par Baltijas līderi.
Tikai viens skaitlis, “svētumu svētums”, uz kuru parasti atsaucas politiķi, – iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, rēķināts pēc pirktspējas paritātes. Lūk, kādus skaitļus Baltijas valstīm 2021. gadā prognozē Starptautiskais valūtas fonds: Lietuva – 40 800 ASV dolārus, Igaunija – 39 700 ASV dolārus, Latvija – 33 400 ASV dolārus. Tātad esam par 19% trūcīgāki nekā lietuvieši, un atstarpe turpina pieaugt.
Es nedomāju, ka latvieši ir dumjāki vai slinkāki par lietuviešiem. Tad varbūt vaina ir mehānismā, kā tiek atlasītas mūsu vadošās amatpersonas?
Lietuvas parlamentā ir 141 deputāts, no kuriem 70 ievēl pēc partiju sarakstiem, bet 71 – no vienmandāta vēlēšanu apgabaliem. Katrā ziņā šāda sistēma palielina konkurenci, tā atlasa spējīgākos, gudrākos, uzņēmīgākos. Kuri nevis klusi “iebrauc” parlamentā, pateicoties kāda līdera autoritātei, bet paši piedalās kampaņā. Cīnās, brauc uz reģioniem, uzklausa, runā, pārliecina.
Partiju sistēma, kāda tā Latvijā ir patlaban, sevi ir kompromitējusi. Arī tādēļ, ka lielākā no tā saucamajām latviskajām partijām, kas iekļuva 13. Saeimā, jau ir izjukusi. Palikusi vien cilvēku grupa, kas pateicīga liktenim par četriem nosacītā labklājībā pavadītiem gadiem.
Neaizmirsīsim, ka Augstākā Padome, kas pieņēma visatbildīgākos lēmumus Latvijas jaunāko laiku vēsturē (pirmām kārtām 4. maija deklarāciju), pilnībā bija ievēlēta no vienmandāta apgabaliem.
Tas pats attiecināms uz Valsts prezidentu. Lietuvā prezidenta amata kandidāts nevis zvejo balsis partiju kuluāros, bet tiekas ar tautu, ar cilvēkiem. Par viņu balso tiešās vēlēšanās, kas rada pavisam cita līmeņa uzticību.
Es labi apzinos, ka vēlēšanu sistēmas maiņa nav universāla panaceja pret Latvijas neveiksmēm. Taču tā var izrādīties viens no ceļiem, kā mainīt pašreizējo attīstību. Arī tuvāka latviešu tautas mentalitātei, ko apliecina joprojām dzīvais mīts par “pirmajiem ulmaņlaikiem”.
Saprotams, tam nepieciešama Satversmes maiņa. Diezin vai šī un nākamā Saeima būs spējīga uz tik radikālu soli. Atliek vien jauna tautas atmoda. Tādas skumjas pārdomas, gaidot 1991. gada augusta puča trīsdesmito gadadienu…
