“Cilvēki seko viņu dēļ.” Divas mazas latviešu meitenes ar asprātīgiem jokiem kļuvušas par interneta sensāciju
0
Monta Kuzmicka ir mamma divām meitām, kuras ar savu īstumu un smieklīgajiem izteicieniem iekarojušas daudzu sirdis sociālajos tīklos. Monta ikdienā iemūžina ģimenes sirsnīgos un jautros brīžus video formātā, un šie īsie dzīves fragmenti kļuvuši īpaši iecienīti “TikTok” platformā, kur viņu kontam seko jau vairāk nekā 17 tūkstoši cilvēku.
Tieši mazo meiteņu patiesums, neviltotais humors, vieglums un dzīvesprieks, šķiet, ir tas, kas šodienas tumšajā pasaulē tik ļoti pietrūkst un pēc kā mēs ilgojamies – siltuma, gaismas un cilvēcības.
Ja vēl neesi redzējis, tad no sirds iesaku noskatīties meiteņu video – tajos ir īstas emocijas un nesamākslots humors, kas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc šis saturs ir tik pievilcīgs.
Kā intervijā norāda meiteņu mamma, sākot dalīties ar šiem video, viņa nav baidījusies no negatīviem komentāriem, taču viņa atzīst, ka sabiedrības reakcija ir jaukāka nekā bija gaidīts – cilvēki bieži dalās pozitīvās atsauksmēs. Šie video spēj uzlabot dienu, bet lielākais kompliments, ka tie iedvesmo cilvēku uz vēlmi pēc ģimenes dzīves ar bērniem.
Pastāstiet par sevi un savu ģimeni – cik gadi ir meitām, un kā radās ideja veidot un publicēt šādus video?
Mēs esam pavisam vienkārša latviešu ģimene – divi pieaugušie un divas mazas, dzīvespriecīgas meitenes – trīs un piecus gadus vecas. Kad piedzima pirmā meita Henriete, uzsāku aktīvi iemūžināt viņas ikdienu un bērnības mirkļus. Man tas vienmēr bijis svarīgi, un es iemūžinu tiešām daudz. Šobrīd šķiet, ka biežāk filmēju, nekā fotografēju. Smejos, ka tas ir mans mīļākais hobijs – iemūžināt šo bērnības burvību, ko pēc gadiem novērtēsim ne tikai mēs kā vecāki, bet īpaši pašas meitenes.
Sākotnēji ar šiem dzīves mirkļiem dalījos “Instagram” – tas bija tāds draugu un paziņu loks, kur Henrietes asprātīgie teicieni un pirmie vārdi allaž izraisīja smaidu. Viņa ļoti agri sāka runāt – teikumos, skaidri un pārliecinoši – un tieši tas arī pamudināja mani biežāk filmēt video. Cilvēki bieži rakstīja, cik pārsteidzoši viņa izsakās savā vecumā, un ar laiku izveidojās tāda kā maza, mīļa gaidīšanas tradīcija – cilvēki jautāja, kad būs nākamais video?
“TikTokā” nonācu pavisam nejauši – 2023. gada maijā, kad Latvija izcīnīja bronzu pasaules čempionātā hokejā. Ieliku divus video, kuros meitenes fano par spēli. Tas bija laiks, kad jaunākā meita arī jau bija sākusi runāt un drīz pēc tam viņa mani pārsteidza ar savu “ej pupās” tekstu, kuru izdevās iemūžināt video.
Tajā video viņa taisās iet gulēt un uz manu tekstu – ej gulēt, viņa atbildēja – ej pupās. Tā šis mazais, smieklīgais vakara dialogs laikam kļuva par mūsu pirmo skatītāko video “TikTokā”.
Turpinājumā platformu nemaz īpaši neizmantoju, varbūt reizi mēnesī ieliku kādu video, vairāk tā – bez lieliem nodomiem. Reizēm sanāca padalīties biežāk, arī ar agrāk filmētiem brīžiem, kuros piedalījās mūsu vecākā meita, kad viņa bija jaunāka. Un tad pēkšņi viss sāka uzņemt apgriezienus – skatījumi pieauga, sekotāju skaits sāka strauji augt, un es sapratu, ka šie vienkāršie ikdienas video patiešām aizrauj cilvēkus un spēj uzburt smaidu arī citiem. Lai arī neesmu nekāda sociālo tīklu profesionāle, man vienmēr svarīgākais bijis saturs – humors, īstās sarunas, smiekli un brīži, ko citi varbūt tikai pieraksta, bet es cenšos saglabāt video.
Droši varu teikt, ka man nekad nebija konkrēta vai apzināta plāna veidot šādu profilu vai kļūt par satura veidotāju – tas viss izveidojās organiski. Vienkārši dalījos ar ikdienas video mirkļiem, līdz izveidojās tas, kas ir tagad. Bieži sociālajos tīklos redzam bērnus, kuri tur parādās tāpēc, ka viņu vecāki ir influenceri vai sabiedrībā pazīstamas personas.
Mūsu gadījumā ir gluži pretēji – cilvēki seko viņu dēļ. Viņas ir šī satura centrā un varbūt tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu profils ir ieguvis tādu popularitāti un skatījumi ir tiešām augsti. Viņas pašas ir galvenās varones un tieši tas uzrunā sekotājus.
Šobrīd mūsu “TikTok” kontam seko vairāk nekā 17 tūkstoši cilvēku, un tas ir liels pārsteigums un arī iedrošinājums turpināt dalīties ar mūsu ģimenes ikdienas priekiem.
Noteikti esat saskārušies ar dažādiem viedokļiem, tostarp, ka video varētu būt iestudēti?
Nē, mūsu video nav iestudēti. Viss notiek ļoti dabiski – es vienkārši filmēju viņu ikdienu vai uzdodu kādu jautājumu, un pārējais notiek pats no sevis. Tie smieklīgie teicieni, reakcijas un emocijas nāk pilnīgi spontāni. Reizēm kādam šķiet, ka viss ir iepriekš sagatavots, bet tā nav.
Patiesībā ļoti daudz jautru un sirsnīgu brīžu vispār neiekļūst video, jo nu kamera jau nav vienmēr pa rokai. Tādās reizēs vismaz pierakstu, lai nepazūd pavisam. Īstās emocijas un humors – tieši tas, manuprāt, cilvēkiem arī patīk visvairāk.
Pastāstiet, lūdzu, par pašu video filmēšanas procesu – vai meitenēm to patīk darīt? Vai ir bijušas reizes, kad negrib, lai viņas filmē?
Meitenēm patiešām patīk gan fotografēties, gan filmēties. Ļoti bieži viņas pašas pienāk un palūdz, lai viņas nofotografēju. Ir, protams, bijušas reizes, kad kāda no viņām pasaka, ka negrib, lai fotografēju vai filmēju un tas tiek respektēts. Neko neuzspiežu. Es arī apzināti nefilmēju nevienu drāmu, raudāšanu vai citus sensitīvus brīžus – rūpīgi izvērtēju, ko vispār filmēt, un vēl vairāk, ko publicēt.
Man svarīgi, lai tas, ko šobrīd publicēju, arī pēc gadiem viņām pašām liktos jauki un pozitīvi, nevis neērti.
Tāpēc konta saturs ir ar vieglumu, siltumu un humoru – ar mērķi saglabāt jautrākos mirkļus un teicienus.
Kāda ir meiteņu ikdiena un kādas viņas ir rakstura ziņā? Pēc video rodas sajūta, ka mazākajai māsai varētu patikt darīt nedarbus. Vai tā ir?
Šobrīd meiteņu ikdiena rit diezgan ierasti, kā citiem bērniem – darba dienās viņas apmeklē bērnu dārzu. Ar bērnu dārza apmeklēšanu sākumā nesteidzāmies – vecākā meita sāka apmeklēt dārziņu trīs gadu vecumā. Sākotnēji biju plānojusi viņu paturēt mājās ilgāk, jo pati biju bērna kopšanas atvaļinājumā ar jaunāko meitu, bet viņa pati ļoti vēlējās iet – bija izteikta vēlme komunicēt ar citiem bērniem, un mēs šo lēmumu atbalstījām.
Pēc rakstura viņa šobrīd ir vairāk apzinīga un apdomīga. Agrāk bija daudz vairāk dauzīšanās, nedarbi un smieklīgi joki, bet kopš kļuvusi par māsu, jūtams, ka viņa ir ļoti nopietni pieņēmusi “vecākās māsas lomu”. Salīdzinot ar jaunāko māsu – viņa noteikti ir “mierīgā puse”.
Mazā māsa savukārt ir mūsu mazais spridzeklītis. Viņa bērnu dārza gaitas uzsāka īsi pirms 3 gadu vecuma, bet tā nopietnāk sāka apmeklēt pēc 3 gadu sasniegšanas. Tajā brīdī tieši bija iespēja viņu pārcelt vienu gadu uz augšu un tā viņa turpina savas bērnu dārza gaitas četrgadnieku grupā, kas, manuprāt, viņai nāk tikai par labu. Viņa runā daudz, skaidri un ar savu attieksmi – katrā situācijā viņai ir viedoklis.
Mēs ar vīru reizēm smejamies, ka viņai ausis ir tikai dekorācijas, jo ļoti bieži izliekas, ka mūs nedzird un dara pa savam.
Viņai ļoti patīk darīt blēņas, bieži vien viņa pati sevi uzjautrina un nebeidz pārsteigt ar idejām. Tajā pašā laikā viņa ir ārkārtīgi mīļa – vienmēr gatava kādu samīļot, paslavēt un pateikt: “Es tevi mīlu”.
Abas meitenes ikdienā apmeklē arī pulciņus – dejošanu un vokālo ansambli. Mazā māsa sāka dziedāt jau divu gadu vecumā, jo vienkārši nespēja noskatīties, ka māsa dzied uz skatuves, bet viņa – nē. Tā nu abas dzied un dejo ar lielu prieku.
Vēl meitenēm ļoti patīk ceļošana. Ceļojumu gaidīšana, somu krāmēšana, lidošana – pat 14 stundas lidmašīnā viņām nav problēma. Kad viņas spēlējas kopā, gandrīz vienmēr spēle izvēršas par “braucienu ceļojumā” vai “pikniku dabā”. Un viņas patiesi atceras vietas, kur esam bijuši – regulāri pārrunā redzēto un piedzīvoto. Arī daudzie video un bildes palīdz visu nostiprināt atmiņā un palīdz saglabāt šīs atmiņas dzīvas.
Vēl viena liela aizraušanās ir grāmatas. Ja kādu vakaru grāmatu nesanāk palasīt, ir īstas bēdas. Vecākā meita jau prot lasīt pati, tāpēc interese aug vēl vairāk. Mazā māsa arī “lasa” – skatās bildes un stāsta savus stāstus. No grāmatu lasīšanas arī noteikti ir plašais vārdu krājums, kā arī meitenēm nedodam telefonus vai planšetes un plānojam šo ieradumu noturēt pēc iespējas ilgāk. Pašlaik viņas var manā telefonā nofotografēt vai nofilmēt kādu video un reizēm kopā paskatāmies arī mūsu “TikTok” video – katra izvēlas savus mīļākos un smejas par tām mazajām dzīves epizodēm, ko esam saglabājuši.
Vai sākot publicēt video nebaidījāties saņemt arī negatīvus izteikumus un komentārus savā virzienā?
Godīgi sakot, lielas bailes no negatīviem komentāriem man nebija. Es apzinos, ka šī tēma (bērnu redzamība sociālajos tīklos) vienmēr raisīs diskusijas, un katram ir tiesības uz savu viedokli. Jāapzinās, ka vienmēr atradīsies kāds, kam kaut kas nepatiks – tā ir daļa no būšanas publiskajā telpā. Ir arī cilvēki, kuri internetā meklē tikai iespēju kādam uzbrukt vai izraisīt strīdu. Man gan ar šādu attieksmi nākas saskarties reti, un es to īpaši neuztveru personīgi. Es ticu, ka katrs vecāks vislabāk pazīst savus bērnus un ir atbildīgs par viņiem un savām izvēlēm.
Mēs dzīvojam laikā, kad pat bērnudārziem un skolām ir savi “TikTok” un “Facebook” profili, kur tiek publicēti bērnu foto un video. Līdz ar to, šāda veida saturs sabiedrībā vairs nav nekas neparasts.
Jā, ir bijuši komentāri, kuros man jautā – ko es darīšu, ja meitas izaugs un viņām tas viss nepatiks? Godīgi – es nezinu, kā būs.
Bet labprāt padalīšos arī ar viņu skatījumu, kad viņas būs lielākas un pašas spēs to formulēt. Mēs neviens nevaram paredzēt, kā bērni jutīsies par dažādām mūsu, kā vecāku izvēlēm. Globāli raugoties, ir ļoti daudz lietu, ko bērni varbūt nevēlēsies vai apšaubīs, kad izaugs.
Šķiet, ka sākumā sanāca vairāk saņemt kādus pārmetumus, taču tagad tas notiek ļoti reti. Lielākoties atsauksmes ir ļoti sirsnīgas, pozitīvas un ļoti daudz. Cilvēki raksta, ka, skatoties mūsu video, viņos rodas vēlme pēc ģimenes un bērniem, un tas vien jau ir milzīgs kompliments. Daudzi raksta, ka video viņiem uzlabo dienu, pateicas, ka dalos. Esam piedzīvojuši arī jaukus brīžus, kad cilvēki atpazīst uz ielas, pludmalē vai lidmašīnā – pienāk klāt, pasmaida, uzrunā, izsaka labus vārdus. Arī skolā meitenes ir atpazīstamas – lielāki bērni vēlas ar viņām draudzēties, dažkārt nofotografēties, un viņām tas sagādā prieku. Tāds sirsnīgs atbalsts noteikti iedrošina turpināt dalīties ar šiem video.
Runājot par drošību internetā, jāatzīst, ka mūsdienās lielākā daļa foto un video, arī manējie, glabājas mākonī, un es personīgi neesmu 100% pārliecināta, ka tiem nevar piekļūt kāds nepiederošs. Tādēļ, manuprāt, saturs, ko apzināti publicējam internetā, nav vienmēr tas lielākais riska avots. Es izvērtēju, ko filmēt un ar ko dalīties.
Tāpat uzskatu, ka tikpat nozīmīgi ir runāt ar bērniem, īpaši ar tiem, kuriem jau ir savi telefoni un sociālo tīklu konti. Viņi bieži vien paši publicē saturu, kas varbūt nav piemērots vai pārdomāts, un tāpēc ir svarīgi viņus izglītot un iemācīt digitālās atbildības principus. Liela daļa mūsu profila sekotāji ir bērni un jaunieši, un es cenšos radīt saturu, kas ir pozitīvs.
